„Slimība! Es nosaucu tevi vārdā… Tev nav varas un spēka manā ķermenī. šis ir ķermenis Dievam un Dievs ir šim ķermenim. Tas, Kurš ir manī, ir lielāks, nekās tas, kurš ir pasaulē. Kunga Jēzus vārdā es aizliedzu tev, riebīgā slimība, dzīvot manā ķermenī. Vācies! Es ticu Dieva teiktajam, ne taviem simptomiem. Dievs man ir devis Gara spēku, ar Ko es stājos pret tevi! Es atrodos Kristus uzvarā! Esmu dziedināts uz 1. Pētera 2: 24 pamata. Tā ir patiesība par mani. Es izvēlos šo patiesību. Es saku tev sejā, sātan: „Es dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus! Jēzus vārdā!”
Galu galā, jūsu uzticēšanās Dievam, izies no dabiskās saprašanas robežām. Un- sāciet ticēt Dievam, kuru neredzat vairāk, kā simptomiem, ko sajūtat. Ja jūs katru dienu lūdzaties, cītīgi studējat Dieva, jums atstāto, Vārdu, pielietojat to, ko jūs jau zināt, - jūsu ticība aug, jūs it kā „ uzpumpējat” savu ticību, kā sportisti pumpē muskuļus. Jūs kļūstat stipri un spējīgi padzīt no savas dzīves visu, kas neatbilst Dieva Vārdam par jums. Tam vajag zināt, ko par jūsu problēmu saka Vārds. Meklējiet Rakstu vietas par dziedināšanu. Kad es gulēju onkoloģiskajā slimnīcā, mana Bībele ātri apauga ar dzelteniem ieliktnīšiem, grāmatzīmēm. Dzeltenā ir mana mīļākā krāsa. Es lasīju un lasīju Evaņģēlijus, Pāvila, Jāņa, Pētera vēstules… Un, kad es redzēju vārdu par dziedināšanu, es atzīmēju šo lappusi ar grāmatzīmi. Pēc tam es pie tās atgriezos daudz reižu. Pārlasīju. Pārdomāju par to, kādā veidā tas attiecas uz mani. Protams, tam bija vajadzīgs laiks. Bet, es biju tik ilgi dzīvojusi bez Dieva, šīs pasaules neticībā, un dvēsele bija barojusies no šīs nolādētās pasaules. Mēs visi tā dzīvojām. Un no sirds ticējām, ka viss, ko mēs redzam ir vienīgā realitāte. Mēs skatījāmies ar nepareizajām acīm. Mēs uz šo pasauli skatījāmies ar miesas acīm. Tagad mēs mācāmies skatīties ar gara acīm, tas ir- ticībā. Un, no tā, ko mēs redzam, ir atkarīga mūsu nākotne. Dievam patīk, kad mēs ejam ar ticību pār problēmu bezdibeni, balstoties tikai Dieva Vārdā. Mēs visu savu paļāvību balstām uz Visuvareno Dievu, mūsu Tēvu. Bet Viņš mums saka: „Nebīsties, tici tikai! Es parādīšu tev to vareno un nepieejamo”. Viņš atver mums acis. Gara acis. Katru reizi, kad ejam Dievam pie rokas cauri neiespējamajam, mēs kļūstam stiprāki. Mūsu ticība Visuvarenajam Dievam kļūst stiprāka. Mūsu Dievs apsola mums: „ Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!” (Jesajas 43: 2). Viņš ir ar mums, lai glābtu mūs. Un Viņš ir jūsos, apskaidrošanas cerība (Kolosiešiem 1: 27). Viņš Dievs apjož mani ar spēku un dara līdzenus manus ceļus, ( Psalmi 18: 33). Viņš dod mums instrukciju, kad mēs kļūstam vāji: Lai vājais saka, esmu stiprs! (Joēla 3: 10). Es neesmu stipra nespēkā. Esmu stipra Dievā. Es sevi uzturu ar Viņa Vārda spēku. Kādu pārliecinātību par Evaņģēliju sevī nesa Pāvils!
2. Korintiešiem 12: 10
„…, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”
Jēkaba 4: 7
„Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums;”
Kad esat paklausīgs Dieva Vārdam un ticat Dievam ikvienā situācijā, neatkarīgi no apstākļiem, kas ir šinī pasaulē, jūs peldat pret straumi. Pret straumi peldēt spēj tikai dzīva zivs. Jūs dodaties virzienā, kas ir pretējs tam, kurā iet visa pasaule. Šauri ir vārti… Nostājies pret straumi! Lai iegūtu dzīvību.
No Orala Robertsa grāmatas „ Turpinot darīt neiespējamo” ( 269, 270.lpp)
Epigrāfs: „ Ieraudzījis neredzamo, izdari neiespējamo”.
