Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (18. turpinājums)


  Gordons van Veilens


                       
                                                      Pravietojumi par likteni

 

        Attiecībā uz pravietojumiem par mūsu nākotnes likteni var būt jāpaiet ilgam laikam līdz tā piepildījumam, un tas ir atkarīgs no mūsu pašu lēmumiem.
Kad biju vēl jauns ticīgais, kāds ārvalstu pravietis pravietoja pār manu nākotni. Viņš sniedza kādas detaļas par to, kā Tas Kungs mani aicinās un viņš runāja par Svētā Gara dāvanām manā dzīvē. Pravietojums bija par izglītību un apmācību. Vairums no tā piepildījās. Attiecībā uz Gara dāvanu attīstību manā dzīvē viss piepildījās, taču tas iekļāva manis paša personīgo iesaistīšanos.

Kad atskatos uz aizgājušo, domāju, es palaidu garām kādas detaļas par manu apmācību un izglītību, jo tajā laikā es pārāk uzmanīgi neklausījos un, iespējams, izdarīju kādus nepareizus lēmumus. Bet kopumā, es teiktu, ka pravietiskais vārds bija precīzs un tas piepildījās (ne visās detaļās).

Daudzreiz šis pravietiskais vārds mani ir stimulējis atkal nofokusēties uz Dieva aicinājumu manā dzīvē. Ja tas tur nebūtu bijis, es iespējams kādā brīdī būtu padevies.

Pravietojumi par likteni vienmēr ir ar nosacījumiem, tādā veidā, ka mums tas ir jāizpilda un dzīves ceļā ir jāpieņem pareizie lēmumi.

Velns ir pret mums izdomājis stratēģiju, lai mēs nenonāktu mūsu likteņa galapunktā.

Vispirms viņš iepazīstina ar meliem, bailēm un traumām mūsu dzīvē, lai mūs notvertu un liktu mums zaudēt drosmi.
Tad viņš kārdina mūs pieņemt nepareizus lēmumus.
Paši izplatītākie 'nepareizie lēmumi' ir:
1. apprecot nepareizo partneri,
2. vēloties drošību pretēji riskam,
3. pametot iesākto ceļu aizvainojuma, pretošanās, neticības, sevis žēlošanas, vilšanās vai rūgtuma dēļ,
4. piekāpjoties kultūru un ticību sistēmām.

Kad Dievs pravietiski runā par mūsu likteni, Viņš atklāj Savu 'sapni' par mūsu dzīvi. Viņš zina precīzi, kas mēs esam un kādi mums ir talanti. Viņam ir koncepts par to, kādai mūsu dzīvei vajadzētu būt, un tas, kādā veidā mēs varam kalpot Viņa Valstībā. Tas ne vienmēr nozīmē pilna laika kalpošanu. Dievs aicina cilvēkus tirdzniecībā, biznesā, rūpniecībā, mākslā, ģimenē un visa veida profesijās.

Taču kaut kādā mēra tas vienmēr ir saistīts ar Viņa Valstības nodibināšanu (veicināšana) šeit uz zemes. Mēs visi esam aicināti valdīt pār mūsu (mazo) lauku, kur mēs ienesam mieru, prieku un taisnību. Mēs visi esam aicināti mūsu sfērā attīstīt Gara dāvanas.
 
Kad mēs saņemam pravietisko vārdu saistībā ar mūsu likteni, tas nenotiks automātiski pats no sevis. Es zinu kādu, kuram ir dziedināšanas dāvanas. Viņam par to tēmu ir bijuši pravietojumi un ir bijuši kādi dramatiski dziedināšanas gadījumi. Taču viņa bailes viņu ir paralizējušas. Tāpēc viņa dziedināšanas kalpošanas pilnais potenciāls neattīstās. Viņam vajadzētu apzināties, ka par to viņam ir jācīnās. Kamēr viņš ir iestrēdzis bailēs, viņa kalpošana būs ļoti ierobežota un paliks nepamanīta. Ko tad viņš varētu darīt? Viņš varētu apmeklēt kursus par dziedināšanas kalpošanu un izlasīt kādu grāmatu par to tēmu. Viņam vajadzētu sazināties ar kalpotājiem, kuri darbojas dziedināšanas dāvanās. Tas viņu iedrošinās un palielinās viņa ticību. Tad viņam jau vajadzētu pievienoties kādām kalpošanas komandām un izmantot katru iespēju, lai varētu kalpot slimajiem. Tad viņa dāvanas tiks pamanītas un Dievs palielinās viņa mandātu. Protams, tam visam vajadzētu iet roku rokā ar vēl tuvākām attiecībām ar Dievu. Ceļš līdz mūsu liktenim nevar būt mūsu pašu ieprogrammēts. Mums ir jāseko Svētā Gara vadībai. Taču, lai nokļūtu līdz mūsu liktenim, mums ir jāieiet sava veida sadarbības partnerībā ar Dievu.

