Gordons van Veilens
6. nodaļa
Pravietiskās pilnvaras
Paplašinājumi un ierobežojumi
Pāvils mūs mudina kārot pēc Svētā Gara dāvanām un jo īpaši pēc pravietošanas dāvanas. Viņš apraksta šīs dāvanas nozīmīgumu 1. Kor. 14: 3: „Bet, kas pravieto, tas runā cilvēku celšanai, pamudināšanai un iepriecināšanai.”
Tas ir pats būtiskākais pravietiskās dāvanas lietošanā; ticības biedru iedrošināšana. Iedrošināt ticības biedrus ir katra kristieša pienākums. Šī ir sava veida pamata pilnvara.
Savā kalpošanā esmu redzējis tik daudz prieka asaru tieši pravietiskā vārda dēļ. Esmu redzējis uzvaras pār depresīvām situācijām. Esmu redzējis atdzimstam cerību. Esmu redzējis notiekam (iekšējo) dziedināšanu pravietiskā vārda rezultātā.
Vēl viens pravietiskā vārda pielietojums ir minēts 1. Kor. 14:24, 25: "Bet, ja visi pravieto un ienāk iekšā neticīgs vai svešinieks, visi viņu ved pie atzīšanas, visi spriež pār viņu. Un viņa apslēptās sirds domas nāk zināmas, un tā viņš kritīs uz sava vaiga un apliecinās, ka tiešām Dievs ir jūsu vidū."
Mēs esam redzējuši daudzus cilvēkus pievēršamies Jēzum pēc tam, kad pravietiskie vārdi ir dziļi aizskāruši viņu sirdis.
Liekas, pašsaprotami, ka tiekam iedrošināti pravietot viens pār otru un pār neticīgajiem.
Taču pravietiskajām dāvanām nevajadzētu tikt ļaunprātīgi izmantotām, lai pār citiem iegūtu varu.
Iedomīga autoritāte
No vienas puses, mēs tiekam iedrošināti pieaugt mūsu pravietiskajās dāvanās, taču tam mūs nevajadzētu novest pie augstprātīgas uzvedības. Draudzē un pasaulē mums visiem ir kāda pozīcija vai pilnvara. Protams, ka mēs varam teikt, ka Kristū mēs valdīsim pār nākamo pasauli. Taču šeit mums jāuzmanās.
Esmu saticis jaunus ticīgos, kuri bija sākuši izzināt savas pravietiskās dāvanas. Viņi neapzinājās, ka viņu pravietiskais mandāts bija ierobežots, un viņi sāka pravietot pār visāda veida situācijām un cilvēkiem, kā piemērs, kad tie pravieto pār savas draudzes vadību. Rezultātā viņu vārdi tika noraidīti.
Protams, viņi centās aizstāvēt savu pravietisko kalpošanu (sakot: "Tas ir Dievs, kas runā caur mani!"), kā rezultātā viņi paši tika noraidīti un reizēm pat izslēgti no draudzes. Kādi no viņiem ir nonākuši līdz 'izolētā' pravieša statusam, kas nav aicināts nevienā draudzē.
Kad es tieku uzaicināts sludināt uz vietējo draudzi, zinu, ka tieku aicināts arī pravietot pār ticīgajiem, kuri ir atnākuši pēc iedrošinājuma. Taču es atturos pravietot pār draudzi kā kopumu vai pār tās vadību. Man vienkārši tam nav pilnvaras.
Es tieku uzaicināts kā vies sludinātājs, neviens man nav devis autoritāti pār šo draudzi. Es netiku atzīts kā pārraugs vai apustulis. Tāpēc man nevajadzētu jaukties draudzes politikā vai pravietot pār vadītājiem.
Savādāk ir tad, kad vadītāji paši man lūdz pravietot pār viņiem vai pār viņu draudzes kopienu. Tad to labprāt daru. Man to lūdzot, viņi dod man atļauju un autoritāti pravietot. Taču tā ir viņu izvēle. Es nepiesavinos šo autoritāti pārgalvīgi.