„ Jūsu ticība tiks pārbaudīta. Ļaujiet pateikt jums vienu lietu: lejup pa straumi var peldēt ikviena mirusi zivs. Bet peldēt pret straumi spēs tikai dzīva. Ja jūsu ticība nav pietiekami iesakņota Dieva Dēlā, ja jūsu veltīšanās nav patiesa, ja paklausība nav pilnīga, tad jūs pārbaudījumā nepastāvēsiet. Jūs tecēsiet pa straumi kā mirusi zivs. Jūs nevarēsiet cīnīties ar apstākļiem. Bet tieši uzvara šajā cīņā, veido ticīgā raksturu, pārliecina viņa liecību, nes prieku Dievam un cilvēkiem. Pārbaudījumi nāk pār katru. „ Mans taisnais no ticības dzīvos.” Vai nu dzīvo ticībā, vai mirsti šaubās. Vai, nu, stāvi ticībā, vai krīti kompromisos. Neitrālas joslas nav. Vai, nu, tu nododies ticībai, vai atdodies kompromisam”.
Kad ārsti ir bezspēcīgi nedziedināmas slimības priekšā, kad nāve elpo tev sejā, kad, pēc visiem dabas likumiem, ķermenis ir atmiris dzīvei…. Un cilvēkam vairs nav citas alternatīvas, kā vien paļauties uz Dievu un Viņa Vārdu…, tad atbrīvojas spēks, kura darbība nav izskaidrojama. Šis visusvarošais spēks neatrodas zemes dzīlēs. Viņš atrodas mūsos. Lai dzīvotu ticībā, ir nepieciešams pastāvīgi sevī ielikt Dzīvības Vārdu. Ja jūs neizvēlēsieties dzīvību, tad atliek, vienīgi, lāsts. Nav neitrālas teritorijas! Ķiršu dārza, vienkārši labiem cilvēkiem, nav! Mihails Bulgakovs dvēseliski mums piedāvā citu glābēju (grāmata „Meistars un Margarita”). Tas ir nopietns kompromiss ar sātanu! Nabaga Margarita to pieņēma! Mēs pieņemam Jēzu Kristu par Savu Glābēju. Kristieši nelido uz slotas. Viņi izmanto zobenu- Dieva Vārdu. Un šis zobens atdala dvēselisko no garīgā.
Ebrejiem 4: 12
„Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.”
Dieva Vārds atdala grēku no taisnības, svētību no lāsta… Jums jāatrodas atdalošā zobena pareizajā pusē, lai dzīvotu.
Galatiešiem 3: 13
„Kristus mūs izpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka,”
Diagnoze vēzis ir zem lāsta. Kristus ir atbrīvojis mūs no lāsta. Jūs un mani. Nekāda slimība vairs nav tiesīga valdīt mūsu ķermeņos. Tā ir patiesība. Bet, pati par sevi, patiesība neanulē manu diagnozi. Rakstīts, ka patiesības zināšana dara mūs brīvus. Tad, uzziniet viņu, patiesību, Dzīvā Dieva Vārdu! Tā darīs jūs brīvus no ikviena šīs pasaules lāsta, slimības ieskaitot. Jums ir dota ticība. To vajag iedarbināt.
Romiešiem 10: 17
[kr. val un angļu val. ] „Un tā- ticība no dzirdēšanas, bet dzirdēšana no Dieva vārda.”
[latv. val.] „Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles.”
Nenovērsiet uzmanību no Rakstiem! Ejiet nost no satraukuma! Kad vēzis darbojas 24 stundas diennaktī, jums nepietiek ar to, ka Dieva vārdam veltāt 10 minūtes dienā. Ar to NEPIETIEK! Sakiet, vai tad ir vieglāk nogriezt visu savā ķermenī, kā atrasties Vārdā? Pāvils- maziņš cilvēks, pārcietis tik daudz ciešanu, kura ķermenis bija izkropļots ar sitieniem, akmeņiem… Bet viņš bija cilvēks ar lielu ticību. Viņš bija tas, kuru pazina elle. Viņam ierodoties, slimības pazuda. Tās atkāpās tāpat, kā atkāpās Jēzus klātbūtnē. Viņš nebija viens, kad staigāja un sludināja labo vēsti pa visu zemi. Ar viņu bija Visuvarenā Dieva spēks. Spēks, kas augšāmcēla Kristu, spēks, kas augšāmcēla arī Pāvilu, kad viņš tika nomētāts ar akmeņiem. Ar šo pašu spēku Pāvils augšāmcēla cilvēkus. Šis spēks ir Svētā Gara spēks. Un Svētais Gars ir gatavs darboties arī šodien. Bet Viņam ir vajadzīga mūsu ticība. Gara spēks izpaužas ticībā izteikta vārda spēkā. Attīstot ticību, mēs sasniedzam neiespējamo. Bet Debesu Tēvs gūst baudu no mūsu ticības sasniegumiem. „ Ticībā Dievam, ir kaut kas tāds, kas aicina Dievu apstaigāt miljoniem cilvēku, lai tiktu tev klāt” ( Smits Viglsvorts).
