Divas pamata Rakstu vietas: 1. Korintiešiem 1: 9; Psalmi 91: 1.
Mēs ne tikai gribam izskatīt vienu teorētisku tēmu, mēs gribam izskatīt soļus, kas palīdzēs mums to pielietot praksē.
1.Korintiešiem 1: 9: „Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.’’
Pats galvenais mūsu aicinājums – MĒS ESAM AICINĀTI BŪT SADRAUDZĪBĀ [pastāvīgā saskarsmē] AR DIEVA DĒLU.
Ja tas ir mūsu galvenais aicinājums, tad ir jābūt ceļam kā SASNIEGT PRAKSĒ šo aicinājumu. Šo ceļu mēs gribam noteikt un parādīt katram.
Vārds „sadraudzība” [saskarsme, sarunas]- grieķu „koinonija”- nozīmē dalīties [priekā ar kādu]; dalīties uzskatos; būt kaut kam kopīgam, būt dalībniekam, paju biedram, pievienoties; būt sabiedriskam; izjust kolektīvu.
Bībele saka, ka „Kristus dzīvo manī”.
- Ko tas nozīmē?
-Ka es dalos, man ir saskarsme, sadraudzība ar Viņu, To Kurš dzīvo manī.
Saskarsme nozīmē DALĪTIES, PRAKTIZĒT šo sadraudzību ar To, Kas dzīvo tev blakus. Un tas ir mūsu visaugstākais aicinājums.
- Kā mēs varam izpildīt visus pārējos mūsu aicinājumus, ja mēs nepildām pašu galveno? Mums vajag meklēt, pielikt visus spēkus, lai iemācītos būt sadraudzībā ar Dieva Dēlu, kas dzīvo mūsos! Cik ļoti viss mūsu dzīvē mainīsies, ja mēs iesaistīsim Dievu it visā, ko darām!
Vēlos izlasīt par kādu misionāru, kas kalpoja Filipīnās pagājušajā gadsimtā, - Franku Laubahu, kas rakstīja piezīmes savā dienasgrāmatā. Viņš bija uz nelielas salas Filipīnās, pilnīgi viens. Viņš savā dienasgrāmatā aprakstīja, ka savas vientulības dēļ viņš mācījās pietuvoties Dievam tā, kā nekad agrāk viņam tas nebija izdevies.
„26.01.1930
Pēdējās dienas es cenšos mēģināt praksē lielo veltīšanos, nodošanos, kā nekad agrāk- es pieņēmu apzinātu lēmumu: KATRU REIZI VELTĪT PIETIEKAMI DAUDZ LAIKA katrā stundā, lai PAVADĪTU šo laiku PĀRDOMĀS PAR DIEVU. Vakar un šodien es pārdzīvoju piedzīvojumu ar Dievu, ko nav iespējams aprakstīt: es jūtu, izjūtu Dievu katrā savā kustībā.
Ar gribas aktu esmu gatavs (piekrītu, paklausu; vēlos, gribu), lai Viņš vada manus pirkstus, kas šobrīd raksta uz rasktāmmašīnas; esmu gatavs, lai Viņš spiežas un spraucas caur katru manu soli, kad eju; esmu gatavs, lai Viņš vada manus vārdus, kad runāju, pat tad, kad ēdu. Tu protestēsi šai nomācošajai pašnovērošanai.
Pacenties to nedarīt, ja neesi apmierināts ar savām attiecībām ar Dievu, vismaz atļauj man īstenot tās attiecības, sakarus ar Dievu, kas man ir. Pāvils raksta par mūsu brīvību Kristū. Es cenšos kļūt pavisam brīvs no visa un visiem, pat pats no sevis, lai pilnībā pakļautos Dieva gribai katrā dienas mirklī. Tāpēc, ka tieši brīdis pa brīdim, katrs nomoda mirklis, ko nododu, lieku priekšā paklausībā, jūtībā uz Viņa darbību, Viņa Mīlestību. Tāpēc, visiem saviem spēkiem, spējām un iespējām es noskaņojos uz meklējumiem (izpēti). Kas attiecas uz mani, tad esmu pārliecināts, ka tāds garīgs ceļojums, ko es daru, ir absolūti nenovērtējams”.
