Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (8. turpinājums)


 Gordons van Veilens



                       
Bet kā gan lai iemanto šādu tuvību ar Dievu?

Kā mēs varam staigāt ar Dievu?

Kā mēs varam dzirdēt Viņa balsi?

    Vēlos izteikt svarīgu apgalvojumu: "Dievs nav atbilžu dodošs automāts," Viņš ir komunikators, bet Viņš ne vienmēr vēlas atbildēt uz mūsu jautājumiem tieši tad, kad mēs to gribam. Viņš nav mūsu, bet mēs esam Viņa kalpi!

Reizēm, kad apmācu grupu, es izspēlēju joku.

Es saku: "Tagad mums būs ziedojumu vākšana Dieva darbam. Vienkārši pajautājiet Svētajam Garam, cik katram no jums būtu jādod." Tad es ņemu savu cepuri un demonstratīvi pakratu, it kā es patiesībā vēlētos savākt ziedojumus. Bet nebīstieties; es patiesībā netaisos vākt ziedojumus.

Tad es pievēršos maniem skolēniem: "Esmu pārliecināts, ka vairums no jums izslēdzāt Svēto Garu, jo nevēlējāties zināt, cik daudz Viņš gribētu, lai jūs dotu ziedojumā. Jūs jau paši nolēmāt kādu konkrētu summu, kas iederas jūsu budžetā. Un vairums no jums nebūtu pārliecināti par naudas summu, ko Svētais Gars būtu norādījis. Iespējams, Viņa naudas summa būtu bijusi mazliet lielāka, nekā tā, ko bijāt izlēmuši dot jūs. Un to jūs patiesi nevēlējāties zināt."

Šajā brīdī vairums manas publikas sāk smieties, jo viņi saprot patieso problēmu. Pārsvarā mēs vēlamies būt neatkarīgi un pieņemt paši savus lēmumus. Tikai tad, kad mums šķiet, ka nav izejas, tad mēs sākam jautāt Dievam pēc vadības. Tā mēs atrodam, ka ir sarežģīti dzirdēt Viņa balsi. Tam ir divi iemesli.

Visupirms mēs esam centušies atrast paši savus risinājumus. Esam izmēģinājuši visas iespējas un apsprieduši visu to dzīvotspēju. Beigu beigās neesam varējuši pieņemt lēmumu, jo katra iespēja atnesa jaunus traucēkļus un nedrošību. Mēs esam ieveduši sevi stresa stāvoklī, apjukumā un iespējams pat bezcerībā.

Mūsu prātā ir bijušas tik daudz idejas, ka neesam spējuši dzirdēt maigi čukstošo Svētā Gara balsi mūsu intuīcijā. Apkārt ir bijušas tik daudz citas balsis. Pat tad, kad esam dzirdējuši Dieva balsi, mēs jau esam ieraudzījuši tajā  trūkumus un tādējādi nošķīruši paši sevi no miera, ko parasti dod paklausība Viņa balsij.

Otrs iemesls ir tas, ka iespējams Dievs nevēlas dot atbildi, kuru mēs tik ļoti gribam saņemt. Viņam varētu būt diezgan atšķirīgas prioritātes. Viņš mūs ielūdz uz tuvību ar Viņu. Varbūt Viņš nav ieinteresēts šobrīd dot atbildi mūs problēmām. Protams, galu galā Viņš grib dot padomu, bet tas tiks dots pēc Viņa nosacījumiem.

Esmu sapratis, ka eksistē divi priekšnosacījumi, lai dzirdētu regulāri Viņa balsi. Šie priekšnosacījumi pirmkārt ir 'pakļaušanās' un otrkārt 'Viņa darba kārtība'.

 

Pakļaušanās

 

Reizēm savai publikai es cenšos nodziedāt labi zināmu dziesmu. Tas izklausās apmēram tā: "Es atdodu visu, es atdodu visu; visu es atdodu Jēzum, es atdodu visu". Visi dzied man līdz. Tad es pasludinu: "Šī dziesma ir meli." Ja mēs būtu godīgi, tad šī dziesma skanētu šādi: "Es atdodu visu, bet es visu kontrolēju."

