Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Cieņas kultūra


 Dennijs Silks

 


Godināšana.

„Nevienam cilvēkam nekad nav pienācies gods par to, ko viņš saņem. Gods ir bijusi balva par to, ko viņš ir atdevis.”

Kelvins Kulidžs

Jēzus mums parādīja, ka Godība atklājas savstarpējās attiecībās. Viņš ieveda mūs savstarpējās attiecībās ar Tēvu, un caur šīm savstarpējām attiecībām mēs esam iepazinuši tādu Godību, kas dara Mozum atklāto godību daudz mazāk ievērojamu. Viņš arī nodemonstrēja šo attiecību paraugu, kas tiek sauktas par cieņu. Cieņa sevī iekļauj divas lietas: vēlēšanos un spēju atzīt godību citos. (kabod- ebreju vārds ar nozīmi – godība, tiek tulkots arī kā cieņa, godināšana 32 reizes Vecajā Derībā). Katru reizi, kad es atzīstu kaut kur Dieva dabas vai spēka atribūtus, es uzsāku godināšanas ceļojumu. Citiem vārdiem sakot, godināšana ir tad, kad es parādu, ka cienu un augstu vērtēju kaut ko, kas rāda, atspoguļo vai norāda uz Dieva dabu, spēku vai atribūtiem.

Godināšanas atklāsme caur Krustu.

Krusts ir augstākā godināšanas atklāsme. Krustā Jēzus mums parādīja, cik ļoti augstu Viņš vērtē katru vīrieti, sievieti un bērnu, kas jebkad ir bijis, vai būs, un tas iekļauj sevī pat vispretīgākos noziedzniekus. Viņš mūs vērtēja augstāk par Viņa Paša dzīvību. Kāpēc Jēzus mūs vērtēja tik dārgi? Un, kā Viņš varēja redzēt godību mūsos laikā, kad mēs visi atkritām no Viņa Godības? Atbilde uz šiem diviem jautājumiem slēpjas apstāklī, ka Jēzus atzina mūsu mūžīgo vērtību un godību. Viņš zināja Sava Tēva plānu: „ievest daudzus godībā” [Ebrejiem 2: 10]. Un redzēja visus mūs, neskatoties uz mūsu krišanu, kā dēlus un meitas, ko Viņa Tēvs radījis tieši šim mērķim.

Taču, protams, te ir vēl kas lielāks. Vārds atzīt [vai uzzināt] nodod ne gluži precīzu jēgu tāpēc, ka tas norāda, ka Kristus ieraudzīja mūsos kaut ko, ko mēs vairs nepārvaldījām. Un mēs patiešām pārvaldām šo mūžību, taču tikai tāpēc, ka Viņš to mums deva caur to, ka nomira par mums. Kristus godināja mūs caur Savu nāvi, Viņs dara mūs pagodinātus. Caur cieņas demonstrāciju uz mums, Viņš dod mums šo vērtību.

Vēl vairāk, Kristus nāve ne tikai atjauno vērtību, ko mēs zaudējām grēkā krišanā. Tā cena, ko Kristus samaksāja, bija daudz lielāka par cenu, ko Viņš samaksāja lai mūs radītu, un tādā veidā, izpirktā cilvēce ir daudz vairāk vērta, un tai piemīt daudz lielāka godība, kā tā, kas bija Ādamam un Ievai, kad  viņi staigāja vēl savā nevainībā. Kad Kristus atjaunoja mūs Godībā [sk. Jāņa 17: 22], Kristus mūs nepadarīja līdzīgus Ādamam un Ievai, bet padarīja mūs līdzīgus Sev. Īstenībā, Viņš mūs padarīja par Sevis Paša daļu. Tagad mēs esam jaunas, dievišķi- cilvēciskas, rases locekļi Viņā, līdzdarbojoties dievišķā dabā tādā veidā, kādā nevarējām, kad bijām vienkārši radīti pēc Dieva tēla un līdzības.

