Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Balss (2. daļa).


 





Es nometu savas skrandas, nomazgājos ūdenī un apģērbu jaunās drēbes. Tās pilnībā derēja. Vēl bija apavi, apmetnis, cepure- viss darināts no tā paša materiāla. Pēc tam es izdzirdēju cilvēka balsi, kas nāca no meža, bet es nevienu neredzēju virzienā, no kurienes tā nāca.

„Tas ir vairāk kā apģērbs. Tās ir tavas bruņas. Tev to vajadzēs nēsāt tur, kurp tu dodies”.

„Bet, kurp es dodos?” –es jautāju.

„Tu ej uz savu māju”.

„Kas tu esi?”, jautāju, vēl joprojām meklējot Balss avotu.” Kur ir mana māja?”.

„Es Esmu Balss, kas sauc tuksnesī”, viņa teica, kad tuvojos mežam tik tuvu, ka nespēju noticēt, ka neredzu tur nevienu. Pēc tam viņa turpināja, it kā būtu dzirdējusi manas domas:

„Tu mani neredzi tāpēc, ka esmu neredzama, kamēr nekustos. Tie, kas mani redz, virzās, un virzās uz to pašu vietu, kurp dodies tu”.

„Vai tu esi gatavs šim ceļojumam?” tā pajautāja tā, it kā mana atbilde būtu vissvarīgākā no visām, manis dotajām.

„Ar šo dzīvo ūdeni es jūtos gatavs visam, bet godīgāk būtu atbildēt „Nē”. Es pat nezinu, kurp dodos, un tikai aptuveni zinu, ko meklēju” es atbildēju.

„Neesmu pārsteigts. Tu esi tik slikti tam sagatavojies. Vest tos, kas atrodas šajā ceļojumā un kas nav bijis māceklis – tas ir tā, kā vest armiju, kas nav izgājusi pamata sagatavošanos. Tas ir kā armija, kas nezina, kā rīkoties ar ieročiem, pat virsnieki nezina! Pat tie, kas bijuši līderi pār tūkstošiem cilvēku, šeit izrādās vāji, kuru prāts nav bijis transformēts, bet palicis pasaulīgs, miesīgs un noteikti nesagatvots šim ceļojumam”, Balss noslēdza.

„Man žēl, bet tāds ir patiesais vairuma ticīgo cilvēku stāvoklis mūsu laikos. Ir daudz mācītāju, bet ne daudz tēvu un maz padomdevēju”, es apstiprināju.

„Mums vajag  izturēties labākajā veidā ar to, kas mums bija dots darbam, bet mēs tuvojamies pēdējai kaujai. Tās būs laiku beigas, pēdējā kauja starp gaismu un tumsu, un mēs esam tik tālu no gatavības uz to”, ieraudājās Balss.

„Nekad neesmu zinājis neko citu, izņemot cīņas, visu manu dzīvi. Es zināju, ka pēdējā kauja ir tuvu un man ir teikuši par to daudzus gadus. Bet ir vēl daudzi citi, kas pat nav par to dzirdējuši”.

„ Es neesmu bijis šeit agrāk”, es turpināju, „bet tas izskatās ļoti pazīstami. Es nezinu, ko tu domā ar vārdiem „mana māja”. Man ir bijis daudz māju. Es eju uz vienu no tām?”

„Vai tu atceries, ko tu meklēji, kad šo ceļojumu uzsāki?” tā jautāja.

„Atceros”, atbildēju.

„Tu meklē pilsētu, ko būvē Dievs. Tu vēlies būt par daļu tam, ko Viņš dara. Visi, kas atnāk uz šejieni, meklē to pašu”, teica Balss, uz mirkli apklustot. Pēc tam tā turpināja.

„Šī vieta šķiet pazīstama tāpēc, ka esi šeit bijis jau agrāk. Tu to sapratīsi savā laikā, bet tev taisnība, domājot, ka neesi gatavs šim ceļojumam. Tu tiešām neesi gatavs. Var būt tas, ka tu nesaproti pat pamatus par dzīvo ūdeni, padarīs tevi pietiekami pazemīgu, lai saprastu, kas tev vajadzīgs vispirms, bet tev taisnība- tu neesi gatavs. Tie, kas domā, ka ir gatavi, iekrīt paši pirmie”.