Diezgan bieži notiek situācijas, kad jauni (vai veci) pravieši sāk pravietot pār draudzēm, draudžu vadītājiem, nācijām un valstīm. Rezultāti var būt diezgan iznīcinoši.
Dažreiz viņi pravieto tiešus vai pat kritiskus vārdus pār draudzes vadību, kas rada atklātu sacelšanos. Kādi draudzes locekļi, kuriem jau ir bijusi kritiska attieksme pret savu vadību, šāda veida pravietojumu uztver kā apstiprinājumu savam protestam ("Dievs ir mūsu pusē").
Kādos citos gadījumos jauni (vai veci) pravieši pravieto atmodas vai katastrofas pār valstīm un nācijām, kas gala rezultātā nerealizējas. Patiesība ir tāda, ka Tas Kungs nekad viņus nav iecēlis pār nācijām vai valstīm, tāpēc viņu vārdiem trūkst autoritātes. Viņu iedvesma pārsvarā ir nākusi no viņu pašu gribas, iedomas un entuziasma.
Pravietis Jeremija saņēma īpašu mandātu un aicinājumu no Dieva. Varam to lasīt Jeremija 1:5:
"Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām."
Un atkal Jeremija 1:10
"Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm - izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt."
Tas bija īpašs mandāts, nevis automātiski dots katram pravietim.
Jeremijas dzīve pierādīja, ka šis mandāts nebija augstprātība. Viņa vārdi piepildījās.
Pirmkārt, viņam bija primārā autoritāte, jo viņš piederēja pie respektējamas priesteru ģimenes no priesteru pilsētas Anatotas.
Otrkārt, viņš saņēma padomus no Jūdu ķēniņiem un vadītājiem. Viņi atpazina viņa pilnvaru. Beigās gan viņi neklausījās viņa brīdinājumos, taču vēlējās zināt to, ko Dievs viņam bija atklājis.
Ne katrs ticīgais ir aicināts būt par draudzes vadītāju. Ne katrs pravietis ir aicināts pravietot pār draudzēm vai draudžu vadītājiem. Ne katrs pravietis ir aicināts pravietot pār valstīm.
Tāpēc, lai pravietotu pār draudzēm, draudžu vadītājiem, nācijām un valstīm, tev ir nepieciešams īpašs mandāts. Šis mandāts tev var tikt dots caur personīgu atklāsmi, bet es vēl aizvien būtu ar to piesardzīgs. Tas ir jāatpazīst arī citiem.
Šajā brīdī es domāju par ķēniņa Saula svaidīšanu, un vēlāk Samuēlam svaidot Ķēniņu Dāvidu. Viņi abi bija svaidīti kā ķēniņi, taču viņi nerīkojās (valdīja) kā ķēniņi, pirms viņi tika formāli atzīti par tādiem no cilvēku puses.
Es vienmēr esmu aizdomu pilns, ja kāds nezināms cilvēks dod pravietiskus vārdus, kas ietver norādījumus pār 'augstākām autoritātēm' kā draudzes, vadītāji vai nācijas.
Taču, kad atzīts vadītājs, cilvēks ar atzītu autoritāti, pravieto pār lielām lietām, es esmu ļoti ieinteresēts.
Dāvids Vilkersons (David Wilkerson) ir publicējis grāmatu ar nosaukumu 'Vīzija' (The Vision), kad viņš bija līderis vienā no vispasaules organizācijām 'Pusaudžu izaicinājums' (Teen Challenge), kur bija iesaistīti tūkstošiem darbinieku. Viņš bija atzīts, kā ļoti ietekmīga persona. Tādēļ, kad viņš saņēma atklāsmi par norisēm kristīgajā pasaulē, es to uztvēru ļoti nopietni.
Kopumā es ieteiktu: pakļaujies draudzes autoritātēm, kas ir virs tevis. Esi atvērts saņemt viņu korekcijas. Kādu dienu viņi varētu tevi pamanīt un piešķirt tev mandātu.
