Vladimirs Muntjans
Svētā Gara svaidījums – tas ir Svētā Gara spēks. Svētais Gars ir Personība, svaidījums ir Viņa spēks. Kad pār cilvēku ir svaidījums, visa viņa dzīve pilnībā mainās. Ja cilvēks bija nabags, tad, kad atnāk pār viņu svaidījums, viņš sāk uzplaukt. Ja cilvēks bija slims, tad, kad nāk pār viņu svaidījums, viņš sāk atveseļoties. Kad pār cilvēku ir svaidījums, viņš domā ne tāpat, kā visi citi cilvēki tāpēc, ka Jāņa vēstulē teikts: „Svaidījums mūs iemācīs visam”. Jēzus runāja par to, ka Svētais Gars atnāks un atgādinās mums visu, un iemācīs mums visu, un Viņš mierinās mūs, un Viņš pamācīs mūs. Viņš runāja, ka tad, kad atnāk Svētais Gars, tad ar mums notiks pārdabiskas lietas: mēs sapratīsim to, ko mēs nesapratām iepriekš. Mēs zināsim tās lietas, ko nebūs iespējams izlasīt kaut kādā grāmatā – tās būs lietas, ko nevar iemācīt neviens cilvēks uz zemes. To tev var iemācīt vienīgi Dievs. Jaunās Derības būtība – ka visi būs Dieva apmācīti. Viņš saka, ka Viņš ieliks Savus vārdus mūsu sirdī, un Savas domas, kas ir Dieva prātā, Viņš ieliks mūsu domās. Un uz mūsu sirdīm uzrakstīs Savu likumu. Tā ir lielākā atklāsme, tas ir tas, uz ko mums ir jāpārorientējas. Jaunās Derības būtība ir tāda, ka atnāks Svētais Gars un atnesīs mums zināšanu par Dievu. Svētais Gars māca mums ne tikai tās lietas, kas saistītas ar kalpošanu, Viņš māca mums lietas, kas ir saistītas ar mūsu dzīvi, ar mūsu darbu, ar mūsu attiecībām ģimenē. Citiem vārdiem sakot, Svētajā Garā ir pilnība priekš mums. Svētais Gars ir Personība un Viņš atrodas uz zemes, un svaidījums ir Viņa spēks. Un noslēpums tajā, lai cilvēks iegūtu savai dzīvei svaidījumu, viņam ir jāsadraudzējas ar Svēto Garu. Draudzība ar Svēto Garu pilnībā izmaina tavu kalpošanu, pilnībā maina tavu dzīvi. Eksistē viena no vissvarīgākajām problēmām, ko esmu redzējis kristīgajā pasaulē, cilvēki uzsākot draudzību un attiecības ar Svēto Garu, to atstājuši pēc īsa laika un pamet attiecības ar Svēto Garu. Tā ir pati lielākā problēma, kad cilvēks sāk ar Viņu sarunāties, un pēc nedēļas, vai divām, vai pēc mēneša, to pamet. Cilvēks rīkojas tā, ka Dievam nav uzticības pret šo cilvēku.
Ja tu būsi stabils attiecībās ar Svēto Garu, Dievam radīsies uzticība pret tevi.
Dievs uzticēs tev svaidījuma mēru. Svaidījums, sākumā, nāk neliels, tomēr pārmaiņas ir pamanāmas uzreiz. Tāpēc, ka pat mazs svaidījuma mērs maina visu. Un, ja cilvēks paliek uzticīgs Dievam, un viņš paliek attiecībās ar Viņu, un cilvēks vēl joprojām katru rītu saka: „Labrīt, Svētais Gars!”. Viņš sarunājas ar Viņu. Viņš veido savstarpējas attiecības ar Viņu. Viņš Viņu pielūdz. Viņš slavē Jēzu, un katru dienu veido attiecības ar Svēto Garu. Tad Svētais Gars palielina svaidījuma mēru. Daudzi cilvēki nezina noslēpumu, ka tieši draudzība ar Svēto Garu atbrīvo svaidījumu pār tavu dzīvi. Viņš, kā tavs draugs, sāk apdāvināt tevi ar pārdabiskām, neizskaidrojamām lietām. Debesu Tēvs tagad ir debesīs, Viņa Dēls Jēzus Kristus tagad debesīs, sēž Tēvam pie labās rokas. Svētais Gars ir Personība, to vajag dziļi apzināties, un Viņš ir šeit, uz zemes. Esmu daudzus gadus sludinājis par Svēto Garu, bet tikai reizi, 2006. gada februārī, kad es sēdēju savā istabā un es lasīju grāmatu par Svēto Garu, es nometos ceļos un teicu: „Svētais Gars, atnāc!”. Es stāvēju gaidās, nezinu cik laika pagāja, bet es stāvēju un gaidīju. Bija tikai viens jautājums- Viņš atnāks, vai nē. Es gaidīju.
