Riks Džoiners
Šis varētu būt mūsu dzīves labākais gads. Tas iespējams būs arī visgrūtākais. Turklāt nevis atsevišķi, bet abi kopā. Šogad tiks atrisināti daudzi svarīgi jautājumi. Tos ir iespējams atrisināt tā, ka mēs tiekam atpakaļ uz miera, stabilitātes un uzplaukuma ceļa. Tos ir arī iespējams atrisināt veidā, kas novestu pie visļaunākā ekonomiskā un politiskā sabrukuma vēsturē.
Pat ja šis variants piepildīsies un ja būsim gatavi pretoties tirānijai, kas vienmēr meklē, kā izpausties šādos brīžos, tas varētu būt jauns sākums, tāda kā jubileja, kad dod iespēju atgriezties pie mūsu varenības un spēka pamatiem.
Viens gan ir skaidrs: mēs, iespējams, piedzīvosim daudz ko, bet garlaicība tā nebūs. Maiji uzskatīja 2012. gadu par pasaules galu. Vienā ziņā viņiem varētu būt taisnība- gals varētu pienākt tādai pasaulei, kuru mēs pazīstam. Civilizācijas pamatiezīmes rāda, ka šis gads ierindosies lielo vēstures robežpunktu vidū. Uz labu vai sliktu, bet plašas pārmaiņas ir nenovēršamas. Šis laiks neapšaubāmi ir pilns ar briesmām, bet arī ar iespējām. Vai mēs esam tam gatavi?
Tie, kuri ir gatavi, ir ieguvēji jebkurā situācijā. Pētījumi pierāda, ka pietiek tikai ar kvadrātsakni no viena procenta iedzīvotāju skaita, lai ieviestu visplašākās pārmaiņas civilizācijas mērogā. Tas nozīmē, ka tikai daži simti cilvēku spēj radikāli mainīt kultūru, kuru veido miljoni. Plašu pārmaiņu laikā virzienu noteiks cilvēki, kuri būs tam gatavi. Ja mēs esam sagatavojušies un rīkojamies izlēmīgi, mēs varam piedzīvot, ka jebkura krīze pavēršas mums par labu.
Kristiešu mīlestības pārākums vienmēr izpaužas tur, kur mums vajadzētu pieaugt, bet šogad mums lielā daudzumā vajadzēs divus citus gara augļus- ticību un laipnību. Ja jūs iepriekšējās rindkopas lasījāt ar bailēm, tad jums ir nepieciešama ticība. Ticība nenozīmē būt tikai optimistam; īsta ticība nozīmē redzēt Jēzu, kur Viņš ir un kur Viņš sēž pāri visām valdībām, varām un kundzībām.
Ticība ir arī pārliecība, ka par spīti tam, ka līdz šim mūsos valdījis liels juceklis, cena, kuru Viņš samaksāja par mūsu grēkiem, ir pietiekama, Tēvs mūs pilnībā pieņem, un mēs varam nākt Viņa troņa priekšā ar drošu sirdi jebkurā laikā, vienalga, vai mums ir bijusi laba vai slikta diena, jo esam ģimene. Mēs nākam pateicoties tam, ko Viņš izdarīja, nevis mūsu paveiktā dēļ. Šogad mums jāpieaug ticībā, kas sniedz pieeju Viņa troņa autoritātei.
Tādi laiki kā šie sniedz mums arī lielisku iespēju iepazīt laipnības spēku. Daudzi kristieši kļūst atkarīgi no laipnības, kad viņi redz tās augļus. Tā ir laba atkarība, jo novērš uzmanību no mums pašiem un liek sniegt palīdzību citiem, kas ir pamatlīdzeklis pret bailēm un depresiju. Šis ir viens no galvenajiem paņēmieniem, kuru sāk izmantot Kristus liecinieks caur Viņa draudzi vēršoties pie sabiedrības.
Jēzus ir atbilde visām cilvēku problēmām. Nevis Viņam ir atbildes, bet Viņš pats ir atbilde. Viņš ir Ceļš. Visas cilvēku problēmas pārsvarā ir rezultāts mūsu centieniem pārvaldīt pasauli un savu dzīvi bez Dieva. Palīdzēt var atgriešanās pie Dieva, un Jēzus ir vienīgais veids, kā to paveikt. Viņš ir vienīgais ceļš.
Pasaule apsūdz kristietību, ka tai pietiek augstprātība apgalvot, ka tās ceļš ir vienīgais. Tomēr ja Dievs sūtīja Savu Dēlu ciest, lai salīdzinātos ar mums un, ja mēs paziņojam Viņam, ka mums nevajg Viņa upuri, jo mēs tur varam nokļūt pašu spēkiem, vai tas neizklausās augstprātīgi? Vai tā nebūtu lepnības augstākā izpausme? Mums vajag ar sirdi un prātu pieņemt, ka Kristus ir vienīgais ceļš visiem. Citu iespēju nav. Labā ziņa ir tā, ka mums ir sniegta šī iespēja- Dievs Visuvarenais nāks pie mums, ja mēs iesim pie Viņa caur Viņa Dēlu, un Dievam viss ir pa spēkam.
