Riks Džoiners.
Patiesais svētums- tā nav bauslība, bet ir mīlestība. Līgava vēlas būt bez traipa un vainas ne tāpēc, ka baidās, ka, ja nebūs pilnīga, tad Līgavainis viņu par to sodīs, bet tāpēc, ka viņa Viņu tik ļoti mīl, ka vēlas būt priekš Viņa pilnīga. Te nu arī ir atšķirība starp to, kad cilvēks ir bauslības virzīts, kas balstās bailēs, un kad ir mīlestības motivēts, kas piepilda Bauslību.
Tāpēc, par mūs ikdienas dzīves pirmo mērķi ir jābūt pieaugšanai mīlestībā. Tas Kungs apstiprināja, ka paši galvenie baušļi ir mīlēt Dievu vairāk par visu un mīlēt citam citu. Ja mēs to darīsim, mēs automātiski pildīsim bauslību. Ja mēs mīlam Dievu, tad mēs nepielūgsim elkus. Ja mīlam savu tuvāko, tad nezagsim, nenogalināsim vai pat nebūsim skaudīgi pret kādu. Dievs ir apmainījis visus aizliegumu pret atļauju- mīlēt Dievu un mīlēt citam citu, jo to darīdami, mēs izpildīsim visus baušļus ar aizliegumiem.
Par atslēgu uz mīlestību pret Dievu kļūst vienkārša Viņa un Viņa ceļu izzināšana. Es nedomāju, ka mēs varēsim atturēties no mīlestības pret Viņu, kad būsim uzzinājuši kaut vienu Viņa rakstura īpašību. Tas iekļauj sevī arī Viņa tiesu izzināšanu, jo tās ir pilnīgas, un pat Viņa tiesas ir motivētas ar tādu mīlestību, kas daudz vairāk pārsniedz ikviena cilvēka mīlestību.
Tieši tāpēc patiesa kristietība ir meklējama māceklībā. Mācekļi veltī sevi tam, lai iemācītos visu, ko vien var iemācīties, no saviem skolotājiem, lai kļūtu tādi, kādi ir viņi. Patiesa kristietības mācība ir dzīve, kas vairāk par visu veltīta Dieva izzināšanai. Viņam ir jābūt mūsu pirmajai mīlestībai. Viss, kas ir mazāks par to ir apvainojums Dievam, Kas ir atdevis visu, lai tikai mums būtu savstarpējas attiecības ar Viņu.
Daži cilvēki sāk vērsties pie bauslības patiesas mīlestības pret Dievu un vēlēšanās izpatikt Viņam vadīti, tas nav dzīvības ceļš, tomēr gandrīz visi kristieši kaut kādā dzīves posmā, vismaz uz laiku, noslīd uz šī ceļa. Citi nonāk pie atziņas, ko ar viņiem dara legālisms, un izdara pārāk lielu soli pavisam citā virzienā, un krīt citā galējībā- bezdievībā.
Es atkārtošos, ka mūsu mērķis ir palikt uz dzīvības ceļa, kas atrodas starp šīm divām galējībām. Un mēs to varēsim sasniegt tikai tajā gadījumā, ja mīlam Dievu, uzskatot Viņu par galveno savas dzīves mērķi. Tikai, ja mīlam Viņu kā pienākas, varam mīlēt arī cits citu kā pienākas.
Mēs varam joprojām censties nekrist galējībās, vai galējībā, ko sauc par „Lēto žēlastību”. Parasti cilvēki iziet visas šīs fāzes pieaugšanas procesā. Tomēr, tam, lai nemētātos no vienas malas uz otru, mums vajag atrast patiesa svētuma ceļu, kas nav ne legālisms, ne bezdievība. Svētais Gars ir svēts, un ja mēs gribam Viņu izzināt un būt par Viņa templi, tad mums ir jābūt svētiem. Svētums nav bauslība, tas drīzāk ir pareiza uzvedība, kad cilvēks dara to, ko darītu Jēzus, savas mīlestības uz Viņu vadīts. Svētums nozīmē pilnībā piederēt Viņam (te ir vārdu spēle holy- svēts; wholly – pilnībā; tulka piemērs).
Kristus laika farizeji ienīda Viņu Pašu un Viņa svētuma skaidrojumu. Jēzus staigāja tādā brīvībā, kas izaicināja viņu dievbijības pamatiem. Kontroles gars parasti ir sajaukts ar bauslību, bet Jēzus Savā šķīstumā bija brīvības avots. Viņš arī bija piesūcināts ar žēlastību pret grēciniekiem un stingru nepacietību pret farizejiem un pašieceltiem sludinātājiem. Bezdievjiem ir vairāk iespēju nonākt pie Jēzus kā farizejiem.
Mums ir teikts, ka draudze, Kristus līgava, būs bez traipa un vainas. Bez traipa nozīmē- morālo tīrību, bet bez vainas (angļu valodā wrinkle- grumba) nozīmē mūžīgu jaunību. Tie, kam ir patiess svētums, vienmēr būs jauni un spirgti garā laikā, kad bauslība piespiedīs mūs novecot pirms laika. Bauslība visu vada uz to, ka cilvēks pārvēršas „vecos traukos”, kam vairs nav iepriekšējās elastības jaunam vīnam.
Ja mums piemīt reliģijas gars, bauslības mentalitāte, tad tieksimies uz to, lai bez mēra nosodītu citus, nosodot tos, pret ko Dievs, iespējams, vēlas izrādīt žēlastību. Tāpat mēs nekad nespēsim atbrīvoties no vainas un kauna sajūtas mūsu personīgajā dzīvē tāpēc, ka bauslība nekad nav spējīga atbilst tiem standartiem, ko pati uzdod. Legālisms piespiež tos, kas dzīvo saskaņā ar to, dzīvot dzīvesveidu, ko piepilda stress, izlikšanās, liekulība, kas noved pie priekšlaicīgas novecošanas.
Ja mēs esam nosliekušies uz pārmērīgu bezdievību, tad izpaudīsim neattīrītu žēlastību, kas nozīmē, ka mēs žēlosim tos, kam Dievs ir nolicis sodu. Tādi cilvēki var būt spējīgi ieliet sevī jaunu vīnu, bet tādā vaidā pretdarboties ikvienai struktūrai, ka nevar kļūt par maisiem, lai saturētu vīnu, kas tādā gadījumā, tiks zaudēts. Es atkārtošos- dzīvības ceļš atrodas pa vidu galējībām. Iespējams, no bezdievības ir vieglāk nonākt pie Kristus, tāpēc Jēzus teica, ka laulības pārkāpēji un grēcinieki nonāks Dieva valstībā pirms paštaisnajiem dievbijīgajiem. Tomēr, bezdievība tāpat noved nāvē.
Svētums ir tajā, lai atrastos Svētajā, darot to, ko dara Viņš, domātu tā, kā domā Viņš. Disciplīnai ir sava vieta un tā ir māceklības pamata daļa, bet gala rezultātā mums vajag pārciest izmaiņas caur Viņa godības spožumu un tādu mīlestību pret Viņu, ka mums vienmēr gribēsies darīt to, kas Viņam sagādā apmierinājumu. Tādā veidā mīlestība piepilda Bauslību.
Rick Joyner president „MorningStar Ministries”
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-02-22-4477
Teksts angļu valodā: https://www.morningstarministries.org/resources/word-week/2012/you-shall-be-holy