Lūdzieties kopā ar mani.
Tēvs! Es pateicos Tev par ticību, ar kuru varu aizsniegt visus Tavus apsolījumus, ko esi man dāvājis. Pateicos Tev par vārdu par manis dziedināšanu, un par to, ka varu tai ticēt! Es varu dzīvot, nevis ar to, ko redzu, bet ar to, kam es ticu! Es pateicos! Es ticu, ka Tava Vārda spēks īsteno savu dziedinošo darbu. Tu sūtīji Vārdu un mani dziedināji. Es tam ticu, un, tāpēc apgalvoju sevis dziedināšanu no matu saknēm līdz papēžiem. Es ticu, Kungs, ka nav palicis nevienas slimības, kuru Tu nebūtu paņēmis Savā Miesā Golgātas krustā. Es ticu, ka man pieder brīvība no jebkāda nespēka un slimības, jo Tu esi mani izpircis. Un tas ir uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc, es pretojos, ikvienai nekārtībai manā ķermenī, ar stingru ticību. Ticībā saku: izpirkta. Dziedināta. Tā ir mana izpirkšana! Tā ir mana dziedināšanās. Man netrūkst ne nieka! Manā ķermenī nekas nav lauzts un nav nekā, kā trūktu. Un tā ir patiesība par mani. Es pateicos Savam Dievam, Kas man dāvinājis dzīvību un veselību! Es esmu jauns radījums Kristū Jēzū. Un, kamēr es tam ticu, tas īstenojas! Āmen!
IRINA BELOVA-SMORŽA
www.raku-net.ucoz.ru
© No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa.
Turpinājums sekos
Dziedināšanas Istabas Rīgā
Starptautiskā Healing Rooms Asociācijas (IAHR, Spokane, USA) dalībniece
https://healingrooms.com/
https://gaismapasaulei.lv/22-dziedinasanas-istabas/
Priestera Andreja Mediņa lieciba
https://www.youtube.com/watch?v=qt3qzhG6JN4ba
Pasūtiet Ирина Белова-Сморж „Выздороветь и остаться в живых” grāmatu pa tālr. 27175728 vai E- pastu: gaisma.j@inbox.lv
Tulkotāja Liecība.
Lai slavēts Dievs!
Ja godīgi jāatzīstas, darbu pie šīs grāmata, uzņēmu „bez apetītes”. Biju jau piedzīvojusi vilšanos dažādās kristīgās literatūrās, kad patstāvīgi meklēju Dievu, tāpēc, nospriedu, ka šī arī būs vien no tām. Arī apjoms nebija no mazajiem….. Parasti nepareizas grāmatas, ienākušas manī, mani noveda izmisumā un negribēju, lai šoreiz notiek tas pats. Pēc tādas nomaldīšanās paiet ilgs laiks, līdz nonāc atpakaļ uz īstā ceļa. Garīgi.
Taču, kad izlasīju, ka grāmatas autore vadījusies no Kenneta un Glorijas Kouplendu mācītā, mans spars ienirt šajā grāmatā trīskāršojās. Pati no viņiem esmu mācījusies un mācos, tātad- „savējie”, nodomāju un ieniru. Laikam nevienu grāmatu ar tādu azartu tulkojusi nebiju.
Gadu pirms tam, man atklāja, ka mans vairogdziedzeris ir pilnībā atrofējies. Es izskatījos pēc savas vecmāmiņas. Aizpampušām acīm, pilnīgi bez spēka. Ejot viesos pie vīramātes, kas dzīvo trešajā stāvā, vajadzēja vai reizes četras apstāties un atpūsties… Pilnīgs bezspēks. Tas ir briesmīgi, ja katru nakti mosties no tā, ka ir notirpušas rokas un kājas, kad spogulī uz tevi skatās „ nodzērusies” vecene, kaut tev ir tikai 40, un tu alkoholu principā vispār nelieto. Patstāvīgi centos visādi sevi stiprināt, lasīju Dieva Vārdu, bet sevī īpaši neticēju, ka kaut kas labosies. Tomēr pat ģimenes ārstei teicu, ka mans Dziedinātājs ir Dievs un no slimnīcas pirms diviem gadiem atteicos. Pagājušo gadu bērni pierunāja. Piecās dienās mani saveda kārtībā un visu šo gadu lietoju vairogdziedzera darbību veicinošu tableti katru rītu. Deva- maksimālā. Un teica, ka uz visu atlikušo dzīvi- bez zālēm vairogdziedzeris nedarbosies….