Dievam neviena problēma vai krīze nav par lielu. Mēs saskaramies ar dažām no vislielākajām problēmām un krīzēm cilvēces vēsturē, un vairākas no tām varētu sasniegt kritisku stāvokli 2012. gadā.
Katra krīze tiem, kuri ir tai sagatavojušies, ir vienlaikus arī iespēja. Šis varētu būt gads, kad mēs apņēmības pilni radīsim pārmaiņas un nostāsimies uz ceļa, kas ved uz atjaunotu Amerikas valsti, vai turpināsim doties pa iesākto ceļu, kas novedīs pie tās pazušanas uz visiem laikiem. Es nerunāju tikai par vēlēšanām- uz kārts ir likts daudz kas vairāk. Cilvēki, kas vislabāk spētu izmainīt kultūru, nav valdībā. Es nekādā ziņā nevēlos noniecināt šīgada ASV vēlēšanu nozīmi, bet mēs esam nonākuši „lēmumu ielejā”, kur šogad būs jāizdara izšķiroši lēmumi.
Pat ja tā, kā es esmu teicis pirms vairākiem gadiem, ka katras vēlēšanas būs nozīmīgākas par iepriekšējām, ieskaitot Kongresa vēlēšanas, ir izrādījusies patiesība. Nākamās vēlēšanas būs vissvarīgākās mūsu dzīvē. Tas attiecas uz jebkura līmeņa vēlēšanām sākot ar prezidenta vēlēšanām un beidzot ar skolas valdi. Vissvarīgākā Persona tomēr nekandidē uz nevienu amatu un nekad to nedarīs.
Mums ir nepieciešams Dievs.
Skatiet savu Ķēniņu
Ķēniņu ķēniņs ir augstākais līderis. Jo tuvāki mēs Viņam būsim, jo lielāka būs mūsu vadība. Jo tālāk mēs no Viņa atkāpsimies, jo vājāka kļūs vadība. Jebkuras krīzes, kuras šobrīd pasaulē piedzīvojam, pamatā ir vai nu nekompetenta, vai ļauna vadība. Tas parāda, cik tālu mēs no Viņa esam atkāpušies un, cik izmisīgi mums nepieciešams pie Viņa atgriezties.
Vadības trūkums mūsu valstī šobrīd sastopams visos līmeņos. Mēs piedzīvojam tādu tukšumu, kāds, iespējams, vēsturē nekad nav piedzīvots un mums nepieciešama, iespējams, vēsturē visneparastākā vadība. Tas neattiecas tikai uz valdību, bet arī uz biznesu, izglītību, zinātni un gandrīz visām pārējām ietekmes sfērām, ieskaitot baznīcu. Nenobrieduši un nepastāvīgi līderi ir Dieva sods tautām, kas novērsušās no Viņa. Amerika ir turpinājusi novērsties no Viņa faktiski visos iespējamos veidos.
Mazākuma tirānija
Viena no lielākājām netaisnībām mūsdienās ir fakts, ka neliela cilvēku grupa var apgalvot, ka jūtas aizskarta un atņemt tiesības miljoniem cilvēku. Šī kultūru smacējošā perversija ir auglis vienam no mūsdienu lielākajiem meliem- politkorektumam. Lai šis ir gads, kad mēs atprasīsim savas zudušās tiesības un atjaunosim konstitūciju, kas ļaus ASV kļūt par varenāko nāciju vēsturē.
Nevienam krietnam cilvēkam nevajadzētu vēlēties tīši apvainot citus, bet politkorektuma perversija ir aizgājusi tik tālu, ka pienācis laiks apvainoties uz apvainotajiem. Kā labs apliecinājums tam, cik perversi un gļēvi ir kļuvuši mūsu līderi politkorektuma dēļ, kalpo fakts, ka veselās nācijās Eiropā ir apklusuši baznīcu zvani, jo musulmaņi apgalvo, ka tie ir aizvainojoši. Tajā pašā laikā viņu lūgšanu aicinājumi šodien ir dzirdami gandrīz visur tādā skaļumā, kas pārsniedz likumā noteikto decibelu robežu.
Man presoniski nav iebildumu dzirdēt aicinājumu uz lūgšanām, un es patiešām cienu tos, kuri ir tik ļoti nodevušies savai ticībai, ka lūdzas piecas reizes dienā, pat ja neesmu vienisprātis ar viņiem, bet nesakiet, ka baznīcu zvani ir aizvainojoši vienlaikus rīkojoties pretēji. Kur ir mūsu līderi?
