Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Stāsts par to, kur meklēt bagātību


Dimantu lauki

 

Rasels H. Konvels

 

Esmu pārsteigts, ka tik daudzi cilvēki vēlas atkārtoti uzklausīt šo stāstu. Šī lekcija jau ir kļuvusi par psiholoģijas pētījumu objektu. Tajā bieži tiek pārkāpti oratorijas likumi, notiek atkāpes no retorikas priekšrakstiem, bet tā tomēr paliek vispopulārākā lekcija, ko esmu lasījis savas 57 gadu ilgās sabiedriskās dzīves laikā. Lai sagatavotu lekciju, es dažreiz tai esmu veltījis pat veselu gadu, veicis rūpīgu izpēti un tad nolasījis to vienreiz, nekad vairs ar to neuzstādamies. Es tādās lekcijās esmu ieguldījis pārāk daudz darba. Bet šajā konkrētajā lekcijā es darbu neieguldīju. Es to sagatavoju pilnīgi nejauši, nolasīju pavirši, bez īpašas gatavošanās, un to joprojām ar panākumiem izmantojam, kad tēma pie kā strādājam pēc plāna, ir pilnīga izgāšanās.

 

Dimantu lauki, par kuriem es tik daudzus gadus esmu runājis, atrodas arī šajā pilsētā, un jūs tos varat uzmeklēt. Daudziem tas jau ir izdevies. Un ko ir izdarījis viens, tas ir pa spēkam arī otram. Es nevarēju atrast neko, kas labāk ilustrētu manas domas, kā stāsts, ko esmu stāstījis atkal un atkal un ko tagad var atrast gandrīz katrā bibliotēkā.

 

1870, gadā mēs devāmies lejup pa Tigras upi. Mēs noalgojām gidu, kas izrādītu mums Persepoli, Nīnivi, Babilonu un Asīrijas senās zemes līdz pat Arābijas līcim. Viņš labi pazina apvidu, bet bija viens no tiem gidiem, kuriem patīk izklaidēt savu klientu. Viņš bija gluži kā bārddzinis, kurš apber klientus ar stāstu gūzmu, lai novērstu viņu uzmanību no skūšanās procesa. Gids stāstīja tik daudz stāstus, ka es noguru un atteicos viņā klausīties. Tikko viņš uzsāka stāstu, es novērsos, un tad darīja viņu gluži dusmīgu.

 

Es atceros, kā vakarā viņš noņēma no galvas savu turku cepuri un mētāja to gaisā. Es nesapratu šo žestu un arī neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, jo baidījos kļūt par upuri vēl kādam no viņa stāstiem. Bet par spīti tam, ka neesmu sieviete, es tomēr nenoturējos, un tajā mirklī, kad pavērsu savu skatu uz cienījamo gidu, viņš atsāka stāstīšanu. Viņš sacīja: „Es jums pastāstīšu kādu stāstu, kuru taupu tikai īpašiem draugiem.” Un tad, ieskaitot sevi īpašo draugu pulkā, es sāku viņā klausīties un vienmēr esmu bijis laimīgas par savu toreizējo rīcību.

 

*   *   *   *   *   *

 

Viņš iesāka savu stāstu teikdams, ka reiz netālu no Indas upes dzīvoja kāds vecs persietis, kuru sauca Al Hafeds. Al Hafedam piederēja liela saimniecība, ābeles, labības lauki un dārzi. Viņš bija bagāts un apmierināts vīrs. Apmierināts, jo bija bagāts un bagāts, jo bija apmierināts. Kādu dienu padzīvojušo fermeri apciemoja vecs budistu priesteris, kurš apsēdās pie Al Hafeda ugunskura un izstāstīja viņam, kā radās pasaule.

