Bills Džonsons
Reiz Jēzus nosauca skatītāju grupu par liekuļiem tāpēc, ka viņi spēja atšķirt laika apstākļus, bet nespēja izšķirt laikmeta zīmes. Saprotams, ka Jēzus priecātos, ja cilvēki atšķirtu laikus (garīgo klimatu un sezonas) vairāk, kā dabas laika apstākļus, taču nav gluži skaidrs, kāpēc Viņš uzskata viņus par liekuļiem, ja viņi tos nav sapratuši.
Daudzi no mums ir uzskatījuši, ka spēja redzēt garīgajā pasaulē drīzāk ir īpašas dāvanas rezultāts, nevis katra paša atbildība. Jēzus adresēja šo apvainojumu farizejiem un saduķejiem. Pats fakts, ka viņiem, visiem cilvēkiem, bija jāredz, ir pietiekams pierādījums, ka visiem ir dota šāda spēja. Viņi kļuva akli pret Viņa sfēru savu samaitāto siržu dēļ un tika sodīti par saviem neīstenotajiem potenciāliem. Piedzimšana no jauna [augšienes] ļauj mums redzēt ar sirdi. Sirds, kas neredz, skaitās cieta. Ticība nekad nav bijusi paredzēta, lai mēs tikai ieietu ģimenē. Tā dara dzīvi šajā ģimenē patīkamu. Ticība redz. Tā centrā liek Viņa Valstību un Viņa resursus. Tie pieejami ir ticībā. Jēzus mums ir pavēlējis: „Meklējiet pa priekšu Dieva valstību …” Pāvils ir teicis: „Domājiet par debesu, nevis zemes lietām”. Viņš arī paziņoja, ka „Redzamais ir laicīgs [iznīcīgs], bet neredzamais mūžīgs”. Bībele skaidri norāda, lai mēs pievēršam uzmanību neredzamajam. Šī temats Rakstos atkārtojas pietiekami bieži, lai liktu nervozēt vairumam no mums šinī rietumu kultūrā. Mēs, kā likums, dodam priekšroku materiālajai pasaulei. Un tomēr, te slēpjas lielākās daļas pārdabisko spēju nolēpums, ko gribam atjaunot draudzē. Jēzus mums teica, ka Viņš darīja tikai to, ko redzēja darām Savu Tēvu. Šī izpratne ir būtiski svarīga tiem, kas grib vairāk. Viņa darbības spēks (dubļi uz aklo acīm) sakņojas Viņa spējā redzēt.
Dievs ir ļoti ieinteresēts iemācīt mums, kā redzēt. Lai padarītu to par iespējamu, Viņš deva mums Svēto Garu kā skolotāju. Mācību plāns, ko izmanto Viņš, ir gana daudzveidīgs. Bet viena klase, kurā mēs visi varam to iemācīties, ir pielūgsme- pati lielākā no visām kristieša privilēģijām.
Apmācība, kā redzat, nav mūsu pielūgsmes mērķis, taču tas ir brīnišķīgs blakus produkts. Tie, kas pielūdz garā un patiesībā, iemācās sekot Svētā Gara piemēram. Viņa valstība saucas: Dieva Valstība. Dieva Goda krēsls, Tronis, kas tiek uzstādīts Viņa tautas pielūgsmē un slavēšanā, ir šis valstības centrs. Tieši pielūgsmes vidē mēs uzzinām lietas, kas iziet tālu aiz mūsu intelekta spēju robežām. Dāvids bija tik ļoti skarts ar pielūgsmi, ka visi citi viņa varoņdarbi nobāl salīdzinājumā ar viņa sirds tiekšanos pie Dieva. Mēs zinām, ka viņš iemācījās redzēt Dieva Valstībā, pateicoties viņa paziņojumiem tautā: „Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos.” ( Psalmi 16: 8). Dieva klātbūtne ietekmēja viņa spēju redzēt. Viņš pastāvīgi praktizēja izšķirt Dieva klātbūtni. Viņš redzēja Dievu katru dienu, un nevis ar fiziskajām acīm, bet ar sirdi.
Privilēģija būt pielūgsmē ir labs sākums tiem, kas nav raduši paši atrast atbildes uz dažiem tēmu veidiem Rakstos. Pielūgmē mēs varam iemācīties pievērst uzmanību šai Dieva dotajai dāvanai, spējai redzēt ar sirdi. Kad iemācāmies lūgties ar tīru sirdi, mūsu acis turpinās atvērties. Un mēs varam gaidīt redzēt to, ko Viņš grib, lai mēs redzam.
Bill Johnson Ministries
https://outpouring.ru/
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
