Brennans Mennings
17.nodaļa.
Labvēlības meklējumi.
„Jo vai tad es tagad runāju cilvēkiem pa prātam vai Dievam? Jeb vai es cenšos cilvēkiem patikt? Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.” Galatiešiem 1: 10
„Ja par savas būtības pamatu neņemam faktu, ka esam Abbas bērni, mums būs ļoti viegli kļūt atkarīgiem no labvēlības vai norāšanas no citu cilvēku puses.” B. Mennings.
Entonijs Demello savā grāmatā „Ceļš uz mīlestību”, atklāti ir uzrakstījis:
„Paskatieties uz savu dzīvi un jūs ieraudzīsiet, ka tās tukšumu esat piepildījis ar cilvēkiem. Rezultātā viņiem ir stingra kontrole pār jums. Paskatieties, kā viņi vada jūsu uzvedību ar savas labvēlīgās vai noraidošās attieksmes palīdzību. Viņiem piemīt spēks mīkstināt jūsu vientulības sāpi ar savu klātbūtni, piespiest jūs lidināties no viņu uzslavas, vai justies atraidītam kritikas un rājiena dēļ. Paskatieties uz sevi kā tādu, kas tērētjat laiku tam, lai būtu citiem par iepriecinājumu un atvieglojumu, nav svarīgi, dzīviem vai mirušiem”.
Jāņa evaņģēlijā teikts, ka ebreji nav spējīgi ticēt tāpēc, ka viņi meklē godu citam no cita [Jņ. 5: 44]. Starp cilvēcisku cieņu un ticību Kristum eksistē pilnīga nesavienojamība. Uzslava vai pārmetumi no apkārtējo cilvēku puses kļūst jums par daudz svarīgākiem, kā Jēzus labvēlīgā attieksme.
Citu cilvēku viedoklis izdara nemanāmu, bet ļoti spēcīgu spiedienu uz manu valodu un domām. Apkārtējo cilvēku tirānija kontrolē lēmumus, ko es pieņemu, vai, gluži otrādi, atsakos pieņemt. Mani pastāvīgi uztrauc apkārtējo viedoklis.
Pīters G. Van Brīmans šo pantu izsaka sekojoši:
„Bailes būt izsmietam, paralizē mūs vēl spēcīgāk, kā sadursme ar pieri pierē, vai atklāta, asa kritika. Cik daudz laba paliek nepadarīts tikai mūsu baiļu no apkārtējo viedokļa dēļ! Mūs paralizē doma par to, ko teiks citi. Ironija slēpjas apstāklī, ka mūs biedējošais viedoklis visbiežāk nāk nevis no tā cilvēka, ko mēs patiešām cienām, bet tam līdzīgie vērtējumi ietekmē mūsu dzīvi vairāk, kā mēs domājam. Šīs nogurdinošās bailes apkārtējo priekšā var radīt šausminošu viduvējību darbos un attiecībās.”
Kad atklājam sev Dieva mīlestības pret mums noslēpumu un sākam uztvert sevi kā Abbas bērnus, mēs lēnām, bet droši pārstājam būt atkarīgi no tiem cilvēkiem, kas vēlas mūs kontrolēt. Mēs tiecamies sevī, nevis uz ārieni. Sīkie apmierinātības vai sāpju uzliesmojumi, ko radījuši uzslavas vai rājieni no citu cilvēku puses, nekad neizzudīs līdz galam, bet viņu spēks, kas pamudina mūs nodot pašiem sevi, tika samazināts.
Lai paliktu tāds kāds esi šajā pasaulē, kas ir pilna ar pretrunām un viedokļiem, kas ir pretrunā Evaņģēlijam, ir nepieciešams milzīga gara spēks. Mūsu, tukšu reliģiozu jēgu un ātri izplatījušos jaunu bībelisku mācību, tukšgaitas zinātkāres un viltus sevis paaugstināšanas laikmetā, prāts bez vīrišķības nevar pastāvēt. Mūsu ticība ir maz ko vērta, ja mūsu dzīve nesaskan ar sirds aicinājumu. 13.gs. teologs Antonijs Paduanskis katru savu mācību stundu uzsāka ar frāzi: „Kāda jēga no mācības, ja tā nav virzīta uz to, lai mīlētu?”