Šajā brīdī es vēlētos runāt arī uz vadītājiem. Cilvēki, kurus Dievs lieto pravietiskajā kalpošanā, ir ļoti jūtīgi un kādiem pat ir atraidījuma problēma. Kad pats biju mācītājs, man bija vēlme draudzē kontrolēt visu, kas notika. Man bija pieredze ar vietējiem praviešiem, kas pārsvarā bija mani draugi, kas mani atbalstīja. Reiz kāds draudzes loceklis bija redzējis pravietisku sapni pār ‘manu’ draudzi, taču atklāsmē es nebiju atrodams (un es biju tās draudzes mācītājs). Es reaģēju tā, ka noraidīju šo pravietisko vēstījumu, jo man tas nepatika. Vēl man trūka gudrības, lai būtu draudzīgs un spētu patiesi komunicēt ar šo pravietisko draudzes locekli.
Kur ir šie 'tēvi', kas ir vairāk pieredzējuši pravietiskajā dāvanā, kas ir griboši koriģēt mīlestībā un kas saprot to, ko viņi runā?
7. nodaļa
Pravietiskā 'buršana'
Iepriekšējās nodaļās jau esmu norādījis, ka Dievs nav atbilžu mašīna. Viņš vēlas attiecības. Viņš nevar tikt piespiests vai manipulēts, lai atbildētu uz mūsu jautājumiem.
Reizēm mēs vēlamies šīs atbildes, un, ja mēs tās nesaņemam, mēs izmēģinām visas iespējamās metodes, lai 'saņemtu' atklāsmi. Godīgi runājot, esmu pats tā darījis: un iespējams tu esi tā darījis.
Pati izplatītākā metode, lai saņemtu atbildes no Dieva, ir atverot Vārdu kur pagadās, un mēģināt atrast kādu Bībeles pantu, kas attiektos uz konkrēto jautājumu.
Dažkārt Dievs patiesi vēlas runāt caur šādu metodi. Viņš ir žēlsirdīgs, un Viņš apzinās mūsu ierobežojumus mūsu spējā dzirdēt Viņa balsi. Taču tā nedrīkst būt mūsu galvenā pieeja, lai saņemtu atklāsmi.
Kādās kritiskās situācijās esmu atvēris Bībeli un Dievs ir runājis uz mani caur Rakstu vietu. Bet vēl biežāk esmu atvēris Bībeli un neesmu saņēmis itin neko. Tad es mēģinātu vēlreiz, apgrieztu Bībeli kājām gaisā, pāris reizes sev aiz muguras, lai es nezinātu, kur to atvēršu. Es atvēru to, kur pagadās un ar aizvērtām acīm norādīju uz kādu pantu.
Tas nestrādāja. Pārsvarā šī Rakstu vieta nebija nekādā veidā saistīta ar manu jautājumu, reizēm tai bija vairāk nekā viena pretrunīga interpretācija. Tāpēc šāds veids nevar būt, lai saņemtu regulāras atklāsmes.
Reiz satiku kādu vīru, kurš bija ciešanās. Viņš man teica: "Brāli, lūdzu atver Bībeli kur pagadās, un nolasi lūdzu 7. pantu no šī atvēruma. Tas būs pants šodienai". Sekojošās sarunas laikā noskaidroju, ka viņš tā darīja visu laiku un tādā veidā centās saņemt atbildes. Tas viņu bija novedis tādā apjukumā, pat līdz brīdim, kad viņš apvainojās uz Dievu, jo 'Dievs viņam deva nepatiesas un pretrunīgas atklāsmes'. Tajā brīdī viņam teicu:
"Tas ko tu dari ir burvestība". Galu galā Bībele ir izgatavota no papīra un tajā ir daudz vārdu un teikumu. Nav nekādas atšķirības, ja tu paņemtu sekulāru grāmatu, atvērtu to uz labu laimi un izvēlētos septīto teikumu no tā atvēruma. Patiesībā šī metode ne ar ko neatšķiras no zīlēšanas ar kārtīm kad piedēvē nozīmi tam, kas izvilkts. Tu centies izvilināt 'pārdabisko informāciju'.