Iespējams, ka dziedot dziesmas oriģinālo versiju, mēs piekrītam emocionāli un mēs patiesi ticam, ka atdodam visu. Taču, kad pienāk pārbaudījuma brīdis, mums bieži pietrūkst drosmes, lai paklausītu.

Pakļaušanās nozīmē, ka Dievs var iespējams teikt "Nē" mūsu vēlmēm. Pakļaušanās nozīmē, ka mēs vēlamies paklausīt, pat ja Dieva prasības šķiet irracionālas vai bezjēdzīgas. Pakļaušanās nozīmē, ka mēs vēlamies paklausīt pat tad, ja zaudējam kontroli pār savu dzīvi.

Un ticiet man: Dievs pārbaudīs un izaicinās mūs tajās dzīves jomās, kuras cenšamies kontrolēt paši. Kad mēs vēlamies staigāt ar Dievu, Viņš prasīs mums atdot mūsu 'neatkarības un pašnoteikšanas tiesības'. Mēs sāksim kā kalpi, bet, kad esam izturējuši paklausības pārbaudi, Viņš ar mums apiesies kā ar Saviem partneriem. Bez paklausības, mēs nesasniegsim to pozīciju! Ķēnišķīguma pieredze nāk pēc paklausības.

Kad nomira mana sieva, pašsaprotami, ka es jutos vientuļi. Līdz kādā brīdī es kalpoju Ukrainā un man bija skaists tulks. Drīz vien es uzzināju, ka viņa ir neprecējusies un vēlējās atrast sev pareizo vīru. Viņa bija tik nevainojams tulks, ka spēja pat iztulkot manus jokus un atdarināt manu mīmiku. Viņas tuvumā es jutos ļoti komfortabli.

Atklāju arī to, ka mēs abi bijām līdzīgā garīgā līmenī un mums bija tādas pašas dzīves prioritātes. Pārtraukumā viņa man uztaisīja kafiju un jāatzīst, gaisā virmoja ķīmija. Man viņa likās ļoti simpātiska un zināju, ka es varētu ļoti vienkārši viņā iemīlēties.

Ar šo jautājumu uzreiz griezos pie Dieva un jautāju: "Ko Tu domā?" Viņš atbildēja:

 "Nemeditē par šo vairs."

Tas atrisināja šo jautājumu. Es pārtraucu sagaidīt jebkādu turpinājumu un izslēdzu no prāta šo ideju. Pāris dienas mēs strādājām kopā. Mūsu starpā izauga draudzība un atzinība, taču es neļāvu sevī veidoties nekādai dziļākai emocionālai saiknei.

Taču ne vienmēr esmu bijis tik gudrs. Kādā citā reizē mani tulkoja kāda jauka sieviete. Viņa arī bija ļoti pievilcīga. Kādā brīdī viņa dalījās par to, ka vēlas apprecēties. Mēs nebijām tik daudz kopā, taču es sāku iztēloties, ka viņa varētu būt mana sieva. Kādas dienas es turpināju lolot domu par iespēju būt ar viņu kopā. Tikai pēc tam es pajautāju Dievam.

Labi, ka es vēl aizvien varēju dzirdēt Viņa balsi, tas bija skaidrs "Nē". Taču nu jau tas bija ļoti sāpīgi. Es jau biju emocionāli ieguldījis idejā par attiecībām ar šo sievieti. Tāpēc "Nē" atbilde no Dieva bija sāpīga.

Tas varēja kļūt vēl ļaunāk. Pieņemsim, ka mana iztēle varēja aiziet vēl tālāk. Pieņemsim, ka mana sirds jau varēja dziedāt: "Jā Kungs, jā Kungs, utt."

Vai es būtu spējīgs dzirdēt Viņa "Nē"? Es nedomāju vis.

Iespējams, es būtu bijis tik pārliecināts par Viņa "Jā", jo tā bija vienīgā lieta, ko vēlējos dzirdēt. Iespējams, es nebūtu dzirdējis vai saņēmis neko un sāktu meklēt pēc 'dievišķā' manas gribas un manu plānu apstiprinājuma.