Rīcība, ar kuras starpniecību Kristus padarīja mūs par „Jaunu radību”, uz visiem laikiem nosaka to, ka mums citam pret citu jāizturas, kā pret cilvēkiem ar lielu vērtību. Pāvils saka mums, ka šis, augstākais goda akts, bija augstākais pazemības akts:

Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam,  bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs;  un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” [Filipiešiem 2: 6- 8].

Tas ir gana pazemīgi, ka Dievs kļuva par Cilvēku. Un tas bija tikai sākums. Pāvils runā, ka Viņš jau pēc izskata kļuva kā cilvēks, un pēc tam pazemināja Sevi- līdz pat nāvei. Savā nāvē Jēzus ieņēma vietu zemāk par sliktāko no grēciniekiem, zemāk par visa veida grēciniekiem. Viņš pazemināja Sevi līdz viszemākajam līmenim, un no šī līmeņa Viņš paskatījās uz augšu tāpēc, ka pilnīgā pazemībā,  vienīgā vieta kurp jūs varat skatīties, ir uz augšu. Precīzāk, tā bija nolaišanās līdz pašai zemākajai vietai lietām, kas nostādīja Kristu pozīcijā vadīt tās.

Reiz, kādā sestdienā, kad es strādāju par glaveno priekšnieku nepilngadīgu noziedznieku cietumā, es apmeklēju izolatoru („caurumu’, kā to sauc Amerikā). Cietums, tā ir vieta kur nokļūst sliktie zēni, bet izolators ir vieta, kur nokļūst ļoti slikti zēni. Šajā gadījumā, jaunais cilvēks tika atvests uz šo izolatoru rokudzelžos un ķēdēs, trīs lielu, būdīgu virsnieku pavadībā. Un, kā viņiem bija mācīts, viņi ievietoja vainīgo šaurā istabā ar seju uz leju. Parastā procedūra bija tāda, ka atbrīvoja važas no rokām, kājām un  galvas. Pēc kārtas, katrs no virsniekiem atbrīvoja no važām vienu ķermeņa daļu pēc otras, lai neviens neciestu, ieskaitot noziedznieku.

Tāpēc es iegāju izolatora istabā, un, neskatoties uz ārējo izskatu, es apzinājos, kas patiesībā notika ar šo jauno cilvēku. Es zināju, ka viņš bija vairāk nobijies, kā bīstams. Kā priekšniekam, maniem vārdiem bija svars; ko es teicu, tas notika, tāpēc parasti es nerunāju to, par ko nebiju absolūti pārliecināts.

- Atlaidiet viņu- es teicu

-  Jūs saprotat, ko darāt?

- Jā, atlaidiet viņu.

Kad viņi viņu atbrīvoja, es apsēdos uz grīdas viņam blakus. Kad biju nolaidies līmenī līdz ar viņu, ieraudzīju lietas no viņa prespektīvas. Četri, metrs astoņdesmit gari virsnieki, bija paaugstinājušies pār viņu. Tas izskatījās ļoti biedējoši. Mana fiziskā āriene nav tik iespaidīga, īpaši, kad sēžu uz grīdas. Taču, pat neskatoties uz to, ka sēžu uz grīdas, es tomēr biju priekšnieks. Šinī pozīcijā es sāku runāt ar šo jauno cilvēku un vadīt situāciju. Es devu viņam iespēju uzticēties man kā varas pārstāvim, kas pasauli redz viņa acīm. Kad apciemoju viņu nākamajās dienās, atklāju, ka mana rīcība ir likusi ceļu savstarpējām attiecībām, kas balstījās uz uzticēšanos un sapratni, izlikšanās vietā, kas bija balstīta viņa iepriekšējā pieredzē, kad viņš atradās ar varu piepildītu cilvēku rokās.

