Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Pravietojums par ASV


Divi ceļi, kas ved uz nākotni

 

Riks Džoiners

 

Es tiku aizrauts citā realitātē, kur attapos stāvam pie krustcelēm. Netālu no manis es redzēju kāda cilvēka apveidus, kas turēja blāvu gaismekli. Kad piegāju tuvāk, es atpazinu Brīvības lēdiju, Brīvības statuju, kura šķita atdzīvojusies. Viņa izskatījās samulsusi un nomaldījusies. Izskatījās, ka viņa šaubās, jo tik tikko virzījās uz priekšu. Viņas lāpa izstaroja blāvu gaismu, un viņas rokas nokarājās tā, ka šķita viņa teju izmetīs plāksni, kuru nebija pietiekoši cieši satvērusi.

Brīvības statuja centās izvēlēties vienu no ceļiem. Viņa tikko bija izlasījusi paziņojumu, kas brīdināja pie krustcelēm nonākošos, ka viens ceļš ved uz arvien lielāku nespēcību un pilnīgu iznīcību, bet otrs uz pieaugošu spēku un brīnišķīgu nākotni. Tomēr paziņojumā nebija norādīts, kurš ceļš ir kurš. Paziņojums arī vēstīja, ka atrodoties pie krustcelēm ilgāku laiku izvēle tiktu izdarīta neatkarīgi no pašu gribas, un tas būtu nepareizais ceļš. Tādējādi šaubīšanās nebija pareizā rīcība, un es zināju, ka apmulsums un dezorientācija, ko juta Brīvības lēdija, piespiedīs viņu izvēlēties nepareizo ceļu.

Es biju spiests uzmundrināt viņu, lai viņa atgūtu spēju pieņemt lēmumus, bet tajā pašā laikā es meklēju kādas norādes, kas vēstītu, kurš ir pareizais ceļš. Tajā brīdī es pamanīju neskaidrus pēdu nospiedumus, kas veda pie krustcelēm. Sasprindzinot skatienu, es sapratu, ka tos bija atstājušas vēstures varenās nācijas un impērijas. Tās acīmredzot kādreiz bija stāvējušas tepat kur mēs. Visi pēdu nospiedumi devās pa vienu un to pašu ceļu, kurš nebija pareizais. Nešķita, ka kāds jebkad būtu devies pa pareizo ceļu. Es vismaz uz tā nevarēju saskatīt nekādus pēdu nospiedumus.

Kad paskatījos uz abiem ceļiem, pamanīju, ka nepareizais izskatījās daudz vilinošāks. To ieskāva skaistas laternas, kas stiepās līdz pagriezienam, par kuru tālāk neko nevarēju saskatīt. Tā kā Brīvības lēdijas lāpa bija tik nespodra, es sapratu, ka viņai varētu šķist vilinoši doties pa nepareizo ceļu, jo tad viņa varētu atbrīvoties no smagā nesamā.

Paskatoties uz otru ceļu, redzēju, ka tas bija tik vien grūts un nepievilcīgs, cik pirmais šķita viegls un vilinošs. Tas izskatījās ļoti tumšs, akmeņains, šaurs un virzījās kalnup līdz korei, kura aizsedza tālāku skatienu. Tikai drošajiem un pašpārliecinātajiem būtu pa spēkam izvēlēties šo ceļu. Tas būtu gandrīz neiespējami Brīvības lēdijai, kura tobrīd jutās ļoti nomākta.

Kad paskatījos uz viņu, bija acīmredzams, ka viņas pašpārliecinātība un apņēmība mazinājās vēl ātrāk. Viņa nespētu izvēlēties pareizo ceļu, ja vien viņa neatgūtu savu nākotnes redzējumu un pašpārliecinātību un ātri nepieņemtu lēmumu. Tas būtu grūts ceļš, un par vienīgo apgaismojumu uz kādu laiku kalpotu gaisma, kas būtu jānes paša spēkiem, tādējādi padarot kāpienu vēl sarežģītāku. Tomēr tas bija vienīgais variants, kas neveda pie drošas pazušanas. Šī doma vadīja mani, kad pūlējos Brīvības lēdijai ieskaidrot, ka tieši grūtību pārvarēšanai ir izšķiroša nozīme, ja vien viņai bija lemts dzīvot.

