Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (1. turpinājums)







         Man tas bija kā cīņa starp vēlmi darboties Gara dāvanās (lai svētītu citus) un bailēm pārkāpt pārdabiskā robežas, jo notiktu tā: pēc tam, kad es pateiktu: „Šis ir vārds no Dieva”, atpakaļceļa vairs nebūtu. No tā brīža mans intelekts vairs nespētu mani glābt. Es būtu tikai divatā ar Dievu.

Es vēlējos spert soli ticībā, bet man nebija drosmes. Manas rokas bija nosvīdušas, es trīcēju un stingri saspiedu Hennijas roku. Mana ticība saruka līdz nenosakāmam mazumam, ka šaubījos, vai bija vēl palicis kāds sinepju graudiņš.
Tad es sapratu, ka šī būtu pēdējā iespēja mēģināt pravietot atvērtā vidē, un pārvarēju savas bailes.

Es nejutu īpašu iedvesmu, bet tomēr pamēģināju. Pēc slavēšanas es piecēlos kājās un sacīju skaļi: „Šis ir vārds no Dieva...”, un vienkārši turpināju runāt to, kas nāca prātā. Es dzirdēju sevi sakām: „Mana meita, Es esmu tevi dziedinājis.” Tas bija viss.
Es nejutu atvieglinājumu. Patiesībā biju vēl saspringtāks. Jautāju sev: „Vai tas tiešām ir no Kunga? Kas ja neviena sieviete tagad netiek dziedināta?”
Pieņemsim, ja es būtu sacījis: „Mana tauta, neskaties ne pa labi, ne pa kreisi, bet koncentrē savu skatienu uz Mani!”, tad visi par mani priecātos. Varbūt daži man uzsistu pa plecu, sacīdami: „Tev labi sanāca, iesākumam nav slikti.”

Bet tagad kaut kam bija jānotiek par liecību, ka tas tiešām bija Dieva vārds.
Pēc holandiešu tradīcijas, katras sapulces noslēgumā dzer kafiju. Es paņēmu savu tasīti un apsēdos kafejnīcas galējā stūrī. Es tur sēdēju ļoti klusi, biju nobijies. Aizritēja pusstunda, kamēr skolotājs pabeidza savu lūgšanu kalpošanu. Viņš arī ienāca kafejnīcā, palūkojās apkārt un pamanīja mani, sēžam stūrī. Tad viņš devās gar galdiem manā virzienā. Kad bija kādu divdesmit metru attālumā, viņš norādīja uz mani.

Es jutos briesmīgi: „Tūlīt dzirdēšu kritiku.” Viņš pienāca tieši pie mūsu galdiņa, joprojām skatoties uz mani. Tagad man bija jāuzzina patiesība.
Nostājoties manā priekšā, viņš skaļi un skaidri pateica, ka visi varēja dzirdēt: „Tas patiešām bija vārds no Dieva! Viena sieviete piegāja pie manis un sacīja: „Man bija briesmīga migrēna. Brīdī, kad es dzirdēju pravietisko vārdu „Mana meita, Es esmu tevi dziedinājis”, sāpes vienkārši pazuda, un es zinu, ka tās pazuda uz visiem laikiem.”
Uztraukums lielā mērā pazuda, it kā smagums būtu novēlies no pleciem. Es atkal varēju paelpot. Tātad Dievs runāja, kad es riskēju pamēģināt.

Turpmākajos gados es nekad neapstājos riska situācijā runāt pravietiskos vārdus ticībā. Protams, bija jauni izaicinājumi. Ko darīt, kad kāds pravietisko vārdu uztver kā pilnīgas muļķības un ka tas nav pielietojams viņa dzīvē? Ko darīt, ja kāds mani apsūdz buršanā, jo domā, ka nav iespējams pravietot daudz cilvēkiem?

Esmu visu to pieredzējis. Lielākajā daļā gadījumu pravietisko vārdu patiesums apstiprinājās. Tomēr tas nav lielā mērā saistīts ar mani, bet ar Dieva degsmi runāt uz Saviem cilvēkiem.
Reiz es runāju holandiešu ciema Putenas evaņģēliskajā draudzē. Putena ir vieta, kur dzīvoja mani vecāki (un joprojām tur dzīvo mana māte). Mani vecāki bija tradicionālā kalvinistu baznīcā. Toreiz mana māte bija atnākusi uz evaņģēlisko baznīcu (tā kā es biju tur sludinājis) un sēdēja man blakus slavēšanas laikā.
Pēkšņi es sajutu, ka Dievam ir pravietiskais vārds. Es nezināju tā saturu un nezināju, kuram cilvēkam tas bija paredzēts.
Tajā brīdī es atcerējos, ka man blakus sēž mana māte. Mani pārņēma bailes. Kas notiks, ja es piecelšos un paziņošu: „Šis ir Dieva vārds...” Kā viņa uz to reaģēs? Ko viņa par mani padomās? Tobrīd viņa neko nenojauta par manu iekšējo cīņu. Viņa nezināja, kas notiks. Mani satrauca vienīgi bailes no viņas vērtējuma.