Šīs atmiņas man atausa, kad domāju par Jēzus pazemību. Jēzus nolaidās līdz mūsu līmenim, un pēc tam- vēl zemāk, kalpodams mums sākumā ar Savu kalpošanu, bet pēc tam ar Savu nāvi, kad Viņš „nolaidās šīs pasaules zemajās vietās” [Efeziešiem 4: 9]. Viņš nolaidās līdz pašam  galam, kur bija kritusi cilvēce grēkā un nāvē, un nolaidās pat vēl zemāk. Viņš redzēja lietas no mūsu perspektīvas, patiesībā, Viņš redzēja tās labāk, jo Viņš ne tikai sajuta mūsu salauztību, bet Viņš arī nesa visu tās smagumu. Bet arī tad, kad Viņš pilnībā Sevi saistīja ar mūsu grēka sekām, Viņš nekad nezaudēja savas tiesības un spējas vadīt. Viņš vada no zemākās pozīcijas, nevis no augšas. Viņš nolaidās zemāk par mums, lai mūs paceltu.

Tas var likties paradoksāli, ka Kristus pazemināja Sevi, lai būtu paaugstināts, bet šo patiesību Kristus pasludināja mums: „Kas sevi pazemina, taps paaugstināts” [Mateja 23: 12]. Pāvils mums saka, ka tā ir Krusta darba precīza formula: „... cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem...”  [Filipiešiem 2: 8- 9]. Bet Kristus pazemība un paaugstināšana bija pilnībā pieņemtas mūsu dēļ. Viņa noiešana viszemākajā vietā, bija tikai dēļ vienas lietas iegūšanas, kas mums bija vajadzīga no Dieva, un ko mēs nevarējām iegūt paši par sevi - žēlastības dēļ.

Viens no nemainīgiem Dieva rakstura aspektiem, kā arī fakts, ka Viņš ir pilnīgi labs [labestīgs], ir tas, ka Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dāvā žēlastību[Jēkaba 4: 6; 1. Pētera 5: 5]. Lepnības dēļ, mēs bijām no žēlastības diskvalificēti. Bet Dievs atrada ceļu kā iedot mums šo vienu lietu, kas mūs atjaunos un neapgānīs Viņa raksturu, un notika tā, ka Viņš tādā pašā veidā atrada ceļu, lai mums dotu Savu godību. Dievs izdarīja priekš Cilvēka Dēla to, ko nevarēja izdarīt priekš Mozus.  Viņš varēja atbildēt uz Jēzus lūgumu par godību tāpēc, ka Jēzus nebija „citāds”. Tādā veidā, žēlastība, ko Viņš nevarēja dot lepnībā kritušajai cilvēcei, Viņš varēja dot Savam Dēlam, kas pats Sevi pazemoja. Bet, lai varētu pieņemt visu žēlastības pilnību, kas bija nepieciešama grēciniekiem, Kristum bija Sevi pilnībā jāpielīdzina mums. Lai pielīdzinātu sevi tiem, kas miruši grēkā, Viņam nācās nomirt. Un tādēļ, ka Viņš Sevi pilnībā pielīdzināja mums, Viņa nāve kļuva par mūsu nāvi. Kā Pāvils teica: „…ja viens miris par visiem, tad visi ir miruši[2. Korintiešiem 5: 14]. Krustā mēs vairs nebijām miruši mūsu grēkos, mēs bijām miruši Kristū. Un, tāpēc, ka mēs nomirām reizē ar Viņu, mēs esam reizē ar Viņu arī augšāmcēlušies tad, kad Tēvs Viņu augšāmcēla no mirušiem.

Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību”. [Efeziešiem 2: 4-  7].

Kristus izgāja cauri viszemākajai pazemības vietai uz augstāko pagodināšanas vietu un mūs paņēma līdzi ar Savas žēlastības spēku. Viņš iecēla mūs tajā vietā, dēļ kuras mēs bijām radīti, kā ķēniņu Ķēniņa un kungu Kunga godības pilnie dēli un meitas.

Pagodināšana nes dzīvību.

Pāvils mums ir skaidri pateicis, kas darāms ar šo lielo drāmu, ar šo lielo Dieva žestu, kas nonācis pār cilvēci un nāvi, un pēc tam pacēlies reizē ar cilvēci dzīvībā. Viņš teica: „…ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”. [Fil. 2: 3- 4].

