Dieva tiesas, 10.daļa
Kā esam jau runājuši, lielo problēmu laiks, vai, kā daudzi to sauc par „ lielajām bēdām”, pēc būtības ir cilvēcisko centienu vadīt šo pasauli bez Dieva, rezultāts. Pļaujai, ko Jēzus nosauca par šī laikmeta beigām, būt it visā, ko sējis cilvēks, gan labajā, gan ļaunajā. Gan gaisma, gan tumsība nāk visā savā pilnībā.
Arvien pieaugošā krīze, burtiski, katrā jomā, jau izgājusi aiz cilvēcisko spēku robežām, un turpina pasliktināties. Mūsu pieredzes uz zemes rezultāts būs tas, ka visa radība patiešām uzzinās, cik ļoti slikti ir bijis vadīt šo pasauli bez Radītāja. Mēs arī uzzināsim, ka, ja Dievs neiejauksies, tad „ visa miesa” tiks noslaucīta no zemes virsas. Labi gan, ka Viņš tomēr gatavojas iejaukties. Viņš gatavojas mūs izglābt un novākt no zemes visas sāpes un ļaunumu. Mēs tuvojamies pasaules galam, bet precīzāk- jaunam sākumam.
Apustuļu Darbu grāmatā 14: 22 Pāvils ir teicis : „caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.” Tā ir patiesība katram no mums. tāpat arī visai pasaulei. Miers Valstībā ienāks caur lielām bēdām, kas nāks pasaules beigās. Mums katrā pārbaudījumā un katrās ciešanās ir jāierauga durvis uz valstību, jo tieši tā tas arī ir. Jo lielāks pārbaudījums vai kauja, jo iespaidīgāka var būt uzvara. Pašas lielākās bēdas uz zemes būs visplašākās durvis uz valstību.
Lai uzvarētu šajos laikos, mums ir jāpakļaujas Bībeliskajam aicinājumam: „Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās” (Jēkaba 1: 2). Ja esam izauguši un kļuvuši nobrieduši ticībā, tad mums ir jābūt uzvarētāja mentalitātei, lai pieņemtu katru pārbaudījumu kā lielas uzvaras iespēju. Jēzus ir teicis, ka „Pasaulē mums būs bēdas” (sk. Jāņa 16: 33), un šajā stāvoklī pasaule paliks līdz tam laikam, kamēr nebūs notikušas vislielākās bēdas. Jēzus arī ir teicis, ka no šīm bēdām nevajag baidīties, jo Viņš pasauli ir uzvarējis. Viņā mēs varam gūt pilnīgu mieru un pilnīgu prieku, pat tad, kad pasaule iziet cauri visbriesmīgākajām problēmām. Kad mēs atrodamies Viņā, tad atrodamies Viņa Valstībā, un "Valstība ir miers, prieks, taisnība Svētajā Garā." (Romiešiem 14: 17).
Kā īstenie kareivji steidzas uz kaujas saucienu, nevis prom no tā, patiesie čempioni rausies cīņā ar pilnu pārliecību par uzvaru. Tā kā mums ir apsolīts, ka viss notiks mums par labu, un Dievs vienmēr vedīs mūs Savā triumfā, tad mēs nevaram zaudēt.
Katrs izaicinājums mūsu ticībai darīs mūsu ticību vien stiprāku, ja paliksim uzticami un piepildīti ar ticību. Tas nenozīmē, ka šad tad mēs neizjutīsim bailes vai šaubas, bet mēs esam pieņēmuši stingru lēmumu, ka šīs jūtas mūs nekontrolēs. Mūs vadīs vien Kristus mīlestība un ticība Viņam. Var notikt daudz kā tāda, ko mēs nesapratīsim, bet mūsu ticībai uz Dievu ir jābūt spēcīgākai par mūsu spēju saprast. Ja mēs vēl joprojām šausmināmies, kad sastopamies ar pārbaudījumiem, tas nozīmē, ka mūsos nav attīstījusies uzvarētāja mentalitāte, kas ir jāiegūst.
Ja mūsu dzīve nav nekas cits, kā tvaiks (sk. Jēkaba 4: 14),tad lielo bēdu laiku pat par dūmu strūklu nenosauksi. Bez šaubām, tas būs saspringts, bet nebūs ilgs. Ja gribam saprast šos laikus, tad mums ir jāpavada daudz vairāk laika, izzinot tos lielos darbus, ko dara Kristus, Viņa valstības sagatavošanai, nevis antikristu pētot. Kaut arī mums ir jāzina velna triki, taču tas nav jāpadara par galveno mūsu pētījumu tematu. Tieši tāpat- kaut arī mums ir jāsaprot un jāsagatavojas bēdām, tam nevajag veltīt vairāk laika, kā tas būtu pelnījis, vajag vairāk izzināt Valstību, jo mēs, taču, esam šeit tam, lai sagatavotu Viņam ceļu.