Protams, man nebija jāpravieto tieši tajā brīdī. Man nav tāda sirds kā Jeremijam. Ja viņš mēģināja apslāpēt iedvesmu no Svētā Gara, viņš sajuta, ka Kunga vārds kā uguns dega viņa sirdī. Viņam bija tas noteikti jāpasaka. Man tā nebija. Es varēju atturēt sevi no pravietošanas. Man nebija tas noteikti jādara. Būtu kāds cits brīdis citā dienā, kad pravietot.

Bet tajā pašā laikā es sapratu, ka tās bija bailes no cilvēkiem, kas mani varētu atturēt no mana likteņa. Ja es tagad pieņemšu nepareizu lēmumu nepravietot, tas varētu gadīties atkal, un es galu galā varētu būt ar to paralizēts. Kungs it kā atvēra manas acis, lai es redzētu ļoti svarīgu lietu.

Vai tu ļauj bailēm sevi vadīt, vai arī tu esi nodomājis tās uzvarēt? Tajā brīdī es pieņēmu ļoti svarīgu lēmumu: es nepakļaušos savām bailēm, bet cīnīšos ar tām, līdz pilnībā uzvarēšu. Tā es piecēlos kājās un paziņoju: „Šis ir Dieva vārds tev, Mana meita...”.

Kad es biju pateicis pravietisko vārdu, es paskatījos uz savu mammu. Viņa nekādi uz to nereaģēja, bet es biju uzvarētājs.
Tev arī būs tādas pašas problēmas, un tas ir tik ļoti svarīgi uzņemties risku un nekad nepakļauties bailēm.
Tev, ļoti iespējams, sākot pravietot, būs tādas pašas bailes, bet neļauj bailēm, ko citi padomās vai sacīs par tevi, tevi vadīt vai paralizēt tevi. Uzdrošinies pateikt to, ko tu jūti, ka Dievs ir ielicis tavā sirdī, un nekad nepadodies bailēm!

Man tāpat kā lielākajai daļai cilvēku cīņa ar bailēm bija ilgstoša. Nesen Dievs vēlējās pacelt manu pravietošanas kalpošanu, iekļaujot tajā „pravietisko dziedināšanu”.

Kad es biju Igaunijas Kristīgajā televīzijā, intervētājs man uzdeva jautājumu, vai es varētu „pravietiski dziedināt”. Es sapratu, ko viņš ar to domāja. Viņš vēlējās, lai es skatītos tieši kamerā un sacītu, piemēram,: „Tu, kuram ir labās auss iekaisums, uzliec savu roku uz tās un saņem savu dziedināšanu tagad!”

Tas ir divkārt grūti, jo tev ir jāsaņem atklāsme no Dieva, ko Viņš vēlas darīt raidījuma laikā, turklāt, kad tevi vēl filmē. Televīzijas studijas apstākļi izraisa papildus uztraukumu, kas kavē saņemt atklāsmi. Tobrīd manā prātā bija daudz jautājumu. „Vai intervētājs redz mani kā amerikāni (varbūt Beniju Hinu)? Vai viņš uzdod šo jautājumu katram viesim? Varbūt tieši Dievs vēlas, lai es spertu nākošo soli ticībā?” Es izlēmu ticēt, ka tas jautājums bija no Dieva, tāpēc mēģināju saņemt atklāsmi, un tas nostrādāja. Protams, man joprojām vajadzētu saņemt vēl kādas atsauksmes no skatītājiem. Intervētājs (un Dievs) izaicināja mani iziet tālu ārpus manas komforta zonas tā, ka es vēlāk tiklab varēju arī pateikt: „Es nekad neko tādu vairs nedarīšu.”


Es sapratu, ka Dievs iedrošināja mani turpināt darboties pravietiskajā dziedināšanā. Kopš tā laika es noslēdzu lielāko daļu savu sapulču ar pravietiskiem vārdiem par konkrētiem dziedināšanas gadījumiem. Šeit ir daži piemēri: „Kādam no klātesošajiem sāp sejas labā puse; kādam ir cista vai audzējs labās rokas bicepsam; kādam ir problēma pie paduses utt.” Tālāk es aicinu cilvēkus, kas atpazīst savu kaiti, iznākt priekšā. Reizēm cilvēki iznāk ātri, reizēm nenāk, jo netic, ka Dievs runāja caur mani, vai tāpēc ka ir nobijušies.


Drīz pēc tam, kad sāku darboties pravietiskajā dziedināšanā, es kalpoju vienā sanāksmē. Prasot Dievam atklāsmi, saņēmu, ka kādam no klāstošajiem bija nopietna kaite labajai acij. Kad es aicināju cilvēku, kuram ir šāda problēma, panākt uz priekšu, neviens nenāca. Es vienkārši stāvēju, velti gaidot. Man uznāca bailes. Vai es kļūdījos? Vai es kaut ko izfantazēju?

Es klusu sacīju Kungam: „Dievs, nedari man tā, jo es zaudēšu pašapziņu. Es riskēju, bet nekas nenotiek. Nav nekāda apstiprinājuma.” Beigās pienāca trīs sievietes ar acenēm. Es kalpoju viņām, bet uzlabojumu nebija. Es biju galīgi neapmierināts.
Kad sapulce bija beigusies un vairums cilvēku bija aizgājuši, pie manis pienāca liela auguma vīrietis. Viņš bija kādus divus metrus garš un acīmredzot nāca no īpašas vides. Viņa muskuļaino roku bicepsus rotāja tetovējumi ar kailām sievietēm. Nostājoties manā priekšā, viņš pačukstēja: „Esmu nobijies.” Šis milzis bija nobijies? Tad viņš sacīja: „Es esmu nesen „atgriezies”. Šādas sapulces man ir kaut kas jauns. Bērnībā ar mani notika negadījums, kā rezultātā mana labā acs tika sasista. Es ar to redzu tikai gaismu un ēnainus siluetus”.
Es kalpoju viņam, un pēc piecām minūtēm, raidot Dieva spēku viņa acij, tā bija pilnībā atjaunota. Viņš dejoja kā bērns, saukdams: „Es tagad varu redzēt visu!”

Daudzu gadu gaitā, kalpojot pravietiskajā kalpošanā (kopš 1977. gada), cilvēki pieņēma Jēzu, tāpēc ka viņus aizskāra pravietiskie vārdi, kas ir pilni mīlestības un patiesības. Es pravietoju baznīcās sludinot un kalpojot. Es pravietoju uz prāmjiem, lidmašīnās, vilcienos, mašīnās, autobusos un pat mistiskos gadatirgos, kur New Age sekotāji atgriezās pie Jēzus.

Dažreiz slimi cilvēki saņēma dziedināšanu, cilvēku dzīves tika burtiski glābtas. Izmisuši ticīgie dzirdēja vārdus, kas viņiem deva cerību; tika pasludināta Dieva griba nākotnei.

Šobrīd es vienkārši padalīšos ar dažiem stāstiem. Pirmais notika ap 1990. gadu. Mani uzaicināja sludināt vienā draudzē. Slavēšanas laikā es pamanīju sievieti, kas nebija ieinteresēta notiekošajā. Viņa nedziedāja līdzi; viņas sejas izteiksme bija vienaldzīga, bez emocijām.

Es viņu nepazinu un nekad iepriekš viņu nebiju redzējis. Slavēšanas beigās es piecēlos un pagriezos viņas virzienā. Es aizvēru acis un pravietoju. Vēsts skanēja aptuveni tā: „Mana meita, Es tevi mīlu. Pašreiz, pat ja tu neizrādi nekādas emocijas, tava dzīve virzās uz postu. Iekšēji tu esi apjukusi domās un nezini, kā atrisināt situāciju, bet man ir risinājums...” Tajā brīdī es jutu, ka Dievam ir vēl kāds vēstījums viņai.
Tas bija par abortu. Es vēl nezināju, ko Dievs gribēja viņai teikt par to, bet jutu, ka nevajadzētu sacīt to publiski. Tā es nolēmu satikt viņu pēc dievkalpojuma un pajautāt par to.
Kad es atvēru acis, ieraudzīju, ka viņa skatījās uz mani. Viņas skatiens bija satriekts. Viņa, visticamāk, saprata, ka šis vārds bija domāts viņai.