Un atkal, tā cieņa, ko Kristus mums izrādījis krustā, ir ielikusi mums pagodināšanas paraugu, kas parāda to, kā mums vajag citam pret citu izturēties. Pagodināšanas ceļš pieprasa, vispirms, lai mēs iemācāmies augstu vērtēt cits citu atbilstoši tai vērtībai, ko Jēzus deva mums, un, otrkārt, lai mēs iemācāmies parādīt šo vērtību tāpat, kā Kristus to izdarīja – rūpējās par citu cilvēku interesēm un izturējās pret viņiem kā pret tiem, kas svarīgāki par tevi pašu. Mēs visi esam aicināti kļūt: „par vergu (kalpu) visiem” [ Marka 10: 44], ieņemt zemāko pozīciju, lai paceltu tos, kas ir ap mums.

Kamēr vien biju cietuma priekšnieks, es pastāvīgi meklēju ceļus, lai ieņemtu „zemāku pozīciju” attiecībā uz ieslodzītajiem. Divu gadu garumā, es neļāvu ieslodzītajam ieiet manā cietumā, pirms mēs nebijām apsēdušies un parunājušies 15 minūšu garumā. Tas bija nedaudz neierasti, bet tas bija tas, ko es jutu, ka man vajag to darīt. Šajā laikā es aprunājos, kā minimums, ar 300 ieslodzītajiem. Sāku savu interviju ar to, ka teicu: „Es negribu runāt par tavu pārkāpumu. Līdz tam laikam, kad tu nonāci pie manis, tu to jau izstāstīji saviem vecākiem, policijas virsniekam, kad biji nosacīti sodīts, aptuveni 10 advokātiem, trim tiesām, policijai divos citos cietumos, kur tevi bija nosūtījuši, un, praktiski, visiem pārējiem. Bet es gribu parunāt par tevi. Ko tev patīk darīt? Kas ir bijis tas vislabākais, kas ar tevi ir noticis tavā dzīvē? Kādus atvaļinājumus tu atceries, ko pavadīji kopā ar savu ģimeni? Ko tu gribētu izdarīt, vai ko sasniegt, kamēr atrodies cietumā?”

Daži no viņiem pat nezināja, kā atbildēt, viņi bija tik ļoti šokēti ar to, ka es izrādu par viņiem interesi. Kad viņi sāka stāstī par savu pārkāpumu, es teicu: „Es negribu par to zināt”. Viņi teica: „Man iedeva sešus gadus”. Bet es atbildēju: „Es zinu, ka tev iedeva sešus gadus. Tā nav problēma. Es vienkārši gribu zināt par tevi. Es gribu zināt tevi labāk”.

Tajā laikā, Sardzes Padomes Komitejas locekļi vadīja grupas intervijas ar visiem ieslodzītajiem, pēc tam, kad viņi bija parunājušies ar mani. Reiz, kāda patīkama sieviete no šīs komitejas, Andrea, atnāca, lai mani satiktu. Viņa teica: „Pol, tev ir problēmas”. Es jautāju: „Ko tu ar to domā, kad saki, ka man ir problēmas?” Viņa teica: „Šie ieslodzītie domā, ka viņi tev patīk”.

„Patiesībā, tev nav taisnība”- es atbildēju- „Viņi man ne tikai patīk; es viņus mīlu”.

Es izlēmu būt par pagodināšanas balsi šiem jaunajiem cilvēkiem, lai parādītu viņiem viņu vērtību, par pamatu ņemot to, ko Dievs par viņiem ir teicis, nevis uz viņu nepareizo, slikto lēmumu pamata. Es pieņēmu lēmumu atzīt godību viņos, un nav svarīgi, cik dziļi tā viņos bija ierakta. Un es novēroju, kā daudzi no šiem jaunajiem cilvēkiem, pa dažādiem ceļiem, sāka izrādīt dzīvības pazīmes. Pēc šīs pirmās intervijas ar mani, daudzi turpināja turēt mani lietas kursā par saviem sasniegumiem. Kad satiku viņus artstudijā, darbnīcā vai ģimnāzijā, viņi ar nepacietību dalījās ar mani savos panākumos un sasniegumos.

