Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (5. turpinājums)


   Gordons van Veilens


        

     
Dievs un Jēzus vēlas, lai mēs pravietotu. 1. Kor. 12:31 Pāvils saka: "Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām", un, kad viņš pabeidz runāt par mīlestību, viņš turpina 1. Kor. 14:1 "Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi, lai jūs varētu pravietot". Pravietošana un pievienotās atklāsmes dāvanas ir ļoti spēcīgas un par milzīgu svētību gan ticīgajiem, gan neticīgajiem.

 

Ar savas izpratnes vārdiem, tu vari aizskart cilvēka prātu. Bet ar pravietiskajiem vārdiem tu aizskar sirdi - ticīgo sirdis, kā arī neticīgo... Pravietiskais vārds savieno vārda saņēmēju ar To Kungu.

 

Reizēm savai auditorijai es saku: "Ikviens, kurš evaņģelizē, piedzīvo to pašu. Tu kādam pasaki, ka Dievs viņu mīl un viņi reaģē aizkaitināti: "Ja Dievs ir mīlošs, kāpēc tad pasaule ir tik nožēlojama un netaisnības pilna?". Šādās situācijās mēs parasti nonākam līdz neauglīgai diskusijai. Taču tad, kad neticīgais ienāk mūsu Dziedināšanu Istabās un mēs sākam (kā parasti) mūsu kalpošanu ar 3 pravietiskajiem vārdiem, deviņos no desmit gadījumiem, viņi atdos savu dzīvi Jēzum nākošo piecu minūšu laikā".

 

Bukarestē, cilvēks, kas mani uzņēma, pārbaudīja manu apgalvojumu. Viņa bija atvedusi savu neticīgo brālēnu uz kalpošanas sesiju. Jaunajam cilvēkam teicu, ka ne tikai labprāt par viņu lūgšu, bet es lūgšu Dievam, lai Viņš runā ar viņu. Viņš paskatījās uz mani neticībā, taču piekrita saņemt kalpošanu. Tad es sāku pravietot pār viņu. Manuprāt, pravietiskais vārds nebija nekas īpašs. Tas bija par kādām iekšējām sāpēm, par Dieva mīlestību uz viņu, taču nebija nekādu atklāsmju par apslēptu grēku vai ko tamlīdzīgu. Kad atvēru acis, redzēju viņu lūkojamies manī. Es jautāju: "Ko tu par to domā? Vai šie vārdi ir mani, vai tie nāk no Dieva?" Viņš reaģēja uzreiz: "Tiem jābūt no Dieva". Piecas minūtes vēlāk mans tulks vadīja viņu grēku nožēlas lūgšanā. Pravietošanā Gars apiet vārda saņēmēja racionālo prātu un runā tieši sirdī.

 

Kā jauns 'pravietis' es reiz apciemoju kādu svarīgu kādas industrijas vadītāju. Viņš bija ticīgais. Mūsu tikšanās beigās es vaicāju, vai varu par viņu aizlūgt. Viņš piekrita, un es atvēru muti, lai saņemtu pravietisko vārdu. Iedvesma bija ievērojami īsa un vienkārša. Es teicu: "Mans dēls, tavi grēki tev ir piedoti!" Patiesībā jutos nedaudz apmulsis par šo vārdu. Mēs visi zinām, ka mūsu grēki mums ir piedoti. Nav vajadzības atkārtot tik populāru atziņu. Man par pārsteigumu šis svarīgais vīrs sāka raudāt.

 

Pēc tam, kad viņš bija atguvies, viņš teica: "Pirms daudziem gadiem es piekrāpu savu sievu ar citu sievieti. Kad viņa par to uzzināja, viņa izleca pa trešā stāva logu, gribēdama sevi nogalināt. Taču viņa nenomira. Viņa vienīgi salauza abas kājas. Taču viņas gars arī bija salauzts. Viņas kājas tika dziedinātas, taču viņa nekad neatveseļojās no sava salauztā gara. Kopš tā laika viņa cieta no depresijas, un katru gadu viņa bija jāved uz vairākiem mēnešiem uz slimnīcu. Zinu, kā tā ir mana vaina. Tās ir mana grēka sekas. Neesmu nekad varējis sev to piedot, jo vēl aizvien es dzīvoju ar šīm sekām. Taču šovakar Dievs apstiprināja manai sirdij, ka man ir piedots un nu varu piedot pats sev".

 

Šis ir pravietošanas spēks, jo tas sevī nes Dieva klātbūtni.

 

Pirms vairākiem gadiem ar savu komandu devāmies uz Ukrainu. Ar mani bija Kristīna, mana 'meita' no Rumānijas un Joanna, ļoti pravietisks draugs no Holandes. Kamēr mēs stājāmies rindā, lai iereģistrētu mūsu bagāžu, mēs savstarpēji sarunājāmies angliski.

 

Protams, ka mēs runājām par Dievu un par mūsu misiju. Pēkšņi balss no muguras ierunājās: "Vai jūs esat misionāri vai kas tamlīdzīgs?" Mēs paskatījāmies un redzējām pāri. Viņi bija no Ukrainas. "Uz to pusi", es atbildēju. Vīrietis jautāja: "Ko Jūs esat paredzējuši darīt manā valstī?" Centos paskaidrot, ka palīdzam Ukrainā nodibināt Dziedināšanas Istabas. Par cik nespēju izstāstīt to divos vārdos, gribēju zināt vai viņš ir ticīgais vai ne. Tāpēc vaicāju: "Vai esat kristietis?". Viņš atbildēja negatīvi: "Nē, es neesmu ticīgais, bet man ir draugi, kas ir no harizmātiskās draudzes, tāpēc es mazliet zinu par viņu ticību".