 

Viņš teica, ka pasaules vietā kādreiz valdīja tikai miglājs, kas ir zinātniski pierādīts fakts. Tad Visuvarenais iebāza pirkstu miglas valnī un sāka to lēni riņķot, pamazām kāpinot tempu, līdz miglas vāls bija savelts uguns bumbā, kas vēlās cauri visumam, izdedzinot ceļu cauri citiem kosmiskajiem miglājiem. Tā tas turpinājās līdz mitrā masa sabiezēja un pārtapa nokrišņos, kas krita uz sakarsēto virsmu un atvēsināja tās ārējo garozu. Pēc tam iekšējās liesmas izlauzās cauri atdzisušajai garozai un izveidoja kalnus un lejas, ko šodien varam sastapt mūsu brīnišķīgajā pasaulē. Kad masa, kas iekšēji bija izkususi, izlauzās virspusē, tā ātri atdzisa un kļuva granītcieta. Masa, kas atdzisa lēnāk, kļuva par sudrabu. Vēl lēnāk dziestošā kļuva par zeltu, un tikai tad izveidojās dimanti. Dimants ir sastindzis saules gaismas gabaliņš.

 

Šī arī ir zinātniska patiesība. Jūs zināt, ka dimants ir tīrs ogleklis, faktiski nogulsnējusies saules gaisma. Vecais priesteris pateica vēl vienu lietu, ko nekad neaizmirsīšu. Viņš paziņoja, ka dimants ir pēdējais un augstākais minerālais, ko Dievs ir radījis, tāpat kā sieviete ir beidzamā un augstākā no dzīvajām radībām, ko Dievs ir radījis. Es domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc abiem ir tāda patikšana vienam pret otru. Tad priesteris atklāja Al Hafedam, ka, ja viņam būtu sauja dimantu, viņš varētu nopirkt veselu karaļvalsti un ja viņam piederētu dimantu raktuves, tad pateicoties savai bagātībai, viņš varētu savus bērnus sēdināt tronī.

 

Noklausījies stāstu par dimantiem un to vērtību, Al Hafeds tajā vakarā devās gulēt kā nabadzīgas vīrs. Viņš nejutās nabadzīgs tādēļ, ka būtu visu zaudējis, bet tāpēc, ka bija neapmierināts un neapmierināts, jo domāja, ka ir nabags. Viņš vēlējās kaut viņam piederētu dimantu raktuves. Pavadījis nomodā visu nakti, viņš agri no rīta devās meklēt veco priesteri.

 

Tagad no pieredzes zinu, ka priesteris, kas pamodināts rīta agrumā, ir pikts. Al Hafeds izrāva priesteri no viņa sapņiem un vaicāja: „Vai tu man pateiksi, kur es varu atrast dimantus?” Uz ko priesteris izbrīnījies atvaicāja: „Dimantus? Ko tu iesāksi ar dimantiem?” „Es vēlos būt pasakaini bagāts,” atbildēja Al Hafeds, „Bet es nezinu kurp doties.” „Ja tu atradīsi upi,” teica priesteris, „kas plūst pāri baltām smiltīm, cauri augstiem kalniem, tu allaž uziesi dimantus.” „Vai tu tiešām tici, ka šāda upe pastāv?” jautāja Al Hafeds. Uz ko priesteris atbildēja: ”Šādas upes ir gana daudz. Viss, kas tev ir jādara, ir jāiet un tās jāatrod. Tad tu iemantosi dimantus.” „Es iešu,” teica Al Hafeds, pārdeva savu saimniecību, saņēma naudu, atstāja ģimeni kaimiņa aizbildniecībā un devās dimantu meklējumos.

 

Manuprāt, viņš rīkojās ļoti pareizi sākdams Mēness kalnos. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz Palestīnu, tad klejoja pa Eiropu un visbeidzot, kad visa nauda bija iztērēta un pats bijā skrandās tērpties, nelaimīgs un nabags, Al Hafeds nostājās pie Barselonas līča Spānijā. Brīdī, kad Herkulesa pīlārus apskaloja paisuma vilnis, nabadzīgais ciešanu pārņemtais vīrs nespēja pretoties briesmīgajam kārdinājumam mesties tieši vilnī, un viņš iegrima tā putojošajā mugurā, lai nekad vairs neatgrieztos šajā pasaulē.