Iespējams, es meklētu Bībeles pantus, kas apstiprina manu vēlmi. Pēkšņi kādi panti 'lēktu' man acīs brīžos, kad es lasītu Bībeli.

Ziniet, pat tad, kad mēs lasām Bībeli, ir pieļaujama tā saucamā 'selektīvā uztvere'. Mēs esam pārņemti ar tiem Bībeles pantiem, kas sasaucās ar mūsu emocijām un mēs 'neuztveram' tos pantus, kas nesasaucas ar mūsu vēlmēm. To sauc par 'selektīvo lasīšanu' Mēs pat varam interpretēt Bībeles pantus tādā veidā, kas liek tiem apstiprināt mūsu emocionālo stāvokli. Tas ir noticis manā un es to redzu notiekam citu dzīvēs.

Tāpēc, ja mēs patiesi vēlamies dzirdēt Dieva balsi, mums nepieciešams tikt ārā no stresa, mēģinot sagaidīt to, ko mēs vēlamies dzirdēt. Mums pat nevajadzētu fokusēties uz to, ko vēlamies tagad. Bet mums vajadzētu atrauties no stresa pilnās situācijas un būt gribošiem sadzirdēt 'jebko, ko Viņš vēlas teikt'. Tas nozīmē, ka Viņš var teikt "jā" vai "nē" vai "gaidi" vai pilnībā ignorēt tēmu, par kuru esam tik izmisuši.

Došu jums kādu piemēru no pravietiskās kalpošanas. Ik pa laikam tas notiek, kad esmu par kādu pravietojis, tas cilvēks reaģē sakot: "Tas nav tas, ko es vēlējos dzirdēt."

Dažreiz es vaicāju: "Ko tad Jūs gribējāt dzirdēt?"

Atbilde varētu būt: "Gribēju dzirdēt, vai es kļūšu par ārstu;" vai "Es gribu zināt, vai es saņemšu vīzu uz ASV".

Abos gadījumos tas cilvēks nemaz nevēlējās dzirdēt to, ko Dievs saka. Viņš tikai vēlējās dzirdēt vai viņa personīgā vēlme tiks piepildīta. Iespējams, Dievs ir ieinteresēts daudz dziļākās personīgās attiecībās ar šo cilvēku. Kādā vēlākā laikā Viņš arī varētu runāt par nākotni vai tā cilvēka sūtību.

Tāpēc, ja vēlies dzirdēt Dieva balsi, necenties saņemt 'savu atbildi', bet fokusējies uz to, ko Viņš vēlas teikt, lai kas tas arī būtu. Protams, mācoties dzirdēt Viņa balsi, šī procesa laikā tu vari Viņam jautāt: "Ko Tu domā par šo?" Pārsvarā Viņš vēlēsies tev atklāt Savu viedokli šajā jautājumā. Taču Viņa viedoklis var būt: "Pagaidi, mācies pacietību, Es tev paskaidrošu vēlāk, vienkārši uzticies Man".

Tāpēc šis 'lai vai ko Viņš saka', ir pakļaušanās pozīcija. Pakļaušanās nozīmē arī paklausību. Kādā brīdī Tas Kungs var pārtraukt ar tevi runāt (ne uzreiz), ja turpināsi nepaklausīt tam, ko Viņš saka, vai arī, ja esi jau 'izlēmis nepaklausīt', kad Viņš saka kaut ko tādu, kas tev nepatīk.

Atmiņā nāk Rakstu vieta no Jeremijas 42. nodaļas, kur Jūdu atlikuma vadītāji uzrunā pravieti un jautā vai viņiem būtu jābēg uz Ēģipti vai tomēr palikt Jūdas valstī.

Jeremija zina, ka šie vadītāji jau ir izlēmuši doties uz Ēģipti un vienīgais, ko vēlas, lai 'lielais pravietis' apstiprina to, ko viņi jau ir nolēmuši. Jeremija pravieto pār viņiem: "Ja jūs paliksiet savā valstī, Dievs būs žēlīgs pār jums, jo Viņš ir līdzjūtīgs. Bet, ja jūs bēgsiet uz Ēģipti, visi jūs iesiet bojā".