Pēc sludināšanas viņa atnāca, lai saņemtu kalpošanu. Viņu noteikti iespaidoja pravietiskā vēsts un sludināšana. Pirms es jautāju viņai pastāstīt par viņas situāciju, es teicu, ka Dievam ir vēl kāda vēsts. „Tā ir par abortu,” es sacīju.

Viņa gandrīz apjuka. Spriežot pēc viņas roku žestiem, viņa nodomāja: „Tas nevar būt! Jūs taču neko nezināt par to.”
„Kas ar jums notika?” es viņai jautāju. Viņa atbildēja: „Esmu stāvoklī, bet to neviens nezina, izņemot mani un manu ārstu. Pat mana māte nezina.
Lieta tāda, ka es nezinu, kurš ir bērna tēvs. Man ir bijusi ļoti vētraina dzīve. Pēdējā laikā man ir bijušas dzimumattiecības ar diviem vīriešiem. Viens no viņiem varētu būt bērna tēvs. Es nezinu, kā rīkoties šajā situācijā, un nolēmu veikt abortu, nevienam neko nestāstot.”
Tad viņa izstāstīja man par savu dzīvi. Viņa sešpadsmit gadu vecumā atdeva savu dzīvi Jēzum. Viņa pieņēma ūdens kristības, bet kādā brīdī izdarīja nepareizas izvēles. Viņa aizgāja no draudzes, atgriezās „pasaulē”, un viņai bija daudz vīriešu. Šāds dzīvesveids turpinājās astoņus gadus, un tagad viņa bija stāvoklī.

Viņai gadījās satikt senu paziņu. Šī sieviete, neko nenojaušot par viņas situāciju, uzaicināja viņu uz dievkalpojumu, un viņa atsaucās. Tā bija pirmā reize astoņu gadu garumā, kad viņa apmeklēja baznīcu.
Tajā rītā pravietiskais vārds dziļi aizskāra viņu. Dievs acīmredzami zināja par viņas problēmu un joprojām mīlēja viņu. Viņa no jauna atdeva savu dzīvi Jēzum. Viņas dzīvība tika glābta. Bet kas notika ar nedzimušo bērnu? Vietējās draudzes mācītāja sieva ieteica viņai atbalsta grupu, un viņa izlēma paturēt bērnu. Viņai piedzima meita. Tagad viņas meita ir pievilcīga jauna sieviete… Tas pierāda, ka pravietošanas dāvana var glābt dzīvību.
Nākamais piedzīvojums bija lidmašīnā.

Reiz, lidojot uz Surinamu, man gadījās parunāties ar sievieti, kas sēdēja man blakus. Viņa bija simpātiska, melnādaina sieviete ar sprogainiem matiem, kādus trīsdesmit piecus gadus veca. Es iesāku runāt par ticību. Viņa izrādījās nomināla kristiete, bet nebija apmeklējusi draudzi daudzus gadus. Pienāca brīdis, kad lidmašīna jau atradās virs Dienvidamerikas krasta, un es zināju, ka tagad kaut kam bija jānotiek.


Es pateicu viņai: „Man ir vārds no Dieva jums.” (Es it nemaz nezināju, par ko tas būs, bet nolēmu runāt ticībā). Viņa paskatījās uz mani samulsusi: „Ko? Vārds no Dieva?” Es viņai pajautāju: „Vai es varu kādu brīdi paturēt jūsu roku?” Viņa pasniedza roku, un es sāku pravietot. Tas skanēja aptuveni tā: „Mana meita, nesen tu tiki piekrāpta ļoti nepatīkamā veidā. Tagad tu dodies uz savu dzimteni, cerot atrast risinājumu, bet tu tikai atkal tiksi piekrāpta. Šis nav īstais veids, kā risināt tavas problēmas. Atdod savu dzīvi Man un ļauj, ka Es tevi vadu utt.”

Kad es atvēru acis, viņa pārsteigta raudzījās uz mani un sacīja: „Bet tā ir patiesība. Dažas dienas atpakaļ mans puisis atzinās, ka viņš gulēja ar citām meitenēm un plānoja mani pamest. Jā, es tiku piekrāpta! Tik tiešām es dodos uz savu dzimteni cerībā, ka tur, iespējams, sastapšu sev citu puisi”. Es paskaidroju viņai, cik ļoti Dievs viņu mīl un ka Viņam ir daudz labāks plāns viņas dzīvei. Līdz brīdim, kad lidmašīna piezemējās, viņa jau bija atdevusi savu dzīvi Jēzum.
 
Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

Tulkojis Edgars Ševčuks


Komentāri (0)  |  2015-10-05 07:18  |  Skatīts: 1165x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