Šis cilvēks iemācījās, savas vientulības dēļ, būt tuvās savstarpējās attiecībās ar Dievu. Stundu pa stundai, minūti pa minūtei, viņš mācījās dzīvot vienotībā ar Tēvu, praktizēt saskarsmi. Tāda prakse apraksta tieši to, ko mēs meklējam. Tas ir tas, ko mums vajag pamēģināt, paeksperimentēt.
-Vai mēs spēsim minūti pēc minūtes būt Viņa gribā?
-Vai ir tāds ceļš, lai praktizētu Viņa klātbūtni pastāvīgi? Īstenot to, lai pastāvīgi atrastos Viņa klātbūtnē? Vai tāds ceļš ir?
-Vai ir iespējams ikdienas nodarbībās atrast Ceļu, lai pastāvīgi būtu saiknē ar Viņu?
-Vai ir iespējams pilnvērtīgi izpildīt savu darbu un būt pastāvīgā kontaktā ar Meistaru?
-Vai var mājsaimniece pieskatīt bērnus, darīt mājas darbus, un no otras puses būt pastāvīgā sadraudzībā ar viņas Kungu un Pestītāju?
Mēs liekam sev priekšā pārāk augstu mērķi! Tomēr, labāk pārāk augstu, kā pārāk zemu, lai sasniegtu to priekšlaicīgi.
-Vai ir iespējams pastāvīgi praktizēt Dieva Klātbūtni un augt tādā pieredzē?
Šī tēma, ko šodien izskatām ir praktiska, tā ka tā nenesīs tev neko, ja tu to tikai noklausīsies. Tā ir tēma praktiskai pielietošanai.
Jēkaba 1: 22: „Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.”
91.Psalmā 1: „Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā (slēpnī, pajumtē, aizsardzībā; aiz priekšakara, zem pārklāja; noslēpumā, vietā priekš slēpšanās) un mīt Visuvarenā ēnā”
Šo vārdu „patvērums” burtiski var tulkot kā „apslēpta vieta” vai „vieta kur paslēpties”- mēs varam teikt, ka tā ir slēpnis, intīma vieta intīmām personīgām attiecībām ar Dievu, kā ar Personību. Mēs esam aicināti attiecībām ar Viņu un šī vieta ir mūsu saskarsmes vieta.
Zini, šī vieta ir sagatavota ne tikai svētdienas dievkalpojumiem, rīta lūgšanām, utt. Cik no jums zina, ka mēs varam PASTĀVĪGI ATRASTIES patvērumā ar Dievu: darbā, mājās, sarunājoties ar citiem cilvēkiem…?
Mēs gribam izskatīt: KĀ mēs varam praktizēt šīs attiecības un pastāvīgi atrasties Dieva patvērumā- Dievam azotē. Zini, Dieva Klātbūtne ir realitāte! Piedzīvot Dieva Klātbūtni nav izdoma, fantāzija; tā ir realitāte, kam patiešām ir vieta dzīvē.
Dievs ir reāls. Taču mums vajag iemācīties praktizēt Dieva klātbūtni.
Enohs staigāja ar Dievu. 1. Mozus grāmatā 5: 21- 24:
„Un Ēnoham bija sešdesmit pieci gadi, kad viņš dzemdināja Metuzālu.
Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu un pēc Metuzāla dzemdināšanas dzīvoja vēl trīs simti gadus un dzemdināja dēlus un meitas.
Un viss Ēnoha mūžs bija trīs simti sešdesmit pieci gadi.
Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis.”
Zini, tas nenozīmē neko citu, kā to, ka Enohs praktizēja Dieva Klātbūtni! Viņš dzīvoja Klātbūtnē, sadraudzībā ar Dievu!
- Kāpēc Dievs izvēlējās Enohu?