Kādā brīdī es sajutu, ka Svētais Gars ienāca istabā, pēc dažām sekundēm Viņš pienāca pie manis un man pieskārās. Es to piedzīvoju fiziski. Tas bija reālāk, kā jebkas cits. Kopš tā brīža zināju, ka Svētais Gars ir personība. Es to zināju ne no sludinātāja sprediķa, un jau ne no grāmatas, es zināju tāpēc, ka Viņš man pieskārās.
Man bija tūkstoši jautājumu „Dievs kāpēc?”. Viņš pieskārās man tāpēc, ka ne mēs Viņu izvēlējāmies, bet Viņš mūs. No tā brīža viss manā dzīvē mainījās. Tev vajag pašam šodien iepazīt Svēto Garu. Nevis no sludinātāja, bet tev pašam, personīgi ar Viņu ir jāiepazīstas. Viņš ir reāla Personība, Viņš ir tikpat reāls, kā tavs kaimiņš. Viņš tev pieskarsies, Viņš ar tevi sarunāsies. Es vēlos, lai jūs zinātu, ka tad, kad Svētais Gars jums pieskarsies, jūsu dzīvē notiks pilnīgas pārmaiņas.
Mācītājs Jongi Čo, ir mācītājs vislielākajā draudzē pasaulē, un viņš saka par savu noslēpumu, ka viņa kalpošanas pirmsākumos, pirms lielā pieauguma sākuma, Dievs viņam pateica, lai viņš sāk draudzēties ar Svēto Garu.
Jūs zināt, ka Benijs Hinns, atbrauca uz Ketrīnas Kūlmanes kalpošanu un pēc tam viņš iepazinās ar Svēto Garu. Viņš dzirdēja par Svēto Garu no Ketrīnas Kūlmanes, viņš atgriezās mājās, nometās ceļos nakts vidū, un viņš teica: „Ja Tu, Svētais Gars, patiešām esi Personība, ja Tu esi, atnāc”. Un Svētais Gars atnāca. Un nu jau ir 36 gadi, kopš viņš kalpo, un visa pasaule zina Beniju Hinnu. Jūsu dzīvei ir jāmainās ne tikai no jūsu centieniem, tai ir jāmainās no Dieva zināšanas. Runājot par attiecībām ar Svēto Garu, mums ir jāsaprot pati galvenā patiesība, ka ir cena, kas mums ir jāsamaksā. Jūs zināt, ka jūsu miesa nevēlas attiecības ar Dievu. Mūsu grēcīgā daba nemeklēs attiecības ar Dievu. Un cena attiecībām ar Dievu ir nolikt sevi uz upurgalda, tas ir – sist krustā savu „es”, un izvēlēties dzīvē veltīšanos Dievam. Cena – tas ir lūgšanu laiks, kam tu velti laiku katru dienu. Daudzi ticīgi cilvēki neveltī laiku Dievam pat stundu dienā. Taču, ja jūs sāksiet pētīt lielu cilvēku dzīves stāstus, tad uzzināsiet, ka viņi visi ir sākuši ar to, ka ir veltījuši, iedalījuši ļoti daudz laika lūgšanai. Dzirdēju kāda cilvēka dzīvesstāstu, kas lūdzās pa 8 stundām dienā trīs mēnešu garumā, pastiprinātā lūgšanā. Pēc trim mēnešiem viņš iegāja sapulcē, viņš nebija mācītājs, viņš vienkārši nosēdās maliņā, un blakus sēdēja sieviete, kam bija lauzta kāja. Viņš paskatījās uz viņu un ieraudzīja visu lūzumu kā rentgenā, un viņai pateica: „Jēzus vārdā, esiet dziedināta”. Pēc tam viņš sāka skatīties uz citiem