Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Aicinājums


 Riks Džoiners

(Šis raksts ir sērijas „Pēdējais Aicinājums”, ceturtās grāmatas trešais turpinājums).



Es nogāju klusumā, sekodams Balsij, nozīmīgu attālumu. Par laimi, ceļš kļuva arvien platāks. Man palika vēl daudz jautājumu, un es negribēju tērēt laiku veltīgi, kamēr Tā bija ar mani.

„Kas tie par „spēkavīriem”, par kuriem pravietoja Enohs, es gribētu jautāt”, uzsāku.

„Tu vari jautāt par ko vien vēlies”, atbildēja Balss.

„Vai šie „spēkavīri” staigās kā Enohs, tik  tuvu Dievam tā, ka tiks paņemti?”

„Jautājumus par viņiem būt labāk uzdot Enoham pašam, bet es tev teikšu to, ko zinu”, atbildēja Balss. „viņi staigā ar Dievu tik tuvu, ka viņu „vienkārši nebūs”. Tas nenozīmē, ka viņi tiks paņemti kā Enohs. Viņš bija zīme, un viņš tika paņemts tā, ka neredzēja nāvi tā paša iemesla pēc, kā es. Enohs tika paņemts tāpēc, ka viņš kļuva pilnībā Dievam piederīgs. Viņš dzīvoja, lai darītu Dieva gribu. Tāpat būs ar šiem „spēkavīriem”, par ko viņš pravietoja, kas atnāks šo laiku beigās.

Man bija vara, bet Enoham bija milzīga mīlestība uz Dievu. Enohs tik ļoti mīlēja Dievu, ka gribēja Dievu vairāk kā ēdienu, un, pat, elpas vilcienu. Mīlēt Dievu- tas ir cilvēka augstākais mērķis, un tie, kas mīl, tiks pārveidoti. Šī laika beigās Viņa sūtņiem būs šī mīlestība uz Dievu, kā Enoham, un spēks kā man. Viņu spēks būs mīlestības spēks, kas mūsos tiek atbrīvots tad, kad mēs mīlam Dievu.

„Vai es arī redzēšu Enohu?”es jautāju.

„Tie, kas iet pa šo ceļu, redzēs mani un Enohu. Tev ir mūs jāredz, lai paliktu uz šī ceļa”.

„Tad es, burtiski, redzēšu Enohu?”

„Kāpēc tu uztraucies par to, kā tu saki- „burtiski”? Tas, ko tu redzi dabiskajā, nav tik svarīgs un nav tik „burtiski”, kā tas, ko tu redzi ar savas sirds un sava gara, acīm. Tev ir jābūt Enoha mīlestībai uz Dievu, un spēkam, kādu pārstāvu es, lai paliktu un noturētos uz šī ceļa. Tikai mīlestība var padarīt tevi spējīgu noturēt spēku ,bez tā, lai noietu no dzīvības ceļa”.

Balss apstājās, pagriezās, sagrāba abus manus plecus, skatoties tieši man acīs. Pēc tam sāka: „Mīlestība savienībā ar spēku kļūst par drosmi. Drosme – tas ir rezultāts  tam, ka tu mīli citus vairāk par sevi. Liela drosme nāk no Dieva mīlestības, un ja mēs mīlam Dievu, tad mēs tāpat mīlēsim Viņa cilvēkus. Kam ir vēsts, vai mērķis, apstāsies, ja viņiem nebūs mīlestības.”

„Tie, kam ir mīlestība bez spēka, kritīs, jo patiesa mīlestība- tas nav vienkārši kaut kas, bet tas ir kaut kas, kas darbojas. Kam būs patiesība, kritīs, ja viņiem nebūs mīlestības uz patiesību. Tas nav tikai spēks, vai tikai mīlestība, bet tas ir mīlestības spēks. Tev ir jābūt tam visam kopā. Mīlestība no tiem ir lielāka, bet patiesa mīlestība ir patiesa spēka izpausme. Kad viss tas ir klāt esošs, tad tu tāpat iegūsi drosmi. Lai ietu pa šo ceļu, ir vajadzīga milzīga drosme, tā ka tev ir vērts meklēt lielāko mīlestību un spēku, lai to izrādītu”.

„Neviens nevar redzēt Dievu un Viņu nemīlēt”, es teicu.

„No kurienes tu to zini”, asi atbildēja Balss.

„Es Viņu redzēju”, es teicu.

