Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Amerikas atmodas nesējs


  Riks Džoiners
 Kristieša brīnišķīgā dzīve

 Vārds nedēļai 43. daļa


Džordžs Vaitfilds (George Whitefield)
1714-1770

Kādu laiku Džordža Vaitfilda vārds bija vispazīstamākais visā pasaulē. Bez šaubām, viņš bija sava laika vispopulārākais reliģiskais līderis, un viņam pieskaita Pirmās Lielās Atmodas izplatīšanu. Šī atmoda ne tikai atnesa dziļas izmaiņas kristietībā, bet arī līdz nepazīšanai pārmainīja rietumu civilizāciju. Ir grūti iedomāties, kam līdzinātos pasaule, ja Vaitfilds nebūtu devis savu ieguldījumu.

Viņš piedzima 1714.gadā Anglijā, Gločesteras pilsētā. Vēlāk viņš iestājās Oksfordas universitātē, kur iepazinās ar brāļiem Veslijiem; Džonu un Čarlzu. Trīs draugi Oksfordā iestājās „svēto klubā”, bet viņu draudzība rezultātā izmainīja pasauli. Viņi kopā nodibināja Metodistu un Evaņģēlisko kustību, kas izmainīja ne tikai kristietības atklāsmi, bet tāpat arī Britu Impērijas un Ziemeļu koloniju kustības trajektoriju.

Vaitfilds aizbrauca uz kolonijām, un kalpoja kā mācītājs Savannā, Džordžijas štatā. Bet 1738.gadā viņš atgriezās Anglijā, lai savāktu līdzekļus bērnu namam Savannā. Atrodoties Anglijā, viņš sludināja tādās lielās sapulcēs, ka draugi viņu pārliecināja sludināt ogļračiem Bristolē zem klajām debesīm. Viņš pulcināja milzīgus pūļus, daži apgalvoja – vairākus tūkstošus. Šie panākumi noveda līdz tam, ka daudzi viņu pierunāja palikt, bet viņš gribēja atgriezties Savannā. Tādēļ palūdza Džonam Veslijam paņemt savās rokās kalpošanu Bristolē. Tas noveda pie tā, ka abi šie kalpotāji iegāja savas dzīves visauglīgākajā periodā.

Der atzīmēt, ka Vaitfilds bija nesatricināms kalvinisma piekritējs, stipri ticot izredzētībai un izraudzīšanai. Taču Džons un Čarlzs pieturējās pie arminiānisma (pēc mācības iz- veidotāja J. Arminija (1560.–. 1609.) vārda] – mācība, kas uzsver žēlastības universālis- mu un brīvo gribu) doktrīnām, kas skaitījās tieši pretējas kalvinismam. Un tomēr Vaitfilds un brāļi Vesliji palika uzticami draugi un atbalstīja viens otra darbu. Kad Vaitfildam jautāja, vai viņš domā satikt Džonu Vesliju debesīs, viņš atbildēja:
«Nē, es domāju, ka viņš būs tik tuvu tronim, bet es būšu tik tālu aizmugurē, ka mums tur būs ļoti grūti satikties». Lūk, tik dāsnas bija viņu attiecības vienam pret otru, kā arī pret citiem kalpotājiem un kustībām, no kurām viņi atšķīrās. Šis cēlais gars cilvēku acīs pacēla šo kalpošanu un atvēra daudzu sirdis aiz šo kustību un denomināciju robežām.

Benjamins Franklins un Vaitfilds

Vaitfilds kļuva par pašu pazīstamāko Britānijas sludinātāju, kad 1740.gadā sāka savu tūri pa Amerikas kolonijām. Viņš ātri piesaistīja lielus pūļus tāpat kā Britānijā, ka drīz daudzi uzskatīja par pašu ietekmīgāko figūru kolonijās. Benjamins Franklins izturējās skeptiski pret atskaitēm, ko par viņu dzirdēja, kas saturēja stāstījumus par sapulču lielumu, kuras Vaitfilds organizēja. Tas pamudināja Franklim aiziet uz sapulci Filadelfijā, kur viņš sludināja, lai visu ieraudzītu savām acīm.