Kādu dienu es skatījos Fox News, kad diskusijas vadītājs intervējot kādu cilvēku mēģināja noskaidrot viņa nostāju. Diktors ar šķietamu izbrīnu jautāja, vai viņš nebaidās kādu aizvainot it kā tas būtu šausmīgs noziegums. Ir laiks kļūt aizvainotiem, jo visa nācija zaudē savas pamata konstitucionālās tiesības dēļ saujiņas cilvēku, kas apgalvo, ka viņus kaut kas aizvaino. Tas ir aizgājis par tālu, un ja mēs tagad necelsimies kājās un neapņemsimies nepieļaut, ka mazākuma tirānija atņem mums tiesības, mēs tās visas noteikti pavisam drīz zaudēsim.
Ātrs un bez žēlastības
Ja kaut kas spēj darīt zināmu neizskaidrojamo līderu trūkumu, tad tā ir šī programma. Nekad valsts un, iespējams, pasaules vēsturē nav bijusi dīvaināka, briesmīgāka un muļķīgāka programma, kā tā, kuru pārraudzīja tieslietu departaments ar nosaukumu „Ātrs un bez žēlastības”. Šīs programmas ietvaros bija paredzēts pārdot ieročus narkokarteļiem Meksikā. Viņi, domājams, to darīja, lai izsekotu ieročus, bet viņiem nebija līdzekļu, lai to realizētu. Viņi patiesībā pārdeva tūkstošiem ļoti bīstamu ieroču narkokarteļiem, kas nostāda Meksikas tautu politiskā sabrukuma sliekšņa priekšā. Tie ir šķērsojuši arī mūsu robežu un ievainojuši cilvēkus mūsu pašu zemē. Tas izklausās pārāk neprātīgi, lai būtu taisnība, bet tā tas ir.
Ja kaut kas varētu šķist vēl neprātīgāks, tad tas ir fakts, ka neviens cilvēks nav atlaists tik muļķīgas un bīstamas programmas dēļ, kas tik daudzus mūsu pilsoņus ir pakļāvusi briesmām un jau ir atnesusi vismaz viena robežsarga nāvi. Padomājiet par to. Šis neprāts tika darīt zināms gandrīz gadu vēlāk, bet līdz šim neviena persona nav saukta pie atbildības.
Ja prezidents nav personīgi tajā iesaistīts, tad kāpēc viņš neatrodas tieslietu departamentā apbruņojies ar nerimstošu apņēmību izdibināt, kā kaut kas tik neprātīgs ir noticis viņa pārraudzībā. Kāpēc visi pārējie Vašingtonā, kurus mēs ievēlējām un kuriem būtu jāsargā mūsu intereses, neatrodas tieslietu departamentā apņēmušies saukt pie atbildības tos, kuri pieļāvuši, ka kaut kas tik neprātīgs noticis? Tā vietā ne tikai neviens nav atlaists, bet neviens arī nav uz laiku atstādināts par šo smago pārkāpumu. Šis, iespējams, ir redzamākais piemērs tam, cik nekompetenta vai slikta ir kļuvusi mūsu vadība.
Neviens vēl nav spējis izskaidrot, kāpēc, kā un kurš ir ierosinājis kaut ko tik muļķīgu. Tomēr lai realizētu kaut ko tik plašā mērogā, tam ir jānāk no kāda, kam pieder ļoti liela vara. Nerimstošs baumu vilnis, kas nāk no tieslietu departamenta iekšienes liecina, ka šo programma administrācija bija paredzējusi izmantot kā atrunu, lai Amerikai uzspiestu stingrāku ieroču kontroli. Rezultātā tam daudzi amerikāņi būtu krituši par upuri šiem ieročiem, kas būtu izraisījis skaļus protestus pēc lielākas ieroču kontroles. Tās ir tikai baumas un, kamēr tās nav pierādītas, šķiet pārāk briesmīgas, lai noticētu, jo atbildīgās personas būtu vainīgas gan nodevībā, gan slepkavībā.
Lai kādi arī nebūtu motīvi, mums ir jāzina atbildes. Ja mums ir šāda valdība, mums nevajag ienaidniekus. Labākajā gadījumā mūs iznīcina ar nekompetenci. Sliktākajā gadījumā mūsu visļaunākie ienaidnieki ir daži no mūsu līderiem. Lūgsimies, lai tā būtu tikai nekompetence. Bez skaidriem, neapgāžamiem pierādījumiem mums tā vajadzētu domāt, bet, jebkurā gadījumā, lielākais apdraudējums mūsu valstij nāk no iekšienes.
