Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Galīgā uzvara


 Riks Džoiners
Lielais Rīkojums
Vārds nedēļai, 11. daļa.

Pārliecinošais pravietiskais vārds mums atklāj, ka mēs mērķtiecīgi virzāmies uz pēdējo cīņu starp gaismu un tumsu. Pat tas, ka mēs dzīvojam šajos laikos, ir augstākā privilēģija un gods. Bet mums ir daudz augstāks mērķis, kā vien izturēt šos laikus- mēs šeit esam tam, lai ņemtu dalību varenākajā uzvarā kopš krusta laikiem- galīgajā gaismas uzvarā pār tumsu.

To mēs redzam tādos pantos kā Jesaja 60: 1- 3:

„Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. 
 Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. 
 Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi.”

Mēs redzam, ka laikā, kad tumsa pārklās zemi un krēsla tautas, Dieva godība uzlēks pār Viņa tautu. Rezultātā tautas atgriezīsies pie gaismas. Uzvarēs gaisma nevis tumsa. Tas viss nāks caur spēcīgākajiem kristiešiem, kuru dzīves ir pamatotas uz visstingrākā pamata, kas nesašūposies ne no kā, kas nāks. Un spēcīgākie kristieši vienmēr būs labākie mācekļi tāpēc, ka māceklība ir ceļš uz briedumu Kristū.

Vislielākā gaismas uzvara pār tumsu vienmēr būs Jēzus krusts. Nekad nebūs labāka piemēra Dieva mīlestībai un Viņa raksturam, kā krusts. Ja mēs gribam būt kā Viņš un darīt Viņa darbus, mums arī ir jāņem mūsu krusts ikdienā un jāseko Viņam, jānoliek savas dzīves pie Viņa kājām, Viņam un tiem, par ko Viņš ir miris (sk. Lūkas 9: 23).

Lielākā Dieva mīlestības, un labā varas pār ļauno, izpausme ir krusts. Kā redzam Atklāsmes grāmatā, Jēzu vienmēr zinās kā Jēru. Viņš teica, ka nav lielākas mīlestības kā kad kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem. ( sk. Jāņa 15: 13), bet Jēzus izdarīja vairāk, kā vienkārši atdeva Savu dzīvību. Viņš iztukšoja Sevi, atsakoties no Savas dievišķības, lai kļūtu par vienu no mums. Viņš dzīvoja visnelabvēlīgākajā vietā, vismazākajā un visnicināmākajā tautā. Katra Viņa diena uz zemes bija liels upuris, un beigās viņš izdarīja vislielāko upurēšanu, uzņemoties uz Sevi mocības un pazemojumu mūsu dēļ.

Protams, pielīdzināt sevi ar Jēzu un Viņa upuri ir lielākais gods, ko vien var iegūt ne  tikai uz zemes, bet arī mūžībā visas Dieva radības vidū. Tas ir mūsu galvenais aicinājums, mūsu lielākais gods un pamata uzdevums, kas uzdots Viņa mācekļiem. Lūkas evaņģēlijā 14: 27 Viņš teica:

Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.”

Patiesā kristieša, kas ir Kristus māceklis, dzīve ir upurēšanās dzīve. Viņa dzīve ir pilnībā veltīta tam, lai meklētu Dieva gribu, nevis savu, un to pildītu. Tieši pie krusta Jēzus cieta no vislielākās netaisnības, bet Viņš neatriebās, viņš nelūdza Tēvu atriebties, Viņš lūdza Viņu piedot. Tas ir viens no visgrūtākajiem ikviena cilvēka uzdevumiem, tomēr tas ir viens no galvenajiem  mācekļa pienākumiem- atmest atriebšanu, nemeklēt taisnīgumu, un tā vietā- piedot.

Tādā mērā, kā izvērsīsies cīņa starp gaismu un tumsu, mūsu uzvara sastāvēs nevis mūsu ienaidnieku iznīcināšanā, bet glābšanā. Jēzus devās krustā, lai glābtu tieši tos, kas Viņu vajāja, un pat tos, kas Viņu spīdzināja. Kā kristieši mēs bieži pieņemam lēmumu piedot, bet klusībā ceram uz taisnīgumu no Dieva, bet Jēzus bija pāri pat tam. Viņš negribēja, lai Tēvs iestājas par Viņu- Viņš pat lūdza Tēvu, lai Viņš piedod viņiem. Tā ir mīlestības un piedošanas augstākā, galējā forma.

Piedošana var būt ļoti grūta, taču tā ir kristietības galvenā disciplīna, un pati drošākā kristietības brieduma pazīme. Mums teikts, lai mēs katru dienu ņemam savu krustu un sekojam Viņam, un tāpat mums vajag katru dienu meklēt iespēju piedošanai.

Daudzi tic, ka viņiem nav jāpiedod, kamēr cilvēks, kas pret viņiem ir apgrēkojies, nav nožēlojis. Bet Jēzus tā nerīkojās. Viņš piedeva mums kamēr mēs vēl bijām savos grēkos; daži vēlāk atzina Viņa lielo žēlastību, bet citi nē, bet Viņš viņiem vienalga piedeva, un mums arī ir jāpiedod.

Kad jūs kādam piedodat, tas nenozīmē, ka šis cilvēks ir atbrīvots no sava grēka sekām. Te darbojas citi garīgie likumi, kā, piemēram, Galatiešiem 6:7:

Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.

Un tomēr, mūsu galvenais aicinājums kā svētajiem ir aizlūgšana par tiem, kas ir apgrēkojušies, par žēlastību priekš viņiem.

Sējas un ražas likums darbosies mūsu dzīvē, kad mēs piedosim citiem. Ja mēs gribam pļaut žēlastību, tad mums ir jāiemācās sēt žēlastību katru reizi, tiklīdz mums rodas šāda iespēja. Ja gribam pļaut žēlsirdību, tad mums ir jāsēj žēlsirdība pie katras, vismazākās iespējas. Krusta dzīve dod mums iespēju sēt žēlastību un žēlsirdību, un ja mēs esam spējīgi to darīt, tad to pašu arī pļausim.

Rick Joyner „MorningStar Ministries”

Avots: https://outpouring.ru/news/2013-03-17-5958

No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa

 

 

 

Komentāri (0)  |  2013-08-04 01:43  |  Skatīts: 1560x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