 

Kad vecais gids bija izstāstījis šo ārkārtīgi skumjo stāstu, viņš apturēja kamieli, uz kura es sēdēju un pagriezās, lai nostiprinātu bagāžu, uz kāda cita kamieļa muguras. Es atceros, ka pie sevis nodomāju, kāpēc gan viņš taupīja šo stāstu īpašiem draugiem. Stāstam, šķiet, nebija ne ievada, ne vidusdaļas, ne arī nobeiguma. Tas bija arī pirmais manis dzirdētais stāsts, kurā galvenais varonis gāja bojā jau pirmajā nodaļā. Es noklausījos tikai vienu nodaļu, un galvenais varonis bija miris.

 

*   *   *   *   *   *

 

Kad gids atgriezās un atkal paņēma mana kamieļa pavadu, viņš tūlīt ķērās pie stāsta turpinājuma. Reiz Al Hafeda pēctecis izveda kamieli dārzā padzerties, un, kad dzīvnieks ielika purnu dārza strauta tīrajā ūdenī, Al Hafeda pēctecis seklās straumes smiltīs pamanīja neparastu gaismas zibsni, un nedaudz pastiepjoties viņš izvilka melnu akmeni, no kura raudzījās gaismas acs, zaigodama visās varavīksnes krāsās. Viņš paņēma neparasto akmeni līdzi uz mājām, nolika to uz kamīna malas un devās savās ikdienas gaitās, drīz vien par to aizmirsdams.

 

Dažas dienas vēlāk, tas pats vecais priesteris, kurš pastāstīja Al Hafedam, kā radās dimanti, ieradās apciemot viņa pēcteci. Ieraudzījis uz kamīna malas akmeni, viņš piesteidzās pie tā un iesaucās: „Šeit ir dimants! Vai Al Hafeds ir atgriezies?” „Nē, Al Hafeds nav atgriezies,” atbildēja viņa pēctecis, „Un tas nav dimants. Tas vienkārši ir kāds akmens, ko mēs atradām tepat mūsu dārzā.” „Bet es uzreiz varu atpazīt dimantu, ja to redzu!” teica priesteris, „Tas ir dimants.”

 

Tad abi kopā aizsteidzās uz dārzu, ar pirkstiem izrakņāja baltās smiltis un uzgāja citus vēl skaistākus vērtīgākus dimantus par pirmo. „Un tā,” teica gids, „tika atklātas Golkondas dimantu raktuves, kas ir vislielākās visas cilvēces vēsturē, vērtības ziņā pārspējot pat Kimberliju. No šīm raktuvēm nāca lieliskais Kohinoras dimants, kas tagad ir Anglijas kroņa dārglietu sastāvā, un pasaulē lielākais dimants, kas atrodas Krievijas kroņa dārglietās, kuru, kā es cerēju, viņi pārdos, pirms miera noslēgšanas ar Japānu.” Un,  piesaistījis manu uzmanību šim brīnišķīgajam atklājumam, gids atkal noņēma no galvas savu turku cepuri un sāka to riņķot gaisā, lai pievērstu mani stāsta morālei.

 

*   *   *   *   *   *

 

Arābu gidi stāstiem vienmēr atrod morāli pat, ja tajos ne vienmēr tāda ir ietverta. Viņš sacīja, ja Al Hafeds būtu palicis mājās un racis savā pagrabā vai dārzā, tā vietā, lai piedzīvotu ciešanas, izsalkumu, nabadzību un nāvi, vīrs būtu uzgājis neparastu zemi – dimantu laukus. Jo katrs akrs, patiešām katra lāpsta zemes vēlāk vecajā saimniecībā atklāja dārgakmeņus, kuri kopš tā laika ir rotājuši monarhu kroņus. Kad gids bija pateicis stāsta morāli, es sapratu, kāpēc viņš taupīja stāstu īpašiem draugiem. Es neteicu viņam, ka esmu to sapratis un negrasījos to vecajam arābam atklāt. Tas bija sens un nejauks arābu paradums, līdzīgi kā ir arī ar juristiem, riņķot ap tēmu un netieši pateikt to, ko neuzdrošinās pateikt atklāti. To, ka tajā dienā lejup pa Tigras upi ceļoja kāds jauns vīrietis, kurš labprātāk būtu mājās Amerikā. Es neteicu viņam, ka biju to apjautis.

 

Es teicu gidam, ka viņa stāsts atsaucis man atmiņā kādu citu stāstu, ko es ātri izstāstīju. Es pastāstīju viņam par kādu vīru, kurš dzīvoja Kalifornijā un kuram 1847. gadā tur piederēja rančo. Šis vīrs reiz izlasīja, ka Dienvidkalifornijā uziets zelts. Viņš pārdeva rančo pulkvedim Satteram un devās zelta meklējumos. Pulkvedis Satters uz mazās rančo upītes uzbūvēja dzirnavas. Kādu dienu viņa mazā metiņa mājās atnesa mitras smiltis no dzirnavām, lai noliktu tās pie kamīna izžūt. Te kāds viesis smiltīs, kas plūda caur meitenītes pirkstiem, pamanīja pirmo īsto zelta gabalu, kas jebkad atklāts Kalifornijā. Un vīrs, kurš gribēja atrast zeltu bija pārdevis savu rančo un devies prom uz neatgriešanos.

 

Es uzstājos ar šo lekciju pirms diviem gadiem Kalifornijā, kādā pilsētā, kas atrodas netālu no šī rančo un man teica, ka raktuves vēl joprojām neesot izsmeltas un īpašnieks, kuram piederot viena trešdaļa rančo, pēdējos gados katru 15 minūšu laikā, kuras viņš pavada miegā vai nomodā, atrodot zeltu 20 dolāru vērtībā. Tik tiešām mēs katrs būtu pateicīgs par šādiem ienākumiem.

 

Bet vislabāko šīs domas ilustrāciju es atradu tepat Pensilvānijā. Te reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram piederēja ferma, un viņš rīkojās ar to tieši tāpat kā to darītu es, ja man piederētu ferma Pensilvānijā. Viņš to pārdeva. Bet vēl pirms pārdošanas, viņš nolēma dabūt darbu pie sava brālēna Kanādā, strādājot pie ogļu darvas iegūšanas. Ogļu darva pirmoreiz tika iegūta tieši Kanādā. Tagad jūs saprotat, ka fermeris nemaz nebija tāds nelga. Viņš nepameta savu fermu, pirms nebija atradis sev citu nodarbošanos.

 

*   *   *   *   *   *

 

Visu muļķību vidū nav lielākas par vīru, kurš atstāj vienu darbu, pirms ir atradis citu. Un tas jo īpaši attiecas uz kungiem, kuriem ir tāda paša profesija kā man, bet neattiecas uz vīriešiem, kuri vēlas šķirt laulību. Un tā, kā jau teicu, vecais fermeris nepameta vienu darbu, pirms nebija atradis citu. Viņš rakstīja uz Kanādu, bet viņa brālēns atbildēja, ka nevarot viņu nodarbināt, jo neko nezinot par ogļu darvu. „Nu labi, tad es pats to pacentīšos saprast,” viņš teica un ķērās pie jautājuma izpētes. Viņš sāka otrajā dienā pēc idejas ienākšanas prātā, izpētot visu no primitīvās augu valsts līdz pat ogļu darvai, kamēr viņš zināja visu par šo jautājumu. Tad viņš atkal rakstīja brālēnam, apgalvodams, ka zinot visu par ogļu darvu, un viņa brālēns atbalstīja viņa ierašanos.

 

Vīrs pārdeva savu fermu pēc valstī noteiktās likmes par apaļu summu - 833 dolāriem. Viņš tikko bija devies prom no fermas, kad cilvēks, kurš to iegādājās, gāja padzirdīt lopus un atklāja, ka iepriekšējais īpašnieks šo lietu bija ļoti jauki noorganizējis. Tur pa kalnu lejup plūda upīte, kurai iepriekšējais īpašnieks bija pārmetis pāri dēli, kas galā sagriezās slīpi un iestiepās dažas collas zem ūdens. Šīs konstrukcijas mērķis bija novirzīt uz otru krastu neglītus sārņus, lai lopiem, stāvot uz dēļa, nebūtu tajās jāliek savi purni.