Tāpēc, ka viņš staigāja tādā tuvībā ar Dievu, Dievs viņam bija tik ļoti reāls, ka viņš vienkārši pārkāpa „redzamā” līniju un iegāja „neredzamajā” uz visiem laikiem.
Katrs no mums jau ir piedzīvojis Dieva klātbūtni tajā, vai citā, pakāpē. Viņa klātbūtnē notiek pārdabiski notikumi, tiek demonstrēta Debesu un garīgās pasaules atmosfēra un vara. Enohs arī piedzīvoja sadraudzību ar Dievu, 300 gadu garumā, un reiz viņš pazuda, jo Dievs viņu paņēma. Enohs neredzēja nāvi! Viņš tika paņemts Debesīs miesā! Vai kas tāds ir iespējams?! Viņš praktizēja staigāšanu kopā ar Dievu no dienas dienā, stundu stundā, minūti minūtē…
Ebrejiem 11: 5- 6
„Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis.
Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”
Šai Klātbūtnei, sadraudzībai ar Dievu ir jānotiek ticībā. Nav cita ceļa, kā vien darīt to ticībā: sarunāties ar Dievu un staigāt Viņa klātbūtnē.
Ticībā Enohs staigāja ar Dievu, ticībā viņš tika paņemts no fiziskās pasaules garīgajā, jo garīgā, neredzamā pasaule kļuva priekš viņa reālāka par fizisko, redzamo!!!
„Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” –Ebrejiem 11: 1
Ticība īsteno neredzamo…
Dieva klātbūtne nav redzama. Mēs ne vienmēr varam uzņemt Viņa klātbūtni ar saviem 5 maņu orgāniem. Mēs ar Dievu staigājam ticībā! Neļauj dabiskajām jūtām ierobežot, novērst tevi no jēgas. Mēs varam uzņemt Dievu tikai ticībā! Te teikts, ka „Tam kas vēršas pie Dieva nākas ticēt, ka Viņš ir…”
- Ko tas nozīmē?
- Ka Viņš tagad un šeit IR KLĀTESOŠS. Tam ir jātic! Ka Viņš pastāvīgi, nepārtraukti IR KLĀTESOŠS, kā mūsos, tā ap mums!
Dievs atklājās Savai tautai Izraēlam caur daudziem derības vārdiem. Viņš no derības vārdiem ir Jahve- Šama, kas burtiski nozīmē „Dievs ir šeit” vai Klātesošs Dievs. Es Esmu!
Kad Dievs pateica Savu vārdu Mozum: „Saki Izraēla dēliem: „Es Esmu” mani sūtījis….”. Viņš tieši to gribēja pateikt: pasaki viņiem, ka Es Esmu, Esošs, Klātesošs!
Tici tu tam, vai nē, Viņš ir! Tā vai citādāk, VIŅŠ ir klātesošs šeit. Tu tikai vari tam ticēt un ticībā ieiet Viņa Klātbūtne un pielietot praksē PALIKŠANU Viņā.
Nav runa par to, lai atnestu Viņa Klātbūtni: Viņš tik un tā ir šeit! Runa ir par to, lai ieietu Viņa Klātbūtnē. Runa ir par to- vai tu apzinies, ka VIŅŠ IR ŠEIT UN VIENMĒR? Vai tu dzīvo Viņa Klātbūtnes apziņā? Lai noticētu, vajag izdzirdēt un pieņemt lēmumu.
Pagājušajā nedēļā Dievs uzrunāja mani tad, kad es braucu uz Bībeles skolu. Dieva raksturojuma trīs pamatojumi: Visu- zinošs( Visu- redzošs), Visu- varošs, un Visur esošs.
Par to runā nopietnas teoloģiskas grāmatas. Un Dievs man teica: „Mans atribūts, ka Esmu Visuresošs nav domāts grāmatām. Tas domāts tev, Mans dēls!”