„Es pavisam neatceros, kas bija pie šī avota agrāk, bet man patiešām liekas viss šeit pazīstams”, teicu. „Pat tu šķieti pazīstama”.

„Šeit viss ar laiku mainās”, turpināja Balss. „Tu jau biji šeit agrāk, bet tad tas šādi neizskatījās. Tas ir tas, kas tev jāsaprot šim ceļojumam. Pazīstamas lietas, uz kurām tu gribi paļauties, nav palikušas kā iepriekš. Tavai vadībai ir jānāk no sirds, no tava gara. Tev ar savas sirds acīm jāredz daudz skaidrāk, kā ar savām acīm, vai arī- tu novirzīsies no pareizā ceļa”.

„Ir vairāk kā viens ceļš?”, centos precizēt.

„Jā, un visi tie ved uz vietu, kurp gribi doties tu. Apmāns, maldi, novirzes un slazdi visu laiku ir šajā ceļā. Visi tie ir paredzēti, lai novirzītu tevi no ceļa. Ir vajadzīgi atšķiršana, un gudrība, un drosme, lai noturētos uz pareiza ceļa”.

„Tad, kā es varēšu to noiet?” jautāju.

„Tev būs vajadzīga palīdzība. Tev būs arī dzīvais ūdens. Tev nav jāizlaiž tas no redzesloka, un tev tas jādzer, tiklīdz tev sāks slāpt. Dzer pat tad, kad tev neslāpst. Tas tevi saglabās dzīvu”.

Viss pateiktais bija ne  tikai pilnīgi saprotams, bet, likās, dziļi iegāja manā sirdī, par cik mana uzņemšanas spēja pastiprinājās.  Es jutu, cik viegli es varētu atcerēties šos vārdus jebkurā laikā. Es biju tā noskaņots, lai vienmēr atcerētos detaļas pareizi, un uztvēru to kā vienu no manām vislielākajām vājībām. Es priecājos, ka varēju uzņemt un atcerēties katru detaļu ar tādu skaidrību un dziļumu, zinot, ka varētu atcerēties tās tiklīdz man to ievajadzēsies. Man likās, it kā manā prātā ir atvērusies jauna daļa.

Balss pagrieza savu galvu atpakaļ, it kā pēkšņi būtu ar kaut ko ieinteresēta, un teica:

„Tev ir saprašana. Prāta skaidrība, kas tev piemīt tagad, ir no tā, ka Gars paātrina tavu mirstošo miesu. Gars pārvērš tavas vājības spēkā. Ja tu staigāsi Garā, tu vienmēr būsi stiprs tajā, kas tev vajadzīgs.  Lai ietu uz tev paredzēto, tev ir pastāvīgi jāatrodas Garā. Ūdeņi, ko tu dzer, ir Gars un dzīvība. Ja tu būsi uzticams tajā, lai dzertu, tu turpināsi piedzīvot visu, kas tev ir tagad, un pat vairāk. Tas bija Gars, kas paātrināja Mozu, ka viņš līdz ar vecumu nekļuva vājāks, bet kļuva spēcīgāks, un viņa acis nekad nekļuva vājākas”.

„Tu gribi teikt, ka es varu sajust to pašu arī turpmāk?” es jautāju.

„Tu spēsi. Tas ir tavs. No tā cik labi tu to sapratīsi, tiks izlemts, kā paies tavs ceļojums, un vai tu to pabeigsi. Justies tā, kā tu jūties tagad, domāt tā, kā tu domā tagad un redzēt tā, kā tu spēj tagad- ir vienīgais jauna radījuma stāvoklis”.

„Nebiju domājis, ka varētu būt tik tuvu nāvei, kā tikko, dažas minūtes atpakaļ”, gandrīz izmetu. „Tagad, vienkārši padzēris šo dzīvo ūdeni, es nedomāju, ka varētu būt tik ļoti dzīvs. Man ir prāta skaidrība, kādu neatceros kopš tiem laikiem, kā biju pie Troņa. Tikai pirms dažām minūtēm es ar grūtībām spēju par visu šo domāt. Tagad tu saki, ka varu par tā domāt visu laiku?”

