Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Izglītots mācītājs


  Riks Džoiners
 Kristieša brīnišķīgā dzīve

 Vārds nedēļai 42. daļa


                                                  Džonatans Edvardss (Jonathan Edwards)


                                                                          1703 – 1758

       Džonatans Edvardss ar pilnām tiesībām tiek uzskatīts par vienu no intelektuālākajiem cilvēkiem, ko Amerika ir devusi, un tomēr, viņš, iespējams, ir visvairāk pazīstams pateicoties vienai svētrunai ar nosaukumu „Grēcinieks Bargā Dieva rokās”. Vai tā ir vēstures ironija, vai tam kopā būtu jābut gan labojoši, gan pravietiski? Gan pirmās, gan otrās Lielās Atmodas avots bija dziļas grēku nožēlas kustība. Raksti skaidri runā, Dievs dusmo, bet pirms rīkoties, Viņš vispirms sliecas brīdināt tos, kas Viņu sadusmoja. Ja tie nožēlo grēkus, Viņš ātri piedod. Vai Viņš tagad dusmojas?

Pieaugošā deisma un reliģiskā divkosīguma laikā tiek uzskatīts, ka Edvardsa sludināšana aizdedzināja Pirmās Lielās Atmodas uguni. Viņa dzīve bija vēstījums, ka reāli gudrie vēl arvien meklē To Kungu, un Viņa sodu izpratne ir patiesais prāts un inteligence.

Piedzimis ģimenē, kas veltījās apmācībai, Edvards jau 12 gadu vecumā iestājās Jēlas Universitātē. Uz viņu dziļu iespaidu atstāja Džona Lokka darbs „Pieredze par cilvēka saprašanu”, un viņā brieda mīlestība uz dabaszinātnēm. Dabaszinātnes daudzus pievērsa deismam, bet uz Edvardsu tas atstāja pretējo iespaidu. Viņš kļuva par vēl vairāk veltījušos Kristus un Viņa glābšanas meklētāju. Savā pēdējā mācību gadā viņam bija pārdzīvojums, kas viņu pārmainīja, un viņš «piedzima no augšienes».

Saņēmis diplomu, viņš divus gadus veltīja teoloģijas studijām. Šajā laikā padziļinājās viņa izpratne par dabu kā īpašu Dieva vēstījumu. Viņš nonāca līdz izpratnei, ka viņa mīlestība pret radību ir viņa mīlestības rezultāts pret Radītāju. Un viņš pie šī uzskata pieturējās visu dzīvi. Viņš līdzsvaroja savu zināšanu par Dieva labestību ar Tā Kunga bardzību attiecībā pret grēku. Šis lielais morāles kompass bija viņa dzīves vizītkarte.

Kā kalvinists, kas saistīts ar kongregacionāļiem ar puritānisku izcelsmi, Edvardss sekoja skaidram plānam atbilstoši vecumam attiecībā uz disciplīnu. Viņš ticēja skaidram prātam, stingrai diētai un laiku nešķieda velti. Tāpat viņš pieturējās pie plāna, kas paredzēja 13 stundas dienā nodarboties ar zinātnēm. Šī iemesla dēļ viņš skaitījās izglītots mācītājs. Viņa spēcīgā mīlestība uz zināšanām noveda pie tā, ka viņš kļuva par pazīstamu sludinātāju, atmodas darbinieku, teologu un filozofu. Viņu vēl arvien uzskata par vienu no visu laiku lielākajiem domātājiem. Iespējams, ka pietika ar šo apbrīnojamo un patieso disciplīnas un zināšanu savienojumu, lai parādītu milzīgu ietekmi uz Pirmo Lielo Atmodu.

Edvardss vēroja un uzraudzīja savā draudzē Norhemptonā, Masačūsetas štatā, pašas pirmās atmodas Amerikas vēsturē no 1733 līdz 1735 gadiem. Šo atmodu pavadīja dziļa grēka atziņa, un tādēļ tai bija uzbrukumi, ar apvainojumiem fanātismā. Ja sātans nespēj apstādināt Dieva kustību, tas ieies no aizmugures un pacentīsies to iegrūst galējībā. Visdrīzāk, tas notika ar pirmo atmodu, un garīgas traģēdijas bija tās atdzišanas iemesls. Un tomēr, ziņa par to, kas toreiz notika, aizsniedza Angliju un Skotiju, izsaucot interesi vairākos sludinātājos. Amerikāņu kolonijas viņiem likās kā nobrieduši pļaujas lauki ar bagātu ražu.

Neskatoties uz to, ka pirmais atmodas vilnis nebija spēcīgs, Edvards palika uzticīgs atmodas idejām. Viņš tajā redzēja potenciālu, redzēja, kā atmoda var pārveidot dzīvi un mainīt sabiedrību. Meklējot sapratni, Edvards pat izpētīja atgriešanos visos psiholoģiskajos sīkumos, cenšoties labāk izprast cilvēka uzvedību un dvēseles dievišķo izgaismošanu, kas atnesa izpirkšanu un atjaunošanu.