Un es uzreiz sapratu, ko Viņš ar to gribēja teikt. Tajā pašā brīdī es sapratu, ka Viņš man gribēja pateikt: „Mans dēls, tas, ka Es Esmu Visuresošs, dod tev tiesības praktizēt Manu Klātbūtni visu laiku!”
Dievs saka man un tev:
„Mans dēls, Mana Visuresamība dod tev tiesības praktizēt pastāvīgas sarunas ar Mani, staigāt Manas klātbūtnes apziņā vienmēr”.
Es Esmu Visuvarošs, tas nozīmē, ka ja kādam nepietiek gudrības, lai tikai palūdz ticībā- un Dievs viņam dos!
Es Esmu Visuzinošs- priekš tevis, lai tu vienmēr varētu pie Manis vērsties, ja tev būs vajadzīga Mana gudrība.
Es Esmu Visuvarošs katru reizi, kad tev ir vajadzīga palīdzība. Es Esmu šeit! Nav NEKĀ neiespējama ar Dievu! Nav NEKĀ neiespējama ticīgajam.
Tēvs ir šeit, Esošs, Klātesošs saviem bērniem!
Kā Dievs atklājās Izraēlam, tā Viņš grib atklāties Saviem bērniem, kā Esošs, šeit Klātesošs.
139.Psalms apraksta Dieva galvenos atribūtus.
„Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.
Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.
Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi,
jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.
Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.
Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.
Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?
Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.
Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,
tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.
Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,-
tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.
Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.
Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.
Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots.
Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.”
Vai neredzi, ka te ir aprakstīts Esošs, Klātesošs Dievs?
Efeziešiem 3: 19: „ …un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.”
Viņa Klātbūtnē ir Viņa pilnība.
Paplašināts angļu tulkojums:
„…Lai jūs patiešām, pilnīgi praktiski, priekš sevis pašiem caur personīgo pieredzi iepazītu Kristus Mīlestību, kas ir pārāka par jebkādu saprātu (saprašanu, redzēšanu, atziņu, sasniegumu, pieredzi), lai jūs būtu piepildīti (papildināti) visā jūsu esībā līdz pašai Dieva Esībai, un lai jums būtu pilnā mērā Dieva Klātbūtne un jūs kļūtu par Templi, kas piepildīts, un caur kuru plūst Pats Dievs”.
Tieši to arī piedzīvoja Enohs, viņš 300 gadus staigāja, bija piepildīts, pārpildīts ar Dieva Klātbūtni!!!
Es gribu parunāt par to, ka mēs radām atmosfēru mūsu dzīvē Dieva Klātbūtnei. Mēs radām šo atmosfēru. Mums nevajag pat domāt, ka šī atmosfēra ir kas pats par sevi saprotams un, kas pats no sevis veidojas. Dievs vienmēr ir šeit, ir Klāt, Viņš ir Esošs, bet ja mēs neapzināmies, ka Viņš ir šeit, ir Klātesošs, un neejam apzināti uz kontaktu, sadraudzību ar Viņu, tad atmosfēra neveidojas. Lai trenētos Dieva Klātbūtnē mums vajag „pastrādāt” pie tādas atmosfēras radīšanas, kad mēs pavisam viegli ieiesim Klātbūtnē un pastāvīgi atradīsimies sadraudzībā, tas ir- pieskarties Garā, ar ticību, neredzamajam, bet reālajam Dievam.
Paskatīsimies, kā mēs varam to izdarīt:
Romiešiem 1: 20: „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.”
Te aprakstīts ceļš, kā mēs varam PASTĀVĪGI, jebkurā vietā praktizēt Dieva Klātbūtni.
Viņa Klātbūtne, Viņa Personība, Daba, Spēks, Dievišķums nav redzami fiziskām acīm.
Ja mēs izlaidīsim otrās pakāpes vārdu savienojumus un atstāsim tikai galveno būtību, tad šo pantu varēs izlasīt apmēram tādā vediā: - Viņa neredzamā daba (Esība), Viņa mūzīgais spēks un Dievišķums <…> caur pārdomāšanu KĻŪST REDZAMI…-
- Kā mēs uzņemam Dieva Esību savā dzīvē?
