Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Marksisma reinkarnācija


Bens Latkovskis

           Šogad maijā samērā klusi pasaulē tika atzīmēta Kārļa Marksa divsimtā jubileja. Lielāko uzmanību izpelnījās Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera piedalīšanās šajos jubilejas pasākumos un labējo aprindu pārmetumi par šo klātbūtni. Tajā pašā laikā mūsu labēji konservatīvajās aprindās populārs ir kļuvis termins «kultūrmarksisms», ar šo jēdzienu saprotot ideoloģiju, kuru Latvijā bieži dēvē arī par sorosismu.

Ja piesaucam šo jaunvārdu - kultūrmarksisms -, tad vispirms jāsaprot, kas īsti ir tā priekštecis - marksisms, kurš bija tā režīma pamatā, kuru 1917. gadā iedzīvināja Ļeņins un Trockis un kurā 50 gadus bija spiesta atrasties arī mūsu valsts. Šodienas kultūrmarksisti (sorosisti) savu saistību ar Ļeņina Trocka diktatūru kategoriski noliedz un cenšas izlikties, ka mūsdienu liberāli «progresīvajām» vērtībām ar marksismu nav nekā kopēja. Taču kopēja ir ideja, ka ir apspiestie un ir apspiedēji un tas ir jānovērš. Mūsdienās tikai vārda - apspiestie - vietā lieto jēdzienu - diskriminētie.

Pats Kārlis Markss, lai arī piedzima ebreju ģimenē, bija izteikts jūdaisma noliedzējs un šo reliģisko doktrīnu uzskatīja par galēji reakcionāru. Gan viņa māte, gan tēvs bija ebreju rabīnu dinastijas pēcteči, kuri pēc savu vecāku nāves pārgāja luterticībā, kas tā laika vācu zemēs (Prūsijā) deva pavisam citas karjeras izaugsmes iespējas. K. Markss pēc tēva gribas uzsāka studijas jurisprudencē, bet vēlāk pārgāja studēt filozofiju. 1848. gadā viņš uzrakstīja slaveno komunistisko manifestu un kļuva par vienu no redzamākajiem kreisās ideoloģijas pamatlicējiem.

Objektīvi kreisajā ideoloģijā var atrast daudz ko pievilcīgu, taču jāapzinās tās vājie punkti. Pirmām kārtām tā ir maldīgā pārliecība, ka visi cilvēki patiesībā jau ir ļoti labi un «apspiestie», tiekot pie varas, būs labāki par agrākajiem «apspiedējiem». Kā tas notika praksē, labi varēja redzēt 1917. gadā, kad nabaga «apspiestie» strādnieki it kā ieguva varu. Nu, iekāpa šie «nabadziņi» ar zābakiem cara vannā Ziemas pilī, pieķēzīja un pazviedza par savu krutumu. Ar to arī vispārējā laimība izbeidzās. Kas notika tālāk un cik asiņu tika izliets, pat negribas pieminēt.

Šodienas kultūrmarksisti visur saskata diskrimināciju un ir pārliecināti, ka atvērtība, iekļaujoša sabiedrība, līdztiesība ir neapšaubāms labums. Tā arī gandrīz ir, taču tikai gandrīz. Problēma nav uzstādījumā, bet gan dozā (samērīgumā).

Uzskatāmākais piemērs ir migrantu krīze. Vienā brīdī Eiropa (Vācijas kancleres Angelas Merkeles personā) pateica - mēs, pārtikušā un labklājīgā Eiropa, varam uzņemt visus «nabadziņus», kuri bēg no tām šausmām, kādas notiek viņu dzimtajās vietās. Šis uzstādījums pilnībā atbilda tai doktrīnai, kuru jau sen pirms Marksa pauda Kristus, ka visi cilvēki ir brāļi un mums visiem savstarpēji ir jāizpalīdz. Taču problēma ir tā, ka vienmēr atrodas cilvēki, kuri šo visnotaļ pareizo un atbalstāmo ideju ļaunprātīgi izmanto. Minētajā piemērā tas izpaudās sekojoši - ak, jūs varat uzņemt visus «nabadziņus»? Tad uzņemiet. Uz priekšu, un uzreiz uzradās lērums cilvēku kontrabandistu, kuri savtīgās interesēs izmantoja šo atvērtības ideju, paši gan to saprotot kā cilvēku pilnīgi necilvēcīgu lādēšanu laivās un autofurgonos.

Problēma ir samērīgumā, un tieši Markss bija tas, kurš šo samērīgumu negribēja saprast. Viņam vajadzēja visu uzreiz un tagad. Revolūcija, internacionālisms (globālisms), pārdale un vara «apspiestajiem». Šodienas marksisti (sorosisti) dzied to pašu dziesmu, tikai jaunās skaņās. Nemitīgi tiek meklēti jauni «apspiestie». Ja agrāk tas bija proletariāts, tad tagad tie ir geji, migranti, sievietes, melnādainie, dzimums, kurš it kā esot mākslīgi konstruēts, utt. Taču, ja ir «apspiestie», tad jābūt arī apspiedējiem. «Apspiedēji» ir visi tie, kurus šī nemitīgā apspiesto upuru meklēšana kaitina.

Un tad uz skatuves uznāk Tramps. Tas pats nekustamo īpašumu magnāts, kurš politikā ir absolūts nejēga un kura prezidentēšanas sekas mēs šobrīd vēl nevaram pat nojaust, bet kurš skaidri pasaka - visi tie kreisie liberāļi (sorosisti) ir iebraukuši auzās. Un cilvēki aplaudē. Ir sajūsmā par šo uzdrīkstēšanos pateikt to skaļi. Tramps var nepatikt, bet viņš pārstāv plaši izplatītu viedokli, ka pasaule vēl ne tuvu nav attīstījusies tiktāl, lai pieņemtu, ka visi ir tik cēlsirdīgi un altruistiski, kā gribētos domāt. To arī mums, skatoties uz dažādiem politiskajiem piedāvājumiem, nevajadzētu aizmirst.

Pārpublicēts no NRA.LV 25.05.2018

 

 

Komentāri (0)  |  2018-06-11 06:24  |  Skatīts: 296x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