Pagodināšana nes dzīvību. Visspilgtāk mēs to redzam krustā, kur Kristus pagodinājums atnesa mūžīgo dzīvi pārpilnībā visai cilvēces rasei. Bet sākumā, Dievs šo principu atklāja Mozum, gadsimtus agrāk, Piektajā bauslī. Viņš teica:Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod”. [2. Mozus 20: 12]. Kā esmu rakstījis iepriekš, mana atkalsavienošanās ar tēvu, caur vērtības pret viņu atjaunošanu, izsauco to, ka daudzas lietas manī atdzīvojās.  Pagodināšana atvēra ceļu tēva- dēla attiecībām, un no tā laika es turpinu saņemt stiprinājumu, kas atstāj iespaidu uz manu dzīvi, manu ģimeni un manu nākotni.

Pat tad, kad mūsu vecāku vairs nav, un tas, ka mēs turpinām saglabāt cienīgu attieksmi mūsu sirdīs un prātā, nostāda mūs pozīcijā, kas ļauj saņemt dzīvību no viņiem. Un šis pagodināšanas princips izplatās uz visiem cilvēkiem, ar kuriem mēs tiekamies, jo, kaut arī mūsu tiešās ģimenes saites ir ciešākas, un, sekojoši, dod dzīvību vairāk, pagodinājums, ko Kristus izrādīja katram no mums, ir padarījis mūs par ģimeni un cieņas vērtu.  Tas rada, dzīvības nodošanas tālāk potenciālu katru reizi , kad mēs sastopamies ar cilvēkiem un atzīstam Kristus vērtību pret viņiem- pat pret tiem, kas vēl nezina Viņu, tieši tāpat, kā Kristus atzina mūsu vērtību vēl pirms tam, kā mēs iepazinām Viņu.  Un atkal, tikai cieņas nešana mūsu sirdīs atnes dzīvību, pat, ja mēs nesatiekamies ar cilvēkiem. Raksti māca mūs godināt tos, kas ir pie varas, piemēram, pat, ja mēs nekad nesarunāsimies ar prezidentu vai premjerministru, bet kalpojam viņiem ar savām lūgšanām; tas ienesīs dzīvību un mieru viņu ietekmes sfērā [sk. Romiešiem 13: 1- 7; 2. Timotej. 2: 1- 2].

Tomēr, pagodināšanas princips tāpat darbojas arī negatīvā plānā. Raksti skaidri saka, ka, ja pagodināšana, ko pavada pazemība, nes dzīvību, tad pagodināšana, ko pavada lepnība, dzīvību nogriež. Salamana Pamācības 18: 12 saka: „Priekš [pirms] bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā.”  Man patīk pielietot šo principu, izmantojot gatavošanas piemēru, jo man patīk gatavot ēdienu un vākt receptes.< >

Iedomājieties, ka esmu slavens šefpavārs un ciemojos pie labas pavāres. Esmu pārliecināts, ka nekad to neizdarītu, tomēr, iedomāsimies, ka tiklīdz viņa liek savu rūpīgi gatavoto desertu uz galda, es tūlīt saku viņai, ka gatavoju šo desertu daudz labāk. Viņas cerības man izpatikt tūlīt pat ir izzudušas. Cenšoties slēpt savu vilšanos, viņa par to pasmiesies, un, atvainodamās, ka viņas deserts nav izturējis pārbaudījumu, pasniegs man gabaliņu. …<…>…Es ieraudzīju, ka šis pīrāgs izrādījās, vairs nav man, un ka pavāre stāvēja pie durvīm, gaidot, ka es pametīšu telpas. Necieņa, ko radīja mans lepnums, atdalīja mūs no izdevīgas pieredzes apmaiņas, un radīja sagrāvi.

