Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (17. turpinājums)


  Gordons van Veilens


                                                               13. nodaļa
                                    Piepildījums un pravietiskā vārda pārbaude

 

Daudzi no pravietojumiem nesatur prognozes par nākotni, bet apraksta pagātni un tagadni un cilvēkam atklāj Dieva sirdi. Tāpēc tas nav tik daudz par piepildījumu. Tas ir par patiesību. Pašsaprotami, ka šiem vārdiem jātiek pārbaudītiem un apstiprinātiem.

Vairākumā gadījumu vārda saņēmējs balstoties uz saturošajiem faktiem, 'zina', ka vārds ir patiess, kas ļoti dziļā līmenī ietekmē dvēseli, vai arī tāpēc, ka Svētais Gars viņu pašu sirdī harmonizējas ar pravietisko vārdu.

Reiz biju pilnīgi šokēts par pravietisko vārdu, kas man tika dots. Tas norādīja, ka kaut kas bija šķērsām manā domāšanā. Taču par cik vārds bija mazliet nepilnīgs un es nespēju izprast, ko tas nozīmēja, es nolēmu pavaicāt Tam Kungam par saturošo informāciju.

Viņš apstiprināja man to, ka es patiesībā kaut ko darīju nepareizi, kas manā dzīvē varēja radīt kaitīgu ietekmi. Tā bija mana tendence izpatikt cilvēkiem. Galvenais iemesls cenšoties izpatikt, cilvēkiem ir bailes no atraidījuma. Es centos izpatikt cilvēkiem un draudzēm, kurās es kalpoju, kā rezultātā es nenosargāju savas robežas un patiesi izsmēlu savus spēkus.

Es pateicos Dievam par šo brīdinājumu, kas atvēra manas acis uz pavisam reālistiskām briesmām, kas ievērojami saīsinātu manu dzīvi. Līdz tam brīdim man pašam nebija izdevies pašam saņemt tādu atklāsmi.

Pirmais cilvēks, kuram jāpārbauda pravietiskais vārds, ir vārda saņēmējs. Ja saņēmējs ir kristīts ar Svēto Garu, tad šī pārbaude ir diezgan viegla. Gars galvenokārt priecāsies, rezonēs, apstiprinās vai harmonizēs brīdī, kad tiek izrunāts patiess vārds. Protams, tāpat kā manā gadījumā, prāts un dvēsele var tikt aizvainoti un kliegt skaļāk par maigo Gara balsi.

Garu izšķiršanas dāvana (1. Kor. 12:10; 14:29) būtībā ir Svētā Gara apstiprinājums mūsu pašu sirdī, kas apstiprina kāda cita pasludināto pravietisko vārdu.

1. Kor. 14:29 Pāvils saka, lai 'citi' uzmanīgi izsver (pārbauda vai izšķir) pravietisko vārdu. 'Citi' pirmkārt ir citi pravieši, kas ir raduši saņemt atklāsmi un šī iemesla dēļ ir daudz jūtīgāka Svētā Gara balsij nekā vairums ticīgo.

'Citi' nenozīmē, ka jebkura cita persona (kā garīgi nepieauguši kristieši vai pat neticīgie) var pārbaudīt pravietiskos vārdus. Tas ir citu praviešu pienākums.

Reizēm es apzinos, ka pavisam nedaudz skaidrā saprāta ir nepieciešams, lai izfiltrētu ļoti pārspīlētus 'pravietiskos' vārdus vai vulgārus melus, kas var tikt prezentēti, kā pravietiska atklāsme. Runājot par pēdējo kategoriju; šie meli parasti satur apsolījumus par varenām godalgām, kādas saņemsim, ja vien ziedosim labdarībai 'pravieša kalpošanā'.

Mūsu pašu pilnvarojuma izšķiršanā ierobežojums

Kad Svētais Gars ir nemierīgs mūsu pašu sirdī un mums nav miera par kādu konkrētu atklāsmi, vispirms mums vajadzētu jautāt, vai mums ir pareizais mandāts tiesāt.

Tāpēc mēs varam jautāt vai pravietiskā vārda saturs ir mūsu pilnvarojuma ietvaros. Tā ir atklāsme par kaut ko lielāku, nekā mūs pozīcija Kristus miesā, kur mums, iespējams, nav tiesību tiesāt šo jautājumu. Kādam citam ar lielāku mandātu ir jātiesā šī atklāsme. Mums ir jābūt uzmanīgiem.