„Un tev tika dota žēlastība”, piezīmēja Balss. „Tā kā cilvēks tika radīts, lai tam būtu īpašas savstarpējās attiecības ar Dievu, neviens no cilvēkiem nevar ieraudzīt Viņu, kāds Viņš ir un pie tam nebūt aizrauts ar Viņu, ja vien ienaidnieks nav viņu pilnībā pārņēmis. Tādu jau ir daudz. Tādi ienīst Viņu jo vairāk, cik vairāk Viņu redz. Vai ne tā daudzi reaģēja uz Jēzu? Daudzi tic, ka vajag vien tiem, kas pretojas, ieraudzīt brīnumu, kā viņi tajā pašā brīdī nāks pie Dieva, taču- jo lielākus brīnumus darīja Jēzus, jo vairāk Viņu ienīda”.

„Es tevi sapratu”, piekritu.

„Man vajadzēja stāties pretī daudziem ļauniem spēkiem manā laikā. Tie, kas staigā ar Dievu šajos laikos, sastapsies ar to pašu. Kad cilvēki uzbūvēja varu un ietekmi uz kā cita, izņemot Dieva aicinājumu un Vina nolūku, viņi var būvēt un būt veiksmīgi tikai uz savu pašu spēkiem, manipulācijām un kontroles pār citiem cilvēkiem. Tādi ir daudzi reliģiskie veidojumi, kas vienmēr ir bijuši labi ienaidnieka instrumenti, lai tiktu izmantoti pret Jēzu. Jo lielākus darbus darīja Jēzus, jo vairāk reliģiozās varas, kas ieņēma augstas vietas, tika atbrīvots pret Viņu. Dēmonu pārņemtie locījās Viņa priekšā, taču reliģiozās varas ir vislielākie patiesības ienaidnieki”.

„Tātad, visreliģiozākais ir tas, kurš ir tik ļoti ienaidnieka ieņemts, ka ienīdīs Viņu un Viņa darbus”, es piezīmēju.

„Ikviens, kas izmanto reliģiju personīgam izdevīgumam vai pozīcijai, būs labs ienaidnieka instruments. Ir cilvēki, kas ieņem augstas pozīcijas reliģiskos veidojumos, kas mīl Dievu un ir patiesi mācekļi, taču tā ir ļoti reta parādība, jo ir ārkārtīgi grūti netikt ierautam šajā sistēmā. Nav lielākas nelaimes, kā izmantot Dieva lietas, lai virzītu pielūgsmi, vai veltīšanos uz sevi tā vietā, lai pielūgtu un veltītos Dievam. Tā notika pirmā krišana, sātana krišana, un kopš tiem laikiem tā ir krituši daudzi. Ir tādi, par kuriem velns ir īpaši lepns, jo viņi ir bijuši viņam ļoti noderīgi. Lūk, kāpēc reliģiskie veidojumi, kas pieprasa paš-izvirzīšanos izaugsmei, kļūst par galveno opozīciju patiesām Dieva kustībām. Tāds izaugsmes veids ir pilnīgi pretējs patiesai māceklībai, krusta ceļam, kas ir tas ceļš, uz kura mēs esam šobrīd”.

„Tāds ir mans uzdevums”, turpināja Balss, „lai mestu izaicinājumu tiem, kas mētājas pa vidu šīm pozīcijām. Mans uzdevums ir padarīt pretējo pozīciju pilnīgi skaidru un visi tagad izvēlēsies starp ļaunumu un labo. Pasaule ieiet Tiesas /Lēmumu Ielejā un visiem ir jāizlemj, jo galvenais ienaidnieka mērķis ir izpludināt noteiktību, cik vien tas ir iespējams.”

„Par cik tu tagad esi šeit, tad Tā Kunga atgriešanās ir ļoti tuvu?”, es teicu.

„Viņa atnākšana tuvojas”, atbildēja Balss, pieliekot soli, „bet vēl tik daudz ir jāpadara”.

„Tu teici, ka mans norīkojums ir mans nams. Kā gan iešana uz manu namu var sagatavot Dievam ceļu?”, es jautāju.

„Tavs nams ir Viņa nams. Mūsu norīkojums ir kalns”.

„Un es domāju, ka tu saki, ka ejam uz Dieva pilsētu”.

„Mēs ejam turp. Viņa pilsēta ir pilsēta uz kalna. Mēs ejam uz Tā Kunga nama kalnu. Tas arī ir patiesais nams visiem tiem, ka Viņu mīl un dara Viņa prātu”.

„Es jau biju tajā kalnā. Es tur piedalījos cīņā. Tāpat, tur es guvu lielākos piedzīvojumus savā dzīvē. Ir pagājuši gandrīz 20 gadi, kopš tur biju. Kas ir mainījies?”, es jautāju.

