Steven J. Anderson
1. Nodaļa
Viss ir iespējams
„Tas visu spēj, kas tic”. Marka ev. 9:23
Kāda sieviete, kurai bija diagnosticēts kakla vēzis, apciemoja vienu no mūsu Dziedināšanas Istabām. Pēc tam, kad viņa bija saņēmusi aizlūgšanu par dziedināšanu, viņa sajutās labi, un nelabums, kas viņu bija mocījis kādu laiku, izbeidzās. Kad viņa atgriezās slimnīcā uz tālākām pārbaudēm, tad tur nebija ne pēdas no vēža un vēl vairāk, ārsts viņai teica, ka izskatās tā, it kā viņai būtu pilnīgi jauna rīkle!
No daudzām vietām mēs dzirdam atsauksmes par fenomenālām liecībām parādoties zudušām ķermeņa daļām, aklas acis atveramies, pat mirušie tiek piecelti. Citi priecājas, bet citi ir skeptiski. Citi tic, ka tādas lietas var notikt kaut kur citur, bet negaida, ka tādas lietas var notikt viņu dzīvē vai viņu draudzē, vai pilsētā. Kaut gan, mums būtu jāprasa, kā Pēteris, pēc tam kad klibais vīrs tika dziedināts: „ko jūs brīnāties” (Apustuļu darbi 3:12)
Ja mēs ticam Dievam – Radītājam, Visuvarenajam – tad, protams, Viņam nekas nav par grūtu un viss ir iespējams. Ja mēs ticam Jēzum – Augšāmcelšanās un Dzīvība - tad, protams, Viņš var visas lietas.
Tomēr, ir lietas, kas var notikt, kas iejaucas mūsu ticībā un, kas var sadragāt mūsu gaidas. Marka 9. nodaļā kāds vīrs atved savu dēlu pie Jēzus mācekļiem cerībā, ka viņi izdzīs dēmonu no viņa, tādā veidā atbrīvojot un dziedinot viņu. Kad Jēzus parādās ainā, pēc tam, kad bija bijis uz kalna ar Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņš atrod pārējos mācekļus strīdāmies ar reliģiskajiem vadītājiem. Strīda iemesls bija dēļ mācekļu nespējas izdzīt dēmonu. Patiesi, bezspēcīga draudze bieži sevi atradīs novestu līdz strīdiem.
Jēzus parādās uz arēnas, un viss mainās. Mēs atgriezīsimies pie šī stāsta otrajā nodaļā, bet tagad, šeit mēs redzam, ka tēva ticība vispirms tika smagi ievainota mācekļu neefektivitātes dēļ. Tāpat mūsu pieredze var likt mums necerēt uz pārāk daudz ko; ka mums vienkārši jādzīvo noteiktā stāvoklī, un pat nospiedošos apstākļos. Citi mūs brīdina, lai mēs negaidām pārāk daudz, baidoties no vilšanās. Šai visā mēs nolaižam atklāsmi par Rakstiem līdz mūsu pašu pieredzes līmenim. Mēs nedrīkstam to darīt. Mēs nedrīkstam mūsu pagātnes pieredzei diktēt tagadnes gaidām, bet ļaut Dieva Vārda atklāsmei vadīt uz patiesām cerībām. Mums ir jāļauj Jēzum runāt Savus vārdus, kas ir Gars un Dzīvība: „Tas visu spēj, kas tic.”