Tātad, ja kristīgs vadītājs pasludina kaut ko varenu, un šis cilvēks ir zināms kā atklāsmju vīrs vai sieva, es to uztveru nopietni, pat ja es arī nejūtu savā sirdī Svēto Garu apstiprinām šo atklāsmi. Tas, iespējams, pārsniedz manu pravietisko kapacitāti.

Reizēm mēs varam nojaust, ka 'pravietis' pats runā pāri par savām mandāta robežām. Tādā gadījumā mēs izšķirsim, ka tas ir iedomīgs vārds. Esmu dzirdējis vairākus pravietojumus par pasaules galu tuvākajā laikā (aptuveni 1 gads) vai arī prognozējot milzīgas kataklizmas nākam pār manu māju vai valsti (Holandi iznīcinās cunami) ar doto laika intervālu. 'Pravieši' bija gados jauni ticīgie vai pravietiskajās dāvanās nepieredzējuši.

Es jutu, ka viņi nebija aicināti tāda līmeņa pravietiskajai autoritātei. Viņiem nebija nekādas uzskatāmas pieredzes un viņiem nebija atpazīstama mandāta. Taču viņi rada nemieru nenobriedušo ticīgo vidū.

 

Neitralitāte, ja gribam izšķirt

Mums ir jāsaprot, ka mūsu paša prāta aizspriedumi vai emocijas var valdīt par Svētā Gara apstiprinājumu. Pieņemsim, ka tiek dots pravietiskais vārds pār kādu, kuru mēs pazīstam. Mēs domājam, ka vārds ir pārāk pozitīvs, par cik mums ir kāds nosodījums par saņēmēja raksturu.

Un atkal, esi ļoti uzmanīgs vārda noraidīšanā. Tas Kungs var būt tik pozitīvs, ka tas pilnībā pārsniedz mūsu iztēli. Viņa mīlestība uz ikvienu (ieskaitot tos ar rakstura vājībām) ir cita līmeņa, nekā mūsu. Viņa sapņi par katru vīrieti un sievieti ir vienkārši vareni!

Pieņemsim, tiek dots pravietiskais vārds tavam bērnam misijas laukā. Bet tava vēlēšanās ir, lai tavs bērns paliek tavā tuvumā, un ka tu varēsi izbaudīt laiku kopā ar saviem mazbērniem. Protams, tas ir dabiski, justies apbēdinātam un protestēt pret tādu vārdu. Taču šī nemiera sajūta var nenākt no Svētā Gara.

 

Tas neliekas labi

Parasti, kad esam pravietiskās kalpošanas liecinieki un tad, kad mums ir pareizā domāšana, mēs jutīsim mūsos vienprātību ar Svēto Garu. Iespējams, mēs pat jutīsim prieku vai patīkamu satraukumu.

Kad piedzīvojam pravietiskos vārdus (vai dzirdam par to vēlāk) un mēs jūtam nesaskaņu ar Svēto Garu, pirmā lieta ko darīt, ir jautāt Tam Kungam: "Kungs, es jūtos neapmierināts par šo pravietisko vārdu. Vai Svētais Gars ir tas, kas mani brīdina? Vai man vajadzētu brīdināt vai pat 'atbrīvot' (no manipulācijas) vārda saņēmēju no šī 'pravietiskā' vārda?"
Viņš noteikti mums atbildēs.

Pravietiskā vārda analizēšanas procesa laikā, kas radījis nemieru, mēs varam uzdot kādus jautājumus neitralitātes sakarā, par ko jau runāju 2. nodaļā.

Jautājumi varētu būt šādi: "Vai pravietis pazina vārda saņēmēju? Vai viņam (viņai) ir kaut kāda veida emocionālas attiecības ar vārda saņēmēju? Vai tas cilvēks varētu būt aizspriedumains (pozitīvi vai negatīvi)? Vai šim pravietim varētu būt kādas personīgas intereses saņēmēja dzīvē, vai tajā, ko viņš pravietoja pār šo cilvēku? Vai tas ir cilvēks ar mīlošu sirdi? Vai viņš (viņa) ir savienots ar vietējo draudzi, vai viņš (viņa) ir 'mežonīgais pravietis'?"

Tas galvenokārt dos mums izskaidrojumu mūsu nesaskaņas sajūtai. Ir ļoti daudz 'dvēseliski pravietojumi' par konkrētiem jautājumiem, tādiem kā mīlas dēkas, vai kad kāds vēlas manipulēt vārda saņēmēju.

 

Bībele

Tas varētu skanēt mazliet savādi, ka es neizvēlējos Bībeli, kā pirmo pārbaudes veidu. Iemesls tam kopumā ir tas, ka Bībele nav atbilstoša, lai pārbaudītu specifiskas personīgās atklāsmes.