„Viss ar laiku mainās, izņemot Ķēniņu. Es zinu, ka tu piedalījies cīņās uz kalna”, turpināja Balss, „Tu sasniedzi virsotni un redzēji Dieva Godību. Tu, pat, redzēji to, kas ir kalna sirds. Pie tam uz kalna ir daudz vairāk kā tu redzēji”.

Balss apstājās atkal, pagriezās un paskatījās man tieši manās acīs. Kā es sapratu no iepriekšējās reizes, tas nozīmēja, ka tai ir jāsaka kas ļoti svarīgs.

„Šis kalns drīz kļūs par visas zemes fokusu”, nozīmīgi paziņoja Balss. „Visi, kas negrib tajā rāpties, gribēs to iznīcināt. Dieva nama kalns drīz metīs izaicinājumu katram uz zemes. Pēdējā kauja ir tuvu, un šis kalns kļūs par tās vietu. Tev ir jāved visi, kas iet pa šo ceļu, uz kalnu. Viņiem ir jāatrod sava vieta kalnā un jābūt gataviem to aizstāvēt. Tā tu un citi palīdzēs sagatavot ceļu Tam Kungam”.

„Es jau cīnos visu manu dzīvi”, es teicu. „Un pamatā, ar sevi. Es ar prieku cīnītos par kalnu un par kaut ko patiešām svarīgu. Cīņa kalnā bija smaga. Celšanās kalnā bija grūta. Redzēt to, kas bija tā sirdī, nebija vienkārši, taču tas bija labākais laiks manā dzīvē. Es priecājos turp atgriezties”.

„Cīņas, kas tev bija ar sevi, bija tikpat svarīgas. Ja tev to nebūtu bijis, tu nebūtu šeit tagad.”, paskaidroja Balss.

 Ceļš paplašinājās, kamēr mēs gājām. Es par to jau gribēju jautāt, kad pēkšņi ceļš no meža izveda klajā vietā. Mūsu priekšā bija krasts un milzīgs, augstākās klases kruīza laineris stāvēja piestātnē. Vieta šķita pazīstama un es atpazinu, ka tā bija tā pati vieta, kurā es iznācu no meža pirms tam.


„Kāpēc mēs atgriezāmies atpakaļ?”, jautāju. „Es domāju, ka esam ceļā uz kalnu?”

„Tas arī ir ceļš uz kalnu”, teica Balss, norādot uz vietu, no kurienes es iznācu pirms tam.

„Es zinu, bet es jau izgāju cauri šim mežam un vairs negribu turp iet. Vai mēs veicām vienkārši lielu loku? Vai es esmu izkritis eksāmenā un man ir jāiet cauri šim savvaļas mežam vēlreiz?”

„Tu neizkriti eksāmenā, bet tu vari iet tālāk, kamēr nebūsi izvedis citus tik daudz, cik daudz esi nogājis pats”.

„Tad, man vajag iet cauri šiem pārbaudījumiem vēlreiz?”

„Jā, tikai tie priekš tevis būs daudz vieglāki šoreiz, kaut gan ceļojums būs daudz grūtāks”.

„Kā tas var būt, ka pārbaudījumi būs vieglāki, bet ceļojums daudz grūtāks?”, jautāju.

„Vieglāk būs tāpēc, ka tu neaizmirsīsi dzert dzīvo ūdeni šajā reizē. Bet grūts būs tāpēc, ka tev būs, lūk, šis”, teica Balss, norādot uz kuģi.

Pagriezos, lai pajautātu Balsij vēl vienu jautājumu, bet tās vairs nebija. Kamēr tur stāvēju, skatīdamies apkārt, kapteiņa virsnieks iznāca man pretī un viņu pavadīja desmitiem cilvēku.

„Mēs esam gatavi doties ceļā”, teica jaunais virsnieks.

Paskatījos uz citiem pasažieriem. Simti bija krastā un es sapratu, ka daži tūkstoši varētu atrasties uz kuģa.

„Kurp jūs esat gatavi doties?”, jautāju.

„Mēs dodamies uz to pašu vietu, kurp tiecas katrs ceļinieks- uz pilsētu, ko būvē Dievs”.

„Kā jūs mani atpazināt un kāpēc esat nolēmuši, ka turp jūs vedīšu es?”, nesapratu.

„Mēs zinām, kas tu esi un mums teica, ka tu zini ceļu, un, ka tu mūs vedīsi”, teica viens no pasažieriem.