Vadītāji tad apvaino Jeremiju kā viltus pravieti un ka viņš ir Baruha ietekmē (Jeremijas rakstvedis). Viņi neklausās Dieva vārdā, bet dodas uz Ēģipti un, iespējams, tur arī nomirst. Šī ir viena no tām reizēm, kad cilvēki grib dzirdēt tikai viņu pašu gribu.

Protams, viņi bija nedroši (tur norisinājās karš). Tāpēc viņi vēlējās saņemt dievišķu apstiprinājumu viņu nedievišķajam plānam.

Parasti ticīgie nav tik grēcīgi, taču bieži vien viņiem ir savs plāns. Tas pat var būt kāds reliģisks plāns.

Taču atgriežamies pie nepaklausības. Ja esam nepaklausīgi vienā no savas dzīves jomām, Dievs, iespējams, tik un tā vēlas runāt uz mums par citām mūsu dzīves sfērām. Taču pastāv robežas.

Bībelē mēs atrodam nepaklausības sekas ķēniņa Saula dzīvē (1. Sam. 28)

Viņa pēdējās kaujas priekšvakarā viņš nesaņem atbildi no Dieva, ne caur sapņiem, nedz arī caur pravieti. Ir skaidrs, ka viņa nepaklausība Dieva balsij notikumos agrāk, viņa vardarbīgā Dāvida vajāšana un Nobas priesteru slepkavība, bloķē viņa spēju dzirdēt Dieva balsi. Pat viņa pravieši nespēj neko saņemt!

Pilnīgā izmisumā viņš vēršas pie burves un pareģes. 

Reiz Sauls bija starp praviešiem, reiz viņš kopā ar viņiem pravietoja. Savukārt tagad viņš mēģina manipulēt ar 'atklāsmi' un tas viņu noved pāragrā nāvē.

Tāpēc, tad kad Dievs mums sniedz kādu konkrētu norādi un mēs atsakāmies paklausīt, mēs galu galā nonākam tādā kā apjukumā. Tas Kungs mums dos vēl vienu iespēju paklausīt un pat vairāk kā vienu. Taču, ja mēs turpināsim nepaklausīt tam, ko Viņš saka, kādā brīdī mēs zaudēsim ar Viņu šo savienojumu.

Esmu saticis kristiešus, kas ir pilnībā apjukuši (pat līdz psihozes stadijai), nezinot neko par Dieva vadību, vien tāpēc, ka tīši ir Viņam atteikušies paklausīt (vai arī nekad nav jautājuši Dievam par saviem lēmumiem).

Esmu saticis kristiešus, kas ignorē vai pat noliedz Svētā Gara dāvanas, tāpēc, ka ir bijuši nepaklausīgi un šīs nepaklausības rezultātā kļuvuši neapmierināti. Tālāk viņi vaino Svētā Gara dāvanas, kas radījušas viņos apjukumu.

Esmu saticis kristiešus, kuri ir pievērsušies 'Bībeles - buršanās mākslai' vai "Bībeles - ruletei", izmantojot savas Bībeles gluži, tāpat kā neticīgais izmanto Taro kārtis. Ja kāds nepārtraukti cenšas atrast atbildes atverot Bībeli un uzliekot pirkstu pēc nejaušības principa, tas ir gluži tas pats kā lietojot kārtis.

Tāpēc atgriezīsimies pie pakļaušanās un ļausim Dievam būt Dievam. Ļausim Viņam teikt to, ko Viņš vēlas teikt. Tas mums dos pareizo motivāciju un attieksmi, lai to saņemtu.

 

Dieva plāns

Kad atskatos uz savu pagātni, man jāsecina, ka mans ceļš ar Dievu ir bijis ļoti 'apzinīgs'.

Pirms katras darba aktivitātes es lasīju kādas nodaļas Vecajā Derībā, kādas pa vidu un tad kādas Jaunajā Derībā, lai redzētu, vai kaut kas mani aizskāra.