- Caur PĀRDOMĀM, UN DOMĀM.
Mums vajadzīgs mūsu prāts, saprašana, mums vajadzīgas jūtas un izjūtas! Mums ir vajadzīga mūsu domāšana. Mēs varam praktizēt Dieva Klātbūtni caur pārdomām, Viņa daudzo raksturojumu, Viņa radību pārdomāšanu. Ieraugi šo principu: caur pārdomāšanu, neredzamais kļūst redzams! Caur pārdomām mēs apzināmies Viņa Klātbūtni.
- Kam, kā mēs izmantojam, pielietojam mūsu prātu? Cik bieži mēs esam izmantojuši savu saprātu pasaulīgām lietām, miesīgām lietām? Mums vajag darīt arī to, … nesaprotiet, nepareizi, bet Kurš mums devis prātu? No Kā atnāk domāšana? Kas tev to devis?
- Kā pareizi izmantot mūsu prātu? Kam, pirmām kārtām, mums tas vajadzīgs? Ļoti bieži ienaidnieks piepilda mūs prātu ar pasaulīgām lietām, bailēm, raizēm… Tieši tas mums ir jāmaina un jāvelta mūsu prāts Viņam , lai Dievs var rīkoties caur mūsu prātu.
-Kā mēs uzņemam Dieva Esību?
-Caur domāšanu!
Romiešiem 12: 1- 2:
„Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.”
Mans prāts pieder pie mana ķermeņa, un kad Pāvils saka: nododiet savus ķermeņus Dievam, tad manam prātam arī jābūt nodotam, kā upurim, Dievam.
Prāta atjaunošana- no vienas puses caur Dieva Vārdu, no otras- caur domām par Viņu, Viņa Vārdu, Viņa Patiesību, Viņa Valstību!
Iedomājies uz mirkli, ka tu visas dienas garumā šodien esi domājis tikai Dieva domas savā prātā… Kā tas ietekmēs tevi? Vai tavs prāts atjaunosies?
Te ir atslēga uz to, kā mēs varam pārdzīvot, uzņemt Viņa Klātbūtni.
Cik daudz cilvēks pārdomā lietas, kas ir tik tālas no Dieva, kas pilnībā nerēķinās ar Viņu…
Domas, principā, ir iekšēja saruna pašam ar sevi. Un tieši tagad „Kristus dzīvo manī” (sk. Galatiešiem 2: 20).
- Cik bieži mēs ignorējam, izslēdzam Viņu no sarunām savās domās? Vienkārši neiekļaujam Viņu savās sarunās! Domājam paši par sevi- dienu no dienas…
Iedomājies, ka divi cilvēki dzīvo vienā mājā, bet cilvēks visu dara par sevi, pilnībā nesarunājas ar citiem, nepavada laiku kopā, nesadarbojas, neizklaidējas kopā. Dzīvo mājā, it kā būtu viens.
Mēs izlasījām, ka caur pārdomām mēs varam uzņemt, redzēt Viņa neredzamo Esību, Dabu, Klātbūtni…
- Kāpēc mēs to nedarām?!
Mūsu domas ir iekšēja saruna. Kāpēc mums neiegūt šo iekšējo kontaktu, sarunas caur pārdomām, caur domām- būt iekšējā sarunā ar Viņu, ielūgt Viņu it visā, kas ar mums notiek?
- Kāpēc mums nedarīt kopā ar Viņu visu, ja reiz Viņš jau dzīvo ar mums un mūsos?!
Šo tēmu nepietiek tikai noklausīties, to vajag eksperimentēt. Pamēģini pats!
2.Korintiešiem 13: 13:
„Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!”
Mums var būt sadraudzība ar citiem, kad mums ir sadraudzība ar Dievu!!!
Eric Engler
No vācu valodas tulkoja Larisa Trauba.
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
Avots: https://outpouring.ru/news/2013-01-14-5800