„Vai iet tikai šie cilvēki?”, jautāju.

„Pārējie teica, ka dosies vēlāk”, atbildēja cits.

„Kaut tik nenokavētu”, teicu, „laiks ir īss”.

„Es viņiem teicu, bet viņi man neticēja”, paziņoja jaunais virsnieks.

„Kas ir kuģa kapteinis? Vai viņš arī teica viņiem?”

„Kungs, nedomāju, ka viņš tic, ka laiks ir īss”, teica jaunais virsnieks, kam acīmredzami piekrita viņa sekotāji.

„Ko viņi grasās darīt?”, jautāju „Ko viņi grasās darīt tagad?”

„Viņi saka, ka viņiem ir viss , kas ir vajadzīgs. Ja viņi šeit nebūtu piestājuši, viņi dotos gar krastu turpu šurpu ilgu laiku”, piebilda vēl viens pasažieris.

Pateicu grupai doties uz mežu pa ceļu un, ka es drīz viņus panākšu. Pēc tam es palūdzu jaunajam virsniekam aizvest mani pie kapteiņa, lai varu ar viņu parunāt, un viņš piekrita.

Kad tuvojāmies kuģim, biju sajūsmināts par tā skaistumu. Viss bija gatavots komfortam un luksam. Kuģa centrā bija daudz sapulcējušos, un es varēju dzirdēt cilvēku un brīnišķīgas mūzikas atbalsi.

„Droši vien uz kuģa ir lieliska skaņas sistēma”, piezīmēju jaunajam virsniekam.

„Pati labākā. Viss pats mūsdienīgākais”, viņš atbildēja.

„Un kajītes arī ir tikpat skaistas, kā kopējā zona?”, jautāju.

„Dažas, pat, vēl skaistākas. Jums ir vērts ieskatīties tajās, kur dzīvo līderi. Viņi saka, ka viņiem ir jābūt tādām vietām, kur varētu pieņemt visas amatpersonas, kas mūs apmeklē. Pie mums nāk daudz pazīstamu cilvēku”, piebilda jaunais virsnieks. „Man tika piedāvāta lieliska vieta, ja es paliktu”.

Kad nonācām kapteiņa kajītē, es nespēju vien beigt sajūsmināties par tās skaistumu. Viņš ieaicināja mūs un piedāvāja atvēsinošus dzērienus. Šķita, ka viņš priecājās mani redzēt. Pēc tam, kad bijām apsveicinājušies, apmainījušies jaunumiem, un vēstīm par dažiem mums abiem pazīstamiem cilvēkiem, es ķēros pie lietas.

„Kapteini, tas priekš manis ir liels gods, ka esat man uzticējis dažus no saviem cilvēkiem šai misijai”, sāku.

„Esmu ļoti priecīgs, ka varu tev viņus norīkot. Viņi visi ir lieli cilvēki un es domāju, ka viņiem ar tevi būs labi”, atbildēja kapteinis.

„Pa tām dažām minūtēm, kuras biju kopā ar viņiem, viņi izskatījās labi sagatavoti. Bet es uztraucos par citiem, šeit esošajiem. Laiks ir īss. Tiem, kas nedosies šajā ceļojumā, pavisam drīz var nebūt citas iespējas. Šis var būt pēdējais aicinājums”, es paziņoju.

„ Es atzinīgi novērtēju tavu centību,” atbildēja kapteinis, „bet cilvēki to saka visās paaudzēs. Faktiski, es domāju, ka katra paaudze izjuta to pašu, un pie tam laiks iet”. 

„Pat, ja mums ir bijis daudz laika iepriekš, mums nav tas jātērē veltīgi. Pēdējā cīņa starp gaismu un tumsu tuvojas, un šī pēdējā cīņa ir pavisam tuvu. Mums ir jāuziet Dieva kalnā ar pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu”, es pārmetu.

„Noteikti jau notiek lielas cīņas,” atbildēja kapteinis, „Mēs esam pateicīgi visiem, kas tajās cīnās, un mēs darām visu iespējamo, lai viņus atbalstītu. Man arī ir bijušas dažas cīņas, bet tagad mēs mācāmies, kā uzplaukt. Mums ir jābūt paklausīgiem mūsu aicinājumam; tas ir tas, uz ko esam aicināti šobrīd. Tā ir mūsu daļa un mēs spēsim palīdzēt tiem, kas piedalīsies šajās misijās”.