 

Tajā brīdī sapratu, ka mūsu tikšanās nav sakritība. Tas bija Dieva saplānots. Es uzaicināju viņu ar sievu uz kafiju kopā ar mums, pirms devāmies uz muitu. Viņi bija ar mieru, un mēs apsēdāmies.

 

Visupirms mēs runājāmies par mums un viņiem un tad par ceļošanu, taču es gatavojos kaut kam citam. Manas kompanjones jau zināja, kas ir gaidāms. Kādā brīdī es ielūkojos vīrietim cieši acīs un teicu: "Man ir vārds no Dieva jums". Viņš skatījās uz mani pārsteigts. "Ko?" viņš teica. Es atkārtoju: "Man ir vārds jums no Dieva. Vai varu paturēt jūsu roku lūdzu?" Viņš izstiepa savu roku. Aizvēru acis un sāku pravietot. Atkal, tas nebija nekas mulsinošs. Tikai Dieva mīlestības apliecinājums viņam un kādas mazas detaļas par viņa dzīvi.

 

Kad biju beidzis, viņš bija pilnībāšokēts. Viņa sieva panikā uzlēca kājās un teica: "Man vajag uz labierīcībām". Nenoliedzami tie bija meli. Viņa bija panikā un, iespējams, bija nobijusies, ka es arī pār viņu pravietošu. Vīrietis paskatījās uz mani. Tad viņš pēkšņi teica: "Man ir liela problēma. Esmu iemīlējies sava drauga sievā un viņa ir iemīlējusies manī un es zinu, ka tas ir nepareizi!" Tajā brīdī manas divas asistentes arī pieleca kājās. "Mums arī vajag uz labierīcībām", viņas teica. Arī tie bija meli. Viņas saprata, ka tas varētu nebūt viegli šim vīram no Ukrainas atzīties seksuālā grēkā, kamēr viņas, kā sievietes atradās blakus. Viņas nedevās arī uz tualeti. Viņas vienkārši distancējās kādus 30 metrus, un es redzēju viņas lūdzamies mēlēs.

 

Šis vīrs sāka atzīties grēkos un uzticēja man kādus ļoti jocīgus notikumus. Reizēm viņš piedzīvoja tādu kā savas slepenās mīļākās 'klātbūtni' savā guļamistabā vai kaut kur mājā, kad patiesībā viņas tur nebija. Viņš vēlējās izbeigt šīs grēcīgās attiecības un vēlējās, lai šī okultā 'klātbūtne' izbeigtos. Turpmākās 20 minūtes es kalpoju viņam, kamēr manas asistentes turpināja no distances lūgt.

 

Es viņam nevienā brīdī neliku atzīties savos slepenajos grēkos. Taču pravietojuma laikā viņam bija satikšanās ar dzīvo Dievu un viņš vienkārši zināja, ka viņam ir jāsatīra sava dzīve.

 

Es varētu pievienot daudz vairāk stāstus par to, kā cilvēki caur pravietisko vārdu ir bijuši aizskarti. Kad tu tiecies pēc atklāsmes dāvanām, tu alksti pēc lieliskas lietas. Kad tu sāc tajās darboties, tu uzsāksi dzīvi pilnu ar brīnumiem. Gluži tāpat kā es, tu redzēsi, kā neticīgie nožēlo grēkus un kā ticīgie saņem Dieva mīlestības apstiprinājumu, (iekšēju) dziedināšanu un sūtību.

 

Reizēm pravietojot pār ticīgo, es pēkšņi zinu, ka man ir jānodod ('jāpamodina' ir labāks vārds) dziedināšanas dāvana viņā. Pēc piecām minūtēm es jau redzu šo ticīgo darbojamies dziedināšanas dāvanā ar rezultātiem.

 

Kādu dienu konferences laikā, kāda jauna sieviete pienāca pie manis. "Vai Jūs mani atceraties?" viņa vaicāja. Man bija pavisam neskaidras atmiņas, par cik esmu pravietojis pār tik daudziem. Tad viņa man palīdzēja un izskaidroja, kas ar viņu bija noticis pirms gada. "Jūs mani iedrošinājāt runāt mēlēs un tad Jūs pravietojāt man manu likteni. Un tas viss notiek. Kopš Jūs par mani pravietojāt, esmu vadījusi pie Jēzus 6 cilvēkus un uzsākusi savu mājas grupu. Tagad gatavojos misijas darbam. Gribēju Jums pateikt paldies. Vai varu Jūs apskaut?"

 

Skaidrs, ka tā ir Dieva mīlestība, kas aizskāra viņu, taču Dievam ir vajadzīgi 'partneri' kuri savienojas ar Viņu caur Gara dāvanām un patiesībā pārraida Viņa mīlestību.



Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"


No anglu valodas tulkojis Roberts Vaitkus





 

 

 

 

 

Komentāri (0)  |  2016-03-17 06:56  |  Skatīts: 2359x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