Uzmetot skatienu Brīvības lēdijai, es apjautu, ka viņa var nomest lāpu jebkurā brīdī. Viņai nekavējoties bija nepieciešama palīdzība. Bez lāpas viņai nekas cits neatliktu, kā izvēlēties nepareizo ceļu, kur vismaz sākumā būtu kāds apgaismojums. Es nostājos viņai blakus un maigi, bet apņēmīgi saņēmu viņas roku un sāku to virzīt atpakaļ augšā. Kad lāpa atkal bija izslieta gaisā, šķita, ka tā saņem vairāk skābekli un uzreiz kļuva spožāka. Tas bija viņai bija kas jauns, un viņas noskaņojums lēnām sāka mainīties.

   Tad es viņai lūdzu ciešāk satvert plāksni apgalvodams, ka to nedrīkst izlaist no rokām. Šķita, ka viņa nebija apjautusi, ka to grasās nomest un viņas tvēriens kļuva ciešāks. Bet pat tad viņai vēl nebija spēka un vēlēšanās to pacelt atpakaļ pie sāniem. Tomēr es pamanīju, ka apņemšanās nenomest plāksni palīdzēja vēl vairāk kliedēt apjukumu. Pat šiem šķietami mazajiem solīšiem atgūt apņemšanos un mērķi bija varens iespaids. Es zināju, ka rīcībai un spējai pieņemt lēmumus ir izšķiroša nozīme viņas atlabšanā.

Es sāku viņu iedrošināt atgādinot visu, ko viņa pagātnē bija paveikusi, lai sasniegtu šādu stāvokli un sacīju, ka viņas nākotne varētu būt vēl iespaidīgāka. Viņa varētu tikt tālāk kā jebkura nācija vai impērija jebkad ir tikusi. Klausoties manī viņas seja atmirdzēja vēl lielākā spožumā. Es apzinājos, ka turot viņas roku izslietu augšup man jārunā par nākotni. Viņai izmisīgi bija nepieciešams nākotnes redzējums. Vēl tomēr pastāvēja cerība, ka viņa varētu izvēlēties pareizo ceļu, bet bija maz laika. Es jutu, ka kuru katru brīdi viņai varētu uzspiest nepareizo izvēli, ja vien viņa nesāktu doties pa pareizo ceļu.

 

Skaidrojums

 

Brīvības lēdija nepārprotami bija Amerikas Savienotās Valstis. Tās nonākušas svarīgās krustcelēs, kas noteiks vai Amerikas nākotnes spožums pārspēs tās pagātnes spožumu, vai tā kļūs vājāka un cietīs neveiksmi. Amerika nepieņems pareizo lēmumu un neizvēlēsies pareizo ceļu, ja vien to nestiprinās un neiedrošinās patstāvīgi pieņemt lēmumus. Nākotnes redzējums un izlēmīgums kalpo tai kā skābeklis bez kā tā ietu bojā. Tikt iedrošinātam nozīmē smelties drosmi un, lai izvēlētos pareizo ceļu un ietu pa to, tā būs vajadzīga. Tomēr šis ceļš ir vienīgais ceļš, kuram ir nākotne.

Es sapratu, ka šajā vīzijā pārstāvēju Draudzi. Man vajadzēja turēt viņas roku, ko varētu izdarīt ar lūgšanas un aizlūgumu palīdzību gluži tāpat, kā Aronam un Hūram, atbalstot Mozus rokas, kad Izraēls ar Amaleku (2. Mozus 17). Man nācās viņai arī pravietot, iedrošinot viņu ar vīzijām par viņas iespējamo nākotni. Viņai bija jāizvēlas grūts un vientuļš ceļš, bet viņai bija gaisma- brīvības gaisma, kas viņai ceļā palīdzētu. Jo augstāk viņa paceltu brīvības gaismu, jo spilgtāk tiktu izgaismots viņas ceļš.

