Cīnītāja sirds atsakās padoties bailēm uzlūkojot ienaidniekus, bet tās mīlestība uz debesu Tēvu un uz tiem, kas atrodas Viņa aprūpē, liek tai atteikties no savas dzīves, lai glābtu tos, kurus Dievs mīl. Viņa mīlestība dara cīnītāja sirdi bezbailīgu ienaidnieku klātbūtnē.
Karš, kuru ierosinājusi mīlestība
Lai gan mēs varam redzēt šī kara sekas cilvēciskā veidolā, tas netiks izcīnīts uz zemes, bet citā realitātē. Mēs necīnīsimies ar miesu un asinīm, mēs nedrīkstam cīnīties cits ar citu. Neatkarīgi no tā, cik šausmīga kļūs cīņa, mums jāatzīst, ka nevaram to izcīnīt miesā. Ja mēs rīkosimies pretēji, mūs izmatos mūsu ienaidnieks.
Mūsu spēks triumfēt pār ienaidniekiem ir rodams mīlestībā pret viņiem. To var rast mūsu drosmē viņus svētīt, lai gan viņi nomētā mūs ar akmeņiem. Par spīti tam, ka viņi nicina mūs un apvaino tieši sejā, mūsu mīlestībai pret viņiem ir jābūt lielākai par to, ko jūtam paši pret sevi.
Mums jāspēj ieraudzīt, ka sātans tur viņus gūstā. Sātans ir mūsu ienaidnieks. Mums ir jāmīl mūsu pašu ienaidnieki, kamēr mēs cīnāmies ar velnu, lai viņiem palīdzētu. Mūsu mīlestība uz viņiem dod mums autoritāti cīnīties ar ļaunumu, kas sagūstījis viņus.
Pilnīga mīlestība izkliedē bailes
Kāds ir cilvēks, kuram ir cīnītāja sirds? Tas ir tāds cilvēks, kuram ir kopīga sirds ar labo Ganu. Tas ir arī tāds cilvēks, kurš mīl apkārtējos tik ļoti, ka riskētu ar savu dzīvību, lai glābtu viņus. Tādēļ, ka mīl savu Tēvu, viņš mīl to pašu, ko viņa Tēvs. Viņš neatstās Viņa avis, jo ļoti mīl Tēvu.
„Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” /1 Jāņa 4: 18/. Darbojoties uz mums Dieva pilnīgā mīlestība liek mums aizstāvēt to, ko mīlam. Tā aizgaiņā visas bailes. Mūsu mīlestība uz citiem izkliedē šaubas par mūsu drošību, jo mūsu mīlestība ir spēcīgāka par bailēm, ko jūtam.
Jēzus atdeva savu dzīvību, lai glābtu mūs. Viņš augstu vērtēja tās lietas, kuras augstu vērtēja Viņa Tēvs, pat līdz savai nāves stundai. Viņš ir labais Gans un atdeva savu dzīvību, lai izglābtu sava Tēva avis. Viņš atdeva sevi visu mīlestībai – mīlestībai uz mums un savu Tēvu. Šādi rīkojoties Jēzū atklājās īsta cīnītāja sirds.
Cīnītāju nevar viegli iebiedēt, jo mīlestība, ko viņš jūt uz citiem, aizdzen domas par pašsaglabāšanos. Dieva kareivi nevar apturēt, jo viņš tik ļoti mīl to, dēļ kā cīnās, ka pat neiedomājas par aiziešanu. Uzvara ir vienīgā doma, kas viņam ir prātā. Zaudējums nav pieļaujams. Viņam ir jāizcīna uzvara to dēļ, kurus viņš mīl.
Mīlestība sniedz viņam autoritāti pār visu, kas varētu apdraudēt to, ko viņš mīl, un šī autoritāte ir tikpat tālejoša kā mīlestība. Viņa līdzjūtības apjoms ir vienāds ar drosmi, ko viņš izrāda uzlūkojot ienaidnieku.
Neatkarīgi no tā, kā pret mums attiecas, mīlestība spēj atvairīt baiļu uzbrukumus, kurus sūta ienaidnieks. Ja mēs sirdī apņemsimies mīlēt citus ar beznosacījuma mīlestību, tas var palīdzēt pārvarēt cilvēciskās bailes. Ja mūsu mērķis ir mīlēt neatkarīgi no tā, kā mēs paši tiekam mīlēti, tas dara mūs bezbailīgus un dod mums iespēju kalpot citiem par svētību.
Ja mūsu mērķis ir svētīt, pasargāt un aizstāvēt citus, tad mēs spējam emocionāli dzīvot ārpus sevis. Mēs dzīvojam garā nevis miesā. Mēs dzīvojam ārpus bailēm, kas mīt mūsos dabiskā veidā un dzīvojam Dieva spēkā. Es esmu atklājusi, ka vairāk domājot par citiem, mazāk uztraucamies par sevi.