Zem reliģiozās pakļautības un politiskās korekcijas spiediena mūsdienu kultūrā, mēs vaigu vaigā saskaramies ar to, ko Johaness Metcs ir nosaucis par „unikalitātes nabadzību”. Jēzus aicina mūs palikt pilnā vientulībā, ja tāda ir sekošanas sirds balsij un nepiekrišanas darījumam ar sirdsapziņu, cena. Šis ir vientuļais „jā” klusajam, mūsu patiesā „es” čukstam, pieskaršanās mūsu būtībai, kad mums ir atņemti apkārtējo saskarsme un atbalsts. Tā ir drosmīga izlēmība, pieņemt nepopulārus lēmumus, kas nāk no mūsu sirds dziļumiem, nevis no mūsu saprašanas, kādiem mums ir jābūt, vai kādus mūs vēlas redzēt citi. Tā ir uzticēšanās Jēzum tajā, ka, ja pat mēs kļūdāmies, Viņa dzīve vienalga pulsēs mūsos. Šī ir mūsu patiesā „es”, milzīgas dvēseles sāpes izsaucoša, vārdos neizsakāma mūsu unikālās un noslēpumainās personības nabadzībai, pakļaušanās.
Saprātības vārdā mūsu izbiedētais liekulis vienmēr nodod mūsu patieso „es” un mūsu misiju, lai kāda tā arī nebūtu: palikt ar draugu viņam grūtā brīdī, nostāties izsmietā pusē, atteikties klusēt neatisnības priekšā, glabāt nesatricināmu uzticību pret mīļoto cilvēku, vai doties palīgā draugam pat aukstā ziemas naktī. Balsis ap mums nepārtraukti apgalvo: „Nevajag pretoties, runājiet un dariet to, ko runā un dara citi, piespiediet savu sirdsapziņu sekot kopējai modei. Ar vilkiem dzīvojot, par vilku jāpaliek. Jūs taču negribat, lai uz jums nelabvēlīgi skatās un izdzen jūs no sabiedrības, kā atstumtos. Samierinieties un pakļaujieties. Citādi jūs tā vai tā samīs”.
Ikviens, kas kaut reizi ir cīnījies par cilvēka pašcieņu, neatkarīgi no tā, cik tā ir bijusi sakropļota, lai sekās redzētu draugus, kas vēl nesen viņu atbalstījuši, bet tagad kļuvuši atturīgi un pat ir sākuši pārmest pārdrošību, zina, kas ir vientulība un unikalitātes nabadzība. Tas notiek katru dienu ar tiem, kas dod priekšroku sirdsapziņas balss paklausībai pat visnenozīmīgākajās lietās. Viņi jūtas vientuļi. Es vēl neesmu saticis cilvēkus, kam šāds stāvoklis būtu paticis.
Tas, cik asi mēs apzināmies Kristus dzīvo klātbūtni, parāda, cik mēs esam gatavi nostāties patiesības pusē un ignorēt citu cilvēku nelabvēlību. Mēs vairs nespējam vienkārši plūst pa straumi kopā ar visiem un, kā atbalss, atkārtot viņu viedokli. Iekšējā balss, kas saka mums „Esi modrs. Tas esmu Es. Nebaidies”, pārliecina mūs par to, ka mūsu drošība ir iekļauta tās prombūtnē. Kad mēs stingri stāvam uz savām kājām un uzņemamies atbildību par savu personību, mēs kļūstam neatkarīgāki, drosmīgāki un brīvāki no cilvēku labvēlības verdzības.
Abba,
Palīdzi man dzīvot tikai Tavas labvēlības pret mani dēļ un vēlēties, lai mana dzīve būtu Tev pa prātam gan lielās, gan mazās lietās. Āmen!
„Dzīvei bez rētām nav nekā kopīga ar Rabbi” B. Mennings.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-05-04-4857
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