Ceļš uz mūsu likteni galvenokārt ir nobloķēts ar meliem (ticot, ka mēs neesam spējīgi), bailēm (ko citi cilvēki par mani padomās) un no traumām, kas liek mums sevi uztvert kā upurus, nevis kā uzvarētājus.

Protams, ka meli, bailes un traumas var būt sarežģītas un komplicētas. Mums ar tām ir jātiek galā, un labākais, kā to izdarīt ir iemācīties komunicēt ar Dievu. Viņš mums parādīs tos melus, bailes un traumas, un Viņam ir veids, kā mūs dabūt ārā no turienes. Viņam ir spēja mūs pilnībā dziedināt. Taču tas parasti nenotiek bez mūsu savstarpējās sadarbības. Mums ir jābūt pietiekami pazemīgiem, lai lūgtu pēc kalpošanas un saņemtu palīdzību un korekcijas no citiem. Bieži vien mums pašiem ir jāiziet caur atbrīvošanai un jāsaņem iekšēja dziedināšana no traumas, kas ir notikusi mūsu dzīvēs. Mums ir nepieciešama tuvība ar Dievu, lai tiktu pāri mūsu atraidījumam. Atraidījums mums dārgi maksās kā līderiem, jo mēs būsim tādi, kas grib izpatikt cilvēkiem un meklēsim piepildījumu amata nosaukumos, un sagaidot no cilvēkiem cieņas izrādīšanu pret mums.

 

14. nodaļa.
Soļi pretī mūsu liktenim;
izvēles un lēmumi.

 

Laulība

        Daudzi ticīgie savus dzīves partnerus atrod, balstoties tikai uz fizisko vai emocionālo pievilcību. Katru gadu esmu liecinieks tam, kā daudzsološi jauni ticīgie beidz savu garīgo dzīvi apprecoties ar neticīgo. Viņi alkst pēc sajūtas būt mīlētiem un novērtētiem. Mēs visi sastopamies ar atraidījuma problēmām un tāpēc šajā jomā esam tik ievainojami.

Šī grāmata nav apmācības kurss laulībā, taču domāju, ka kopīgs liktenis ir svarīgs nosacījums laulībai (līdzās kādam noteiktam vienotības un stabilitātes līmenim). Protams, pareizā cilvēka apprecēšana negarantē, ka tava dzīve būs bez problēmām, un ka neradīsies problēmas laulībā.

 

2. Drošība riska vietā

 Kad mēs ilgojamies sasniegt mūsu likteni, mums vienmēr ir jāatsakās no mūsu dabiskajām drošībām. Ābrahāmam bija jāatstāj viņa ģimene un tēvzeme; citiem ir nācies atteikties no viņu darba vai regulārajiem ienākumiem.

Mūsu liktenī vienmēr būs nedrošības, kas attiecas uz mūsu dabīgo pasauli. Tas ir tāpēc, ka Dieva valstība ir pārdabiska valstība. Mēs tiksim pārbaudīti uz visu (dabīgajā pasaulē), uz ko paļaujamies. Dievs vēlas, lai mēs paļaujamies tikai uz Viņu.
 
Reiz kāds vīrs man teica: "Es vēlos kalpot Dievam, bet visupirms es vēlos finansiālu drošību. Tāpēc es vēlos izveidot biznesu un, kad būšu pietiekami nopelnījis, es iešu priekšlaicīgā pensijā. Tad es varēšu kalpot Kungam pilnu laiku". Iespējams, tajā brīdī viņa veselība nebūs vairs pietiekami laba tam liktenim, kas Dievam ir padomā viņam.

Ceļā uz mūsu likteni, mums ir jākomunicē ar Dievu un Viņam jāpaklausa, kad Viņš prasa no mums atdot lietas, uz kurām mēs paļaujamies.

Vēl arī Gara dāvanu attīstība vienmēr nozīmē riskēt. Izaugsme Svētā Gara dāvanās pieprasa ticību, ar to domājot, ka mums būs jādara lietas, kas sniedzas pāri cilvēciskajai kontrolei, vienkārši ticot, ka Dievs izdarīs Savu daļu. Ļoti bieži izaugsme Gara dāvanās nozīmē izvēli dzīvot riska pilnu dzīvi.

Man nav jāpravieto... bet es riskēju, ieguldot ticībā un pūlēs, cenšoties svētīt citus. Tas mani ir atvedis tur, kur es esmu šobrīd - ceļā uz savu likteni, nevis vairs kaut kādā apvedceļā.

 

3. Pametot iesākto ceļu

Var būt daudz iemeslu, lai padotos. Mēs varam nepatiesi ticēt, ka Dievs ir atteicies no mums.
Mēs varam pretoties vai padoties dēļ neveiksmes, nāves vai nedziedinātas slimības. Mēs varam tikt konfrontēti ar atpazīstamības trūkumu vai pat ar atklātu noraidījumu. Ceļš uz sevis žēlošanu un neticību ir ļoti viegls. Kādi ticīgie padodas īslaicīgai vilšanās fāzei, citi pieķeras tai uz visu atlikušo mūžu. Viņus neitralizējot, velns ir panācis savu.

4. Ievērojot kultūru vai ticības sistēmas

Tas ko es ar to domāju ir, ka mums visiem ir, kāds noteikts domāšanas veids. Tas līdz zināmai pakāpei var būt neapzināts, jo tas taču ir tik 'normāli'. Ceļojot starp kultūrām, mēs bieži redzam, cik dažādi cilvēki reaģē un tic, jo tas ir tik 'normāli'. Kādas kultūras ir ekstravertas, citas introvertas. Citas ir vairāk liberālas, citas ir vairāk stingras.

Holandiešu kultūra ir Anti - autoritatīva. Valdības ierēdņi tiek uzskatīti par 'civildienesta ierēdņiem'. Viņi ir tur, lai kalpotu, nevis valdītu. Tā pat ir patiesība par draudžu amatpersonām, tādiem kā mācītājiem. Galvenokārt viņi ir zem draudzes vecāko ietekmes. Tāpēc šajā kultūrā spēcīgi līderi netiek akceptēti.
Lai vadītu, tas prasa drosmi. Tev būs jāsaskaras ar apsūdzībām par to, ka esi dominējoša persona.

Vai mēs varam iet pretēji mūsu kultūrai? Reizēm virzoties uz savu likteni, tas izaicina mūs tā darīt.

Neesmu pilnīgi drošs, kā ar to tikt galā. Kādās kultūrās sievietēm netiek dota iespēja būt aktīvām publiskajā kristiešu kalpošanā, tikai viņu dzimuma dēļ. Tomēr reizēm es redzu, ka Dievam viņām ir liktenis, kas sniedzas pāri viņu kultūras noliktajām robežām. Esmu saticis lieliskas sieviešu mācītājas dominējošās vīriešu kultūrās. Protams, viņiem bija jātiek galā ar pret viņām izveidotajiem aizspriedumiem. Ticu, ka Gars reizēm saka, lai mēs piekāpjamies vietējai kultūrai, reizēm Viņš aicina to pārvarēt. Es varētu atsaukties uz Deboru (Soģu 4), kuru patiesībā sauc par 'soģi', un kurai bija drosme pamācīt Izraēlas vīriešu vadītājus (Baraku). Es esmu bijis ziņkārīgs, kā viņa vispār tika šajā neierastajā postenī būdama soģe (bez universitātes diploma). Un kā viņa sasniedza šo atpazīstamības līmeni vīriešu līderu vidū.

Kādās kultūrās sievietēm ir ierasts apprecēties agrā jaunībā un atdot viņu pašu karjeras laulības un bērnu labā. Palikt neprecētai (kā sievietei) un būt kalpošanā tiek pieskaitīts kā 'apšaubāms'.
Reizēm mums ir jāsaskaras ar izaicinājumiem virzīties pretēji kultūrai vai ticības sistēmām.

Pāvils sastapās ar šo problēmu vergu jautājumā. "Paklausiet saviem kungiem," viņš ieteica. Bet Dievs uzskata vergus līdzvērtīgus viņu kungiem.

Protams, esmu daļa no manis paša kultūras, un nezinu, cik tālu esmu spējis iegūt manu dievišķo brīvību. Lai vai kā, Tas Kungs man ir palīdzējis tikt ārā no kritiskās un nosodošās attieksmes, kas ir bijis mans holandieša mantojums, un Viņš atbrīvoja mani no 'mamona', kas valda pār rietumu puslodi.

Viņš mani atbrīvoja no nepareizas atbildības sajūtas un padarīja mani atkarīgu no Viņa. Viņš atvēra manas acis no redzējuma par cilvēcīgajiem un finansiālajiem ierobežojumiem uz redzējumu par Viņa labestību, žēlastību un nodrošinājumu. Viņš ir mani atbrīvojis no paralizējošās paša sevis nosodīšanas, nekad nejūtoties pietiekami labs.

Mans kalvinisma un vasarsvētku dogmatiskais pamats padarīja mani aizspriedumainu attiecībā uz citām kristīgām kopienām. Tas Kungs man palīdzēja tikt ārā no šīs nosodījuma attieksmes, un tagad es redzu citus ticīgos caur Viņa acīm, kā Viņa mīļotos bērnus.

Pirms tā laika, es nebūtu bijis spējīgs kalpot tām citām kopienām tā, kā es to varu tagad. Neapšaubāmi, man vecā dogmatiskā attieksme ierobežoja manu kalpošanu un manu ceļu virzienā uz manu likteni. Es vēl aizvien soļoju kopā ar Viņu, un Viņš turpina mainīt manu sirdi.

Viena mana brauciena laikā uz Rumāniju, es tiku uzaicināts sludināt harizmātiskā Romas katoļu kopienā. Es piekritu, neskatoties uz to, ka man bija aizspriedumi pret Romas katoļu baznīcu. Kādi no maniem senčiem bija izbēguši no Romas katoļu valstīm, kur viņi tika vajāti. Reliģiskās tolerances dēļ, Holandē viņi ieradās kā reliģiskie bēgļi. Visa viņu iedzīve viņiem bija jāatstāj. Līdz tam brīdim es vienmēr jutu tādu kā lepnumu tieši šo senču dēļ. Taču es piekritu šim ielūgumam un ierados viņu kopienā. Sapulce notika sekulārā ēkā, un es biju pārsteigts, ka viņi dziedāja 'mūsu' dziesmas, un ka mums bija tik daudz kopīga. Viņi mani uzaicināja atkal, bet par cik bija ziemas sezona, sapulce norisinājās citā vietā. Tā bija katoļu baznīca, kas bija pilna ar statujām. Atceros kā, ienākot pa durvīm, es vēroju šīs baznīcas interjeru. Svēto un Marijas statujas bija pa visu telpu. Saskaņā ar manu ideoloģiju, šis bija elku dievu templis. Es biju šokā. "Vai šādā vietā vispār var būt svaidījums?" Viņa atbilde nāca nekavējoties: "Es neiebilstu, man svarīgi ir cilvēki". Smaga nasta novēlās no maniem pleciem. Jēzus neiebilst. Viņš meklē cilvēku sirdis. Tajā brīdī Viņš atbrīvoja mani no aizspriedumiem, kas man bija pret katoļiem. Šodien, liela mana daļa darba Rumānijā ir kooperācijā ar Romas katoļu harizmātiskajām kopienām tajā valstī. Apvienojot cilvēkus no dažādu denomināciju vidēm, tas ir Dieva liktenis manai dzīvei (tagad es to saprotu). Taču man nācās uzvarēt manus dogmatiskos aizspriedumus. Šie aizspriedumi varēja pavisam vienkārši apturēt mani turpināt darboties Dieva plānā manā dzīvē.



Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus





Komentāri (0)  |  2016-08-27 21:06  |  Skatīts: 914x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