Kad Džons Vaitfilds (George Whitefield) devās ceļojumā pa kolonijām, lai 1739.-1740.gados sludinātu, viņš atrada Edvardsā sabiedroto. Vaitfilds atstāja pārsteidzošu iespaidu uz kolonijām. Bendžamins Franklins iedraudzējās ar evaņģēlistu un publicēja visas viņa svētrunas savas avīzes pirmajā slejā. Drīz vispārējā izpratne par Dievišķo un cilvēka atbildību Dieva priekšā ienāca un izplatījās pa visu Jaunangliju. Vaitfilda svētrunas Edvardsam atgādināja par atmodu. Un viņš kopā ar tiem, kas jau bija baudījuši atmodu, sāka no jauna pēc tās tiekties.

Tieši šādā atmosfērā dzima 1741.gada atmoda. Daudzi saista tās sākumu ar pašu populārāko svētrunu: „Grēcinieks Bargā Dieva rokās”. Saskaņā ar esošajām liecībām viņš šo svētrunu lasīja monotonā balsī pie sveces gaismas. Un visdrīzāk tā ir taisnība, ja ņemam vērā Edvardsa sistemātisko stilu pieturēties pie loģiskiem punktiem savā vēstījumā. Iespējams, svētruna tika pasniegta sausa monotona lasījuma veidā, bet klausītājus pārņēma tāds nosodījums, ka moku un izmisuma kliedzieni bija tālu dzirdāmi, piesaistot citus. Dziļa grēka nožēla nolaidās pār reģionu, un atmoda izplatījās līdz pašai Ņūdžersijai.

No jauna parādījās opozīcija it kā emocionalitātes dēļ, kas izpaudās vētrainos izsaucienos, konvulsijās un pat krišanā, kas šodien ir pazīstamas kā Gara izpausmes. Edvards aizstāvēja šīs izpausmes kā neviltotu reakciju uz Svētā Gara kustību cilvēka dvēselē. To aizstāvībai viņš nopublicēja rakstu: «Svētā Gara darba raksturīgās iezīmes». Galvenais viņa arguments atmodas aizstāvībā bija krasā tikumības uzlabošanās zemē.

Šī krasā morāles uzlabošanās bija acīm redzams Pirmās Lielās Atmodas rezultāts. Atmoda sākās dažādās vietās, katra no tām ilga vienu vai divus gadus. Bet pati Atmoda ilga gadu desmitiem un kļuva līdzīga nepārtrauktam lietum, kas pamazām palielināja garīgo gruntsūdeņu līmeni. Dzima labākās koledžas un universitātes, kas nodrošināja ar sludinātājiem un mācītājiem valsti, kura arvien dziļāk iegremdējās dievišķajā.

Tajā pat laikā Džona Veslija metodistu kustība izplatījās Anglijā. Lielā morāviešu misijas kustība tāpat parādījās dienvidu kolonijās un sāka izplatīties pa pasauli. Daudzas pozitīvas ietekmes deva savu ieguldījumu DNS valstij, kura kļuva par Savienotajām Valstīm, bet Džonatāns Edvardss deva vislielāko ieguldījumu. Viņš noteikti sludināja par grēka neizbēgamām sekām, bet viņa svētrunās vienmēr pēdējais vārds bija Dieva lielajai mīlestībai, kas parādījās Viņa Upurī par grēkiem pie krusta. Edvards uzskatīja, ka, jo dziļāka bija izpratne par atgriešanos no grēkiem, jo lielāka atkarība no krusta un mīlestības pret Glābēju, kas vadīja viņa dzīvi.

XIX - XX gadsimtu mijā A.E. Vinšips izstudēja Džonatāna Edvardsa pēcnācējus 150 gadu garumā pēc viņa nāves. Tāpat viņš izstudēja pēcnācējus Maksam Džuksam, Edvarda laika biedram, pazīstamam noziedzniekam. Rezultāti bija pārsteidzoši, tie pierādīja mantojuma spēku.

Edvardsa pēcnācēji bija:
viens viceprezidents,
trīs ASV senatori,
trīs gubernatori,
trīs mēri,
trīspadsmit koledžu rektori,
trīsdesmit tiesneši,
sešdesmit pieci profesori,
astoņdesmit valsts iestāžu ierēdņi,
simts juristi,
simts misionāri

Maksa Džuksa pēcnācēji bija:

septiņi slepkavas,
sešdesmit zagļi,
piecdesmit izlaidīgas sievietes,
simt trīsdesmit citi noziedznieki,
vairāk nekā trīssimts nabagu (kas kopā ņemot vairāk nekā divus tūkstošus gadu nodzīvojuši labdarības iestādēs (nakts patversmēs pašiem nabadzīgākajiem))
četri simti pazaudēja savu veselību pārmērību dēļ.

Sarēķināja, ka Maksa Džuksa pēcnācēji valstij maksāja tajos laikos vairāk nekā 1,2 miljonus.

Dažas no Edvarda populārākajām grāmatām:

«Beigas, kādēļ Dievs radīja pasauli» (The End for Which God Created the World)
«Dāvida Brainerda dzīve» (The Life of David Brainerd)
«Reliģiskās atkarības» (Religious Affections)
«Kristus Valstības attīstība uz zemes» (The Advancement of Christ's Kingdom on Earth)
«Dieva Gara darbības raksturīgās iezīmes» (Distinguishing Marks of a Work of the Spirit of God)

 

MorningStar Ministries

 

Uz krievu valodu tulkojusi Diāna Kirsanova.

No krievu valodas tulkojusi Ilze Platace

Avots: www.outpouring.ru




Komentāri (0)  |  2015-12-07 07:12  |  Skatīts: 782x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