Viņas nomāktība mazinājās, kad viņa atguva apņemšanos nenomest plāksni. Tas ir Dieva mandāts, turēties pie Viņa Vārda. Šis mandāts slīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz viņa pavisam grasījās to izlaist no rokām. Vīzijā es redzēju, kā viņa plāksni satver, lai tā neizkristu. Bet viņai tā bija jāpaceļ atpakaļ pie sāniem, lai varētu uzrāpties pa stāvo kāpumu, ko viņai nāktos darīt, ja viņa izvēlētos pareizo ceļu.

Bībele depresijai pievēršas tikai vienreiz. Dieva līdzeklis pret depresiju šķiet pārāk vienkāršs, bet tas darbojas un ir vienīgais efektīvais līdzeklis. Šis vienkāršais līdzeklis nocērt depresiju līdz tās saknei. Tieši tādēļ tā ir tikai vienreiz pieminēta. Nav nekā vairāk, ko par to varētu pateikt. To varam lasīt 1. Mozus 4:6-7:

‘’Tad Dievs sacīja Kainam: ‘’Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?’’

Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu.’’

Protams, Tas Kungs sūtīja Kainam šo brīdinājumu tieši pirms viņš nogalināja savu brāli. Katram cilvēkam ir dota sirdsapziņa, kas atšķir labo no ļaunā. Pārkāpt šo noteikumu nozīmē atvērt durvis depresijai, kas noved pie dusmām un galu galā pie konflikta ar citiem. Nācijas, kas padodas ļaunumam kļūst par dusmīgām nācijām, kas noved pie konfliktiem un kara. Ir taisnīgi kari, bet vairums tomēr tādu nav. Šādiem kariem par iemeslu kalpo vai nu greizsirdība, vai dusmas, gluži kā pašā pirmā konfliktā starp brāļiem. Ja Kains būtu ņēmis vērā Dieva brīdinājumu, nekas tāds nebūtu noticis.

Depresija ir grēka sekas, kas nozīmē nedarīt to, ko mēs uzskatām par pareizu. Neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs censtos noslāpēt vai neievērot savu sirdsapziņu, tai nevar pārkāpt, neatverot durvis depresijai. Cilvēki, kurus skārusi depresija un, kuri nenožēlo grēkus un negriežas pie Dieva, parasti vēršas pret Viņu un vēlā pret citiem. Viņi griezīsies pie jebkā, kas viņiem sniedz vismaz īslaicīgu patvērumu no šīs kaites. Mūsu paaudzei par līdzekli, kas īslaicīgi atbrīvo no depresijas, ir kļuvušas narkotikas. Narkotikas darbojas īslaicīgi, bet tajā pašā laikā atver durvis vēl dziļākai depresijai, kas savukārt atkal pieprasa vairāk narkotikas. Jo ilgāk šis cikls atkārtojas, jo vairāk nākotnes redzējums, mērķis un apņemšanās tiek pakļauti apjukumam, maldiem un iznīcībai. Tukšumu visbiežāk aizpilda ilūzijas par kaut ko grandiozu, kam nav nekāda sakara ar realitāti, ko sātans izmanto, lai vairotu pazemojumus un konfliktus.

Kā pretstatu šeit rakstītajam mēs varam lasīt Romiešiem 14:17:

‘’Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.’’