 

Tādējādi vīrs, kurš devās uz Kanādu, bija uz 23 gadiem aizkavējis ogļu darvas ieguvi, kuru kāds ģeologs Pensilvānijā 1870. gadā oficiāli paziņoja par 100 miljonus vērtu. Tagad fermas vietā atrodas pilsēta Titusvila, un arī Plesentvilas avoti trupina plūst. Turklāt fermeris, kurš bija studējis visu par ogļu darvu kopš otrās pasaules radīšanas dienas līdz pat šodienai, pārdeva fermu par 833 dolāriem. Un es vēlreiz atkārtoju – pilnīga nejēdzība!

 

*   *   *   *   *   *

 

Man vajadzēja vēl vienu piemēru, un es tādu atradu Masačūsetsā. To es patiešām nožēloju, jo šajā štatā es kādreiz dzīvoju. Kāds jauneklis reiz devās ārpus štata, lai Jēlas universitātē studētu par minerāliem un to ieguvi. Pēdējā kursā viņš saņēma 15 dolārus nedēļā par to, ka apmācīja studentus, kuriem piekliboja mineraloģijas zināšanas un, protams, turpināja arī savas studijas. Bet, kad viņš absolvēja universitāti, viņa algu paaugstināja no 15 uz 45 dolāriem un piedāvāja profesora amatu. Jauneklis devās tieši uz mājām un teica mātei, ka nestrādāšot par 45 dolāriem nedēļā. „Kas gan ir 45 dolāri cilvēkam ar tādu prātu, kā man! Māt, dosimies uz Kaliforniju, nospraudīsim robežas kādam zemes gabalam, kur atrodas zelts un kļūsim neizmērojami bagāti,” viņš ierosināja. „Klau,” viņa māte atbildēja, „Ir tikpat labi būt laimīgam kā bagātam.”

 

Bet tā kā viņš bija vienīgais dēls savai mātei, jauneklis, kā viņi to vienmēr mēdz darīt, tomēr panāca savu. Viņi pārdeva visu, kas viņiem piederēja Masačūsetsā, un devās uz Viskonsīnu, kur jauneklis sāka strādāt galvenajā vara ieguves kompānijā un atkal jutās nenovērtēts, jo bija spiests stādāt par 15 dolāriem nedēļā. Viņam apsolīja, ja gadījumā viņš atrastu jaunas raktuves kompānijai, viņam pienāktos daļa no tām. Bet es neticu, ka viņam kādreiz ir izdevies atrast jaunas raktuves. Es gan par to neko nezinu, bet nedomāju, ka viņš to izdarīja. Bet es zinu, ka tikko viņš bija atstājis veco īpašumu, kāds fermeris, kurš to bija iegādājies, devās rakt kartupeļus un gribēja tos grozā ienest iekšā pa galveno vārteju. Vārti akmens sienā bija tik šauri, un kartupeļu grozs tika tik cieši saspiests, ka fermerim nācās to nolikt zemē un vilkt vispirms uz vienu un tad uz otru pusi.

 

Fermas Masačūsetsā veido galvenokārt akmens mūri, un fermeriem, lai būtu kur likt akmeņus, nākas veidot šauras vārtejas. Velkot grozu cauri vārtiem, tas ļoti cieši sakļāvās, un fermeris uz augšējā akmens blakus vārtiem pamanīja astoņas collas garu sudraba gabalu. Veicot darījumu, lai pārdotu savu fermu Masačūsetsā, izrakteņu un mineraloģijas profesors, kurš nevēlējās strādāt par 45 dolāriem nedēļā, bija sēdējis tieši uz šī akmens. Viņš te bija uzaudzis, staigājis garām sudraba gabalam, berzējis to ar piedurkni, kad tas šķita sakām: „Nāc, te glabājas 100 000 dolāri. Kāpēc gan lai tu nepaņemtu mani?” Bet viņš to tomēr nepaņēma. Ņūberīportā taču nebija sudrabs, tas bija citur! Kur, to gan es nezinu, un arī viņš nezināja. Un viņš skaitījās mineraloģijas profesors!