Es pastāvīgi no dažādiem avotiem dzirdu, ka tas, kas šobrīd tiek darīts Amerikai, ir ar nodomu. Es saprotu, ka eksistē daudz pierādījumi, kas, šķiet, to apstiprina, un to skaits pieaug. Pietiek ar to, ko lasām veselības aprūpes likumā, lai pārliecinātos, ka mūs ietekmē ar nolūku. Pat jā tas tā ir, motīvi, kas aiz tā stāv nav šobrīd ne tuvu tik svarīgi, kā mūsu tautās glābšana, kas atrodas kraujas malā. Tiklīdz mēs nokļūsim atpakaļ vietā, kur valda drošība un stabilitāte, mēs varēsim pētīt, kas mūs novedis tur, kur esam.
Atbilde
Rakstos lasām, ka gudri, taisni līderi ir Dieva labvēlības izpausme un nenobrieduši, nepastāvīgi līderi ir Dieva sods tiem, kas no Viņa novērsušies. Mums ir jāatgriežas pie Dieva. Ja Amerika nepiedzīvos vēl vienu lielu atmodu, mūs sagaida posts. Ja Amerika piedzīvos vēl vienu lielu atmodu un atgriezīsies pie Viņa kā nācija, mēs ne tikai nezudīsim, bet nākotnē arī piedzīvosim savus labākos laikus.
Mēs nedrīkstam turpināt paļauties uz cilvēkiem. Šīgada vēlēšanas ASV ir neaupšaubāmi svarīgas, bet tās pašas par sevi mūs neglābs. Pietiekami daudzas reizes esam mēģinājuši panākt, ka ievēl pēc mūsu domām īsto cilvēku, bet pieredzējuši tikai morālās, garīgās un ekonomiskās korupcijas atkārtošanos. Mēs, tauta, esam valdnieki Amerikā, un mēs esam tie, kuriem jāmainās un jāpieprasa pārmaiņas valdībā, kas līdz šim nav pildījusi savas funkcijas.
Ir laiks nostāties uz kājām un apņemties, ka mēs neļausim savai tautai iet pazušanā mūsu acu priekšā. Gadiem ilgi esmu dzirdējis daudzus cilvēkus sakām, ka viņi meklē citu dzīvesvietu, jo ir zaudējuši ticību Amerikai, bet mums ir vajadzīgi tie, kuri ir apņēmušies nepamest kuģi, ja tas grims un nekad nepametīs savu valsti.
„The Oak Iniciative” radās satiekoties vairākiem simtiem kristiešu līderu no dažādām denominācijām un kustībām raizējoties par šodienas lielo un pieaugošo krīzi. Ozols /Oak- ozols, angļu val./ ir izaudzis un atsevišķi locekļi un nodaļas uzņemoties iniciatīvu ir sasniegušas ievērojamus rezultātus. Mūsu mērķis bija mobilizēt ietekmīgus kristiešus, lai tie būtu par sāli un gaismu, kā mēs esam aicināti. Mūsu saniegtais var kalpot mums par iedrošinājumu.
Protams, mēs būtu varējuši sasniegt daudz vairāk, bet mums vienkārši nepietika resursu, lai paveiktu ko vairāk. Tas nekas- mēs esam apņēmušies vienkārši darīt visu, kas mūsu spēkos ar to, kas mums ir. Džordžam Vašingtonam nācās pārtraukt 2 gadus maksāt savai armijai, un bieži viņš pat nevarēja tai sagādāt ēdienu vai zābakus, bet viņš nepadevās- viņš kļuva vēl atjautīgāks.Tāda ir arī mūsu apņemšanās. Paldies, ka esat kopā ar mums. Mēs nepadosimies, kamēr neredzēsim uzvaru un lielo krīzi, kuru kopā nācām atrisināt, beigušos ar uzvaru.
Jo grūtāki ir mūsu apstākļi, jo rezultātā un uzvarā mēs varam redzēt lielāku Dieva triumfu. Pat ja mēs iznīksim, ir labāk iznīkt tiecoties būt par sāli un gaismu, kā esam aicināti, nevis stāvēt mūsu Kunga priekšā lielajā tiesas dienā un būt vainīgiem, ka bijām sargi, kas neiedarbināja trauksmi vai ganiem, kas nespēja nosargāt tos, kuri atradās mūsu pārraudzībā. Iespējams, mēs nonāksim lielākajā konfliktā starp gaismu un tumsu, kādu esam pieredzējuši un, ja tā, tad mums jāpateicas Kungam, ka Viņš ir atzinis mūs par derīgiem tik cēlam mērķim.
Riks Džoiners „MorningStar Ministries” prezidents
No angļu valodas tulkojusi Nameda Ledjankina
