Bernnans Mennings.
Priekšvārds.
Vēlos pastāstī jums stāstu par kādu godbijīgu ebreju pāri. Viņi apprecējās aiz lielas mīlestības, un mīlestība nekad nekļuva vājāka. Vairāk par visu pasaulē viņi gribēja bērnu, lai viņu mīlestība varētu priecīgi staigāt pa zemi.
Bet viņiem bija problēmas ar bērna ieņemšanu. Tā kā vņi bija ļoti dievbijīgi cilvēki, viņi lūdzās, lūdzās un lūdzās. Pagāja ne tik ilgs laiks un- ak, brīnums!- sieva ieņēma bērniņu. Sajutusi sevi bērna gaidībās, viņa smējās skaļāk par Sāru, kad tā kļuva grūta ar Īzāku. Un bērns klēpī dauzījās priecīgāk, kā Jānis Elizabetes klēpī, kad viņu apciemoja Marija. Un deviņus mēnešus vēlāk, maziņš, apburošs zēns, skaļi kliekdams, ienāca pasaulē.
Viņam deva vārdu Mardohejs. Viņš bija ļoti trokšņains un nemierīgs. No dienas dienā viņš ēda, dzēra, pieņēmās spēkā, bet naktīs sapņoja jaukus sapņus. Saule un mēness bija viņa rotaļlietas. Viņš auga skaists, gudrs un jauks, līdz bija pienācis laiks doties uz sinagogu un mācīties Dieva Vārdu.
Dienu pirms Mardoheja sūtīšanas uz sinagogu, vecāki nosēdināja viņu sev priekšā un pastāstīja viņam, cik svarīgi ir iemācīties Dieva Vārdu. Viņi paskaidroja, ka bez Dieva Vārda viņš būs līdzīgs rudens lapai, kas virpuļo ziemas putenī. Viņš vecākus uzklausīja, plati atplestām acīm.
Un tomēr nākamajā dienā viņš neaizgāja uz sinagogu. Tā vietā viņš attapās mežā, kur peldējās ezerā un ložņāja pa kokiem.
Kad vakarā atgriezās mājās, jaunumi par viņa rīcību jau bija paklīduši pa visu ciematiņu. Viņa vecāki bija paši ne savā ādā. Viņi nezināja, ko darīt.
Tad viņi pasauca vecu audzinātāju, lai tas ved pie prāta Mardoheju un paskaidro viņam, cik svarīgi ir iet uz sinagogu un mācīties Dieva Vārdu. Bet, neskatoties uz to, nākamajā dienā zēns atkal atradās mežā, kur peldējās ezerā un kāpelēja pa kokiem.
Tad viņi izsauca psihoanalītiķi, lai tas izanalizē Mardoheja uzvedību un izskaidro viņam, cik svarīgi ir iet uz sinagogu un mācīties Dieva Vārdu. Bat nākamajā dienā viņš atkal bija mežā, kur peldējjās ezerā un kāpelēja pa kokiem.
Vecāki sēroja par mīļoto dēla. Šķita, ka nav nekādu cerību.
Tajā pašā laikā uz ciematu atbrauca lielais Rabbi. Un vecāki teica: „Ak, varbūt Rabbi palīdzēs”. Un tad viņi aizveda Mardoheju pie Rabbi un pastāstīja viņam par savu bēdu. Rabbi teica: „Atstājiet puisēnu pie Manis, Es ar viņu parunāšu”
Protams, tas bija slikti, ka zēns negāja uz sinagogu. Bet atstāt savu mīļo dēlu vienatnē ar šo draudīgo cilvēku! Tomēr viņi piekrita arī tam un atstāja savu zēnu ar Viņu.
Mardohejs stāvēja koridorā, bet Rabbi sēdēja viesistabā. Viņš teica:
„Puisīt, panāc šurp.”
Trīcēdams no bailēm, zēns devās uz priekšu. Un tad lielais Rabbi pacēla viņu un, klusēdams, piespieda viņu pie sirds.
Vēlāk atnāca vecāki un aizveda Mardoheju mājās. Nākamajā dienā viņš devās uz sinagogu mācīties Dieva Vārdu. Bet pēc mācībām devās uz mežu. Un Dieva Vārds savienojās ar meža vārdiem, kas savienojās ar Mardoheja vārdiem. Un viņš peldējās ezerā. Un Dieva Vārds savienojās ar ezera vārdiem, kas avienojās ar Mardoheja vārdiem. Un viņš kāpelēja pa kokiem. Un Dieva Vārds savienojās ar koku vārdiem, kas savienojās ar Mardoheja vārdiem.
Mardohejs izauga un kļuva par lielu cilvēku. Cilvēki, kas bija panikas pārņemti, nāca pie viņa un rada mieru. Cilvēki, kas bija zudējuši tuviniekus, nāca pie viņa un rada saskarsmi. Cilvēki, kas atradās bezizejas situācijās, nāca pie vinā un atrada rizinājumu savām problēmām. Un, kad viņi nāca pie viņa, viņš tiem teica: „Pirmo reizi Dieva Vārdu dzirdēju, kad lielais Rabbi klusēdams piespieda mani pie sirds”.
„Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” [1. Jāņa 3: 1]
Nekāda doma nespēj iemiesot Viņu; nekāds vārds nespēj izteikt Viņu; Viņš ir augstāk par visu, ko varam iedomāties”. B. Mennings.
„Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” [Jāņa 10: 10]
Tumšais dzīves noslēpums izskaidrojas Jēzū; nozīme, mērķis un nodoms visam, kas ar mums notiek un veids padarīt to par nozīmīgu, var būt atrasts tikai Tajā, Kas ir Ceļš, Patiesība, Dīvība. Nekas no eksistējošā nevar eksistēt ārpus Viņa klātbūtnes. Nekas nav nebūtisks vai nenozīmīgs, atrodoties Viņā.
Dievs skumst par to, ka mēs baidāmies no Viņa, dzīves un paši no sevis. Kā tēvs apskauj savus bērnus garas, nogurdinošas dienas beigās, tā arī Dievs vēlas ieskaut mūs Savos apskāvienos. Neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi mūsu pagātne un kāda ir tava tagadne, atnāc. Atnāc Viņa mīlestības patvērumā, piespiedies Viņa sirdij un paklausies Rabbi sirds pukstus. Atļauj Viņam mācīt tevi par dzīvi, nāvi un mūžību, kā Abbas iemīļoto bērnu. Tad paskatīsimies uz to, kāds tu varēsi kļūt, dodoties kā Dieva bērns ceļojumā, ko sauc par dzīvi.
Irinas Jefimovas tulkojums.
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-02-20-4464