Protams, ka Bībeles pārzināšana ir apzinātais un neapzinātais pamats visam tam, ko mēs darām, ieskaitot pravietisko vārdu pārbaudīšanu. Tāpēc, ja vārds nesaskan ar mūsu Svēto Rakstu pamatzināšanām, tam vajadzētu būt mums par visaugstāko brīdinājumu.

Reizēm pravietiskie vārdi fokusējas uz dogmatiskajiem jautājumiem. Šajā gadījumā mēs varam tos pārbaudīt ar Svētajiem Rakstiem. Taču mums jāņem vērā, ka mums visiem ir neobjektīva attieksme.

Ar to es domāju, ka visām draudzēm ir savas speciālās doktrīnas, kas ir izveidotas ar izvēlētu Bībeles pantu palīdzību. Tajā pašā laikā viņu doktrīnas ir tik atšķirīgas, kas ir atšķirīgo interpretāciju un atšķirīgās pantu izsvēršanas rezultāts. Tāpēc pravietiskos vārdus mūsu doktrīna vai Rakstu interpretācija var neapstiprināt.

Apmēram pirms 15 gadiem es pēc sapulces pravietoju pār kādu ticīgo grupu. Pravietojot pār kādu kundzi, es jutu, ka Tas Kungs vēlējās teikt kaut ko pāri manai saprašanai. Viņš vēlējās, lai es saku: "Es tik ļoti ar tevi lepojos, jo izmisuma brīžos tu pieķeries Man".

Man doma, ka Dievs varētu ar mums lepoties, bija pāri jebkādām robežām. Līdz tam es ticēju, ka Viņš mūs mīl, taču tajā pašā laikā pārsvarā Viņš mūsos ir vīlies. Es neapzinājos, cik dziļi mans redzējums par Dieva raksturu bija ietekmēts dēļ mana zemes tēva, kurš bija labs, taču strikts un pieprasošs vecāks.

Sekundes simtdaļā man bija īsa saruna ar Dievu: "Kungs, es nevaru pateikt, ka Tu lepojies ar viņu. Tas pārsniedz manu teoloģiju. Es varu pateikt, ka Tu viņu mīli, taču es nevaru doties pāri tam". Taču šī iedvesma bija kā tāds slogs manai sirdij. Man bija ātri jāpieņem lēmums ko darīt; paklausīt vai arī pravietisko vārdu apturēt. Kaut kā es zināju, ka man ir jādodas pāri mana paša ierobežojumiem, tāpēc es izteicu šo iedvesmu: "Mana meita, Es tik ļoti lepojos ar tevi, jo izmisuma brīžos tu pieķeries Man". Sieviete izplūda asarās. Man bija jāturpina ar citiem, kuri stājās rindā. Kad biju pabeidzis, pie manis pienāca draudzes mācītājs: "Ko jūs izdarījāt ar to kundzi? Jūsu vārds viņu tik dziļi aizskāra. Tas bija tik dziedinoši. Viņai patiesi bija vajadzīgs vārds, kā šis. Jūs viņu nepazīstat, bet viņa cieš no bipolārās depresijas. Taču viņa ir uzticīga. Kad viņa ir savos zemākajos dzīves punktos un viss pārvēršas pelēkos toņos, kad viņa nejūt pilnīgi neko, viņa vienkārši piekļaujas Dievam un Viņa žēlastībai".

Man stāvēt Dieva mīlestības plūdumā (pravietojot mīlestību) tajā brīdī, iespējams, bija vairāk dzīvi transformējoši, nekā viņai.

Protams, ja pravietiskais vārds konfliktē ar mūsu 'garīgo' doktrīnu, mums nekavējoties tas pilnībā jāpārbauda.

 

Saskaņa ar bijušajiem pravietojumiem

Ir arī citi veidi, kā mēs varam pārbaudīt pravietojumu.

Kad pravietojums runā par nākotni, mēs varam jautāt: "Vai tas ir saskaņā ar bijušajiem pravietojumiem?" Ja mūsu iepriekš saņemtie vārdi (saņemtie pravietojumi) raksturo kādu konkrētu nākotnes kalpošanu, mēs nesagaidām prognozes, kas ir pretrunā ar tiem.

Kopumā, pravietiskie vārdi mūsu dzīvē attēlo attīstību. Mēs maināmies, mēs attīstāmies. Mūsu pilnvarām vajadzētu pieaugt. Mūsu pieredzei un atvērtībai uz Svētā Gara dāvanām vajadzētu augt. Taču galvenokārt lietām vajadzētu būt saskaņā vienai ar otru.