Un tad, kad sāku tulkot šo darbu, sāku justies sliktāk. Sāka reibt galva arvien biežāk. Bieži bija nelaba dūša. Kā grūtniece, staigāju no viena stūra uz otru un jautāju: „ Dievs, kas ar mani notiek?!” Tad vajadzēja doties pie endokrinologa, uz kārtējo pārbaudi. Pirms tam jānodod analīzes un, par cik, jau gadu nebija veikts Uss, bija jāveic arī tas. Analīzes normālas, tiesa gan, uzlabojumi jau arī iepriekš bija manāmi. Bet Uss ārsts teica, ka vairogdziedzeris maziņš, atrofējies, un nekādi uzlabojumi, pēc viņa domām, mani negaida. „Daudz tu zini!”,- pie sevis nodomāju.-„ Es taču zinu, ka tā nav! Ar Jēzus brūcēm es esmu dziedinātā, bet tu esi tikai cilvēks, un man ir absolūti vienalga, ko tie tavi kompjūteri tev tur stāsta! Dieva vārds saka, ka esmu dziedināta, tātad- esmu!” Man pat smīns uz sejas izskrēja! Viņš tā dīvaini uz mani pustumsā paskatījās, bet neko neteica.
Dakterei - endokrinoloģei jautāju, vai man tā deva nav jāsamazina, jo asinsspiediena pazemināšanās bija pārāk uzkrītoša. Viņa teica, ka nē, tas esot no kaut kā cita.
Ar ģimenes ārsti vienojāmies, ka tomēr uz pusi samazināsim gan, un ar speciālistiem nestrīdēsimies.
Visu cieņu manai ģimenes ārstei. Paldies Dievam, man ar viņu ir ļoti paveicies. Viņa ir mūsu ārste jau piecpadsmit gadus, un vienmēr, kad bērniem vai pašiem ir saaukstēšanās (ne ar ko citu vairs neslimojam), visas zāles ir tējas un sulas. Viņa vienmēr ir uzsvērusi, ka organismam pašam ir jātiek galā.
Tomēr pēc uzlabošanās, trešajā dienā atkal sajutos tāpat. Tad, vienā pirmdienā nolēmu vispār vairs nevienu tableti, ne pus tableti nelietot- paskatīšos, kas notiks.
Jā, un visu šo laiku tulkoju Irinas grāmatu „Atveseļoties un palikt dzīvam”.
Ar katru dienu sajutos labāk. Gluži kā rakstīts: „ Mana jaunība atjaunojas kā ērglim!” (Psalmi 103). Tiku arī pielietojusi, kamēr tulkoju, dzīvās Rakstu vietas, ko atbilstoši tulkojumam lasīju Irinas grāmatā. TAČU nevarēju izskaidrot, kā tā var notikt? Es tikai tulkoju! Jā Dievs dziedina, par to šaubu nebija, tomēr, vai tiešām tikai no šīs grāmatas tulkošanas????....
Kad tulkoju pēdējās nodaļas sapratu, kāpēc ar mani tādi brīnumi notiek. Grāmatas beigās, Irina ir ierakstījusi savu lūgšanu par katru, kas šo grāmatu lasījis:
Mana lūgšana par jums.
Tēvs! Lūdzu Tev, piesūcini caur un cauri katru šīs grāmatas lappusi ar Savu dziedinošo spēku! Kā Tu, Kungs, esi darījis ne mazumu brīnumu ar Apustuļa Pāvila rokām (Ap. D-bi 19: 11), tā, lai arī manas rokas, kas sniegtas, šo patiesību par dziedināšanu, uzrakstīšanai tagadējā laikā, kalpo Tev tam, lai Tu paceltu šos cilvēkus ticības varoņdarbā. Mācītu neskatīties uz redzamo un darīt neredzamo. Kungs, lai šīs dziedināšanas lapas ir tāds pats kontakta punkts ar Tavu Garu, kā lakatiņi un jostas no Pāvila ķermeņa, kad apstājās slimības un ļaunie gari izgāja ārā (Apustuļu darbi 19: 12). Pievienoju šai lūgšanai savu sirdi. Un milzīgu vēlēšanos, lai neviens no šo grāmatu lasījušiem, nepārstāj barot savu ticību, neatdziest, neattālinās nodevis, Dievs, lai nekādi šī mirušās pasaules slazdi un viltības, nevarētu viņus nolaupīt no Tavas dziedinošās rokas…
Pateicos Tev, Tēvs!
Komentāri, manuprāt lieki.
Paldies visiem, kas deva man šo iespēju ienirt šīs dziedinošās grāmatas lappusēs……
Un- ESIET DZIEDINĀTS-nevis nākotnes, bet tagadnes formā!
Ar mīlestību
Inga Krūmiņa.