Klausoties Vaitfilda svētrunu, Franklins nolēma aiziet no pūļa, lai izmērītu attālumu, kurā viņš to varētu skaidri sadzirdēt. Bet pēc tam viņš aprēķināja laukumu, kuru aizņēma cilvēki, un pēc saviem aprēķiniem viņš secināja, ka Vaitfilda balsi var dzirdēt un saprast vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši cilvēku.

Pēc iepazīšanās ar Vaitfildu Franklins kļuva viņam par labu draugu. Viņš uzskatīja sludinātāju par patiesu intelektuāli un nolēma nodrukāt dažus viņa traktātus kopā ar pilnām svētrunām savā avīzē. Tas Atmodas uguni aizdedzināja vēl vairāk.

Franklins bija ekumēnists un atbalstīja, ka Vaitfilds piesaistīja visu denomināciju cilvēkus. Pēc kādas viņa svētrunas Franklins uzrakstīja: «Mūsu iedzīvotāju manierēs radās brīnišķīga pārmaiņa». Vārds «manieres» tajā laikā apzīmēja morālās īpašības. Tālāk viņš turpināja rakstīt par šo transformāciju: «no nevērības un vienaldzības attiecībā pret reliģiju, liekas, ka visa pasaule kļūst reliģioza tā, ka neviens vakarā nevar iziet cauri pilsētai, nedzirdot uz ielas dažās mājās psalmus».

Vaitfilds, morāvieši Pensilvānijā un Džonatans Edvards Jaunanglijā bija trīs galvenie Amerikas garīgās atmodas ietekmes avoti. Bez šaubām, Vaitfilda milzīgās sapulces nopietnā veidā ietekmēja atmodu, bet šīs sēklas izauga pateicoties viņa svētrunu plašai izplatībai, tai skaitā arī ar Franklina palīdzību. Visi šie faktori dziļi ietekmēja kolonijas un palīdzēja ielikt valsts veidošanā garīgo DNS.

Pavisam Vaitfilds apmeklēja Ameriku septiņas reizes, šķērsojot okeānu trīspadsmit reizes. Pēc dažiem aprēķiniem viņš sludināja 18 tūkstošus reižu, bet vairāk kā septiņdesmit svētrunas tika nopublicētas un izplatītas. Vaitfilds sludināja vienkāršu, ne pārgudru evaņģēliju, pašu varenāko vēstījumu no visiem. Viņa sludināšanas stils atnesa radikālu transformāciju Anglijā un viņas kolonijās. Viņš izvilka evaņģēliju no ierobežotām baznīcas ēkām un to pārnesa tur, kur risinājās cilvēku reālā dzīve.

Tā bija radikāla atkāpe no tā laika tipiskā reliģiozā šablona. Pateicoties tam, baznīca beidza būt par gala mērķi un kļuva par līdzekli. Kolonisti vienalga bija individuālisti, bet tas pastiprināja viņu mīlestību pret brīvību un atsevišķi ņemta cilvēka vērtību. Atmoda ietekmēja 50% koloniju iedzīvotāju, bet tas bez šaubām ietekmēja viņu centienus pēc patiesas demokrātijas valsts pārvaldē. Iespējams, ka nenotiktu Amerikas revolūcija, ja nebūtu Lielās atmodas
Verdzības aizstāvis

Džordžija 1735.gadā pasludināja verdzību par pretlikumīgu, bet 1749.gadā Džordžs Vaitfilds veica kampaņu tās legalizācijai. Viņš uzskatīja, ka dienvidu kolonijās bija pārāk karsti un baltie paši nevarēja strādāt savos laukos, tādēļ viņu zemes nevarēja atnest peļņu bez vergu darba. 1751.gadā šīs kolonijas valdības locekļi legalizēja verdzību, iespējams, pateicoties Vaitfilda ietekmei. Un pēc tam viņš iegādājās vergus darbam savā plantācijā un tāpat savā bērnu patversmē.