Un tagad, iedomājieties, kas varētu notikt, ja es atnāktu ciemos pie šīs pavāres, nesakot, ka esmu brīnišķīgs šefpavārs. Kad viņa liks savu desertu uz galda, esmu tā izskata un brīnišķīgā aromāta apburts.Viņa pasniedz man pīrāga gabaliņu un es, pēc tam, kad esmu apēdis dažus gabaliņus, izleju pār viņu komplimentu lietu par šo vienreizējo desertu. Pagodināta, viņa sāk stāstīt man šī brīnišķīgā deserta receptes vēsturi- <…> Viņa sameklē recepti. Esmu iespaidots, ka manās rokās nokļuvusi vesela retu un īpašu recepšu glabātava. Šinī mirklī, es viņai atklātu, kas esmu un ar ko nodarbojos, un pateiktu, ka viņas recepšu mapei jābūt nopublicētai un piedāvātu viņai savu palīdzību šajā jautājumā.

Šinī gadījumā, pazemība radīja cieņu, un cieņa izsauca dzīvību. Kādu dzīvību? Skaidrs, ka brīnišķīgā deserta baudīšana bija tikai maza tās daļa. Īstais dārgums, ko atvēra pagodināšana, ir pavāres un viņas ģimenes brīnišķums.

No Godības Godībā caur pagodināšanu.

Draudzē mēs strādājam pie tā, lai attīstītu pagodināšanas kultūru, kultūru, kur mēs izceļam lieliskumu, „zeltu” cits citā. Mēs esam pieņēmuši Dieva Valstības principu, ka dzīves kvalitāte mūsu kopienā tiek noteikta ar to, cik ļoti veiksmīgi esam tajā, lai atzītu [redzētu] godību citos, un izceltu šo godību pastāvīgi, lai tā izpaustos. Uzmundrinoši vārdi ir kļuvuši ļoti izplatīti. Tev nevajadzēs daudz laika atrasties mūsu draudzē, lai dzirdētu par to godību, ko viņš, vai viņa, redz tevī. Un kā rezultāts ir tas, ka cilvēki visur ap mums atdzīvojas no jauna. Tas ir apbrīnojami.

Lai kā arī būtu, kad meklējām apstiprinājumu cieņai mūsu dzīvēs, mēs iemācījāmies ko ļoti svarīgu.

 Mēs redzam to, ko esam gatavi ieraudzīt. Atzīt godību citos, tas nav tas, ko mēs darām automātiski. Mums ir jāiemāca pašiem sev ieraudzīt to, un mēs to darām caur to, ka trenējam mūsu prātu piekrist patiesībai par to vērtību, ko Kristus jau priekš cilvēces ir noteicis. Šo mūsu prāta treniņu Bībele sauc par grēku nožēlu. Grieķu vārds, ar ko tiek apzīmēta grēku nožēla, ir „metanoia”, kas nozīmē” izmainīt kāda prātu”, jeb- mainīt domāšanas veidu. Tikai tad, kad mūsu prāts ir pieņēmis atklāsmi par mūsu pašu godību un par citu cilvēku godību, tad mēs pagodinoši spēsim uzvesties. Taču, lai pieņemtu šo atklāsmi, savā prātā mums ir jāatsakās no nepareiza priekšstata [ticības] citam par citu. Te nu notiek īstā ticības kauja, uzticēšanās neredzamai, mūžīgai realitātei cīņa, lai atļautu tai pārveidot ceļu, kā mēs veidojam redzamo, laicīgo realitāti; kuru mēs acīmredzami, vēl redzam, sevī pašos un tajos, kas ir ap mums, kā mēs vēl esam tāli no mūsu Vecākā Brāļa (Jēzus). Mainīt to, kā mēs domājam cits par citu, šodien nav viegls uzdevums mūsu sabiedrībai, kas skaidri izrāda savu necieņu, īpaši attieksmē pret valdību. Kad biju jauneklis skolā, es darīju visu, ko apsargs vai kāds cits cilvēks uniformā man teica, tāpēc, ka tas bija absolūti normāli cienīt pozīciju un varu.  Šodien ir kļuvis par normālu, izsmiet, kritizēt un nepakļauties tiem, kas ir pie varas, lai kas viņi arī nebūtu- mūsu vecāki, vai mūsu prezidents. Necieņas sakne ir lepnība. Mēs lepnībā paši sevi esam pacēluši, lai kritizētu un tiesātu visus un visu, neskatoties uz viņu titulu un stāvokli. Jēzus to ļoti labi aprakstīja, kad mācīja mums netiesāt:

Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.  Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.  Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?  Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, - un redzi, baļķis tavā paša acī?  Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” [Mat. 7: 1- 5].  

Kad mums ir milzīgi lepnības baļķi mūsu acīs, mēs vienkārši neesam spējīgi redzēt cilvēkus ap mums, kādi viņi patiesībā ir. Un, jo vairāk mēs cits citu tiesājam, jo vairāk izsaucam nosodījumu paši pret sevi tāpēc, ka tieši tā nosodījums darbojas. Rezultātā- lejupejoša diženuma spirāle un noziedzības pieaugums mūsu kultūrā. Gandrīz katrs, kas atradās manā cietumā, bija šīs necienīgās, pretvalstiskās attieksmes iespaidots, un tas absolūti iznīcināja viņu dzīves.

Taču – tiesa tieši tāpat darbojas arī pozitīvā virzienā. Patiesībā, pagodināšanas būtība ir pareizs spriedums- taisnīgs, godības citos cilvēkos,  novērtējums. Kad caur grēku nožēlošanu un pazemību mēs aizvāksim baļķus no pašu acīm, tad spēsim redzēt skaidri un spēsim palīdzēt citiem redzēt skaidri. Kad pret citiem izturamies kā pret tādiem, kas ir svarīgāki, kā esam paši, kad novērtējam viņu godību augstāk par savējo, tad nostādām sevi pozīcijā, lai mūs arī novērtē pēc tiem pašiem standartiem. Rezultātā, tā vietā lai tukšotu diženumu mūsu kultūrā, mēs to palielinām.

Es ticu, ka pagodināšanas dinamika savstarpējās attiecībās, bija viena no galvenajām lietām, ko Pāvils pasvītro 2.vēstulē Korintiešiem 3. nodaļā. Viņš  sāk zīmēt šo ainu Korintiešiem:

Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem.  Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.” [2. Kor. 3: 2- 3].

Pēc tam šo tēlu viņš salīdzina ar Mozus tēlu, kas nāk lejā no kalna, kad viņa seja spīdēja, viņam nesot akmens plāksnes. Un Pāvils saka, ka Mozus spīdošajai sejai nebija tās godības, kas ir godībai, kas piemīt mums, kā „dzīvām vēstulēm”. (Manuprāt, tieši tāpēc Bībele ir slēgtais kanons. Šī vēsture nevar vairs turpināties uz akmens plāksnēm vai papīra tāpēc, ka tagad tā tiek rakstīta uz mūžīga pergamenta- cilvēku dzīvēm- caur mūžiem). Kaut kādā veidā, Mozus zaigojošā seja šķiet vairāk pieņemama un tāpēc reālāka, kā tā godība, kas mums ir jāsaskata citam citā. Es pats nekad neesmu redzējis, ka kāda cilvēka seja spīdētu tik ļoti, ka es pat nespētu paskatīties uz viņu, es to noteikti iegaumētu, ja vien būtu redzējis. Taču, tas noteikti ir noticis, un, es iedomājos, ka tāda veida parādība būs redzama Draudzē arvien vairāk laikā, kad tā iet „no godības godībā”. Bet lieta tāda, ka Mozus nekad negāja no godības godībā. Viņa godība bija zūdoša tāpēc, ka tā bija ārēja un tikai redzamajā realitātē. Daudz lielāka godība, kas ir mums, ir neredzama un iekšēja, ierakstīta mūsu sirdīs.

Šī augstākā godība vienkārši nevar būt redzama; tai jābūt  to cilvēku izlasītai, kas iemācījušies godības valodu.  Šis process, lai iemācītos „lasīt” cits cita sirdī dzīvo vēstuli- ir izaicinājums, taču tam ir svarīga nozīme procesā, ar kura palīdzību mēs pārejam no godības godībā. Padomājiet par šīs nodaļas nobeigumu: 

Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm. Bet, līdzko atgriežas pie Tā Kunga, tur sega tiek noņemta. Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” [2. Kor. 3: 15- 16;18]. 

Vecajā Derībā „apsegs” pārklāj sirds dimensiju- Gara sfēru. Bet, kad mēs pagriežamies uz Dieva pusi, šis apsegs tiek noņemts un mēs iegūstam spēju uzņemt neredzamo, kas sevī iekļauj gan Kristu, gan tos, kas ir Kristū. Tāpēc, es piedāvāju, ka tad, kad mēs domājam par Dieva godības atspulgu Kristus sejā, mums ir jāatceras, ka tas obligāti sevī iekļauj disciplīnu, lai mēs ieraudzītu Kristus atspulgu cits cita sejās. Vēlāk, tajā pašā vēstulē, Pāvils turpina šo tēmu:

Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un, ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam.” [2. Kor. 5: 16].

Mums ir jāiemācās runāt par cilvēkiem, ko satiekam, to, ko Māte Terēze teica par nabagiem, kuriem viņa kalpoja: „Katrs no viņiem ir nomaskējies Jēzus”. Tāpēc, kad mēs mācāmies redzēt Kristu cits cita sejā, mēs sākam pielietot to pagodināšanas mēru, ko Viņš izmantoja, lai pagodinātu mūs, lai pagodinām cits citu. Tas rada dzīvības plūsmu, žēlastības plūsmu, kas izceļ virspusē to, kas nav redzams mūsu dzīvēs un aizver atšķirtību starp Zemi un Debesīm.

Mana draudzes kopiena saprot Kristus Miesas galveno misiju- lai būtu uz zemes tāpat kā debesīs. [Mt. 6: 10]. Lūk, kāpēc cieņa ir kļuvusi par vienu no mūsu galvenajām vērtībām. Mēs ne tikai tiecamies labi justies paši par sevi. Mēs saprotam, ka Debesis nonāk uz Zemes, kad redzam godību cits citā, un veidojam vietu, kur tā var izpausties. Mēs saprotam, ka izturēties pret cilvēkiem tā, kā viņus redz Dievs, ļoti bieži ir atslēga, uz to, lai palīdzētu viņiem redzēt pašiem sevi tādus, kādus viņus redz Dievs. Šī atklāsme dod viņiem spēju dzīvot kā patiesiem dēliem un meitām Kristū. Gala rezultātā, mēs ticam, ka šī pagodināšanas kultūra radīs tādu godības svaru, tādu dzīvības un diženuma plūsmu, ka pavērsīs atpakaļ iznīcības vilni, ko necieņa ir ienesusi mūsu sabiedrībā.

Tāpēc es jūs izaicinu, meklēt atjaunošanos jūsu spējām redzēt un „lasīt” godības valodu, kas ierakstīta to cilvēku sirdīs, kas ir ap jums. Lūdzieties, kā apustulis Pāvils lūdzās: Tāpēc, dzirdēdams par jūsu ticību uz Kungu Jēzu un mīlestību uz visiem svētajiem,  es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās,  aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu,  apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot…” [Efeziešiem 1: 15- 18]. Ļaujiet Svētajam Garam  parādīt jums ikvienu necieņu, kas atrodas jūsu sirdī un prātā, un esiet steidzīgi to nožēlot. Meklējiet zemas pozīcijas, kur jūs varat kalpot cilvēkiem un pacelt viņus. Un vienmēr meklējiet to, lai vērtētu cilvēkus pēc Kristus mēra, jo tas atgriezīsies pie jums, dzīvība pret dzīvību, godība pret godību, cieņa pret cieņu.

 

Denny Silk „Bethel church”

https://outpouring.ru/news/2012-09-15-5321

No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa

 

Komentāri (0)  |  2012-10-18 04:58  |  Skatīts: 2091x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