Dedzīgi cīnoties
Kareivis mīl savu zemi un vēlas atdot savu dzīvību par to. Viņam ir cīnītāja sirds un tās dēļ viņš jūt mudinājumu cīnīties. Citi nespēj saprast viņa sirdi savas patmīlības dēļ. Viņiem nav saprotams, kāpēc viņš ir gatavs riskēt ar savu dzīvību citu dēļ, jo viņu mīlestība ir kļuvusi auksta. Tas, kurš mīl, cīnīsies par to, ko mīl, un mīlēto cilvēku drošību vērtēs augstāk par savu dzīvību. Tāda ir cīnītāja sirds.
Mācītājs mīl savu draudzi. Kad viņš redz, ka tai uzbrūk ienaidnieks, viņš metas to pasargāt ar savu mīlestību. Viņš to mīl, jo to mīl arī debesu Tēvs. Viņš dedzīgi cīnīsies, lai aizsargātu to, kas pieder viņa Tēvam un lai iznīcinātu visu, kas uzdrošināsies stāties viņiem pretī. Viņš cīnīsies ar jebko vai jebkuru, kas mēģinās nodarīt kaitējumu viņa draudzei. Viņš ir nerimstošs savos centienos pasargāt to, ko mīl.
Cīnītāja sirds nepieder tikai mācītājiem, kareivjiem vai avju ganiem, bet tā spēcīgi sitas to cilvēku krūtīs, kas atdevuši savu dzīvi Jēzum. Viņu dzīves vairs nepieder viņiem, bet Tam, ko viņi mīl. Un apmaiņā pret viņu akmens sirdīm Viņš dod tiem tādas sirdis, kurās mīt dziļa līdzjūtība. Viņš sniedz viņiem cīnītāju sirdis.
Dieva valstībā nav nelielu svēto un otršķirīgu svaidīto. Katram no mums ir nozīmīga loma debesu karapulkā. Mums visiem jāpiedalās cīņā ar ienaidnieku un jāatrodas tur, kur Dievs mūs ir nolicis.
Jūs esat nozīmīgi Dieva valstībai. Jūs esat Viņam vajadzīgi.
Mūsu mīlestībai uz mūsu debesu Tēvu un citam pret citu būtu jārosina mūs teikt radikālu cīņas lūgšanu, kas satricinātu debesu valstību.
Mums jāatmet nepatiesa pazemība vai jebkuri meli, kas apgalvo, ka lūgšanām jābūt jaukām un mīļām. Protams, jaukas un mīļas lūgšanas ir labas, kad tās ir piemērotas, bet redzot kā uzbrūk Dieva avīm, mēs nedrīkstam iziet uz kompromisu ar ienaidnieku. Mums jāmetas cīņā nedomājot par pašu dzīvībām. Mums jācīnās bez atrunām, nedomājot par drošību un vai mēs ienaidniekam nezaudēsim to, ko mīlam.
Mūsu lūgšanām debesu valstībā ir liels spēks, un tās izmainīs cīņas gaitu to cilvēku dzīvēs, kurus mēs mīlam. Mēs nedrīkstam ļaut novērst mūsu uzmanību vai aizkavēt mūs no lūgšanas, kas satricinās tumsas valstību.
Pazudušajiem
Tas Kungs sūtīja man vīziju, kurā es atrados futbola laukumā. Es biju daļa no komandas, bet biju spēles laikā biju nogāzta no kājām un jutos apbēdināta par to. Es gulēju uz laukuma, kamēr mani komandas biedri turpināja spēli. Man bija žēl, ka pret mani bija tik brutāli izturējušies un ka biju nomesta zemē. Es sapratu, ka mani bija mēģinājuši sāpināt, un es to vairs nevēlējos pieredzēt. Man bija bail atkal piecelties, jo negribēju atkal tikt sāpināta.
Pēkšņi, man guļot uz laukuma, es dzirdēju Dieva balsi sakām: „Es tev tūlīt pametīšu bumbu. Vai tu būsi, kur tev jābūt, lai to noķertu?” Tas bija viss, ko Viņš teica. Tas izmainīja manu bēdīgo noskaņojumu un, pēkšņi, es apjautu, ka tas neattiecās uz mani. Tas attiecās uz visu komandu. Tas attiecās uz uzvaru spēlē. Tas attiecās uz spēju ziedot sevi komandas labā. Tas attiecās uz spēju spēlēt nedomājot par sevi. Tādējādi es varētu būt tas, ko Viņam vajag, lai palīdzētu komandai.
