Sargs savam brālim
Lerijs Okasio
„Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.
Un Dievs sacīja uz Kainu: "Kur ir Ābels, tavs brālis?" Tas atbildēja: "Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?" (1.Mozus 4: 8- 9)
Viena no dārgākajām lietām Tēva sirdī, ir savstarpējās attiecības. Tas tiek apstiprināts ar to faktu, ka, kad Tas Kungs, Savas sarunas ar Kainu laikā, izteica pārmetumu un atbrīvoja bargu sodu, Viņš tāpat, arī , uzsvēra Kaina un Ābela savstarpējās attiecības. Dievs ne tikai vienkārši pajautāja Kainam par Ābelu, bet Viņš jautāja par viņa brāli. Visā šajā sarunā, Dievs savā taisnības sašutumā, atsaucoties uz Kaina un Ābela savstarpējām attiecībām, divkārt pieminēja Ābela vārdu.
Šīs patiesības turpmāko pasvītrojumu parāda fakts, ka šis spilgtais piemērs nav velti mums dots radīšanas sākumā. Savstarpējo attiecību tēma caurvijas visā Bībelē. Brāļi un māsas, vīri un sievas, līderi un pakļautie – visi mūsu priekšā stājas kā derīgi, vai nederīgi, Dievam. Uz to pašu seno jautājumu, ko Dievs uzdeva Kainam: „kur ir Ābels, tavs brālis?”, kā arī Kaina atbilde Dievam: „ vai tad es esmu sava brāļa sargs?" mums vajag atbildēt šodien.
„Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.” ( Galatiešiem 6: 2)
Ļoti reālā un praktiskā veidā, jums un mums vajag noskaidrot mūsu brāļu un māsu garīgo, un, bieži, arī, fizisko stāvokli. Viens no pamatnoteikumiem, lai varētu būt Dieva izmantoti, prasa, lai mēs spējam identificēties ar sāpi, ciešanām un citu cilvēku vājībām. Mēs visi kopā esam šajā, kristīgajā, ceļojumā, un, Dievs ir izdarījis tā, lai mēs nespējam šo ceļu noiet vienatnē. Palīdzēt savam brālim nest viņa nastas – tas arī ir tas pats ceļš, kā mēs varam izpildīt pilnīgo Dieva likumu. Par apstiprinājumu šai svarīgajai realitātei ir tas fakts, ka, pat, Jēzum, lai izpildītu Savu izpirkšanas darbu, bija vajadzīga palīdzība, lai kāds cits nestu Viņa nastu.
„Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ.” ( Lūkas 23: 26)
Skumji, bet daudzi no mums šodien dzīvo tādā neatkarībā viens no otra…
Nesenie pašnāvības gadījumi pusaudžu vidū, trauksmaini izskanēja kā mūsu bezdarbības zīme. Daudziem ļaudīm mūsu ietekmes sfērā izmisīgi vajadzīga palīdzība; vadībā, un, pat, vienkāršā apskāvienā. Cik daudzi no mums vēl neapzinās, ka Dievs tā ir radījis Kristus miesu, lai saistītu mūs ar veiksmi vienam otrā. Jūs un es, neesam vienkārši aicināti pacelties virsotnē, kā paši Dievā varēsim, bet, mēs esam aicināti pacelt arī mūsu brāļus, kas iet kopā ar mums.
„…bet mēs paši apbruņosimies un iesim Israēla bērnu priekšgalā, tiekāms tos būsim noveduši viņu dzīves vietās; bet mūsu sievas un bērni lai paliek mūru nocietinājumos zemes iedzīvotāju dēļ.
Mēs paši neatgriezīsimies atpakaļ savos namos, kamēr Israēla bērni nebūs ieguvuši ikviens savu īpašumu,”
( 4.Mozus 32: 17- 18)
Šis princips arī skaidri redzams šajā Vecās Derības, Izraēla divu ar pusi cilšu, kas vēlējās palikt Jordānas austrumu pusē, līdz pārējās ciltis pāries Apsolītajā Zemē, stāstā. Dievs viņiem bija uzlicis noteikumu, ka viņiem jāšķērso Jardāna kopā ar brāļiem, kas cīnījās plecu pie pleca, līdz visi viņu brāļi un māsas nenokļūs sev nolemtajā vietā, otrā pusē.
Nepietiek vienkārši priekš tevis un manis sasniegt Dievā mūsu personīgo nozīmējumu. Mēs esam aicināti , arī, palīdzēt citiem sasniegt viņu nozīmējumu. Ja mēs esam svētīti ar labu laulību, vai lūdzamies par citu laulībām? Vai ir kāda vientuļa māte vai vajadzībās slīgstoša ģimene, kam mēs varam sniegt palīdzīgu roku? < …> Vai, arī, mūsu dzīves ir piepildītas tikai ar mūsu personīgajām problēmām, uztraukumiem vai , pat, sapņiem?
„…ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi,
neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.
Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū,
kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam,
bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs;
un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”
( Filipiešiem 2: 3- 8)
Ja ir kas tā vērts, lai pie tā pieķertos, tad, lai tas ir Dievs. Jēzus bija labs piemērs. Viņš ļāva Savai Dievišķībai noiet tik zemu, lai mēs- tu un es, varētu gūt labumu no viņa mīlestības pret cilvēku. <…>
„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” ( Jāņa 15: 13). Mēs novērtējam par zemu šo Rakstu pantu, kā arī, Kristus izpirkšanas darbu, un – tā ir patiesība. Tomēr, patiesība ir arī tāda, ka Jēzus ne tikai nomira par tevi un par mani; Viņš dzīvoja priekš tevis un priekš manis. Tas nebija vienīgais Viņa drosmes akts vai dievišķās intervences akts, bet, drīzāk, tā bija visa dzīve ar sevis pilnīgu atdošanos. <…> Līdzīgi tam, Dievs nemaz neprasa , lai mēs mirtu par mūsu brāļiem un māsām, cik Viņš prasa, lai mēs godātu savas savstarpējās attiecības, dzīvojot priekš viņiem.
No tā izriet, ka Dieva atbilde Kainam un mums ir „Jā” – jūs un mēs esam sargi saviem brāļiem. Un, ja tā, tad mums vajag aktīvi meklēt jebkādu iespēju viņiem palīdzēt. Kainam vajadzēja daudz spēka, enerģijas un tālredzības, lai izdarītu savu neģēlīgo nodarījumu, kas noveda viņu līdz brāļa slepkavībai. Tāpat ir vajadzīgs spēks, enerģija un pārdomas mums, lai izdarītu pašatdeves aktu, kas ved pie brāļu dzīvībām.
„Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” ( 1.Jāņa 4: 20- 21)
Lerijs Okasio
© Tulkojis Sergejs Nazarovs; avots žurnāls «MorningSar»; 18.sējums, 4.numurs.
© No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa.