Balss pagriezās tieši pret mani. Pēc tam tā teica: „Tu ne tikai vari, tev ir jāpaliek tajā, kāds esi tagad. Kad tu atrodies Garā, tu atrodies Troņa priekšā. Viņa valstība ir iekšienē. Ķēniņš ir tevī, tavā iekšienē. Tu esi viņa Templis. Staigāt patiesībā- tas ir to zināt un dzīvot Viņa klātbūtnē”.

„Līdz piedzimšanai no augšienes nav iespējams redzēt šo valstību, bet, tā kā tu esi piedzimis no augšienes, tam nav tik liela  nozīme, ka tu to redzi”, turpināja Balss. „Ne daudzi no tiem, kas nāk šurp, redz šo valstību. Pagodinoši, ka viņi ir nonākuši šurp, ar tik vāju redzējumu. Vairums to, kas ir atnākuši, var būt jaunatgriezti, bet nav mācekļi. Lūk, kāpēc ir maz to, kas noiet kaut pirmo šī mūžonīgā apgabala daļu. Kungs brīdināja: „Bēdas zīdītājām šajās dienās”, vai - „Bēdas tiem, kas attur savus ļaudis no brieduma”. Viņa brīdinājums ir patiess. Tā ir liela mūsu laika traģēdija”.

„Es zinu, ka tā tas ir. Esmu par to sludinājis daudzus gadus”, es piekritu.

„Jā. Tu sludināji. Bet ko tu ar to darīji?”, tā jautāja.

„Nedaudz. Ne tik daudz, kā vajadzētu”, es atzinos.

„Tavai paaudzei tika dota varenākā gadsimta pļauja, bet daudz tika zaudēts. Liels ir prieks, kad viens grēcinieks nožēlo grēkus un ir lielas bēdas, kad viņš pazūd. Ir ne tik daudz patiesu mācekļu tāpēc, ka nav daudz patiesu ganu. Tu biji lielisks jaunatgriezto veidošanā, bet tu nepadarīji viņus par Jēzus mācekļiem. Lielais Rīkojums ir- darīt mācekļus. Dievs deva skaidru apzīmējumu tam, kas ir māceklis un daži pat to ir sapratuši to tāpēc, ka tu neveido mācekļus. Tā ir tava gadsimta nelaime”.

„Esmu vainīgs”, atzinos. „Es zināju vairāk, un pat sēroju par to, bet izdarīju tik maz”.

„Lūk, tāpēc mācītāju sods ir daudz skarbāks”, teica Balss. „Jūsu gani baroja paši sevi un neievēroja pienākumu gatavot cilvēkus. Tagad pēdējā kauja ir tuvu. Mums ir milzīga armija, bet pat tās līderi nezina, kā cīnīties. Jau tagad tā dēļ notiek nevajadzīgi nelaimes gadījumi. Bet būs vēl vairāk”.

„Kā tad mēs uzvarēsim?”, jautāju. „Mēs, taču, uzvarēsim. Tā stāv rakstīts”.

„Mēs uzvarēsim mūsu Kapteiņa dēļ. Es atnācu šī laikmeta sākumā, lai sagatavotu Viņam ceļu un es atnācu no jauna šī laikmeta beigās, lai sagatavotu ceļu uz Viņa atgriešanos. Pirmais, kam ir jābūt izdarītam, ir izveidot līderus un mācekļus. Pēc tam, viņiem visi, kas atnāk pie viņiem, ir jāpadara par mācekļiem”.

„Neviens ilgi kaujā nenoturēsies, ja nebūs māceklis. Neviens tālu pa šo ceļu neaizies, nebūdams māceklis. Daudziem ir jāiziet cauri šim mūžamežam, bet ne daudzi ir izgājuši”.

„Tu esi paaudze, kam bijuši doti vareni resursi, milzīgas zināšanas, bet nedaudzi ir nonākuši pie patiesības atziņas. Kur gan ir patiesie gani?”

„Esmu vainīgs it visā, ko tu saki”, es atzinos, „Esmu bijis slikts mācītājs un vēl sliktāks gans”.

„Tu pareizi par sevi spried. Par cik tu tiesāji sevi, tu netiksi tiesāts, ja nožēlosi. Tas ir veids kā būt pārmainītam. „Kas grib būt pirmais, lai pēdējais it visā” (sk. Marka 9: 35) un paaudze, kurai tu biji paredzēts palīdzēt sagatavoties, ir aicināta būt par varenāko no visām. Tagad tā atrodas sliktākajā formā no visām. Tas notika tavā sardzē, bet kad „vairojās grēks, vairojās arī žēlastība” (sk. Romiešiem 5: 20). Žēlastība vēl joprojām ir pieejama, lai to mainītu, ja tu nožēlosi savu grēku un atgriezīsies.”