Citā gadījumā Jēzus sastopas ar situāciju, kas tiek apzīmēta kā, bezcerīga. Lūkas ev. 8:41 Viņš sastopas ar Jairu sinagogas priekšnieku. Šis vīrs ir izmisis; viņa mazā meitiņa guļ, mājās mirstot. Pirms Jēzus nonāca līdz viņa mājām, vēstnesis atnes ziņu, no kuras Jairs ir baidījies: ”Tava meita ir mirusi.” Jebkāda cerība ir zudusi. Viss cauri. Ir par vēlu. Jēzus uz to atbild ar vārdiem, kas varēja skanēt smieklīgi un pat nežēlīgi: „Nebaidies, tici tikai.” Bailes ir viens no ietekmīgākajiem spēkiem, kas ietekmē mūsu dzīves. Mums kalpojot ar dziedināšanu daudziem cilvēkiem, atkārtoti mēs sastopamies ar baiļu važām dziļi cilvēka dvēselē. Dzīves var tikt baiļu pārvaldītas – bailes no izgāšanās, bailes no zaudēšanas, bailes no saslimšanas, bailes no atstumtības, bailes par nākotni un bailes gandrīz par visu, pat bailes no baidīšanās! Ja mēs ļaujam bailēm valdīt pār mums, tās var mūs iznīcināt. Jēzus nāca, lai dotu dzīvību, sniegtu brīvību un dāvātu Tēva mīlestību. Baiļu nav mīlestībā. Bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes. (1. Jāņa vēst. 4:18)
Bailes un tās kompanjons - iebaidīšana nāk, kad problēma izskatās lielāka par atrisinājumu. Ja tev ir rēķins par 200Ls, bet tev ir tikai 100Ls, tu vari baidīties par to, ka nevari samaksāt rēķinu. Ja tev ir diagnosticēta slimība par, kuru tev ir sacīts, ka tai nav efektīvas ārstēšanas, tad tu baidies, ka slimība ņems virsroku, jo tā ir lielāka par jebkuru ārstēšanu.
Jēzus vārdi nāca ar sprādzienu Jaira ausīs, lai dotu pretsitienu baiļu sākumam. Viņa vārdi, protams, būtu bezjēdzīgi, ja Viņš tos nevarētu apstiprināt ar darbiem. Viņa vārdiem ir patiesa būtība. Lai ar ko mēs sastaptos, Viņa vārds mums skan, lai mēs nepiekāptos nekādām bailēm, jo Viņš ir uzvarējis visus mūsu ienaidniekus, ieskaitot galveno pretinieku, nāvi. Nāve ir aprīta uzvarā. (1. Korintiešiem 15:54)
Otrā daļa, ko Jēzus saka Jairam ir: ”Tici tikai.” Tomēr, kā lai viņš var? Viņš tikko ir izdzirdējis, ka viņa dārgā meitiņa ir mirusi. Cik vienkārši gan ir, vienkārši ticēt, vienkārši uzticēties Tam Kungam? To ir viegli pateikt, un ir ļaudis, kas to saka, iedvešot ticību. Tomēr, tā ir patiesība, ka Dievs ir labs un Viņam var uzticēties. Citreiz mums Viņš ir jātur pie vārda ar vienkāršu, tomēr pamatīgu ticību.
Kādu pēcpusdienu viena pavecāka sieviete vārdā Dollija (Dolly) ienāca vienā no mūsu Dziedināšanas Istabām. Viņas kājas bija apsaitētas, un viņa mums teica, ka uz abām kājām ir tik sāpīgas čūlas, ka viņai bija paredzēta operācija, lai tās noņemtu.
Dollijai bija vienkārša un pamatīga ticība, viņa teica mums, ka mēs lūgsim un Jēzus viņu dziedinās. Mēs attiecīgi paklausījām un viņa aizgāja. Pēc dažām dienām es saņēmu vēstuli, kurā bija rakstīts, ka Dollija vēlāk ir bijusi pie sava ārsta un pateikusi, ka par viņu ir aizlūgts un Dievs viņu ir dziedinājis. Ārsts iespējams mazliet skeptiski teica viņai, ka viņš noņems saites un tad jau redzēs. Viņš noņēma saites no abām kājām, bet nevarēja atrast nevienu pēdu no čūlām, ne uz vienas kājas!