cilvēkiem un redzēt slimības, un Dievs caur viņu sāka darboties, un notika atmoda. Bija tāds cilvēks, viņu sauca Alans, viņš ieslēdzās savā pieliekamajā un lūdzās pa 8 stundām dienā. Līdz pie viņa atnāca Eņģelis uz pieliekamo un iedeva viņam 13 punktus, kas viņam bija jāizpilda. Kad Alans iznāca, tad sākās dziedināšanas un brīnumi caur viņa kalpošanu. Katrs cilvēks, par ko jūs dzirdat un redzat, viņš ir sācis ar lūgšanu. Ja nezemosimies Dieva priekšā, un nesāksim iedalīt laiku lūgšanai, nebūs nekādu izredžu, nekādu variantu, tikai briesmīga, reliģioza dzīve, pilna remdenuma, nabadzības un vilšanās. Tāpēc, ka ir tikai viens ceļš un starta līnija visam, kas vien var būt jūsu dzīvē – tā ir lūgšana. Tev ir jāienīst dzīve reliģijā un jāsāk izsisties lūgšanā. Svaidījumam ir savs mērs. Katram ir svaidījums, kas, laiku pa laikam, parādās. Taču ir svaidījums, kas pieaug, un tas ir tas svaidījums, kam ir pār tevi jābūt. Visai mūsu dzīvei ir jāmainās caur šo svaidījumu. Svētā Gara svaidījums atnāk caur sarunām ar Svēto Garu, caur to, ka mēs iedalām laiku lūgšanai.
Ir jābūt Dievam uzticīgam lūgšanā katru dienu.
Tieši šī uzticība Dievam izsauc Viņa uzticēšanos, ka tad, kad tev dzīvē viss sakārtosies, tu, kā iepriekš, pielūgsi savu Dievu, tu joprojām būsi cilvēks, kas meklē Dieva vaigu. Šis noslēpums izskatās tik vienkāršs, taču mums ir tas jāņem un jāpielieto, jo tas ir pati galvenā mūsu dzīves detaļa. Kad cilvēks nelūdzas, viņš nevar būt svaidīts, jo šis svaidījums pār viņu dzisīs. Tieši tāpēc apustulis Pāvils ir teicis šādus vārdus: „Neapslāpējiet Garu”. Jo, kad tu nelūdzies, pēc laika tu kļūsti Dievam nepaklausīgs, jo tev nav spēka izpildīt Dieva gribu. Tu garīgi pilnībā atrofējies, tev nav spēka pareizi rīkoties. Un tāpēc tu sāc pārkāpt visus sirdsapziņas likumus un rīkoties tā, ka tava rīcība tevi sagrauj, un grauj tavas attiecības ar Dievu. Bet, kad tu lūdzies, pār tevi ir spēks, pār tevi ir svaidījums. Tev rodas spēks izvēlēties, tev rodas spēks darīt to, ko agrāk tu izdarīt nespēji, tev rodas spēks pareizi domāt un pretoties dažāda veida uzbrukumiem no velna. Lai mēs būtu stipri cilvēki, mums ir nepieciešams katru dienu obligāti lūgties. Ja cilvēks nelūdzas, tad viss, ko viņš zinājis no grāmatām, sprediķiem, konferencēm, ir tikai zināšanas, kas nenesīs viņam nekādu labumu. Viņam vajag Dieva pazīšanu, nevis informāciju par Viņu. Dieva zināšana ir tad, kad tu personīgi, lūgšanā, ar Viņu iepazīsties, satuvinies; tas ir tad, kad tu kaut ko saņem. Mums ir jāpaņem šis noslēpums un jāpielieto savā dzīvē.