Sātans liek rīkoties pretēji, piespiežot meklēt prieku, maldīgi apgalvojot, ka tas ienesīs mieru jūsu dzīvē, bet patiesībā tas novedīs tikai pie lielāka apjukuma un depresijas. Par pamatu īstam priekam un mieram var kalpot tikai taisnīgums, kas nozīmē darīt to, kas ir pareizs. Ja mēs tieksimies darīt to, kas ir pareizi, tad tas aizvedīs mūs pie tāda miera, kuru pasaule nespēs saprast, kas savukārt aizvedīs pie tāda prieka, kurš pārspēj jebko, ko šī pasaule var piedāvāt. Valstības miers un prieks nav ātri sasniedzami, bet tie ir dziļi ilgstoši un balstās uz realitāti.

Tas, ka vīzija beidzās bez izvēles izdarīšanas, nozīmē, ka vēl nav skaidrs, kuru ceļu Amerika izvēlēsies. Šobrīd vissvarīgākais ir palīdzēt tai atgūt spēku, nākotnes redzējumu un apņēmību. Tā, lai Amerika vēl skaidrāk saredzētu savu ceļu un izvēli. Kad tā augstāk pacels brīvības gaismu, tā varēs redzēt tālāk, un arī citi nāks pie šīs gaismas.

 

Pielietojums

 

Amerikas Savienotās Valstis nav Dieva valstība, un tās nav nepieciešamas Dieva mērķiem. Daudzi tic, ka Amerikai ir īpaša derība ar Dievu, bet ir arī daudzi, kas tā nedomā. Tas sakņojas uzskatā, ka bibliski Tam Kungam ir jāuztur tikai tās derības, kuras Viņš pats noslēdz. Svētajos Rakstos Viņam ir derība tikai ar divām nācijām: Izraēlu un Svēto tautu- baznīcu. Vienalga vai jūs ticat, ka Amerikai ir derība ar Dievu vai nē, tas netraucē mums kalpot par gaismu un sāli savai tautai un vēlēties redzēt kā Dieva prāts izpaužas mūsu tautā. Ameriku Dievam veltīja pirmie kolonisti un dibinātāji, kuri izveidoja tās tautu. Lietas, kas veltītas Dievam ir svētas un tiks iznīcinātas, pirms tās ļaus apgānīt.

Amerika tika veltīta Dievam un tādēļ tai neizdosies palikt nesodītai par pārkāpumiem, kuru dēļ citas nācijas varētu nesaņemt sodu. Dievs Amerikai piemēros striktus noteikumus par pārkāpumiem, kas ne tuvu nav tik slikti kā tie, ko pieļauj citas nācijas. Tam, ka Dievs nav mūs atmetis, vajadzētu kalpot mums par iedrošinājumu, kā ir teikts Ebrejiem 12:7- 13:

‘’Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?

Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.

Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu?

Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš- lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki.

Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.

Tāpēc paceliet gurdenās rokas un nespēcīgos ceļus.

Un staigājiet taisnas tekas savām kājām, lai tizlais nekluptu, bet gan tiktu dziedināts.’’

Tas Kungs pārmācīs Ameriku ar pieaugošu bardzību, bet nevis tāpēc, lai nosodītu, bet lai izglābtu. Aizlūgšana un grēku nožēla var soda bardzību, bet soda mīkstināšanai nevajadzētu būt mūsu vienīgajam mērķim. Mums drīzāk būtu jānožēlo grēki, kas mūs pilnībā atbrīvotu no soda.

Divi ceļi, kuru priekšā stāv Amerika ir vai nu vēl viena varena atmoda, vai pilnīga iznīcība. Baznīca ir aicināta būt par sāli un gaismu mūsu tautai. Mums jāapņemas kļūt par tādiem. 1. Pētera 4: 17 ir teikts:

„Jo noliktais laiks ir klāt, ka

sods sākas pie Dieva nama.”

Bībele turklāt saka arī, ka „ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” (1. Korintiešiem 11: 31). Mums nav jāveic pārbaude baznīcā un mums nav laika gaidīt, kad tā kļūs nevainojama. Baznīca Amerikā atrodas līdzīgā situācijā kā Brīvības lēdija, ko redzēju vīzijā. Ja mēs sāksim kalpot savam mērķim un atgūsim apņēmību pastāvēt uz Dieva Vārdu un Viņa Prātu neielaižoties kompromisos, mēs atradīsim sevī spēku pacelt gaismu augstāk un palīdzēt to izdarīt arī savai tautai. Vissteidzamākā un svarīgākā vajadzība mums ir ar lūgšanu palīdzību palīdzēt tai izsliet roku augšup. Tad mums jāsāk pravietot viņai par viņas nākotni, kā es to darīju savā vīzijā. Amerikas nākotne patiesi var būt ievērojamāka par tās vareno pagātni. Patiess pravietisks mērķis allaž balstīsies uz bausli godāt tēvu un māti jeb vēsturi. Mums jāsniedz pravietisks ieskats par iespējamo nākotni, tajā pašā laikā godinot nozīmīgo ieguldījumu, ko devuši ievērojami cilvēki Amerikas vēsturē. Ne visu vēsturi sastāda labais, bet arī lielākajiem ticības vīriem Svētajos Rakstos piemita trūkumi un viņi pieļāva kļūdas. Tāpēc mums jāatceras neparasties varoņdarbi, ko paveica tie, kuri uzcēla šo nāciju.

Mums jāgodā arī citas nācijas, kuras mums bija tēva un mātes vietā. Ja runājam par Ameriku, tad to vidū ir gandrīz visas pasaules valstis. Mēs esam nācija, kuru veido visu tautību cilvēki. Katra rase un kultūra, kura ir palīdzējusi uzcelt Ameriku, ir pelnījusi, lai to godā un ciena. Ja Amerikai ir lemts sasniegt augstākas virsotnes, tad tas nedrīkst notikt iznīcinot citas nācijas, bet drīzāk palīdzot tām uzplaukt.

Galvenais uzdevums ir nevis vienkārši pievērst cilvēkus ticībai, bet izraudzīt un sagatavot mācekļus no visām tautām ne tikai atsevišķus cilvēkus. Amerika ir bijusi mācekļu nācija un ir tikusi mācīta pēc Dieva principiem. Šī ir tā plāksne, ko nedrīkst izlaist no rokām. Tā ir jāpaceļ atpakaļ pie sāniem, sniedzot Amerikai spēku un apņēmību turēt brīvības gaismu izslietu, lai gūstekņiem pasludinātu brīvību.

Brīvībai ir liela nozīme patiesā pielūgsmē. Šī iemesla dēļ Dieva Ēdenes dārzā nolika laba un ļauna atzīšanas koku. Tas nebija tāpēc, lai cilvēks kristu, bet tāpēc, ka nav iespējama īsta paklausība, ja netiek dota iespēja nepaklausīt. To mēs varam lasīt 2. Korintiešiem 3: 17:

„Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga

Gars, tur ir brīvība.”

Amerikai tagad ir dota izvēles brīvība, pa kuru ceļu doties. Baznīcai Amerikā arī ir iespēja izvēlēties palīdzēt tautai vai nedarīt neko. Ja mēs neko nedarīsim, tad piedzīvosim tādu pašu likteni. Ja mēs tai palīdzēsim, tad dalīsimies augļos, ko tā var izveidot, lai palīdzētu zemei sagatavoties Dieva valstības atnākšanai.

Lai Amerikai palīdzētu, mums vispirms pašiem jāatbrīvojas no apjukuma, kas ir rezultāts tam, ka esam ļāvuši Dieva Vārdam slīdēt arvien zemāk un zemāk un ka esam atbrīvojuši savu tvērienu pār to. Mums jāatgriežas pie svētajiem rakstiem, vispirms dzenoties pēc Dieva valstības un Viņa taisnīguma, kas ir vienīgais ceļš uz patiesu mieru un prieku, ko var atrast tikai Viņa valstībā, kur visi pakļaujas Viņam.

Komentāri (0)  |  2011-07-01 04:34  |  Skatīts: 1364x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