Urīms un tumīms
Kāds reiz lietoja kaut ko līdzīgu 'urīmam un tumīmam'.
Viņš izgatavoja divus vienāda izmēra objektus, bet atšķirīgās krāsās. Viņš tos turēja kabatā un brīdī, kad viņam bija nepieciešama atbilde, viņš ielika roku kabatā. Kad tika izvilkts melnais objekts, atbilde bija 'nē', kad no kabatas parādījās sarkanais, atbilde bija 'jā'.
Tādā veidā viņam bija iespējams izzināt atbildes saviem jautājumiem. Neminot nemaz to, ka viņš saskārās ar problēmām, jo vienu dienu viņš saņēma 'jā' un nākamajā dienā 'nē' vienam un tam pašam jautājumam.
Aizstāvība šādai metodei (metot meslus ar diviem līdzīgiem objektiem) ir tā, ka tā bija izplatīta augsto priesteru aprindās Vecās Derības laikā (2. Mozus 28: 15-30), un pat apustuļi izmantoja šo metodi (pirms bija saņēmuši kristības Svētajā Garā). Ap. d. 1:26 Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.
Kas man ir pret šo metodi ir, ka tas liek ‘Dievam’ runāt, bet Dievs varētu par to nevēlēties runāt vispār.
Morāvijas brāļi (Hernhūtieši) lietoja kaut ko līdzīgu šim 18. gadsimtā. Kad misionārs bija gatavs, lai to izsūtītu uz kādu ārvalsti, meta kauliņus. Viņu metodē bija trīs objekti; viens nozīmēja ‘jā’, otrs nozīmēja ‘nē’, bet pēdējais nozīmēja ‘gaidīt’. Šī metode netika lietota ikdienas vajadzībām, bet tikai, lai saņemtu Dieva apstiprinājumu izsūtot misionāru. Bet vismaz viņi iekļāva iespēju ‘nav atbildes’(gaidīšana).
Apstiprinājumi
Vēl viens veids, lai saņemtu atklāsmi, ir vaicāt pēc apstiprinājumiem. Tie, kas praktizē šo metodi, atsaucas uz Gideonu, kurš vaicāja pēc apstiprinājuma divas reizes, pirms viņš devās kaujā (Soģu 6: 36- 40). Pirmajā reizē Dievs viņam atbildēja pavisam skaidri, taču viņam bija nepieciešams otrs apstiprinājums.
Divi apstiprinājumi, divi pārbaudījumi
Manuprāt, šis stāsts ir mazliet smieklīgs. Gideons lūdza divreiz pēc apstiprinājuma un divreiz viņš tika pārbaudīts. Pēc tam, kad Gideons sapulcināja savu armiju, Tas Kungs viņam divreiz teica, ka viņam ir par daudz vīru. Pirmajā reizē divas trešdaļas no viņa vīriem pameta kaujas lauku, otrajā reizē palika tikai 300. Tāpēc vaicājot pēc papildus apstiprinājumiem, var būt par iemeslu papildus pārbaudījumiem. Nesaku, ka vienmēr ir nepareizi vaicāt pēc apstiprinājumiem. Viss atkarīgs no situācijas. Reizēm Dieva iedvesma prasa tūlītēju rīcību. Tajā gadījumā vaicājot pēc apstiprinājuma, mēs varam palaist garām 'tagad' brīdi.
Kad Tas Kungs mums atklāj ko īpaši svarīgu, kā Viņa aicinājumu kalpošanā, Viņš parasti apstiprina to mums vairākkārtīgi, mums nemaz neprasot. Viņš nevēlas, lai esam nedroši par svarīgām lietām. Regulārā komunikācijā ar Dievu, saskaņā ar Viņa gribu, Viņš dos apstiprinājumu. Tādā veidā mums būs vajadzīgi mazāk ārēji apstiprinājumi.
Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"
No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus
