Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (noslēgums)


   Gordons van Veilens




Noslēgums.
Atgriežoties pie likteņa.

 

        Kad Dievs atklāj likteni, Viņš, iespējams, atklāj to, ko vēl ir iespējams paveikt no runāšanas brīža. Tieši tāpēc jauni cilvēki galvenokārt saņem lielāku likteni, nekā vecāki cilvēki.

Jauni cilvēki vēl aizvien var izdarīt izvēles, kas ļauj viņiem sekot likteņa ceļam jau no paša sākuma. Vecāki cilvēki jau ir izdarījuši daudzas (nepareizas) izvēles, tāpēc jaunas iespējas ir diezgan ierobežotas (kaut arī vēl aizvien tas ir pārsteidzoši).

Caur pravietisko vārdu Dievs var atklāt likteni, kuru mēs varam arī nesasniegt. Šajā gadījumā tas nav nepatiess pravietiskais vārds. Tas satur Dieva redzējumu. Ja klausītājs ieklausās Viņa balsī un paklausa, viņš vai viņa var nokļūt ļoti tālu sava likteņa sasniegšanā. Ja klausītājs sāk pieņemt nedievišķus lēmumus, viņš vai viņa var ierobežot tuvošanās procesa liktenim attīstību.

Tam nevajadzētu tevī radīt smagumu. Tu nezaudēsi savu likteni tikai kādas mazas kļūdas dēļ. Taču lieli lēmumi, tādi kā izvēloties nepareizo izglītību, atrodot neticīgu laulību partneri, vilšanās dēļ pametot draudzi, var ievērojami ietekmēt tavu progresu likteņa virzienā.

Es zaudēju četrus dārgus gadus, cenšoties iegūt doktora grādu ģeoloģijā. Es jau tad zināju (caur Svēto Garu), ka es nekad nebūšu profesionāls ģeologs, bet es vienkārši nevēlējos būt zaudētājs. Man tas bija bez Dieva svētībām.

Reiz es pieņēmu draudzes mācītāja amata pozīciju. Galvenais iemesls tam bija vilšanās manā paša draudzē. Pēc diviem gadiem es atstāju to amatu, jo kārtējo reizi biju vīlies. Abos gadījumos es rīkojos bez atklāsmes. Sekas, kā minimums, bija 'slikta reputācija'.

Nezinu, cik tālu tas ir ietekmējis manu ceļu likteņa virzienā, bet tas noteikti to aizkavēja.

Tagad esmu ceļā uz manu likteni un šis ceļš ir aizraujošs.

Tā ir sadarbība starp mani un Svēto Garu.

Dažreiz Viņš pilnībā pārņem kontroli, tā ka es jūtos gluži kā sapnī. "Vai tas tiešām esmu es?"

Kad biju mazs bērns, mani fascinēja ģeogrāfija. Patiesībā tā bija viena no tām mācību disciplīnām, kurā es mācījos ar izcilību. Pārējais mani tik daudz neinteresēja. Tajos laikos automašīnas nevienam nebija un ceļošana pāri robežai bija nesasniedzama. Mans vectēvs, kurš pamanīja manas intereses, iegādājās man lielu atlantu un lielu grāmatu ar melnbaltām bildēm par dabas fenomeniem. Es to studēju un vēl aizvien atceros divas lietas. Tas bija par divām vietām, kas mani fascinēja. Protams, es apzinājos, ka bija neiespējami tur nokļūt. Bet sauksim to par sapni. Pirmais bija 'Mont Pelee' vulkāns Karību jūras salā Martinika. Tas eksplodēja 1902. gadā. Karstu gāzu mākonis izplatījās pār Martinikas galvaspilsētu (Saint Pierre), 5 minūšu laikā nogalinot visus 30,000 iedzīvotājus. Izdzīvoja tikai viens. Viņš bija drošā vietā, ko sauc par 'cietumu'.

Otra bija sala, ko sauc par Sāremā, kas atrodas Somijas līcī. Tā piederēja Padomju Savienībai un nebija pieejama, jo tā bija militārā zona. Manā iztēlē tai vajadzēja būt neapdzīvotai vietai.

55 gadus vēlāk es tiku uzaicināts Martinikas salā vadīt konferenci. Namatēvs mani īstenībā aizveda ceļojumā uz salas ziemeļu daļu, un es realitātē kāpu pa 'Mont Pelee' vulkāna nogāzēm un apmeklēju iepriekšējās galvaspilsētas apdzīvotās drupas. Manas vizītes rezultātā, tur tika nodibināta garīgās atbrīvošanas kalpošana.

Tajā pašā gadā es tiku uzaicināts veikt Dziedināšanu Istabu apmācības Igaunijā. Namatēvs mani aizveda uz Sāremā salu, lai mācītu un iedrošinātu vietējo Dziedināšanas Istabu komandu. Sala bija pavisam savādāka, nekā es biju gaidījis. Tā bija ļoti skaista ar savu dabu un arhitektūru. Tur es satiku Rutu un Hendo Hanno, vietējo mākslinieku. Viņi man uzdāvināja gleznojumu, kuru izmantoju kā noformējumu šīs grāmatas vākam.

Tad Viņš runāja ar mani: "Vai tu apzinies, ka tu ej pa ceļu, ko Es tev biju sagatavojis? Vai saproti, ka tavs liktenis ir tuvu tavai bērnu dienu zinātkārei par šīs pasaules valstīm". Es varēju vienīgi reaģēt: "Kungs, Tu mani visu laiku pārsteidz".

Ir brīnišķīgi atklāt, ka tas viss ir bijis Dieva saplānots, iespējams pat pirms es piedzimu.

Un atkal, es nevēlos tev uzlikt smagu nastu par zaudētām iespējām. Reizēm es Viņam jautāju: "Vai es vēl aizvien esmu uz pareizā ceļa? Vai man ir jādara kādas lietas, lai paātrinātu augšanas procesu?" Tad es jūtu Viņa smaidu pār manu dzīvi. Viņš to vien dara, kā iedrošina, nevis steidzina. Mēs nevaram lietas sasteigt. Mums nepieciešams vienkārši sekot.

 

Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus




 

 

 

Komentāri (0)  |  2016-09-04 23:09  |  Skatīts: 965x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