Eksistē saruna ar Svēto Garu. Tā, pat, vairs nav lūgšana, tā ir saruna, jo ar Svēto Garu mēs sarunājamies, mēs draudzējamies. Tas ir ļoti neparasts brīdis, jo mēs esam pieraduši vienmēr kaut ko runāt, taču, kad tu sarunājies ar Svēto Garu, tad viss ir nedaudz savādāk. Ja tu visu laiku runāsi pats, tu neko nesapratīsi un neizdzirdēsi. Lūgšanā cilvēki daudz runā tā, it kā vēlētos ar saviem vārdiem aizpildīt tukšumu. Un, aizpildīdams šo tukšumu, viņš sajūt tādu kā dvēselisku apmierinājumu un mieru. Cilvēkam ir jāprot gaidīt Dievu, viņam ir mierā jāprot sarunāties ar Dievu. Tas ir viens no lūgšanas veidiem, tā ir saruna ar Svēto Garu. Kā mēs varam sarunāties ar Svēto Garu praktiski? Tieši tāpat, kā mēs sarunājamies ar kādu cilvēku, taču ar apziņu, ka Tas ir Svētais Gars. Kad jūs ieejat savā istabā, jums ir jāizslēdz telefons, jāaizver durvis, ir jānoskaņojas.
Cilvēki, kas jau uz sliekšņa sāk lūgties, tie ir cilvēki, kas izpilda sportiskas lūgšanas, kas ne pie kā nenoved, ne pie Dieva, ne pie kādiem rezultātiem. Ir jānomierinās, jānoskaņojas, ja vajag – jāpastaigā pa istabu; tam paiet laiks, tam vienmēr vajadzēs dažas minūtes. Ir tāds jēdziens, kā „vilnis” - tas ir brīdis, kad jūs jūtat, ka tieši tagad jāceļas un jālūdzas. Ir jāsakoncentrējas uz visiem šiem garīgajiem momentiem. Kad jūs atrodaties istabā, pirmais, ko jūs darāt: jūs meklējat šo vilni, tādā, ļoti neaktīvā stāvoklī, jūs to gaidāt. Katru reizi, kad kāpju uz skatuves, esmu pilnībā atkarīgs no tā. Es nevaru lūgties pats par sevi tā, lai atnāktu Svētais Gars. Taču, kad atnāk svaidījums, tas ir jūtams: zālē mainās atmosfēra, svaidījums uzsāk Savu kustību, to nav iespējams iestudēt, tā pilnībā ir Viņa prerogatīva, tas ir kā Viņš vēlas. Tieši tāpat ir, kad tu atrodies istabā, tu nevari radīt vilni, tu nevari radīt kaut kādu Dieva darbību pats. Bet tu vari Dievam parādīt, ka tu Viņu gaidi. Tieši tāpēc Dāvids teica, ka Viņš gaida Dievu kopš agra rīta. Reliģiozi cilvēki nesaprot, par ko ir runa. Dāvids zināja Svētā Gara svaidījumu, viņš bija svaidītais un viņš gaidīja un nerunāja ne vārda, viņš nelūdzās, viņš vienkārši gaidīja pārdomās, kad atnāks Dievs, kad atnāks vilnis. Noskaņojieties un gaidiet, jūs novērsīsieties no ikdienas raizēm un pēc tam ar dziļu izjūtu un uzmanību jūs sāksit ieiet sarunās ar Dievu, jūs sāksiet runāt, un tāpat, jūs ļausiet Dievam ieņemt prioritāru pozīciju un jūs vadīt. It kā jūs ietu kopā ar Viņu lūgšanā. Dieva Valstība ir mūsu iekšienē: un tā ir taisnība, kā sirds taisnība, prieks un miers. Kad Dievs sadarbojas ar mums, Viņš pieskaras tieši tam, kas mūsos ir no Viņa. Un Viņš mūs vada, un mums ir jāprot sekot lūgšanā šai valstībai, sekot svaidījumam, sekot Svētajam Garam. Kad atrodos uz skatuves, es sekoju tam, kā mani vada Svētais Gars, un, ja es daru ko pretēji tam, ko vēlas Viņš, tūlīt viss pazūd. Tāpēc lūgšanas laikā tu nododies Viņa rokās – tas ir kā plūst, peldēt. Kad cilvēks mācās peldēt, pirmais ko viņš dara – saspringst un sāk vicināt rokas un kājas, un šīs darbības velk viņu dziļāk ūdenī. Un, lūk, daudzi cilvēki, kas mācās staigāt ar Dievu, viņi sākumā veic miesīgas darbības lūgšanās, kas pilnībā viņus noslīcina. Bet, lai peldētu, cilvēkam, vispirms, ir jāatbrīvojas un tad viņš neslīkst, ūdens viņu turēs. Tas pats šodien notiek mūsu lūgšanu istabās. Daudzi no jums nelūdzas viena iemesla dēļ – tāpēc, ka jūs neprotat. Jūs mēģinājāt, un jums neizdevās.