„Tu esi šeit, lai sagatavotu Tam Kungam ceļu. Tu esi šeit, lai sagatavotu mūs Viņam. Kā gan mums izpildīt šo Lielo Rīkojumu? Mūsu dienās kristietības audums ir tik ļoti plāns. Mēs esam vāji, bet kādus praktiskos soļus mums vajag izdarīt, lai to labotu?”, sāku lūgties.

„Es biju ar Jāni Kristītāju, lai to izdarītu viņa laikā. Tev ir jāsludina par grēku nožēlu, lai sagatavotu Kungam ceļu. Grēku nožēla, kā pamats, saglabās tevi pazemīgu un spējīgu staigāt Dieva žēlastībā. Pazemība dos tev spēju mācīties. Tas nav tas pamats, ko daudzi saprastu tavā laikā un vēl mazāk tādu, kas būvējuši uz tā. Tev ir jāsāk sludināt par grēku nožēlu, bet tas ir tikai sākums”.

„Es lūdzos, lai Dieva tiesa nāktu pār manu tautu un piesaistītu viņu uzmanību. Pēc tam man nācās sastapties ar mana laika viltus mācītājiem un praviešiem. Tas praviešu pamatpienākums. Kur ir tavi pravieši? Kur ir tavi apustuļi? Kur ir tavi gani, kas pasargās Dieva tautu no lielās, tava laika, vilšanās? Kāpēc vilkiem tiek ļauts postīt Dieva tautu tieši viņu acu priekšā, un viņi neko nedara?”

„Es biju paņemts, lai neredzētu nāvi un varēju atgriezties, lai gatavotu ceļu Kungam. Es biju ar Jāni Kristītāju. Viņš mīlēju viņus pietiekami, lai brīdinātu viņus. Viņš mīlēja viņus pietiekami, lai riskētu ar personīgo dzīvību, stāvot par patiesību, kas vienīgā spēja viņus atbrīvot. Kur tagad ir tie, ko var lietot, lai sagatavotu Kungam ceļu, gatavojot Viņa tautu? Kur ir tie, kas pat ar risku par savu dzīvību, pieņems atraidīšanu patiesības dēļ?”

„Ir tādi”, es teicu, „Viņu nav daudz. Bet tādi ir. Viņi ir maz pazīstami tāpēc, ka nav daudz to, kas viņos klausās, bet viņi ir”.

„Mums nevajag daudz. Ja viņiem ir drosme un izlēmīga sirds pakļauties Kungam, ar to pietiks”, paziņoja Balss. „Viņi noteikti atnāks šurp. Viņi atradīs šo ceļu. Daudzi domā, ka atrodas uz dzīvības ceļa, kaut gan paši sen no tā ir novirzījušies. Tikai ar atgriešanos no grēka pamatu var būt uzvara un spēja palikt uz šī ceļa. Tur, kur šis pamats ir spēcīgs, būs uzvara pār grēku. Tava paaudze maz zina, kas tas ir- grēks”.

„Viss, ko tu saki ir taisnība. Iespējams, esmu galvenais no grēciniekiem šajā laikā. Kaut arī neesmu slepkavojis un pārkāpis laulību, un neesmu skaudis, bet esmu izdarījis, ko daudz sliktāku. Es redzēju Kungu. Es redzēju Viņa godību un Viņa troni, un pie tam paliku remdens. Es kļuvu vieglprātīgs un tērēju laiku tukšā. Man bija jānoiet daudz vairāk, kā esmu nogājis, bet, kā redzi, es neesmu ieguvis pat pietiekamu garīgo sajūtu, lai meklētu dzīvo ūdeni šajā mežonīgajā vietā”.

„Tā nav liekulīga pazemība. Tas ir precīzs vērtējums. Es zinu, ka esmu atkritis no veltīšanās, ko Kungs ir no manis pelnījis. Tā ir sarežģītākā no visām lietām- esmu visdedzīgākais cilvēks Dievam un es to zinu! Ķēniņu Ķēniņš ir pelnījis labāko!”