Viss ir iespējams, jo Jēzus ir guvis uzvaru. Tas nav nepamatota optimisma vai triumfālisma apgalvojums. Tas ir Dieva Vārds: „…redzi, uzvarējis ir Lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne…” (Atklāsmes gr. 5:5)
Viņš ir uzvarējis un tagad Viņš meklē pārņemt mūsu dzīves un mūsu pasauli ar Savas uzvaras realizēšanu. Tas nenozīmē, ka visas mūsu problēmas izgaist kā ar burvju nūjiņas vēzienu. Tas nozīmē, ka Viņš mūs aicina uz sadarbību un pārveidošanās procesu un jaunu radību. Viņš mūs aicina ticēt, atsaukties, saņemt un rīkoties, sākt dzīvot jaunā veidā ar jaunu domāšanu. Viņa prioritāte ir pārveidot mūs, lai mēs varētu būt pārveidošanās aģenti nesot Viņa Valstību uz zemes. Kā Viņš piecēla jauno meiteni atpakaļ dzīvībā, tā Viņš vēlas atgriezt dzīvībā mūsu cerības un sapņus. Viņš vēlas, lai mēs sapņotu kopā ar Viņu par to, kā varētu būt, par šī laika iespējām. Mēs esam sākuši, kaut ko saskatīt, varbūt mazo mākoni, plaukstas lielumā un ir daudz, kam vēl jānāk. Vai mēs varam sapņot par to, ka nedziedināmie tiek dziedināti Jēzus Vārdā; redzēt cilvēkus dziedinātus no garīgu slimību mocībām; redzēt vēzi noliecamies Jēzus Vārdam; redzēt depresiju aizejam pēc Viņa pavēles? Vai mēs varam sapņot un ticēt, redzēt pārveidošanos izlaužamies salauztās ģimenēs, kas ir tikušas visāda veida ļaunuma postītas? Vai mēs varam sapņot un ticēt, redzēt sabiedrību apgrieztu kājām gaisā, kad Kristus Vārda spēks un Gars ielaužas ar jauna līmeņa triecienu?
Jēzus iegāja Jeruzālemē, kā mēs to saucam Palmu Svētdienā, jājot uz ēzeļa. Mateja evaņģēlija 21:10 teikts: „Un, kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?””, vai tas varētu būt iespējams, ka caur Viņa tagadējo Miesu uz zemes, Jēzus atkal varētu ieiet pilsētās, tā saceļot visus, ka viņi jautātu, kas Viņš tāds ir? Kāda daļa no mūsu dzīves stāsta rāda, ar ko es dalījos priekšvārda daļā, ka mēs ar Helēnu neesam bijuši nepazīstami ar grūtībām. Tas, ko es ceru, ka mēs mācāmies ir, ka tur, kur dzīve sniedz sāpes, Dievs dod iespēju; ka tad, kad mēs atzīstam cilvēkiem izgāšanos, mēs varam satvert ticību Dievam; un, ka sarežģījumi un bezcerība var ievest mūs tādā izmisumā, kas ved mūs pie Dieva sirds, atrodot, ka viņa risinājums ir varenāks par problēmu. Mums ir ienaidnieks, kas meklē mūs iebiedēt un ieviest mūsu dzīvē ierobežojumus. Gluži tāpat kā Goliāts stāvēja iebiedējot Izraēla armiju, kura atkāpās aiz bailēm, tāpat ienaidnieks meklē, ka mēs atkāptos no Dieva mērķu piepildīšanas mūsu laikā. Tomēr, gluži tāpat kā jaunais ganu zēns, vārdā Dāvids, atteicās padoties bailēm, vienkārši noticēja un tā nokāva Goliātu, arī mēs varam darīt līdzīgi šodien. Izraēlieši skatījās uz Goliāta klātbūtni un viņa neparasto augumu salīdzinot ar sevi; Dāvids skatījās uz iedomīgā filistieša vājumu un mazumu salīdzinot ar savu Dievu.
Ja ļaujam iebaidīšanai darīt savu darbu, tad tā rada ierobežojumus. Tāds ir ienaidnieka mērķis. Draudze ir bijusi pārāk iebiedēta un rezultātā atļāvusi sevi ierobežot tālu no tā, ko Dievs teica, ka viņa spētu darīt.
Ir laiks iegūt pareizas izredzes un lūkoties no Debess viedokļa. Redzēt kā Elīsas kalps redzēja, ka to, kas ir par mums ir daudz vairāk nekā tie, kas ir pret mums. Ir laiks nomest draudošos iebiedēšanas milžus un atbrīvoties no maldinošajiem ierobežojumu svariem. Ir laiks mums pacelties ar Svēto Garu, ko Jēzus mums dod bez mēra (Jāņa ev. 3:34). Ir laiks ticēt Jēzum, lai arī kas uz mums kliegtu par pretējo. Ir laiks ieiet iespēju laukā, kur mēs redzēsim Dieva Valstību nākam ar spēku.