Mēs cīnāmies īstā kaujā par cilvēku sirdīm un dvēselēm. Laiks iet un mums ir jāuzvar pazudušie Dieva dēļ. Viņš ir pelnījis, ka tie cilvēki, kuru dēļ Viņš nomira, nāk pie Viņa, Viņa ģimenē. Mums jāpārstāj domāt par sevi un par to, kas ar mums noticis, mokoties ar bailēm tikt atkārtoti sāpinātiem. Mums vienkārši ir jāpieņem fakts, ka mūs sāpinās, bet mēs esam cīņā, un cilvēki tur tiek ievainoti. Mums jāizmanto savas sāpes kā ierocis pret mūsu ienaidnieku, lai atgūtu tos cilvēkus, kuri atrodas sātana varā, pirms nav par vēlu.
Raža ir ienākusies
Draugi, pastāv pasaule zudušajām dvēselēm, kuras ir notvēris mūsu ienaidnieks. Ir laiks doties tām pakaļ ar cīnītāja sirdi, ar Jēzus sirdi. Mums jāiemanto Glābēja sirds un jākļūst par Viņa cilvēku zvejniekiem. Mums jāsāk rūpēties par tām vairāk kā par sevi pašu.
Raža ir balta. Tā nekad nav bijusi tik balta. Visā vēsturē nekad nav bijis tāds laiks, ko mēs tūlīt pieredzēsim. Pasaule nekad nav redzējusi tādu atmodu vai pļauju, ko mēs tūlīt redzēsim.
Un es saku, draudze, Jēzus vārdā, atver savas acis un redzi vareno dāvanu, ko debesu Tēvs tev ir sniedzis. Viņš ir ielicis tev rokās lielisko beigu laiku pļauju. Visa radība ir aizturējusi elpu un gaida, lai redzētu, ko tu darīsi ar šo dāvanu. Tā gaida lai tu izteiktu dzīvības vārdus, kas pārveidos pasauli.
Draudze nekad nav bijusi tāda, kāda tā grasās kļūt. Ar prātu mēs tiešā veidā nespējam aptvert to, ko mēs piedzīvosim, pieredzēsim un kur mēs darbosimies, pēdējās dienās, kad izliesies Svētais Gars.
Draudze, tā ir jauna diena. Tā ir triumfa un neticamas uzvaras diena. Atver acis un ieraugi laukus, kuros ir ienākusies raža. Raža, kuru izcīnīs vecmāmiņas un vectētiņi, bērni un pusaudži, mammas un tēti. To izcīnīs visi tie, kam ir cīnītāju sirds, viņu Glābēja sirds. Kas ir gatavi cīnīties par to, ko mīl, bezbailīgi raugoties ienaidnieku sejā?
Bezbailīga, uzvarām vainagota draudze ir tāda, kuru raksturo kaislīga, neapvaldīta mīlestība uz pazudušajiem. Tiem, kuri pēc taisnības pieder Tēvam, tiem, kurus glābdams nomira dārgais Jēzus. Uzvarām bagātās draudzes krūtīs sitas tās Glābēja sirds, un tā izglābs pasauli. Tā atgūs visu, ko ienaidnieks ir nozadzis un nepārstās cīnīties, kamēr tas nebūs noticis.
Jēzus vārdā, es lūdzos, lai ceļas mūsu Glābēja draudze. Es lūdzos, lai mēs pārstātu cīnīties cits ar citu un pagrieztos pret savu ienaidnieku un iznīcinātu to. Es lūdzos Jēzus vārdā, lai mums būtu cīnītāja sirds – tāda sirds, kā mūsu varenajam cīnītājam, Jēzum Kristum, mūsu Glābējam, Pestītājam un draugam.
Draudze, Jēzus tevi aicina. Viņš saka: „Vai tu celsies un cīnīsies kopā ar mani? Vai tu nāksi ar mani un triumfēsi pār saviem ienaidniekiem? Jūs esat mani varenie karotāji. Mana mīlestības armija.”
Sauciet, draudze! Sauciet ar uzvaru pār lūpām uz saviem ienaidniekiem, jo Tā Kunga godība ir uzlēkusi pār jums (Jesajas 60: 1). Ir pienācis laiks varenai uzvarai. Aust jauna diena, un jūs mirdzat kā saule.
Lūdzu, lūdziet kopā ar mani:
Debesu Tēvs!
Atdari debesis un izlej savu sirdi pār savu draudzi. Dziedini, atjauno un savieno mūs. Kungs, es Tev atdodu savu sirdi. Lūdzu, dod man pretī savu sirdi – cīnītāja sirdi. Es nožēloju, ka neizmantoju autoritātes dāvanu, kuru Tu man sniedzi ar savām svētajām asinīm. Dari mani par šausmām ellei un prieku debesīm. Kungs, es pateicos Tev, ka staigāšu Tavā bezbailīgajā ticībā. Un lai es nodaru tumsas valstībai tikpat lielu vai vēl lielāku kaitējumu, kā tā ir nodarījusi man.
Jēzus vārdā, āmen!
Victoria Boyson „Speaking Life Ministries”
https://boyson.org/
No angļu valodas tulkojusi Inese Siliņa
