Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Gordona van Veilena grāmatas tulkojuma sākums


      Par pravietošanas dāvanu


       


      Manā grāmatplauktā ir pavisam nedaudz grāmatu par pravietošanas dāvanām. Bet, kad es atklāju, ka pastāv atklāsmes dāvanas, šīs grāmatas nebija pieejamas manā dzimtajā zemē, Nīderlandē. Bija dažas grāmatas, kas aprakstīja garīgas dāvanas, bet neviena no tām nesniedza informāciju par iespējamo dvēselisko ietekmi uz pravietojumu vai mūsu pravietiskās kalpošanas robežām. Nevienā no tām nebija pienācīgu brīdinājumu „neizspiest” atbildes, lietojot pravietošanas dāvanu, vai necensties iegūt atbildi ar manipulāciju, nejauši atverot Bībeli, tādos gadījumos, kad Dievs, iespējams, nevēlas atbildēt.

 

Patiesībā man bija jāuzzina pravietiskās atklāsmes zemūdens akmeņi pašam, pieļaujot kļūdas, kas dažreiz bija nekaitīgas, bet dažreiz - dramatiskas, vismaz man.

 

Es centīšos būt ļoti godīgs šajā grāmatā, un runāt atklāti par manām kļūdām un par to, ko esmu iemācījies no tām. Kad es kā Eiropas Dziedināšanas Istabu sūtnis mācīju par Gara dāvanām Nīderlandē un ārpus tās robežām, bieži gadījās dzirdēt: “Šī ir pirmā reize, kad dzirdu tik vienkāršu un saprotamu skaidrojumu par pravietošanas praktisku pielietojumu. Gribētos, lai būtu grāmata par to. Vai jūs varētu tādu uzrakstīt?”

 

Tad es sāku publicēt dažus rakstus savā Interneta mājaslapā holandiešu valodā, bet aizvien vairāk saskatīju nepieciešamību izdot grāmatu angļu valodā, kas varētu tikt iztulkota to zemju valodās, kuras esmu apceļojis.

 

Mēs katrs esam vienreizēji un savās jūtās dažādi. Dažiem cilvēkiem pēc dabas ir izteiktas radošās dāvanas. Viņiem ir viegli pielietot savu intuīciju, un viņi gūst iedvesmu gleznošanai un tēlniecībai, vēl pirms viņi jebkad bija dzirdējušu par Dievu. Es personiski ierindojos to cilvēku grupā, kas pamatā domā racionāli. Man labi padevās matemātika un dabaszinātnes, bet sagādāja grūtības valodas un radošie priekšmeti, tajā skaitā literatūra. Atceros laiku, kad vidusskolā uzdeva rakstīt īsus stāstus. Pirmkārt, es nekad nezināju, par ko rakstīt, un, ja pat mums iedeva noteiktu tematu, man nekad nebija iedvesmas. Ņemot vērā, manu pieredzi, grāmatas, kuras esmu sarakstījis, ir brīnums.

 

Tas, ka es attīstīju atklāsmes dāvanu lietošanu, bija tikai aiz vēlmes redzēt Dieva Valstības spēku un realitāti savā dzīvē. Es apzinos, ka šī vēlme nav tikai manis paša, bet tā ir sākotnējais Dieva plāns manai dzīvei.

 

Kad 1972. gada februārī es saņēmu Svētā Gara kristību, kāds man pravietoja, ka es redzēšu Dieva spēka darbību savā dzīvē, izdzīšu dēmonus un dziedināšu slimos. Atklāti runājot, visa mana dzīve aizritēja, meklējot šīs Svētā Gara dāvanas. Bija reizes, kad es pravietoju, un bija reizes, kad iestājās „klusais periods”. Tas, ko es neapzinājos, ir, ka man jau bija Gara dāvanas, tikai tās bija it kā dusošas, proti, tās ir Svētajam Garam, kas dzīvo manī.

 

Tādējādi, manā gadījumā, Gara dāvanas neatraisījās patvaļīgi, bet bija pūļu un ticībā spertu soļu rezultāts. Manuprāt, pat tiem, kas gūst iedvesmu viegli, pienāks brīdis, kad būs jāsper soļi ticībā, lai attīstītu Gara dāvanas.

 

Šī grāmata nebūs strukturētas Bībeles studijas formā. Tā būs, drīzāk, kā piedzīvojums. Es aicinu tevi šajā piedzīvojumu ceļojumā, daloties ar stāstiem un personisko pieredzi, kas balstās uz pravietošanu un kalpošanu Svētā Gara vadībā Dziedināšanas istabu kontekstā. Protams, es to papildināšu ar piemēriem no Rakstiem. Es labi saprotu, ka citi ticīgi cilvēki attīstīja savas gara dāvanas savādāk. Šeit ir mans stāsts, un es ceru, ka tas tevi saviļņos un pamudinās izzināt tās dāvanas, kuras Svētais Gars ir tevī ielicis.
Es vēl tik tagad piebildīšu, ka no sirds mīlu Jēzu, Tēvu un Svēto Garu.

 

Man ir doktora grāds ģeoloģijā un doktora grāds teoloģijā, ko ieguvu Amsterdamas Brīvajā Universitātē (V.U.). Astoņpadsmit gadus esmu mācījis Vasarsvētku Bībeles skolā (vēlāk pārdēvēta par Azusas Bībeles skolu), kas ir saistīta ar Dieva Asambleju, lielāko Amerikas vasarsvētku denomināciju. Es piedzimu un uzaugu Nīderlandē, kā arī kalpoju tur lielāko savas dzīves daļu. Esmu vadījis Dziedināšanas Istabas Nīderlandē kopš 2005. gada un kopš 2008. gada arī Rumānijā. No 2008. gada es ļoti daudz ceļoju pa Austrumeiropu un Dienvidameriku. Kādā brīdī, kas varētu būt tuvākā nākotnē, es emigrēšu uz Rumāniju, kas pamazām kļūst man kā mājas.

 

Es vairs neesmu dogmatisks cilvēks. Esmu tuvu Dieva sirdij, un esmu sapratis, ka Viņš nav dogmatisks. Viņš dziļi mīl cilvēku dvēseles. Viņa mīlestība uz mani un citiem cilvēkiem ir lielāka nekā mēs varam savā cilvēciskajā prātā iedomāties. Piedzīvojot Viņa mīlestību, Viņa labvēlību, dzirdot Viņa apstiprinājuma vārdus, esmu kļuvis par laimīgu cilvēku.

 

Viņam no sirds patīk sarunāties. Kad Jēzus pavēsta mums par Svēto Garu, Viņš nosauc To par Aizstāvi (angļu tulk., KJV, - Padomdevēju). Padomu došana ir tāda saziņa, kurai nav nekā līdzīga. Kad es domāju par atklāsmi no Dieva, pirmajā vietā man nav aizraujoša pieredze, pielietojot pravietošanas dāvanu (kas varētu sajūsmināt citus), bet gan Tēva un Jēzus iepazīšana (Jāņa 17:3), Viņa sirds iepazīšana. Es Viņu mīlu.

 

Izsakot cieņu un pateicību, vēlos pieminēt tos daudzus, kas atvēra savas sirdis man un manai mācībai. Viņi saņēma no manis un tajā pašā laikā deva pretī ļoti daudz.
Es vēlos pateikt „paldies” Harijam Kofmanam, kas mani iedvesmoja manās „mīlas pastaigās”: pastaigāties dabā, pielūgt To Kungu garīgās mēlēs, runāt mīlestības vārdus un tad saņemt no Viņa mīlestības un apstiprinājuma vārdus, vārdus, kas dod mieru, un tad atkal norādes. Šīs „mīlas pastaigas”, kad es sarunājos ar Dievu, ļoti izmainīja manu dzīvi.
Tad es vēlos pateikt „paldies” tiem, kas mani kritizēja, jo viņi man lika pārdomāt un pilnveidot to, ko es daru. Es vēlos pateikt „paldies” arī Kristinai Minculescu, kas man ir kā meita. Viņa uzdrošinājās debatēt ar mani, atverot man acis, un palīdzot ieraudzīt lietas, kuras pirms tam nebiju pamanījis, sevišķi attiecībā uz Gara dāvanu ļaunprātīgu izmantošanu atsevišķās Austrumeiropas zemēs.
Tad es vēlos pateikt „paldies” tiem, kas palīdzēja koriģēt šīs grāmatas angļu versiju, kā Džons un Karoline Naši un Džils Nidždam Hariss. Es vēlos pateikt „paldies” Mirjamam Makonenam par vajadzīgajām atsauksmēm un komentāriem, lai sagatavotu un iztulkotu šo grāmatu somu valodā.

 



1. nodaļa

 

Viss sākās tā...

 

        1972. gada februārī Bībeles studiju vakarā es pirmo reizi uzzināju par kristībām Svētajā Garā. Protams, biju jau iepriekš dzirdējis par Svēto Garu. Manā ģimenē ir tradīcija, ka pēc katras ēdienreizes tiek izlasīta kāda Bībeles nodaļa. Tādējādi šo daudzu gadu laikā biju vairākas reizes dzirdējis kādu pantu par Svēto Garu, bet nekad nebiju padomājis, ka man ir jābūt kristītam Svētajā Garā.

 

Tovakar es to dzirdēju un sapratu: „Tas nekad ar mani nebija noticis.” Es neatceros pārējo Bībeles studiju sīkumos, bet tieši to es ļoti labi atceros. Es pēkšņi sapratu, ka manām jaunajām attiecībām ar Dievu trūkst saziņas. Biju sācis lūgt, bet nezināju, vai Viņš dzirdēja šīs lūgšanas. Man nebija tam apstiprinājuma.
Bet tad es dzirdēju, ka Svētais Gars ir kā vidutājs starp Tēvu (1. Kor. 2:10,11) un Dēlu (Jāņa 16:14,15), un mums. Mēs pat varam piedzīvot Tēva un Dēla klātbūtni tuvu, jo Svētais Gars pienes Viņu klātbūtni mums. (Jāņa 14:17,23).

 

Es zināju, ka nespēju bez Viņa iztikt. Pēc tam, kad Bībeles studijas bija beigušās, tie, kas tajās piedalījās, steidzās uz ģērbtuvi pēc mēteļiem, taču man vajadzēja saņemt to tagad. „Nāciet atpakaļ, man tā vēl nav! Lūdzu, lūdziet par mani, lai es arī saņemtu Svēto Garu!” Viņi atgriezās, un desmit cilvēki uzlika man savas rokas. Tas uz visiem laikiem izmainīja manu dzīvi.

 

Viens no viņiem man pravietoja. Es nekad iepriekš neko tādu nebiju dzirdējis. Tas Kungs runāja. Viņš runāja par manu nākotni, manu likteni, par Dieva mērķi manai dzīvei. Tas nebija nekas ļoti konkrēts, bet ka es būšu kaut kāds sludinātājs, ka es dzirdēšu Viņa balsi, izdzīšu dēmonus un dziedināšu slimos. Tomēr daudz spēcīgāk par pravietisko vārdu mani aizskāra Viņa klātbūtne. Mani pārņēma miera un prieka sajūta. Es iedomājos, ka varētu lidot (bet nemēģināju). Kad atgriezos atpakaļ universitātes kopmītnēs un apgūlos, es nespēju aizmigt. Šis prieks bija milzīgs. Es apsvēru domu, ka, iespējams, es nekad nestrādāšu ģeoloģijas nozarē (kuru es studēju), un ka Dievam ir cits plāns manai dzīvei.

 

Kopš tās dienas es nespēju klusēt par to, kas bija ar mani noticis. Man tas bija jāizstāsta visiem.

 

Kaut arī man bija šāda brīnišķīga pieredze, es tomēr nerunāju mēlēs. Ja kāds būtu mani pamācījis par runāšanu mēlēs uzreiz pēc Svētā Gara kristībām, tad, iespējams, es būtu runājis mēlēs jau tajā pašā vakarā, bet tā nenotika. Protams, es biju lasījis par runāšanu mēlēs un lūdzu, lai tas notiktu arī ar mani, tomēr mēļu dāvana neatraisījās pēkšņi.

 

Es cerēju, ka pienāks brīdis, kad es izdzirdēšu eņģeļus dziedam mēlēs un varēšu viņiem vienkārši piebiedroties. Cerēju, ka kādu dienu es pamodīšos un runāšu mēlēs vai tas vienkārši notiks pats no sevis, bet nekas nenotika. Bija brīži, kad es sāku šaubīties, ka šī dāvana ir domāta man, un ka Dievs varbūt nevēlas man to dot.
Tā kā es nesaņēmu to spontāni, man radās priekšstats, ka tā nav nemaz svarīga. Varbūt man to nevajadzēja. Varbūt Dievam bija kaut kas cits man sagatavots, bet es nesaņēmu arī nevienu citu dāvanu. Laiku pa laikam cerību un ticību nomainīja izmisums un otrādi.

 

Tobrīd lielākajā daļā grāmatu par Svēto Garu bija apgalvots, ka kristības Svētajā Garā ir notikušas tikai tad, ja runā (vai vismaz vienreiz ir sanācis runāt) mēlēs. Šī mācība man arī neko nedeva. Es biju piedzīvojis Svētā Gara spēku, bet tam nebija nekādu redzamu pierādījumu.

 

Man šķiet, ka pagāja pusgads. Vienā brīdī es pajautāju par to Hennijai Delinai (vēlāk es ar viņu apprecējos). Viņa sacīja: “Tev tā ir! Tagad tev jārīkojas un jārunā mēlēs.” Es viņai jautāju, kā man to darīt, un viņa atbildēja: “Vienkārši izrunā kādu skaņu; nedomā par to un ļauj Svētajam Garam veidot skaņas, kuras tu izrunā.”

 

Tovakar es pamēģināju. Es izrunāju skaņas, un, pašam par pārsteigumu, tas pēc kaut kā izklausījās un pat deva man prieku. Protams, es šaubījos, vai tas patiešām bija Svētais Gars. Galu galā es izdvesu tās skaņas, un bija paredzams, ka tam visam kaut kādā veidā bija jāiznāk pār manām lūpām. Tomēr es turpināju lūgt, lietojot šīs skaņas, un visai drīz atklāju milzīgu spēku, kāds piemīt lūgšanai mēlēs.

 

Nākamajā dienā es atvēru savu Bībeli, un nejauši atšķīrās 1. Kor. 14. nodaļa. Manu uzmanību piesaistīja 13. pants, kurā rakstīts: “kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot.”
Es biju nedaudz sapīcis. Biju tikko kā sācis runāt mēlēs, un, lai saņemtu šo dāvanu, man nācās pacīnīties. Tagad Dievs mani izaicināja saņemt nākošo. Es jutu, ka man bija nepieciešams pārtraukums, bet tajā pašā laikā sapratu, ka Dievs gribēja pacelt manu garīgo dzīvi augstākā līmenī.

 

Es sāku lūgt pēc iedvesmas dāvanām, kā mēļu tulkošana un pravietošana. Es lūdzu divus gadus, bet nekas nenotika. Patiesībā biju licis nepareizas cerības. Es domāju, ka varbūt es vienkārši sapratīšu mēles, kā sapratu dažas svešvalodas. Es domāju, ka mans prāts tiktu apgaismots tā, ka es saprastu, ko Gars domāja.

 

Es pieņēmu, ka pravietošanas dāvana ir racionāla dāvana, kurā Svētais Gars vadītu manas domas. Man nebija ne jausmas par tās saistību ar pārdabisko. Es cerēju, ka sadzirdēšu Dieva balsi līdzīgi kā Samuēls vai redzēšu vīzijas kā Vecās Derības pravieši. Es cerēju, ka varbūt nosapņošu īpašas lietas kā Pāvils, bet nekas no tā visa nenotika. Nekad nesapņoju, nedzirdēju, neredzēju.

 

Pēc diviem gadiem Hennija Delina un es (tobrīd mēs jau bijām precējušies) apmeklējām konferenci. Man tas bija aizraujoši. Katrā šīs konferences sanāksmē pravietoja, kas bija ļoti atšķirīgi no manas draudzes, kur tikai dažreiz bija kāds pravietiskais vārds. Man šķita, ka šī bija vieta, kur es to varētu saņemt. Pēc vienas sapulces es iznācu priekšā, lai satiktu galveno lektoru, diezgan slavenu holandiešu Bībeles skolotāju Kēsu Goedhartu. Es vaicāju, vai viņš varētu lūgt, lai es saņemtu pravietošanas dāvanu.

 

Viņš draudzīgi paskatījās uz mani un sacīja: „Nē.”
„Nē?” es pārjautāju, „Kāpēc jūs nevēlaties lūgt par to?”
„Jo jums tā ir,” viņš atbildēja. „Man tās nav. Es nekad neesmu sapņojis, redzējis vīziju, dzirdējis kādu balsi,” es iebildu. „Labi,” viņš sacīja, „jums varbūt nekad nav bijusi šāda spontāna pieredze, bet tas nenozīmē, ka jums nav pravietošanas dāvanas. Jums tā noteikti ir. Tas ir ticības jautājums. Jūs esat kristīti Svētajā Garā, vai ne?” Es pamāju ar galvu. „Vai jūs runājat mēlēs?” Es atbildēju apstiprinoši. „Tad pilnīgi noteikti, ja jūs esat kristīti Svētajā Garā, jums ir pravietošanas dāvana.”

 

Mani tas īpaši nepārliecināja. Es atkārtoju, ka nekad nebiju sapņojis vai redzējis, vai dzirdējis kaut ko no Gara. Viņš pasmaidīja un sacīja: „Jums vienkārši jāsper solis ticībā. Vai zināt, kā Pēteris staigāja pa ūdeni? Viņš apsēdās uz laivas malas virzienā uz ārpusi, un tad viņš sevi pastūma uz priekšu, izstiepa kājas un tad vienkārši nostājās uz ūdens virsmas. Tad viņš gāja pa ūdeni. Jums ir jādara līdzīgi.”
„Bet ko tieši jūs ar to domājāt? Ko man jādara?” es viņam jautāju.

 

„Šajā konferencē nevienu nenosoda, tāpēc jūs varat pamēģināt pravietot bez bailēm, ka mēs varētu jūs nosodīt vai atraidīt, ja nebūs perfekti. Mēs dodam dalībniekiem iespēju pravietot pēc katras slavēšanas. Sāciet ar vārdiem: „Šis ir vārds no Dieva” vai „Tā saka Tas Kungs”, un pārējais jums tiks iedots. Turpiniet runāt, līdz iedvesma pārtrūkst.”

 

Šī ideja bija biedējoša. Nākamajā dienā, kas bija konferences pēdējā diena, es cīnījos savās domās: „Vai es ko tādu varu izdarīt, un ja nu...? Pieņemsim, es sacīšu: „Šis ir Dieva vārds”, un neko nesaņemšu vai pateikšu kaut kādas muļķības. Tad es izskatīšos iedomīgs vai pat pēc viltus pravieša.”

 

 




Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

Tulkojis Edgars Ševčuks





Komentāri (1)  |  2015-09-15 06:56  |  Skatīts: 1610x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baiba* - 2015-09-28 23:59
Paldies!


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