Vaitfilds bija pazīstams ar savu labo attieksmi pret saviem vergiem, un viņu kritizēja katrs, kas slikti izturējās pret saviem vergiem. Viņa vergi bija ļoti uzticami. Neskatoties uz to, ka viņš uzskatīja vergu darba izmantošanu par pieļaujamu, bet lūk vergu tirdzniecību uzskatīja par saknē nepareizu parādību, un šāda pozīcija ir mīkla mums. Un tomēr, viņš uzskatīja, ka vergu tirdzniecība ir līdzeklis, kā izvest cilvēkus no viņu pagāniskās zemes un vest tos pie Kristus un glābšanas. Tādā veidā viņu pēcnācējiem bija iespēja augt Dieva bijībā un mācībā. Tāpat viņš uzskatīja par nepieciešamu pirkt pēc iespējas lielāku skaitu vergu, lai viņu dzīves padarītu komfortablākas.

Bieži cilvēki attaisno ļauno, tajā veicot kaut ko labu, bet ļauna un laba atzīšanas koka labā daļa ir tikpat indīga, kā ļaunā. Tādēļ šis varenais sludinātājs, kurš, iespējams, bija pats lielākais brīvības sēklas sējējs kolonijās, iesēja arī verdzības sēklas. Cilvēks, kurš atnesa kolonijai glābšanu un gaismu, tāpat iesēja to, kas beigu beigās maksāja daudzu dzīvības, radot Amerikā bezprecidenta ārdošu krīzi – Pilsoņu karu.

Atceros, kad biju vēl bērns, mēs braucām ciemos pie vecvecmāmiņas un vecvectētiņa. Viņu muiža vēl arvien glabāja ēkas vergiem. Viņi lepojās ar saviem senčiem, kuri bija vergturi. Viņi piedzima daudzus gadus pēc Pilsoņu kara, bet vienalga par to runāja. Atceros kādu sarunu vakarā pie mājas lieveņa. Parasti visas sarunas noveda pie tā, cik labi bija izturējušies pret „viņu vergiem”. Ja kaut kam visu laiku ir nepieciešami attaisnojumi, tad mums ir jāsaprot, ka tas ir ļaunums.

Tik pat pārsteidzoši ir tas, kā Mārtiņš Luters, kas ar Reformāciju atnesa pasaulei tik daudz gaismas, varēja iesēt naida un ļaunuma sēklas savos antisemītiskajos darbos. Šo sacerējumu dēļ viņu uzskata par to, kas sagatavoja ceļu Holokaustam XX gadsimtā. Jēkaba 3:11 mēs redzam jautājumu: « Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? », bet Zālamans Mācītājs 3:16 atbild: «Vēl es esmu novērojis zem saules tiesas vietu - tur valdīja netaisnība, un taisnības vietu - tur valdīja bezlikumība.». Šajos laikos uz zemes mēs nevaram sagaidīt tīru taisnu tiesu vai tīru taisnību, bet drīzāk taisnas tiesas un netaisnas tiesas sajaukumu, taisnību ar nelikumību. Pat lielie Bībeles varoņi dažreiz kļūdījās, izņemot Vienu. Viņš ir vienīgais, uz ko mēs varam paļauties. Nevis uz cilvēku, bet uz Viņu. Šajos laikos pat labākajiem no labākajiem vienalga ir piemaisījumi.

Amerika cauri daudziem pārbaudījumiem un problēmām guva panākumus konfrontācijā un daudzu ļaunumu pārvarēšanā, bet ir vēl vieta progresam. Beigu progress neatnāks, kamēr mēs nesapratīsim; pat ja koks nes labus augļus, bet ja to krusto ar kādu ļaunu augli, tad visam šim kokam ir jāiet ar līkumu apkārt. Ir Dzīvības koks, Pats Kristus, kurā nav ne ļaunā, ne indīgu augļu.


MorningStar Ministries

 

Uz krievu valodu tulkojusi Diāna Kirsanova.

No krievu valodas tulkojusi Ilze Platace

Avots: www.outpouring.ru

 


Komentāri (0)  |  2015-12-21 06:57  |  Skatīts: 674x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