Sastopoties ar pirmo pretošanās vilni, agrīnie ticīgie sapulcējās kopā un lūdza: „Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” (Apustuļu d. 4:29-30)
Dzīvības un Dziedināšanas Upe
„Kad viņš mani atveda atpakaļ pie Tempļa izejas, es redzēju, ka tur iztecēja ūdens no Tempļa sliekšņa apakšas uz rītu pusi, jo Tempļa priekšpuse bija pret rītiem, un ūdens tecēja lejup gar Tempļa dienvidu sienu uz dienvidiem no altāra. Un viņš izveda mani pa ziemeļu vārtiem un veda mani apkārt pa ārpuses ceļu pie ārējiem vārtiem, kas ir pret rītiem, un redzi, tur ūdens lāsoja no dienvidu sienas. Kad šis vīrs ar mērauklu rokā izgāja uz rītu pusi, viņš nomērīja tūkstoš olekšu un lika man brist caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz kāju krumšļiem. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man iet caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz ceļiem. Kad viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man brist pāri, tad ūdens man sniedzās līdz gurniem. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu, un tad ūdens bija kļuvis par upi, kuru es nevarēju izbrist, jo ūdens bija dziļš, būtu vajadzējis peldēt, tā bija upe, kurai nevarēja cauri izbrist. Tad viņš man jautāja: "Vai tu to redzēji, cilvēka bērns?" Tad viņš veda mani atpakaļ pie upes malas. Atpakaļ nākdams, es redzēju daudz koku abos upes krastos, un viņš man sacīja: "Šis ūdens tek uz rītiem, tas tek lejup pa Jordānas līdzenumu, un beigās ietek Nāves jūrā, un, kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs. Visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela, jo, kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība. Un zvejnieki pie tās stāvēs no En-Gedijas līdz En-Eglaimai, tur būs labas vietas tīklu izmešanai, zivju bagātība būs ļoti liela, kā Lielajā jūrā. Bet tās purvainās vietas un dīķi nekļūs ūdens ziņā veselīgi: un tie būs sāls iegūšanai. Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs, un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai." (Ecehiēla gr.47:1-12)
Šis pārsteidzošais fragments no Rakstiem, aprakstot vīziju, kas Ecehiēlam ir tikusi parādīta, ir spēcīgi runājusi uz mums draudzē šais laikos.
Dievs ir lējis atspirdzinošus ūdeņus uz saviem ļaudīm, atsaucoties uz daudzām lūgšanām par draudzes atjaunošanu un atmodu mūsu tautās. Ir svarīgi saprast pilnīgu saistību, ko šie vārdi sevī nes, lai mēs skrienam ar pilnu mēru, ko dara Dieva Svētais Gars un aicina mūs ņemt dalību ar Viņu šai laikā. Šī ir vīzija par to, kas var būt un patiesi kļūt par realitāti.
„Kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība” 9. pants. Ebreju vārds “chayah” tulkots kā dzīvība (dzīvos), tas nozīmē būt atdzīvinātam, stimulēts, atjaunots veselībai un būt labvēlīgam dzīvē. Visur, kur upe plūst tā nes šo brīnišķo dzīvību, dzīvību pārpilnībā, ko Jēzus apsolīja. (Jāņa ev.10:10)
Tātad, kas ir šī upe un no kurienes tā nāk? Tā ir pati Dieva dzīvība un dvaša, Svētais Gars, un tā plūst no Dieva nama iekšienes, no tempļa (1.pants). Mēs, kā Jēzus sekotāji un Viņam ticīgie, esam Svētā Gara templis (1.Korintiešiem 7:37-38). Šīs straumes apvienojas kopā un kopā ar Dieva Gara izplūdumu no Debesīm, veido šo vareno upi. Nav pietiekoši lūgt par atmodu un atstāt to visu Dieva ziņā. Mums ir jāsadarbojas šai kopīgajā misijā ar Viņu, uz kuru Viņš mūs ir aicinājis. Mums lūdzot un apzinoties, ko mēs nesam sevī iekšienē – dzīvot aktīvo Svētā Gara klātbūtni – un palaižot to, mēs redzēsim dzīvības upi palielināmies dziļumā, nesot dzīvību un dziedināšanu pāri visai zemei. Daudzas no upju gultnēm Rietumu pasaulē ir sausas un piedzīvo vien strūkliņu no tā, kas ir pieejams un iespējams. Ir laiks ieraudzīt dzīvības ūdens izraušanos.
Mēs redzam, ka upe paliek dziļāka, tai plūstot tālāk no avota. Ir izmērīti četri dažādi dziļumi, gluži kā četri stāvokļi, kurus min Jēzus Apustuļu darbos 1:8 – Jeruzāleme, Jūdeja, Samarija un līdz pašam pasaules galam. Bet ir ļoti svarīgi, ka mēs paliekam tuvu un vienoti avotam, bet tāpat ir svarīgi, ka mēs izplūstam, nesot Dieva klātbūtni galējās un vistumšākajās zemes daļās. Ejot paklausībā Jēzus pavēlei, mēs pieredzēsim Viņa svaidījuma, kas mums dots, padziļināšanos.
Ecehiēlam 6. pantā tiek prasīts „Vai tu to redzi?” Dievs mums prasa, ko mēs redzam. Vai mēs ievērojam to, ko Viņš dara, Svētā Gara saviļņošanos un aktivitāti ap mums? Vai mēs redzam pirmos pļaujas augļus, ko Viņš noteikti nes mūsu tautās?
Ko vēl mēs ieraugam šajā fragmentā? Ir daudz koku un daudz zivju. Koki (7.pants) aug upes abās pusēs. Tas var atspoguļot daudzās draudzes un kalpošanas caur ko Dievs darbojas un vēl virzīsies. Tās visas nav vienādas un ir upes abās pusēs, redzot lietas no dažādiem skata punktiem, bet visas ir vienādi derīgas un svarīgas. Koki atkal tiek pieminēti 12. pantā, kur mēs redzam, ka tie nenovīst, ka tie nes augļus katru mēnesi, un, ka to lapas ir par dziedināšanu. Tie nevīst, jo tie sakņojas Kristū un smeļas no Gara upes. Tie nedod tikai augļus sezonā (sk. Psalmi 1:3), bet dara to vienā laidā. Mēs bieži esam runājuši par sezonu tam un sezonu šim, bet tagad nav tikai sezona auglīgumam, bet ir laiks patstāvīgai sēšanai un pļaujai Dieva pļaujas laukā.
Ūdenim plūstot, tas burtiski dziedina „mirušos” ūdeņus, izraisot zivju pārpilnību. Tas ir tas, kas var notikt mūsu tautās, mums palaižot upi vaļā un neatturoties. Tomēr ir dažas teritorijas (11.pants), kas netiek ietekmētas. Pat vislielākajās Dieva kustībās, kur acīmredzot notiek brīnumainas lietas, tik un tā ir kādi, kas atsakās redzēt un ticēt. Upei iztekot pasaulē, viena bīstamība ir, ka var būt teritorijas draudzē, kas atsakās pieņemt upi, un paliek pilnībā tās neietekmēta.
Mūsu pasaule ir izsalkusi pēc garīgas realitātes, un ir liela vajadzība pēc dziedināšanas. Kokiem – dažādie Kristus miesas izteiksmes veidi – ir potenciāls nest augļus, kas patiesi apmierinās šo izsalkumu, ievedot cilvēkus patiesā saskarsmē ar Dievu, un audzēt dziedinošās lapas, kas dziedinās lielo prāta, sirds, miesas un pat tautu ļaunumu. Atslēga tam, lai šādi koki augtu un ražotu ir, ka tie dus šai brīnišķajā Dieva upē, kas dod dzīvību visur, kur tā plūst. Dieva upe Svētais Gars izliets pār mums un caur mums plūstošs – nozīmē, tas visu spēj, kas tic. Mums vajag patiesi ticēt un saprast šo neiedomājamo potenciālu, kas mums ir kā Kristus klātbūtnes nesējiem un atraisīt Viņa Garu, kas sniedz dzīvību, dziedināšanu un brīvību, lai kurp tas dotos.
Steven J. Anderson "Healing Rooms Scotland"
No angļu valodas tulkojis Gints Rodionovs
