"Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!” /Jesajas 43: 1/
„Viņš ir tas Dievs, Kas nosaucis mūs vārdā. Dievs, Kura skaistuma priekšā zūd Lielā Kanjona lieliskums, kas mūs sauc par mīļotajiem”. B. Mennings.
„Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!” /Jāņa 15: 9/
Uz mirkli iedomājieties, ka pēkšņi jūs saprotat, ka visas jūsu iepriekšējās atmodas bijušas pamatotas egoismā. Vai arī, iedomājieties, ka kādu reizi neesat atsaucies uz palīdzības saucienu un cilvēks ir beidzis dzīvi ar pašnāvību. Kā jūs rīkosieties?
Vai sāksiet vainot, vajāt un ienīst sevi, vai metīsieties ūdenī un pēc iespējas ātrāk peldēsiet pie Jēzus? Vai, sevis nicinājuma sajūtas vadīti, ļausiet šai tumsai piepildīt jūsu dvēseli, vai vērsīsieties pie Glābēja Jēzus, kam ir bezgalīga līdzjūtība un pacietība, pie Tā, Kurš mīl jūs un neuzskaita jūsu grēkus?
Daudzi no mums var atcerēties to neparasto sajūtu, kad mēs pirmo reizi tikāmies ar Jēzu Kristu, svētlaimīgu sajūtu, kas ienesa dziļu mierinājumu un patiesu prieku. Mūs pārņēma neaprakstāma izbrīna un mīlestības sajūta. Mēs bijām vienkārši Jēzus apmāti, mēs bijām iemīlējušies Mīlestībā. Man šī sajūta ilga deviņus gadus.
Tad, kādu laiku vēlāk, kad biju pieņēmis garīgo cieņu, es sasniedzu panākumus. Aplausi un labvēlība no apkārtējo cilvēku puses, apslāpēja manī Iemīļotā balsi. Es biju vajadzīgs visiem. Kāda tā bija reiboņa sajūta, kad visapkārt par tevi sajūsminās! Tādā mērā, kā pieauga vajadzība pēc manis, lai darītu labu citiem, manī apdzisa tuvības sajūta ar Kristu. Es sevi centos pārliecināt, ka tāda ir cena, ko nākas maksāt, lai veiksmīgi sludinātu Dieva Vārdu.
Gadiem ejot, slava apvīta, un mana popularitāte mazinājās. Kad pirmo reizi sadūros ar nepatiku un neveiksmēm, tad izrādījās, ka neesmu tam gatavs morāli un biju iekšēji iztukšots. Manā dvēselē iemājoja vientulība un skumjas. Meklējot līdzekļus pret depresiju, es atvēru pudeli. Ar manu attieksmi pret alkoholismu, es nevarēju apstāties un biju nepārtraukti piedzēries pusotra gada garumā. Es pametu dārgumus un aizbēgu no savas dzīves svētās vienkāršības.
Gala rezultātā es braucu uz ārstēšanos Hazelendā, Minesotas štatā. Kad alkohola mākonis izklīda, es sapratu, ka man ir bijusi tikai viena vieta, kur es varēju paslēpties. Es ieslīgu savas dvēseles dziļumos, noklusu un klausījos, kā sitas Rabbi sirds puksti.
Kāds ir mūsu vājuma apzināšanās mērķis? Tos, kurus nomāc domas par to, ka Dievs palīdz tikai svētajiem, tas atnes tikai iedvesmojumu. Tiem, kas kaut kad bijuši novērsušies no Jēzus, kā to reiz bija izdarījis Pēteris, tas atnes atbrīvošanos. Tiem, kam ir nosliece uz cinismu, vienaldzību vai izmisumu, tas atnes cerību.
„Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi tas Pats” [Ebrejiem 13: 8 krievu valodas versija]. Kā Viņš izturējās pret Pēteri, Jāni un Mariju Magdalēnu, tieši tāpat Viņš izturas pret jums. Zaudētās sāpes atgūšana sākas ar vērtību pārvērtēšanu, turpinās tajā mirklī, kad Lielais Rabbi piekļauj jūs pie Savas sirds, un izbeidzas ar mūsu personīgo pārveidošanos, ko mēs pat neapzināmies.
„Mīlestībā nav baiļu, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes tāpēc, ka bailēs ir mocības. Kas baidās, nav pilnīgs mīlestībā”. [1. Jāņa 4: 18 krievu valodas versija].
Abba, palīdzi man redzēt sevi kā „tādu, ko mīl Jēzus” ik reizi, kad es šaubos par to, kas es esmu. Lūdzu, atgādini man par to visas dienas garumā. Palīdzi man sargāt laiku, lai pabūtu vienatnē ar Tevi un iepazīt Tevi labāk. Āmen.
Brennan Manning
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-03-20-4626
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
Brennans Mennings