Bagātība un greznība sniedzās pāri saprātam. Viss, ko pateica kapteinis, šķita piepildīts ar jēgu, bet mani vārdi šķita tukši un nereāli uz šī lielā kuģa. Pēc grūtībām, ko nesen biju pārdzīvojis, vien noejot pirmo šī mežonīgā meža daļu, kārdinājums uzkavēties un atslābināties uz kuģa uz laiku bija ļoti spēcīgs.

Šķita, ka kapteinis sajuta manu augošo vājību un turpināja, „Pirms daudziem gadiem es sapratu, ka ir jāatlaiž tie, kas ir noskaņoti doties šajā ceļojumā, par kuru tu runā, citādi viņi sāks sēt lielas nesaskaņas. Viņi visi ir labi cilvēki un es pateicos tev par to, ka tu viņus ņem. Bet, pirms tu iesi”, teica kapteinis, draudzīgi paņēmis mani aiz delma,” vai esi pārliecināts, ka tev nav vērts aizkavēties šeit uz laiku? Man priekš tevis ir lielisks amats un nav labākas vietas, lai dziedinātu tavas rētas un smeldzi, caur kurām esi gājis”.

Nevarēju atcerēties, ka būtu tik spēcīgi ticis kārdināts savā dzīvē. Es zināju, ka, ja atvēršu savu muti un sākšu pretoties, tad noteikti šeit palikšu. Es tikai pametu ar galvu un gāju prom cik ātri vien varēju. Jaunais virsnieks bija man blakus. Es jutos sakauts. Es ne tikai nespēju mainīt atmosfēru uz šī kuģa un brīdināt cilvēkus uz tā, bet tas pats gandrīz mani ieguva. Es skrēju kā kucēns, ar kājstarpē iežmiegtu asti.

Kad nonācām krastā, es pagriezos pie jaunā virsnieka: „Kas pamudināja tevi atstāt tik ērtu amatu un doties savvaļas mežā?”

„Es negribu būt negatīvs un nepieklājīgs pret savu mācītāju,” atbildēja jaunais virsnieks. „Viņš man ir tik daudz iemācījis un devis tik daudz, bet viss, par ko mēs runājām, bija nauda un lietas. Es tikai gribēju kalpot Dievam, nevis tiekties uz bagātību. Iespējam tas ir tieši tas, uz ko viņi ir aicināti, bet tas nav tas, uz ko esmu aicināts es”.

Es biju sajūsmā, ka šis jaunais cilvēks bija tik izlēmīgs attiecībā uz to, pret ko es biju tik vājš.

Kamēr gājām, viņš turpināja: „Lai cik vareni nebūtu šeit atrasties, mana sirds bija tukša un es iztukšojos ar katru dienu. Es redzēju, kā mainījās labi cilvēki, sākot darīt to, ko nevajag darīt. Es zināju, ka, ja nepametīšu šo kuģi pēc iespējas ātrāk, tad vairs nekad neaiziešu. Un man nāksies dzīvot kompromisa un sakāves dzīvi. Es domāju, ka šis ir mans pēdējais aicinājums, neatkarīgi no tā, cik laika atlicis šai pasaulei”.

„Tu lieliski apzinies, ka pamet šo greznību un komfortu dēļ grūtībām, vai ne tā?” jautāju.

„Jā, es lieliski saprotu to. Tas var likties sarežģītāk, kā domāju, bet es lasīju klasiku, lielus Dieva vēstnešus vēsturē. Visiem viņiem bija daudz grūtāka dzīve, kā mums uz kuģa. Jo vairāk lasīju par lielo svēto dzīvēm, jo vairāk šaubījos par to, ko darām un ko mācām. Es vairs to nespēju panest. Kapteinim bija taisnība. Es būtu sācis sēt šķelšanos, ja būtu palicis. Man ir jādodas šajā ceļojumā, vai es zaudēšu mieru”, paziņoja jaunais virsnieks. 

„Tu izdarīji pareizi”, teicu, „bet tas būs grūti. Un kā ar tiem cilvēkiem, kas tev sekoja- viņi apzinās, kam sevi ir nolēmuši?”

„Viņi visi ir grupas daļa, ko mēs nosaucām par „Bonhefera Sabiedrību”, teica jaunais virsnieks.

„Tas pasaka daudz”, atbildēju, kad mēs iegājām mežā. Es pamanīju, ka viņš pat ne reizi neatskatījās, lai paskatītos uz kuģi.

 

No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa

https://outpouring.ru/news/2013-03-05-5928

 

 

 

 

 

Komentāri (0)  |  2013-10-06 06:07  |  Skatīts: 2084x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