Pēc tam es parasti lūdzu par kādiem saviem draugiem un misionāriem, un pēc tam es teicu Tam Kungam: "Šodien man ir jāpaveic šis un tas. Svētī šo un svētī to utt." Es zināju, ka bez mana 'klusā laika' nebūs daudz svētības pār to, ko es darīju.

Pēc tam es sāku ar saviem pienākumiem. Manas aktivitātes kā ceļojošam sludinātājam un skolotājam nebija nemaz tik sliktas, un Tas Kungs vēlējās mani svētīt līdz zināmam līmenim.

Vienīgais vājais, bet svarīgais punkts tajā bija, ka manas aktivitātes bija pārsvarā zem mana paša kontroles. Tas lielā mērā biju es pats, kas noteica kam jābūt padarītam, un kā tam jābūt paveiktam.

Mans ceļš, saņemot norādes šajā, bija pārsvarā 'skatoties uz iespējām un atvērtām durvīm'. Tas nozīmē, ka mana vadība bija pārsvarā reaģējoša (reaģējot uz apstākļiem un iespējām). Par cik apstākļi var mainīties jebkurā brīdī un atvērtas durvis reizēm ir slazdi, šāda veida vadība var ienest ļoti daudz stresa.

Tagad es redzu, ka savas dzīves organizēšanā varu pilnībā paļauties uz Dievu. Es jautāju Dievam par tā saucamajām atvērtajām durvīm. "Vai tas tiešām esi Tu, kas atver man durvis, vai tā ir sakritība, vai varbūt pat cilvēku griba?"

Papildus tam es vaicāju Dievam par Viņa laiku. Ar to domājot, ja tuvākajā laikā esmu kaut kur ielūgts, es varētu jautāt vai tas ir Dievs: "Vai Tu esi šajā? Un vai šis ir īstais laiks?"

Došu kādu piemēru par nesinhronizēšanu ar Dieva laiku. Ir kāda draudze, kurā ir 400 locekļu. Viņu ēka var ietilpināt 500. Kādu dienu mācītājs pasludina, ka viņam ir ticība, ka gada beigās draudzes locekļu skaits dubultosies. "Es ticu, ka gada beigās mums būs vismaz 800 locekļu." Kādi no draudzes locekļiem sāk aplaudēt. Viņi ir iedrošināti ar sava mācītāja lielo ticību.

Protams, ka viņš ir vīrs ar vīziju jo līdz pat šim brīdim draudze ir augusi. Nākošais, ko viņš pasludina: "Mūsu ēkā nevar satilpt tik liels skaits cilvēku. Tāpēc mums ir vajadzīga jauna ēka. Par cik nākotnē mēs sagaidām pieaugumu, mums ir nepieciešama ēka ar vismaz 1000 sēdvietām."

Šajā brīdī kādi cilvēki kļūst nervozi. Kādi izsauc entuziastisku "Āmen!" Citi ir ārkārtīgi klusi, viņi ir veikuši ļoti īsu kalkulāciju, un viņiem ir jau zināms priekšstats par šādas ēkas izmaksām, Katrai ģimenei vajadzēs daudz investēt un vairumam vajadzēs atcelt savus brīvdienu plānus turpmākajiem pāris gadiem.

Turpmākajās nedēļās plāni atklājas. Izmaksas jaunajai ēkai ir augstākas nekā bija plānots. Turpmākos pāris gadus katrai ģimenei nāksies ekonomēt.

No tā brīža mācība draudzē sāk mainīties. Tiek likts liels uzsvars uz investēšanu Valstībā un uz sēšanu un pļaušanu.

Pirmie ziedojumi un labprātīgās saistības liek patiesi vilties. Tagad jau sāk mainīties sludināšanas tonis. Tas jau kļūst vairāk manipulatīvs: "Tie, kas sēj atturīgi, tie pļauj atturīgi."

Pirmie locekļi pamet draudzi. Gada beigās draudze ir sarukusi līdz knapi 200 locekļiem. Draudzes mācītājs ir neapmierināts. Viņš redz kā sagrūst viņa sapņi. Atlikušie draudzes locekļi par viņu ir zaudējuši pārliecību. Tas prasīs gadus, lai atjaunotu uzticību.

