Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (7. turpinājums)


 Gordons van Veilens


                                                       3. nodaļa

 Saņemot atklāsmi priekš sevis


        Saņemt atklāsmi no Svētā Gara sev pašam ir sarežģītāk nekā saņemt to citiem. Iemesls tam, ir grūti būt neitrālam pašam pret sevi un palikt objektīvam attiecībā uz apstākļiem paša dzīvē.

Iespējams, tev ir tāda pati pieredze kā man, ka pēkšņa atklāsme priekš paša ir reta parādība. Reizēm Tas Kungs patiesi ielaužas, kad Viņš vēlas mūsu dzīvēs kaut ko izmainīt. Ar mani tā ir noticis vairākas reizes.

1979. gadā Viņš runāja ar mani, lai es atmetu savas iepriekš izveidotās idejas par došanos uz Indiju kā misionārs. Viņš teica, lai atgriežos universitātē un studēju teoloģiju.
 
Bet tik bieži mēs ļaujam apstākļiem un 'atvētajām durvīm' valdīt mūsu dzīvēs, ticot, ka Dievs ir tas, kas valda pār mūsu apstākļiem. Reizēm tā arī ir, taču reizēm apstākļi vai 'atvērtās durvis' atnes vilšanos un rada vēl lielāku apjukumu. Reizēm mēs pieņemam nozīmīgus lēmumus (un attālinamies no Dieva gribas) pamatojoties uz mūsu iepriekšējo pieredzi vai sāpēm un vilšanām.
 
Reizēm mēs varam saņemt pravietisko vārdu, kas mums palīdz palikt mūsu vīzijā vai ieraudzīt savu sūtību. Reizēm tā var būt Rakstu vieta, kas izgaismojas, kad lasām Svētos Rakstus un mēs vienkārši zinām, ka tas ir Dievs, kas runā ar mums.
Reizēm tas ir Svētā Gara impulss uzsākt kādu darbību. Taču, kad mēs uzreiz nereaģējam, jo tas liekas mazliet jocīgi, mēs gala rezultātā nonākam vēl lielākā apjukumā.
 
Kopumā vairums Dieva bērnu saskarās ar grūtībām dzirdēt Dieva balsi. Lai kur es ceļotu, es redzu manu ticīgo brāļu un māsu starpā lielu apjukumu attiecībā uz Dieva aicinājumu viņu dzīvēs.
 
Šā iemesla dēļ viņi skrien pakaļ praviešiem, lai tie tad dotu viņiem kādas norādes. Esmu redzējis nobriedušus kristiešus lietojot Bībeles - ruletes metodi, lai noskaidrotu Dieva gribu konkrētai situācijai un arī pats esmu tā darījis. (Bībeles rulete nozīmē: atvērt Bībeli kur pagadās, un uzlikt pirkstu uz Rakstu kāda panta, lai noskaidrotu atbildi). Reizēm Dievs atbildēs uz mūsu lūgšanām caur šādu veidu, taču tai nevajadzētu būtu mūsu patstāvīgajai atbilžu un Dieva vadības saņemšanas metodei.
Apjukums nav Dieva griba. Dievs ir ekselents komunikators. Ja mēs paskatamies uz to, kā Jēzus komunicēja ar Tēvu, mēs redzam, ka viņu starpā bija nepārtraukta komunikācija.
 
Jāņa 5: 19, 20 Jēzus atklāj Savas kalpošanas noslēpumu: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat, jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.” Tad 30. pantā Viņš atkārto: Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu.”
 
Tātad mēs redzam, ka Jēzus bija nepārtrauktā komunikācijā ar Tēvu par to, ko Viņš darīja un ko Viņš teica. Kad Jēzus iepazīstināja mācekļus ar Svēto Garu (Jāņa 14., 15., 16. nodaļas), Viņš lietoja vārdu 'Parakletos', kas nozīmē 'mierinātājs'.
 
Iedomājies, kā tu vēlies tikt mierināts, kad tevi atstāj vienu pašu. Bet protams, mierinātājs runā un apskauj. Iepriekš minētajās Jāņa Evaņģēlija nodaļās, uzsvars nav uz brīnumiem, bet gan Svētā Gara komunikācijas veidiem. Viņš palīdz mums atcerēties 'Jēzus vārdus' Viņš runā ar mums par nākotni, Viņš paņem no Tēva un dod mums, Viņš ļauj mums piedzīvot Tēva un Dēla klātbūtni (kaut arī viņi ir debesīs).
 
Tā patiesi ir Tēva griba, lai mēs komunicētu ar Viņu daudzos gadījumos ikdienas gaitā vai pat tādā kā nepārtrauktā sarunā. Iespējams, mums tas ir par sarežģītu, lai visu laiku paliktu šādā komunikācijā, taču mēs varam mācīties un mēģināt. Tā patiesi nav Dieva griba, lai mēs dzīvojam apjukumā, mēģinot uzminēt, kāda ir Viņa griba mūsu dzīvei vai šī brīža situācijai.
 