„Es dalos šajā ar tevi tāpēc, ka tev ir jāzina mūsu patiesais stāvoklis. Tu biji vīlies, ka neesmu bijis spēcīgs, kad nācu šurp, bet man vajadzēja tādam būt, vajadzēja būt daudz labāk. Pie tam, es zinu, ka ir daudzas lielas dvēseles, kas gaida savu atmodu. Viņi var atnākt šurp sliktā formā, bet viņi paklausīs tevi, viņi nožēlos un viņi nāks pa šo ceļu ar lielu drosmi”.

„Varenas uzvaras var atnākt tikai ar lielām kaujām”, teica Balss. „Tava paaudze pieļāva kļūdas, bet tas vēl nav gals. Tiem, kas nožēlos grēkus, tiks dota žēlastība atgriezties lielā pagodinājumā- viņiem tiks atļauts cīnīties šajā pēdējā kaujā. Visi pravieši un priesteri vēlētos, lai kaut piedzīvotu šīs dienas. Viņi netiks pievilti”.

„Es tiku aizturēts ar apstākli, kurā tu un nedaudzi citi atradās. Bet tagad es redzu tevī spēku, kas ir liels retums”.

„Kas tas ir?” es jautāju.

„Tu esi ātrs uz nožēlošanu. Tu nebaidies no precīziem vērtējumiem par sevi. Tu necenties slēpt savas kļūdas, un neattaisno tās. Uz šī pamata ir jābūvē, lai būtu izmainīts Dieva tēlā, tev ir jāredz Viņa godība ar neapsegtu seju. Attaisnošanās ir lielākais pārsegs, kas nedod cilvēkiem redzēt Viņu tādu, Kāds Viņš  ir un ieraudzīt pašiem sevi tādus, kādi viņi ir, lai varētu mainīties. Ja tu turpināsi to darīt, nepaies ilgs laiks, lai tu sagatavotos savam mērķim”.

„Kāds ir mans mērķis? „es jautāju.

„Tev ir jāpalīdz tiem, kas gatavos Ķēniņam ceļu. Tu jau esi palīdzējis dažiem un vēl vairāk nāks pie tevis. Viņi var būt tie, par kuriem pravietoja Ēnohs. Viņi dzīvo tagad. Šis ir viņu laiks”.

„Pēc tam, kad Ēnohs neredzēja nāvi, viņam tāpat arī ir daļa pie ceļa sagatavošanas Kungam?” es jautāju.

„Pēc krišanas, Ēnohs bija pirmais, kas atklāja pašu galveno cilvēka mērķi- staigāt kopā ar Dievu. Ēnoha vēstījums attiecināms uz katru paaudzi, un viņš arī tika paņemts kā uzvaras pār nāvi liecinieks. Staigāt kopā ar Dievu- tas ir Dzīvības koks. Spēkavīri, kas viņam tika parādīti, nāks laika beigās un viņiem tiks dota visa vara tāpēc, ka viņi staigās kopā ar Dievu kā Ēnohs”.

„Jā, bet Ēnoham ir īpaša daļa šajos laikos. Tie, kas atrodas uz šī ceļa un iet uz Kunga pilsētu, dara to tāpēc, ka ir iemācījušies no Ēnoha. Pēc tam, kad tu esi iemācīsies no manis, tev ir jāmācās no Viņa. Ja tu iesākumā neiemācīsies no manis, tu nokritīsi savas lepnības dēļ. Nožēlai ir jānāk, lai sagatavotu Kungam ceļu”.

Pēc tam Balss pamāja mani sekot viņai pa ceļu. Dzīvais ūdens un ceļojuma priekšnojautas atkal lika man justies jaunam. Man bija kauns par to, cik slikts esmu bijis līderis, mācītājs un gans, bet tas bija tā, kā uzsākt no jauna, ar daudz lielāku cerību. Es atradu žēlastību. Vai var būt kāda cita, daudz brīnišķīgāka dāvana, kas var tikt dota, par vēl vienu iespēju? Es no jauna biju uz lielā piedzīvojuma ceļa”.

 

Rick Joyner „MorningStar Ministries”.

Avots: https://outpouring.ru/news/2013-02-06-5865

No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.

 

 

 

 

 

 

Komentāri (0)  |  2013-07-15 05:11  |  Skatīts: 1599x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