Rodas pāris jautājumi. Vai Dievs vēlējās, lai šī draudze augtu? Iespējams, ka jā. Vai tādā gadījumā viņiem būtu vajadzīga lielāka ēka? Konkrētā laikā: Jā.

Mums varētu  rasties aizdomas par mācītāja paša iedomām nevis pat to, ka viņš ir 'ticības' vai 'vīzijas' pilns.
Neapšaubāmi visas ēkas projekts bija nelaikā. Kad mēs esam Dieva laikā, Viņš apgādā tādā veidā, kas neprasa nekāda veida manipulāciju.

Tas pats var notikt mūsu pašu dzīvēs. Ja Dievs parāda mums vīziju, mēs varam to mēģināt realizēt uzreiz. Kopumā tas noved pie rūgtas vilšanās. Neapšaubāmi Tas Kungs vēlas mūs vadīt pretī mūsu liktenim. Mēs nokļūstam tur caur komunikācijas procesu, paklausību, (iekšēju) sagatavošanos un sekošanu Viņa norādēm.

Paskatīsimies uz to kā Jozua iekaroja Jēriku.

Izraēlas nācija apkārt pilsētai bija izveidojusi aplenkumu; neviens nevarēja iekļūt vai iziet no tās. Protams, Jozua apzinās, ka šāds pilsētas iekarošanas veids paņem ļoti daudz laika. Iespējams būtu nepieciešami 2 gadi, kamēr visi Jērikas pārtikas krājumi izsīktu. Tad viņi padotos. Tāds veids paņem pārāk daudz laiku. Kānā ir vēl 100 tādas pilsētas, kas jāiekaro. Tam nevajadzētu ilgt 200 gadus.

Kādā brīdī Jozua priekšā parādās Debesu Dieva eņģelis (Joz. 5:13). Viņš ierodas kā bruņots vīrs ar atvāztu zobenu. Viņš pat lāgā neatbild uz Jozua jautājumu: "Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?" Viņš vienkārši atbild: "Nē." Tas ir ļoti mulsinoši. Liekas, ka Viņš nepieder nevienai no pusēm. Tad Viņš iepazīstina ar sevi: "Bet es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks... Novelc savas kurpes no savām kājām!"

Pēkšņi izmainās visa atmosfēra. Šis eņģelis pieprasa pakļaušanos. Viņš ar Jozua netirgojas par kaut kādu stratēģiju. Viņš vienkārši pasaka Jozuam, kas viņam jādara. Viņš pavēl, Viņš visu kontrolē. Jozuam ir tikai jāpaklausa.

Dievišķā stratēģija ir diezgan dīvaina. Visai tautai ir jāsoļo apkārt Jērikai lielā procesijā (ieskaitot visas sievietes un bērnus) veselas 7 dienas. Un viņi nedrīkst pateikt ne vārda.

Vai esi kādreiz mēģinājis likt sievietēm un maziem bērniem būt klusiem 1 līdz 2 stundu garā pastaigā? Tu visticamāk izgāztos. Iedomājies ko Jozua varēja padomāt: "Tas ir pārāk grūti viņiem. Es mēģināšu, lai viņi noiet apkārt Jērikai vienu dienu (vienīgi pirmo dienu) un tad es ļaušu viņiem kliegt un pasludināt uzvaru. Dievs var paveikt savu brīnumu arī pēc vienas dienas".

Protams, nekas nebūtu noticis. Jērikas mūri nebūtu sabrukuši. Rezultātā būtu tikai apjukums un vilšanās. Tā būtu bijusi nelaikā izteikta proklamācija un nekādā ziņā nesinhronizēta ar Dieva rīcību.

Es necenšos tevi padarīt šajā ziņā nervozu: "Ja es nedaru tieši to, ko Viņš vēlas, es pilnībā izgāzīšos."

Kopumā Tas Kungs nav tik sīkumains un Viņš atstāj mums diezgan daudz vietas eksperimentēšanai. Taču beigu beigās tas ir par paklausību un sinhronu darbošanos kopā ar Viņu.