Lielākā daļa no tā, ko uzdod par pravietojumu mūsu dienās, pēc būtības, ir liekulība, kas baro cilvēciskās ilūzijas par viņa varenumu. Esmu bijis daudzās valstīs, draudzēs, kas paziņo, ka viņiem ir pravietojums par to, ka viņi tiks lietoti tajā, lai sāktu atmodu, kas glābs tautas, vai, izdarīs kaut ko ļoti iespaidīgu, bet ducis viņu paziņo, ka tieši viņi ir aicināti to izdarīt. Esmu ticies ar cilvēkiem, kas bijuši noteikti par apustuļiem tautām, bet es neļautu viņiem vadīt pat mājas grupu. Patiesībā, tagadējā laikā ir parādījies tik daudz apustuļu, ka ābolam jau nav kur nokrist.
Vai esat kaut kad dzirdējis par sātana pielūdzēju, kas nebūtu bijis „augstais priesteris”? Es neesmu nekad tādu saticis, kas sevi sauktu vienkārši par priesteri. Viņi visi ir „augstie” priesteri. Vai viņiem nav vienkārši kalpotāju? Nav, jo velns būvē uz lepnības. Būtu lieliski atrast tādu draudzi, kas būtu noteikta būt par uzticīgo kalpu pārējām draudzēm savā reģionā, tā vietā, lai atvērtu ceļu valstībai.
Kad biju jauns kristietis, Dievs bieži manas acis atvēra tā, ka es varēju redzēt citu cilvēku aicinājumus un kalpošanas. Atceros kādu sievieti, kurā atpazinu patiesi izcilu aicinājumu evaņģelizēt. Kad viņai jautāju, vai viņa zina par savu aicinājumu, viņa atbildēja apstiprinoši, sakot, ka ir par to ļoti priecīga. Kad palūdzu ar mani padalīties, gaidīju, ka viņa teiks, ka ir aicināta būt par evaņģēlisti, kas atvedīs pie Kristus daudz cilvēku. Tā vietā, viņa mani pārsteidza, sakot, ka ir aicināta nest savu krustu katru dienu un kalpot visiem, kam vien varējusi. Tad es dzirdēju, kā Dievs pateica, ka viņa ir ceļā uz sava augstā aicinājuma īstenošanu.
Man patīk pravietojumi, un mums arvien vairāk ir vajadzība pēc patiesiem praviešiem un pēc tiem, kam ir praviešu dāvanas, kas ir uzticības vērti. Šī vajadzība augs līdz šī laikmeta beigām. Pravietiskais pēdējos laikos būs vēl iespaidīgāks, kā jebkad, liecinot par nākošās valstības un Jaunās Derības spēku un godību. Tomēr, mums vajag mīlēt realitāti tik ļoti, ka jāļauj mūsu garīgumam turpināt krist novērtējumā, kā tas ir bijis ar viltus praviešiem un liekuļiem.
Kur ir tie pravieši, kas pareizi pravieto vajāšanas un katastrofas, uz ko cilvēkiem ir jāsagatavojas līdz viņu nākšanai? Viņi ir kaut kur tur, dara savu darbu, taču nedaudzi viņus atzīst un viņos klausās. Daži no praviešiem, kurus apvaino un ignorē, dēvējot tos par drūmiem pesimistiem, kas pravieto tikai slikto, var izrādīties tieši tie, kas runā patiesību. Protams, ir tādi kas šajā ziņā krīt galējībās, un duļķo ūdeni ap tiem, kas nes patieso vēsti. Tomēr, tie, kas neņem vērā praviešus ar „negatīviem pravietojumiem”, tiks gan izbrīnīti, gan negatavi tam, kas tuvojas. Drūmā bezcerība, kas tuvojas, tāda nebūs tiem, kas ir gatavi. Tiem tā būs „zvaigžņu stunda”. Pat, ja tā, mums nevajag vēlēties pravieša aicinājumu, kas sludina slikto vai labās vēsts pravieša- mums ir jātiecas uz to, lai būt patiesi pravieši.
Bībelē nav nekā laba teikts par liekulību, bet, gluži otrādi, - ļoti daudz sliktā. Izpētiet Rakstus un jūs redzēsiet, ka tie, kas raduši klausīties vien liekulību un labos vārdus, patiesībā atrodas maldos un paši nonāk tiesā. Tomēr, es aicinu atcerēties par to, ka atrašanās zem soda nenozīmē būt zem mūžīga soda, bet drīzāk pārmācībā un disciplinētībā. Tādi cilvēki var atmosties un kļūt pat spēcīgāki, kad sapratīs, cik ļoti bijuši piemuļķoti.
Mēs arvien izmisīgāk atrodamies vajadzībā pēc tiem, kas var atšķirt patiesību tikai tāpēc, ka zina Dieva balsi. Viņi nemeklē nolemtību vai bezgalīgu prieku, bet meklē Viņa Vārdu. Tāda veida briedums ir reti sastopams mūsu dienās, bet mums tāds būs.
Riks Džoiners "MorningStar Ministries"
No angļu valodas tulkojusi Diāna Kirsanova.
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa.