Priekš jums lūgšana ir katorga. Bet, ja jūs atbrīvosieties un lūgšanā plūdīsiet kopā ar Dievu, jūs atklāsiet, ka jūs lūgšanā un saskarsmē ar Dievu esat pastāvīgs. Un priekš jums ir dabīgi, aizvērt durvis un parunāt ar Dievu; tā ir kā vajadzība, kā elpošana, kā ēšana. Nekādas spriedzes, nekādu problēmu; gluži otrādi, apmierinājums, ko jūs smeļat no Dieva lūgšanā, tas ir par iemeslu tam, kāpēc jūs turp ejat. Ja cilvēkus ar varu spiež iet uz baznīcu, viņi, vienalga, turp neies. Taču tādēļ, ka šeit viņi kaut ko saņem, viņi saņem šeit garīgo ēdienu, atbildes, iedvesmu, viņi šurp nāk. Tieši tāpat ir ar lūgšanu. Cilvēki neiet uz lūgšanu, jo viņi tur neko nesaņem. Taču, ja sāks tajā kaut ko saņemt, viņi paši turp ies. Atcerieties, tiklīdz jūs sajūtat vilni, jūs sākat lūgties, jūs sajūtat Dievu reāli, bet pēc tam šī sajūta beidzas, un cilvēkam it kā ir jāapstājas. Nevajag tālāk pēc miesas censties to izveidot. Cilvēkam ir jāapstājas uz vietas kopā ar Dievu, un klusītiņām atkal jāgaida.
Raksti mums saka: „Pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Romiešiem 8: 26).
Citiem vārdiem sakot – Viņš ir tas, kas lūdzas, nevis mēs. Bet, lai šādu stāvokli sasniegtu, ir jābūt ļoti jūtīgam uz Svēto Garu. Lūgšanā vajag neko nedarīt pēc miesas. Kad tu sarunājies ar Svēto Garu, tu vari fiziski sajust, kur Viņš tagad atrodas, iespējams, sēž krēslā, vai uz dīvāna, vai stāv tev blakus, tu vari viņu skaidri sajust. Viss, kas tajā brīdī ir vajadzīgs- ir jāprot gaidīt. Tu nometies ceļos, un vienkārši saki: „Svētais Gars, atnāc”. Ja tu sāksi vēl kaut ko runāt, iespējams, nekas nesanāks. Ir jāpagaida, un būs Viņa pieskāriens.
