Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Rabbi sirds puksti (5.turpinājums)


 Brennans Mennings


7.nodaļa.
Nošķiršanās vienatnē.


„Bezierunu atdalīšanās vienatnē kaļ ugunīgu runu”. /B. Mennings/

„Nesaprast atdalīšanās vienatnē vērtību un atrašanos kopā ar Dievu kā Viņa mīļotajam nozīmē kristietībai atņemt tās sirdi”. /Edvards Šillebeks/

Klusums ir nevien trokšņa trūkums vai saiknes ar ārējo pasauli neesamība, bet, drīzāk, tas ir virzības uz mieru process.  Es nerunāju par fizisku izolāciju. Atdalīšanā vienatnē šajā gadījumā nozīmē atrašanos vienatnē ar Vienīgo, Viņa klātbūtnes piedzīvojumu un nostiprināšanos domās, ka esi Viņa mīlēts. Nav iespējams tuvu iepazīt otru cilvēku, ja nepavadi kopā ar viņu laiku. Klusums šo atdalīšanos vienatnē padara par realitāti. Kāds ir teicis, ka „klusums ir vientulība darbībā”.

Nāk prātā stāsts par kādu izmisušu klerku, kas atnācis pie garīgā skolotāja un sācis žēloties, stāstot viņam par savu vilšanos  lūgšanās, sasmērēto veselo saprātu un neveiksmēm attiecībās ar apkārtējiem. Garīgais skolotājs  atdalījies vienatnē savā tumšajā alā un iznācis no turienes ar trauku un ūdens krūku rokās. Viņš sācis liet ūdeni bļodā. Ūdens atsitās pret dibenu un no bļodas sienām sāka atlēkt ūdens šļakatas. Ūdens saskalojās un pēc tam, pakāpeniski, sāka nomierināties, līdz virspuse palika pavisam rāma. „Lūk, tā tu arī dzīvo starp citiem”, teica garīgais skolotājs , „tu neredzi sevi tādu, kāds tu esi visu uztraukumu dēļ. Tu nevari atpazīt Dievišķo klātbūtni savā dzīvē un tāpēc, apziņa, ka esi iemīļots, palēnām tevī izdziest.”

Ir vajadzīgs laiks, lai ūdens nomierinās. Lai nonāktu pie iekšēja miera, ir jāpagaida. Jebkuri centieni paātrināt procesu tikai no jauna sakuls ūdeni.

Vainas sajūta var rasties negaidot. Iluzorais „es” sāks jums iegalvot, ka esat egoists, ka tērējat laiku un novēršaties no atbildības pret savu ģimeni, karjeru, draudzi un sabiedrību.

Taču es pēc pieredzes zinu, ka labāk par visu saprotu citus cilvēkus tad, kad varu sastapties ar savu dvēseli vienatnē. Kad ļauju Dievam atbrīvot mani no neveselīgas atkarības no apkārtējiem, tad sāku klausīties daudz uzmanīgāk, mīlēt pašaizliedzīgāk un kļūstu daudz līdzjūtīgāks. Sāku sevi uzņemt mazāk nopietni, apzināties, ka Kungs ir ar mani un manā sejā atspīd smaids, jo es redzu sevi aizraujošu piedzīvojumu vidū, ko patiesi baudu.

Apzināti „tērējot” laiku Dieva sabiedrībā, es sāku runāt un rīkoties, barojoties [uzlādējoties] no daudz lielāka avota, kā pats esmu; es piedodu pāridarītājam, tā vietā, lai auklētu pieklusināto aizvainojumu; esmu spējīgs uz augstsirdību tajos dzīves brīžos, kad, parasti, parādās mazdūšība. Tas ļauj man kaut uz brīdi aizmirst par sevi, atrast patvērumu no savām bailēm un piesardzības, vienkārši nomierināties un saprast, ka Dievs ir Dievs.

Kā papildus izdevīgums, vientulības prakse dod mums iespēju mazāk gulēt un justies daudz enerģiskākiem. Tā enerģija, kas tika tērēta, lai izliktos, spocīgas laimes meklējumos, tagad var tikt sakoncentrēta uz tādām, patiešām svarīgām lietām kā mīlestība, draudzība un satuvināšanās ar Dievu. Viss, kas mums ir jādzird ir- „klusa vēja pūsma”.

„Es lūdzu vārdus. Dzīve ieveda mani mežā, atstāja mani vienatnē, kur nebija dzirdamas ne runas, bet gudrība atnāca lūgšanā”. [Česters B. Emersons]

Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, (Mateja 14: 13)

8. nodaļa.
Adopcija.


Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme - uz dzīvību un mieru.
/Romiešiem 8: 6/

Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi.” /1.Jāņa 3: 1/

 

Savas zemes dzīves laikā Jēzus piedzīvoja Dievu tā, kā neviens no praviešiem Izraēlā pat sapņot nevarēja. Tēva Gars mājoja Jēzū, un Viņš nosauca Dievu vārdā, kas izsauca sašutuma vētru Izraēlas reliģiozajās un sabiedriskajās aprindās. Šis vārds, kas nolidoja no galdnieka lūpām bija ”Abba”.

Ebreju bērni izmantoja šo intīmo, sarunu terminu vēršoties pie tēva. Taču šis vārds nekādi līdz tam netika lietots Dieva apzīmēšanai ne jūdaismā, ne citās pasaules reliģijās. Joahīms  Džeremiāss rakstīja: „Vārds Abba, kā termins lai vērstos pie Dieva, pirmo reizi tika Jēzus izrunāts. Mēs satopamies ar ko pavisam jaunu un sajūsminošu. Tajā arī ir apslēpta  Evaņģēlija  lielā, jaunā  ziņa”. Jēzus, iemīļotais dēls, negrib liegt mums šīs izjūtas. Viņš ielūdz un aicina mūs dalīties šinīs tuvajās attiecībās, kas dod mums brīvību.

Apustulis  Pāvils  rakstīja: „Jo visi, ko vada Dieva Gars ir Dieva bērni. Tāpēc jūs neesat pieņēmuši verdzības garu, lai atkal dzīvotu bailēs, bet esat pieņēmuši dievbērnības garu, kas mums liek saukt: „Abba, tētīt!” /Romiešiem 8: 14- 16/. Jānis, māceklis, ko Jēzus mīlēja, gavilē:  „Skatieties, kādu mīlestību mums Tēvs rādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni”. /1. Jāņa 3: 1/.

Pati lielākā un varenākā dāvana, ko esmu saņēmis no Jēzus Kristus, ir tuvības ar Tēvu sajūta. Apziņa, ka esmu Dieva bērns ir pati patiesākā mana „es” izpausme.

Dažus gadus atpakaļ es stāstīju stāstu par svēto tēvu no Detroitas, kura vārds bija Edvards Farrels. Reiz viņš devās divu nedēļu brīvdienās pie tēvoča uz Īriju. Viņa tēvocis, kas dzīvoja vientuļi, tieši gatavojās atzīmēt savu 80. dzimšanas dienu. Kad pienāca zīmīgā diena, svētais tēvs un viņa tēvocis vēl pirms rītausmas piecēlās un klusumā apģērbās. Viņi devās pastaigā gar Kilarnijas ezera krastu un, pastaigas laikā, apstājās, lai pajūsmotu par saullēktu. Viņi stāvēja viens otram līdzās, nepārmijot ne vārda, ar skatu uz austošo sauli. Negaidīti, tēvocis atrāvās no savas vietas un, gandrīz lēkādams, ātri aizgāja pa ceļu. Viņš staroja priekā, bet viņa sejā rotājās smaids.

Viņa brāļadēls teica:  - Tēvoci Simus, tu izskaties ļoti laimīgs.

-         Tās tas arī ir , dēls.

-         Negribi pastāstīt, kāpēc?

-         Redzi, mans Abba ļoti mani mīl.

Kā gan jūs atbildētu, ja es jums jautātu:” Vai jūs patiešām ticat, ka Dievs jūs mīl? Ne tāpēc, ka Viņam vajag jūs mīlēt, bet vienkārši tāpat vien”.

Bībele runā par to, ka Dievišķās  dabas būtība ir Viņa līdzjūtība; un Dieva sirds ir piepildīta ar maigumu. Ričards Fosters rakstīja: „Viņa sirds ir visjūtīgākā un vismaigākā no visām”. Neviena rīcība, neatkarīgi no tā, cik ļoti sīks un nenozīmīgs tas ir, nepaliek nepamanīta.

Jēzus labāk par ikvienu saprot visu Tēva sirds maigumu un līdzjūtības  pilnību, jo Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā,” /Kolosiešiem 2:9/

Kāpēc Jēzus mīlēja grēciniekus, skrandaiņus un netīreļus- tos, kas neko  nezināja  par Dieva likumu? Tāpēc, ka Tēvs mīlēja viņu. Viņš neko nedarīja no Sevis, kā vien to, ko Viņam lika darīt Abba. Ejot takas, sludinot, mācot un dziedinot, Jēzus ar darbiem rādīja to, kā Viņš saprot nedalīto Tēva mīlestību- mīlestību, kas pavēl saulei celties pār labiem un ļauniem; kas sūta lietu gan pār taisniem un netaisniem. /Mateja 5: 45/

Tāpat kā saule spīd pār tiem, kas mīl Dievu, un tiem, kas Viņu noraida; kā pār visiem līst lietus, tāpat arī Dieva Dēla līdzjūtība pārņem tos, kas vēl joprojām dzīvo grēkā. Farizejs, kas slēpjas jūsu iekšienē, cenšas no grēciniekiem vairīties. Jēzus vērsās pie viņiem ar visu Dievišķo mīlestību un labestību. Viņš nepaguris rūpējas par viņiem viņu atgriešanās dēļ, kas vienmēr ir iespējama līdz pēdējam mirklim”.

Abba, Tēvs,

Paldies, ka Tu mani mīli, kā Savu bērnu, lai kādā stāvoklī es būtu. Āmen!

„Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu būt Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam” /Jāņa 1: 12/





Tulkojums daļēji ņemts no grāmatas „Abba, Tēvs”.

https://outpouring.ru/news/2012-03-09-4574

No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa

 

Komentāri (1)  |  2012-05-01 18:20  |  Skatīts: 3011x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2012-05-01 18:39
Paldies!


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