Reiz es biju ārzemju izbraukumā. Man līdzi bija 200 EUR. Es satiku, kādu misionāru pāri un Tas Kungs teica, lai atdodu šim pārim tos 200 EUR. Es protestēju: "Bet Kungs – tas ir viss, kas man ir un man ir nepieciešami līdzekļi priekš nākošajām divām nedēļām." Protams, ka Dievs bija lietas kursā. Es vienkārši neuzticējos un es ticēju meliem, ka Dievam ir vajadzīga mana nauda. Tā nu es nepaklausīju.

Kad viņi jau bija prom, es jutos ļoti nožēlojami. Dievam nevajadzēja manu naudu, bet Viņam tajā brīdī bija nepieciešama mana partnerība. Un es pretojos, jo es Viņam neuzticējos.

Viņš noteikti zināja, ka man bija tikai 200 EUR (ja man būtu bijis vairāk, Viņš, iespējams, būtu prasījis vairāk).
Es neticēju, ka paklausot Dievam vienmēr, tas būs manā labā (agrāk vai vēlāk).
Protams, es zaudēju iespēju, ko Dievs varēja nākamajā dienā izdarīt brīnumu man, lai par mani parūpētos.

Es jutos vainīgs pēc šīs neveiksmes nepaklausot un nolēmu viņiem pārskaitīt naudu, līdz ko atgriezīšos mājās. Taču tas vairs nebija tas. Es nevēlējos sadarboties kopā ar Dievu, vajadzības brīdī, kad Viņš vēlējās svētīt šos misionārus. Pēc divām nedēļām veiktajam ziedojumam nebija tā sinhronitāte ar Dievu, un tāpēc tas nedeva nekādu apmierinājumu.

Lai mums ar Dievu būtu komunikācija, kas dod apmierinājumu, mums ir jāpakļaujas un jābūt gatavībā doties Viņa uzdevumā un Viņa laikā. Tāpēc tas prasa sava veida tūlītēju paklausību, kad Viņš saka: "Tagad"

Lai attīstītu apmierinājuma pilnu komunikāciju ar Dievu, mums ir jāiegulda laiks. Jēzus pats visticamāk lietoja kambari (Mateja 6:6), kā vietu komunikācijai ar Viņa Tēvu, tāpēc, ka tur neviens viņu nevarēja iztraucēt. Ārpus pūļiem, kas reti kad atstāja Viņu vienu pašu. Tūlīt pat pēc Viņa kristībām, Gars Viņu aizveda tuksnesī tā paša iemesla dēļ.

Laiku pa laikam Viņš aizgāja vientuļās vietās (Lūk. 5:16) vai vienatnē pavadīja nakti kalnos (Mateja 14:23).

Protams, ka mēs visi esam mazliet savādāki un mūsu apstākļi atšķiras. Ja tev ir mierpilna māja, tava dzīvojamā istaba vai guļamistaba varētu būt tā īstā vieta. Kādi izbauda Dieva klātbūtni slavēšanas laikā. Man putnu dziedāšana ir gana laba, klusums ir pat labāk. Lai vai kā, miers prātā ir nepieciešams.

Jo vairāk tu ieguldi tuvībā ar Dievu, jo vienkāršāka būs komunikācija ar Viņu. Drīz vien tu atklāsi, ka Viņš ir sasniedzams visur un jebkurā laikā. Kādiem tuvums ar Dievu kļūst tikpat vienkārši kā runāšana mēlēs. Tu vari to darīt kamēr brauc ar auto vai tīrot māju.

Man ir nepieciešams fokusēties uz ko konkrētu un lai neviens mani netraucē.

Tā kā tas notiks, velns noteikti vēlas izjaukt mūsu komunikāciju ar Dievu ar negaidītiem telefona zvaniem, traucējošiem trokšņiem, niķīgiem bērniem un vienkārši traucējot mūsu domas. Tāpēc pamēģini kaut kāda veida izolāciju.

 

 
Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus




Komentāri (0)  |  2016-04-26 06:02  |  Skatīts: 761x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