 

*   *   *   *   *   *

 

Es nezinu, kas man patiktu labāk, kā visu vakaru stāstīt par muļķīgajām kļūdām, kuras pielaiduši profesori. Tomēr es labprāt zinātu, ko tagad dara vīrietis Viskonsīnā. Es varu iztēloties viņu sēžam pie uguns un sakām saviem draugiem: „Vai jūs pazīstat Konvelu, kas dzīvo Filadelfijā?” „Jā, esmu par viņu dzirdējis.” „Un, vai jūs pazīstat Džounsu, kas dzīvo tādā un tādā pilsētā?” „Jā, esmu par viņu dzirdējis?” Un tad viņš iesmejas un turpina smieties līdz saka saviem draugiem: „Viņi ir izrīkojušies tieši tāpat kā es.” Un fakts, ka tā esam rīkojušies gan jūs klausītāji, gan es, sabojā visu joku.

 

Šodien vien šo kļūdu ir pielaiduši 90 no katriem 100 cilvēkiem. Jums jākļūst bagātiem, un jums nav tiesību būt nabagiem. Dzīvot Filadelfijā un nebūt bagātam ir dubulta neveiksme, jo tikpat labi kā nabagi, jūs būtu varējuši būt arī bagāti. Filadelfija piedāvā tik daudz iespēju. Jums jātop bagātiem. Cilvēki ar reliģiska rakstura aizspriedumiem noteikti vaicās, kā gan drīkst mudināt jauno paaudzi veltīt laiku naudas raušanai, dolāriem un centiem, tirgoņa garam.

 

Un tomēr man jāmudina jūs veltīt laiku bagātības vairošanai. Mēs visi zinām, ka pastāv lietas, kas ir vērtīgākas par naudu. Tik tiešām! Ar sirdi, kuru neizsakāmi nospiež kāds kaps, kuru tagad klāj rudenīgās lapas, es zinu, ka pastāv lietas, kas ir mīļākas un svētākas par zeltu. Bet cilvēks, kuram piemīt veselais saprāts, arī zina, ka nav nekā, ko nevarētu vairot ar naudas palīdzību. Naudā ir vara.

 

Dieva radītajā pasaulē mīlestībai ir galvenā vieta, bet laimīgs ir tas mīlētājs, kuram naudas pietiek. Nauda ir vara un naudai ir vara. Un cilvēkam teikt, ka viņam nevajag naudu, nozīmē atzīt, ka viņš negrib palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Ir absurdi tā runāt. Ir absurdi atdalīt šīs lietas vienu no otras. Šī ir brīnišķīga pasaule, un jums būtu jāvelta laiks naudas pelnīšanai, jo naudā ir vara. Un tomēr šis reliģiskais aizspriedums ir tik liels, ka daži uzskata to par lielu godu būt nabadzīgiem dzīvojot ar Dievu. Es šobrīd lūkojos šādi domājošu cilvēku sejās.

 

Reiz kādā lūgšanu sapulcē es dzirdēju vienu vīru sakām, ka viņš ir pateicīgs par iespēju dzīvot nabadzībā kopā ar Dievu. Tad es pie sevis prātoju, ko gan viņa sieva teiktu par šo runu, kura uzturēja vīru mazgājot veļu, kamēr viņš smēķēdams sēdēja uz verandas. Es vairs nevēlos redzēt šādus kristiešus. Ja vīrietim ir bijusi iespēja kļūt bagātam, bet tagad viņš ir vājš savā nabadzībā, tad viņš ir rīkojies ļoti nepareizi. Viņš ir bijis nepatiess pret sevi un nelaipns pret saviem līdzcilvēkiem. Mums ir jākļūst bagātiem, ja vien tas ir iespējams pielietojot godīgas, kristiešiem piemērotas metodes. Šādas metodes ir vienīgās, kas mūs veikli vedina pretim šim mērķim.

 

 

*   *   *   *   *   *

 
Ja vēlaties lasīt raksta turpinājumu, sazinieties ar administratoru- E-pasts: gaisma.j@inbox.lv

Komentāri (1)  |  2011-06-16 00:21  |  Skatīts: 3034x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
oskars* - 2012-08-05 17:49
bagāts nav tas kam ir daudz,bet kam pietik Patiesi, lielu iguvumu dod dievbijiba ar pieticību PĀVIL1.VĒST. TIMOTEJAM 6:6


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