Ja mums pašiem ar Dievu ir veselīgas attiecības, pravietiskajiem vārdiem nevajadzētu saturēt daudz noslēpumus vai pārsteigumus. Lielajam vairumam satura vajadzētu jau būt mums atklātam (daļēji).

 

Pravieša raksturs un dzīve

Ja mēs apšaubām, kādu konkrētu pravietisko vārdu, mēs varam droši skatīties uz konkrētā pravieša dzīvi un raksturu.

Atkārtoju vēlreiz, šeit mums jābūt uzmanīgiem. Dāvids rakstīja pašus skaistākos Psalmus, kuros viņš, kā neviens cits Vecajā Derībā, raksturoja Kristus ciešanas. Kaut arī viņa paša dzīve bija tālu no pilnības. Neskatoties uz to, ka viņam bija daudz sievas un blakus sievas, viņš nevarēja atturēties no vienkāršas laulības pārkāpšanas un slepkavības.

Arī mūsdienās reizēm tiek 'atmaskoti' slaveno praviešu slepenie grēki. Kaut arī viņi bija slaveni savas pravietiskās precizitātes dēļ.

Bet protams, ja pravietis sevi diskreditē dzīvojot grēkā, nenoliedzami zaudēs savu mandātu citu cilvēku acīs.

Tas ir patiesība īpaši tad, kad pravietis caur savu pravietisko dāvanu cenšas iegūt kādu labumu. Pat šeit mēs varam izdarīt pārāk ātru spriedumu. Ikviens precīzs pravietis iegūst labumu no viņa harizmas. Vismaz cilvēki viņu cienīs!

Tagad, kā piemēru pravietim, kurš neiekrita šajās lamatās, es domāju par Elīsu (2. Ķēn. 5:15-16), kurš atteicās pieņemt jebkādu dāvanu no Sīrijas ģenerāļa Naamāna.

Spektra otrā galā mēs redzam Bileāmu, slaveno pravieti no Mezopotāmijas, no kura baidījās dēļ viņa lāstiem un kurš tika cienīts savu svētību dēļ. (4. Mozus 22:6). Viņš iekļuva nepatikšanās dēļ savas iekāres. Taču viņa vārdi bija vēl aizvien precīzi.
 

Pravietiskā vārda cietumnieki

Kādi nenobrieduši ticīgie patiesi tiek ieslodzīti ar tiešiem pravietiskajiem vārdiem vai ar pašiem praviešiem. Viņiem ir bail savā dzīvē pieņemt jebkādus lēmumus, jo 'pravietis' viņiem ir teicis to, kādai viņu dzīvei ir vai nav jābūt.

Viņi ir nespējīgi ieiet pa atvērtām durvīm vai izmantot jaunu iespēju, kuru Dievs viņiem varētu parādīt, tāpēc, ka kaut kur viņu dzīvē bija 'pravietiskais' vārds, kas norādīja uz citu virzienu. Ja mēs neesam spējīgi dzirdēt Dieva balsi paši sev, mēs varam palikt iestrēguši 'pravietiskajā cietumā': "Es nevaru nekur citur virzīties, jo pravietis teica, man 'obligāti' jādara..."

 

Galvenokārt patiesība, bet ne detaļās

Reiz no kāda ārzemju pravieša saņēmu pravietisku vārdu, kuram nekādā gadījumā pret mani nebija aizspriedumu. Tas notika misijas organizācijas ofisā, un iespējams viņš domāja, ka es piederu pie viņu darba komandas. Viņš pravietoja, ka es būšu tās kalpošanas pašā centrā, kur ap mani man pašam būs sava komanda, ar savu ofisu un saviem darbiniekiem.

Tagad viņš ir ļoti tuvu, jo vairums no tā ir piepildījies, kas bija pravietots iepriekš. Kādu dienu man pašam būs ofiss un es vadīšu cilvēku komandu. Vienīgā kļūda, ko viņš pieļāva, bija saistība ar konkrēto misijas organizāciju.

Vairāk vai mazāk es tur parādos. Esmu draugs, bet nekad neesmu saņēmis apstiprinājumu strādāt viņu galvenajā ofisā vai arī būt par vienu no viņu vadītājiem. Protams, lietas nākotnē var mainīties.

Taču man ir vairāk nekā viens pravietiskais vārds saistībā ar manu paša kalpošanas vadīšanu un savu paša ofisu. Šobrīd es sliecos domāt, ka šie pravietojumi ir par manu kalpošanu Rumānijā, kur es ceru izveidot manas kalpošanas Dziedināšanas Istabu centru.

 

Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus





Komentāri (0)  |  2016-08-13 23:39  |  Skatīts: 776x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