Viņš vēlas būt īsts Tēvs, kurš komunicē ar Saviem bērniem ikdienas griezumā. Paradīzē Viņš tā darīja ar Ādamu un Ievu, un tas visticamāk Dievam bija traumatiski, kad šīs atvērtā tipa komunikācija 'tēvs - bērns' tika ar grēku izjauktas un vēlāk nomainītas pret reliģiju.
 
Svētajos Rakstos varam atrast cilvēkus, kas 'staigāja' ar Dievu, tādi kā Enohs, Noa, Abrahams un citi. Ko īsti nozīmē 'staigāt' ar Dievu vai 'staigāt' Dieva priekšā?
 
Tas nozīmē: dzīvot savu dzīvi, apzinoties Dieva mīlestības klātbūtni un ar Viņu komunicējot. Tas ir tāpat kā kad Jēzus deva ieteikumu Samarietei pie akas (Jāņa 4:23). Kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.”. Jēzus šeit runā par Svētā Gara klātbūtni slavēšanā un par pilnīgu caurspīdīgumu (patiesību) attiecībā uz Viņu.
 
Jāņa 17: 3 Jēzus pasludina:Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Tas nav tas pats, kas pazīt Dievu caur Svētajiem Rakstiem. Tas ir par tuvības zināšanām, kas var tikt sasniegtas caur komunikāciju. Tās nav sasniedzamas, kad runātāji esam tikai mēs (lūgšanas). Mums ir jābūt atvērtiem, lai dzirdētu Dieva reakciju un atbildes.
 
Bet vai Dievs vēlas runāt ar mums ikdienā?
Dāvids par to raksta Psalmos 139: 17, 18. "Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums! Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis."
 
Dāvids nebija reliģioza persona mūsdienu skatījumā. Viņš bija viens no pirmajiem (Svētajos Rakstos), kas verbalizēja savas emocijas savās attiecībās ar Dievu. Ja viņš saka, ka Dieva domas par viņu ir vairāk nekā smiltis, viņš to zin tikai tēpēc, ka bija devies piedzīvojumā, lai iepazītu šīs domas. Viņš bija vienkārši pārsteigts.
 
Patiesi, Dievam ir daudz ko teikt. Viņš vēlas izteikt Savu mīlestību uz mums, ne tikai uz mūsu prātu (caur Bībeles pantiem) bet tieši mūsu sirdīs caur atklāsmēm. Dievam vienmēr ir mums kas sakāms. Viņš patiesi vēlas šo komunikāciju ar mums caur Svēto Garu.
 
Bībelē mēs satiekam cilvēkus, kas dzirdēja Dieva balsi un viņi to atpazina. Viņi neapšaubīja faktu, ka bija dzirdējuši Dieva balsi, kaut arī viņiem varēja būt lielas problēmas attiecībā uz paklausību.
 
Es šobrīd domāju par Ābrahamu. Pienāca brīdis, kad Dievs runāja ar viņu, liekot viņam upurēt viņa dēlu Īzaku Morija kalnā. Uz brīdi pamēģini iejusties viņa lomā un iztēlojies nākamajā rītā, uzmostoties pēc šī biedējošā sapņa. Iespējams, tu reaģētu ļoti atbrīvoti: "Ak, tas bija tikai ļauns sapnis; pilnīgs nonsenss. Dievs nekad man nejautātu neko tādu."
 
Galvenā doma ir tajā, ka Abrahams atpazina Dieva balsi un viņam nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir Dieva balss. Lielākā cīņa bija tajā, ka pavēle no Dieva likās neloģiska, par cik Īzaks bija absolījuma dēls. Iepriekš viņš Dievam bija lūdzis Viņa apsolījumus nodot Ismaēlam, taču Dievs noraidīja to un teica: "Nē, dēls, ko tev dos Sāra, būs apsolījumu mantinieks. Ābrahams bija gaidījis 25 gadus līdz, Īzaks piedzima. Kā gan Dievs tagad varēja prasīt, lai viņš Īzaku nogalina?
 
Tas, ko es vēlos skaidri, pateikt ir, ka Ābrahams nešaubījās, ka ar viņu runājis Dievs. Dieva 'balss' viņam bija pārāk pazīstama. Viņš to neapšaubīja. Viņš cīnījās ar pavēli.
 
Atgriežoties pie mūsu problēmas. Dieva balss mums ir tik sveša, ka reizēs, kad Viņš runā kaut ko pavisam neloģisku, mēs sākam vaicāt pēc apstiprinājuma gluži tāpat kā Gideons. Mēs vispirms vēlamies būt pārliecināti, pirms mēs rīkojamies un bieži vien tad jau ir par vēlu.
 

Bet kā gan lai iemanto šādu tuvību ar Dievu?

 

Kā mēs varam staigāt ar Dievu?

 

Kā mēs varam dzirdēt Viņa balsi?

 

Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus




 

Komentāri (1)  |  2016-04-17 06:12  |  Skatīts: 1137x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baiba* - 2016-04-22 16:00
Paldies, ļoti noderīgi un svētīgi!
Dievs svētī!



- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