Esmu piedzīvojis dažus spēcīga Svētā Gara pieskāriena gadījumus, tādus, par kuriem nevar ne paskaidrot, ne pastāstīt. Reiz es spēcīgi lūdzu par to, lai Svētais Gars pieskaras man, man tas bija ārkārtīgi svarīgi: es stāvēju uz ceļiem, un Viņš atnāca un mani pagrūda, es nokritu. Un tik spēcīgs svaidījums sāka plūst pa manu ķermeni, tas bija Dieva spēks. Tev ir jāmeklē šie piedzīvojumi kopā ar Dievu. Ir cilvēki, kas kritizē pārdzīvojumus kopā ar Dievu, un tas nav nekas cits, kā ienaidnieks, kas grib tevi novērst no reāliem piedzīvojumiem ar Dievu. Nedrīkst kritizēt jūtas, jo mūsu jūtas ir darbīgās attiecībās ar Dievu. Jūs zināt, ka mums visiem ir ticībā, taču šai ticībai ir jābūt aktivizētai, tai ir jānes lieli augļi. Ticībā eksistē inkubācijas periods. Cilvēkam ir garīgi jākļūst grūtam. Cilvēkam ir jābūt viņa iekšienē kaut kam, un jānēsā šī sēkla, kas viņam ir jāiznēsā un jālaiž pasaulē. Inkubācijas periods ir laiks, kad tava ticība nobriest iekšienē, tā pārvēršas par kaut ko konkrētu. Pēc tam, kad tā nobriest līdz pilnbriedam, tā dzemdē milzīgu augli – to, ar ko esat bijis grūts, to tu arī dzemdēsi. Mums ir jābūt grūtiem ar konkrētu mūsu dzīves redzējumu. Savā dzīvē tev šodien ir piedzimis un tev pieder tas, ar ko tu esi bijis grūts līdz tam. Ja šodien tavā dzīvē nav naudas, ir sagrāve un nepatikšanas, problēmas, parādi – tev ir jāsaprot, ka no neredzamā rodas redzamais. Šajā pasaulē tā viss darbojas. Ja tev ir laba kalpošana, veiksme, svētības visur, lieliskas attiecības ģimenē, labs darbs, tad tas ir tas, ar ko esi bijis grūts līdz tam. Šodien ļoti svarīgi, ar ko šodien kļūstam grūti, ko mēs zinām savā iekšienē. Mums ir jābūt precīzam, konkrētam mērķim. Ikviens mērķis mūsu iekšienē, ja tas ir izplūdis, ja tas nav konkrēts, ja tas nav detalizēts – šis mērķis nekad nepiedzims. Mērķim ir jābūt ļoti konkrētam, ar precīzām kontūrām. Tieši tāpēc dr. Jongi Čo apraksta, kā pie viņa atnāca sieviete, kas lūdza aizlūgt par to, lai apprecētos. Viņš viņai teica: „Ņem pildspalvu, papīru, sēdies un raksti, kādu vīru tu vēlies”.
Sieviete sākumā nesaprata, bet pēc tam sāka rakstīt konkrētas iezīmes – gara auguma, kalsnējs, tumšmatains, pēc profesijas muzikants, un viņa sāka aprakstīt visas detaļas. Un Jongi Čo viņai pateica: „Un tagad jūs ņemiet šo lapiņu un lūdzieties, iedomājoties un redzot šo vīru”. Viņa gāja un nopirka tāda izmēra vīriešu uzvalku, kādu gribēja, lai ir viņas vīram, un pakāra to šifonjērā. Sieviete skatījās uz uzvalku un runāja: „Piepildies!”. Un pēc 6 mēnešiem uz viņu draudzi atbrauca misionārs, viņš bija mūzikas skolotājs, viņš bija punkts punktā tāds, kādu viņu aprakstīja sieviete, kādu viņa to iztēlojās. Pāris nedēļas vēlāk, viņš piegāja pie viņas un piedāvāja ar viņu apprecēties. Kādu laiku vēlāk viņi apprecējās. Kāzās viņa sameklēja lapiņu ar viņa aprakstu un saplēsa to, jo viņas ticība bija sasniegusi rezultātu. Cilvēki, kam nav konkrētu, skaidru mērķu, nespēj tos sasniegt. Jums ir jāzina, kam jums ir dota lūgšana. Tam, lai lūgšanā jūs atrastu savu konkrēto mērķi. Kad mēs lūdzamies, mums ir jāpārdomā, nevis tikai jālūdzas par vajadzībām. Mums ir jābūt sapņa, idejas cilvēkam. Kad jūs veltāt laiku lūgšanai, jūs varat staigāt, stāvēt uz ceļiem, varat sēdēt. Kad jūs lūdzaties mēlēs, jums spēcīgi ir jāieslēdz savs saprāts. jo Raksti saka šādus vārdus: „Es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.” (1. Korintiešiem 14: 14 – 15).
Problēma tā, ka daudzi cilvēki lūgšanas laikā domā par kaut kādām sadzīves lietām, un, runājot mēlēs, viņi domā par kaut ko citu. Kad tu lūdzies mēlēs, tu nevari domāt par ko pagadās. Ir ļoti svarīgi, lai lūgšanas mēlēs laikā, tu domātu par to, lai Dievs var ielikt tavā prātā ideju, sapni, plānu, mērķi. Pārdomām ir vajadzīgs laiks. Izrādās, ka iegūt skaidru sapni ticības jautājumā, ir pats grūtākais, jo cilvēki pēc savas dabas konkrēti nezina ko viņi vēlas. Kad viņiem ir jāizvēlas kaut kas viens, tad viņi apjūk un nespēj nosaukt kaut vai trīs savas karstākās vēlēšanās. Lūgšanā jums ir jāatrod tas, kas jums ir vajadzīgs, tas, ko mēs gribam, par ko mēs, tuvākos divus trīs mēnešus, domāsim un lūgsimies. Tai ir jābūt idejai, kas mūs aizskars, tai ir jābūt idejai, kas mūs aicinās tai sekot. Tai ir jābūt Dievišķai, tai ir jābūt kaut kam svarīgam, un tev ir jāzina viss detaļās. Tas ir ļoti nopietns brīdis! Jo, kad tu nezini skaidri, ko tu gribi, tu nekad to nesaņemsi. Lūgšanas laikā Dievs ieliek mūsu sirdī sapņus, idejas, redzējumus, kas pēc tam iegūst konkrētas kontūras. Un tu sāc saprast, ko tev vajag. Atceros, kā es lūdzos pa vairākām stundām dienā, es redzēju tikai vienu ainu, es redzēju dzīvu ainu: kā es stāvu uz Ledus pils skatuves, un es skatos uz cilvēkiem, un viņu ir tik daudz, ka cilvēki pat stāv kājās. Un prātā nāca domas, ka tas nav iespējams, ka es nedrīkstu par to sapņot. Kad domāju par šo projektu, es zināju, ka Dievs ir ielicis šos principus, Dievs Ābrahāmam parādīja zemi un teica: „Viss, ko tu ieraudzīsi, pieder tev”. Dievs izveda viņu laukā un parādīja viņam zvaigžņotas debesis. Kurš no jums ir bijis Izraēlā, tas ir varējis redzēt, ar zvaigznēm pārklātas, debesis. Un Dievs teica Ābrahāmam, rādīdams uz zvaigznēm, ka tik daudz bērnu viņam būs.
Es sapratu, ka tas, ko redzu iekšienē, man pieder. Tāpēc es stāvēju un skatījos savā iekšējā tēlā pa 6 stundām dienā. Es vairs ne par ko citu nedomāju, ne par ko citu vairs nelūdzos, es staigāju, vai stāvēju uz ceļiem, un redzēju, kā stāvu tur, uz Ledus pils skatuves. Un, jūs zināt, ka viss, ko es redzēju savā garā, man piederēja fiziskajā pasaulē. Kādā dienā, es atceros, atbraucu uz Ledus pili, ienāku, un tur ejas pārpildītas ar cilvēkiem. Es sapratu, ka visas detaļas, visi sīkumi, katra nianse, ko redzēju un par ko stundām domāju, viss piepildījās.
Kad jūs iedalāt laiku lūgšanai, jums vajag iedalīt laiku arī iekšējam redzējumam. Jums vajag iekšēji redzēt neiespējamo, nereālo, neizpildāmo.
Dievam patīk darīt priekš tevis neiespējamas un nereālas lietas. Tam, lai ieraudzītu konkrētus mērķus, ir vajadzīgs laiks – tas ir pats svarīgākais brīdis. Ja varētu ieskatīties dvēselē katram no jums, tad varētu atklāt, ka ne katram ir mērķis dzīvē un tāpēc gadu desmiti tiek tērēti veltīgi. Tie ir gadi, kas nekad neatgriezīsies, nekādā veidā netiks kompensēti, tas viss ir aizgājis pagātnē, tie ir kā izmesti. Bet laiks, priekš mums, ir ļoti svarīgs resurss. Tāpēc man katru dienu ir jāredz kaut kas, katru dienu man jādzīvo ar šo redzējumu. Un kad es tos redzēju – tas bija neiespējami, reizēm nolaidās rokas. Tas nebija iespējams. Pat manas jūtas bija pret, jo tās nebija pieradušas pie tādiem apjomiem. Es teicu: „Kungs kārtējo reizi es eju pa ūdeni”, es redzēju to, kas nevar būt. Viss tas līdz pēdējam piepildās, jo Svētā Gara valoda ir redzējuma koncentrēšana, tie ir tēli un iedomas, tās ir dzīvas ainavas tavā iekšienē. Kad cilvēks pieņem un sāk darīt to, par ko šeit rakstīts, viņš sāk ne tikai iegūt apsolīto zemi, kas viņam jau pieder, bet viņš sāk dziedināties no savām pagātnes brūcēm. Jo daudzas problēmas cilvēku dzīvēs ir parādījušās no tā, ka cilvēks nav redzējis neko labu, bet iekšēji viņš ir bijis piepildīts ar šaubu un baiļu, sakāves un slimību, un nabadzības ainiņām. Velns cenšas atnest savu bildīti tavās smadzenēs, ka tev būs slikti ģimenē, un tu staigā un baidies, ka tavs vīrs tevi pametīs agrāk, vai vēlāk. Staigā un baidies, ka no darba tevi, agrāk vai vēlāk, atbrīvos. Cilvēkos ir bailes no tā, ka viņi saslims. Kaut kāds simptoms, un tūlīt klāt bailes: „Es baidos, ka man ir vēzis”. Cilvēkam velns dod tēlus tādā gadījumā, ja tavs prāts nav piepildīts ar Dieva dotiem tēliem.
Jums vajag redzēt sevi no malas: skaista stāja, stipra veselība, laimīga dvēsele, jums apkārt daudz labu cilvēku. Ja esat uzņēmējs, jums jāredz sevi uzplaukstošu un veiksmīgu, jums ir jāredz, kā ieejat baznīcā, atdodat desmito tiesu 20 000 dolāru par kārtējo mēnesi. Jūs lūdzaties, jūs domājat par to, kam un kā palīdzēt. Un kad jūs tā redzat, jūs noteikti to piedzīvosiet. Dievišķajiem tēliem ir jābūt jūsu prātā un garā katru dienu. Ja mēs nedzīvojam labajos tēlos, tad velns mums uzspiež sliktos tēlus caur sapņiem, dažādām bailēm. Pareizie tēli ir jūsu ticības pamats. Ticība bez redzējuma neeksistē. Ja jūs domājat, ka jūs ticat tad, kad jūs saspringstat – tas nav drusciņ, ar ticību saspringt nevajag, ar ticību vajag redzēt. Ābrahāms bija ticības tēvs, un ko viņš darīja? Redzēja. Kad mēs domājam un lūdzamies, mums vajag uzzīmēt sev konkrētu sapni, plānu, ideju. Mūsos ir jārodas gribai, rīcībai un vēlmei. Vēlēšanās, ko mums dod Dievs, ir Viņa darbs priekš mums, tas ir Viņa virziens. Lūgšanā mums ir jābūt izpildītājiem. Uzdod sev jautājumu, ko es gribu redzēt pēc kāda laika? Kāds ir mans mērķis, ko vēlos ieņemt sevī šodien? Visu, ko ieņemšu iekšienē, tiks radīts šajā pasaulē fiziski.
Garīgais centrs „Atdzimšana”
Avots: https://vo.org.ua/news/otnosheniya-s-duhom-svyatim-
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa
