Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Rabbi sirds puksti (8. turpinājums)


 Brennans Mennings

11.nodaļa.

Kļūstot par bērniem.

Un sacīja: "Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. 
Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. 
Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani
.”
/Mateja 18: 3-5/

Mūsu iekšējais bērns nav pašmērķis, bet ir durvis uz mūsu vienotību ar Dievu, uz ieslīgšanu Abbas klātbūtnes izjūtās, uz skaidru apzināšanos, ka bērns manī ir Abbas bērns, ko Viņš stipri tur pie rokas gan gaismā, gan tumsā”. B. Mennings.

Farizejiskā un reliģiozā Dieva izpratne krasi kontrastē ar Bībelisko žēlastības izpratni, kas līdzinās bērnam, kurš savā dzīvē nav izbaudījis neko, izņemot mīlestību, un kurš cenšas darīt visu iespējami labākajā veidā, zinot, ka ir mīlēts. Pieļaujot kļūdas, viņš ir pārliecināts, ka to dēļ vecāki nepārstās viņu mīlēt. Doma par to, ka vecāki var pārstāt viņu mīlēt par nesakopto istabu, nekad nav ienākusi viņam galvā. Vecāki var neatbalstīt viņa uzvedību, taču viņu mīlestība nav no tā atkarīga.

Farizejs vienmēr akcentē savu uzmanību uz paša centieniem un sasniegumiem. Bet žēlastības Evaņģēlijs uzsver Dieva mīlestības lieliskumu. Farizejs pieturas pie nevainojamas uzvedības; bērni bauda nebeidzamo Dieva maigumu.

Atbildot uz jautājumu par to, ko nozīmē „palikt par mazu bērnu labā Dieva priekšā”, Terēze no Lizjē teica: „Tas nozīmē atzīt savu niecību Dieva priekšā un gaidīt no Viņa tikai labu, tieši tāpat, kā mazs bērns gaida tikai labo no sava tēva. Tas nozīmē ne par ko neuztraukties, necensties pēc bagātības un varas… Būt maziņam nozīmē nepiesavināties sev tos labos darbus, ko dari, ticot, ka spēj sasniegt ko vienatnē, bet atzīt, ka Dievs dod tev šo vērtīgo iespēju, lai tu vari izmantot to, kad tas ir nepieciešams. Šī vērtīgā iespēja vienmēr nāk no Dieva. Visbeidzot, tas nozīmē neizmist pēc katras kārtējās pieļautās kļūdas, jo bērni bieži klūp un krīt, taču- tāpēc jau tie ir bērni”.

Vecāki mīl savu mazuli ne viņa nākotnes sasniegumu dēļ, bet vienkārši par to, ka viņš ir. Tāpēc, tad, kad iekšēji sevī pārliecināts bērns veiksmīgi virzās pa dzīvi, tā nav cenšanās nopelnīt atzīšanu un labvēlību, bet rezultāts tai izjūtai, ka viņš tiek mīlēts.

Bērns savas emocijas izpauž spontāni. Farizejs centīgi apspiež tās. Atklāt sevi citam cilvēkam- tā ir Svētā Gara atrašanās mūsos pazīme. Ja mēs ignorējam, apspiežam, aizdzenam savas sajūtas- tas nozīmē, ka mēs atsakāmies klausīties Gara balsi mūsu dvēselē un mūsu emocionālajā dzīvē. Jēzus uzklausīja citus, raudāja, dusmojās, izjuta taisnas dusmas un pārdzīvoja līdzi cilvēkiem viņu sērās.

Mēs esam iztērējuši tik daudz spēka un laika, noskaidrodami Jēzus personas vēsturiskumu, ka tik tikko izjūtam Viņa klātbūtnes siltumu. Mēs esam aizmirsuši, ka tas bija godīgs, atklāts, emocionāls, neviltots, jūtīgs un līdzjūtīgs cilvēks. Viņa iekšējais bērns bija tik ļoti brīvs, ka Viņš neuzskatīja par apkaunojumu raudāt. Viņš sarunājās ar cilvēkiem atklāti un nekad neielaidās darījumos ar savu sirdsapziņu. Evaņģēlijs attēlo mums Abbas iemīļotā Dēla portretu, Kurš dzīvoja neparastā harmonijā ar Savām izjūtām un necentās tās slēpt. Cilvēka Dēls izmantoja Savas jūtas, kā jūtīgus emocionālos lokatorus, ko Viņš dzirdēja un, ar kuru starpniecību uzņēma Sava Tēva gribu.

Bērna seja ir patiesā seja, un viņa acis, kas skatās uz pasauli, neredz  uzlīmes [apzīmējumus]. Farizejs pavada lielu daļu sava laika, reaģējot uz apzīmējumiem, saviem un svešiem.

Mūsu bērna pozitīvās iezīmes, tādas kā atklātība, uzticēšanās, dzirkstība, atsaucība, neļauj mums aizslēgties pret jaunām idejām, Dieva pārsteigumiem un riskantām garīgas izaugsmes iespējām.  Mans iekšējais bērns ir Abbas bērns, kuru Viņš tur pie rokas gan gaismā, gan tumsā.

Pārdomājiet Frederika Bučnera vārdus: „Iespējams, mēs kļūstam par bērniem tajā pašā brīdī, kad apzināmies, ka Dievs mīl mūs tieši kā bērnus. Ne tāpēc, ka mēs būtu pelnījuši Viņa mīlestību, un ne par spīti mūsu grēkiem; ne tāpēc, ka mēs cenšamies kaut ko sasniegt, un ne tāpēc, ka atzīstam savu centienu veltīgumu; bet vienkārši tāpēc, ka Viņš ir sagribējis mūs mīlēt. Mēs esam bērni tāpēc, ka Viņš ir Tēvs; un visi mūsu pūliņi darīt labu, runāt patiesību un to saprast-kā auglīgo, tā neauglīgo, ir bērnu centieni, kas neskatoties uz savu agro attīstību, vienalga paliek bērni. Viņi zina, ka pirms viņi ir iemīlējuši Dievu, Viņš ir iemīlējis viņus kā bērnus mūsu Kungā Jēzū Kristū”.

Abba,

Paldies, ka Tu mani mīli kā Savu bērnu, ne pateicoties maniem nopelniem, bet tādu, kāds esmu. Paldies, ka Tu sargā mani tumsā, vadi un virzi manus soļus. Palīdzi man būt vēl vairāk līdzināties bērnam manā ticības dzīvē. Āmen!

Turpinājums sekos.

Tulkojums daļēji ņemts no grāmatas „Abba, Tēvs”.

Avots: https://outpouring.ru/news/2012-04-02-4690

No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa. 

 

 

Komentāri (2)  |  2012-06-07 22:04  |  Skatīts: 2885x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2012-06-07 22:12
Lūdzu tekstu...

Anonīms* - 2012-06-07 23:19
Paldies!


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