Irina Belova Smorža

15. diena

TICIET, KA DABŪSIET, UN JUMS TAS NOTIKS 1. daļa

Marka 11: 24:

„Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.”

Bet “Priecīgajā vēstī” šie vārdi skan šādi:

„…lai ko jūs lūgtu, un lai par ko lūgtos, ticiet, ka esat jau saņēmuši, - un tā arī būs.”

Ja esat jau lasījis šos vārdus Marka Evaņģēlija 11. nodaļā, un jūsu skatiens aizķērās šajā Rakstu vietā, un jums gribējās pārlasīt šos vārdus arvien no jauna… jūsu domas sāka pulsēt: te ir kas pievilcīgs, te ir kaut kas, kas pievelk, … saprotot, ka te ir atbilde uz jūsu problēmu… To jums teica priekšā jūsu sirds.

Kad šie vārdi aizpilda sirdi, visas domas, visus sapņus un pārdomas… tās ieaug jūsu apziņā. Un atnāk atklāsme, tas ir – šo vārdu jēga vairs nav mīkla. Šie vārdi kļūst priekš jums saprotami. Un jūs ticat tam, kas rakstīts. Šķiet, nekas nav mainījies tekstā: tie paši burti, komati, tā pati lappuse, nodaļa,… bet jūs skatāties uz šīm rindām jaunā veidā. – jūs ticat tam, ko lasāt. Un tagad jums ir viegli pieņemt to, kam jūs ticat… un notiek brīnumi.

Ja vairāku gadu garumā jūs esat lūdzis Dievu piecelt no invalīda krēsla jums dārgu cilvēku, bet viņš vēl joprojām ir piekalts šim krēslam, - aizturiet savas acis pie šiem vārdiem: „Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks”.

Ja jūsu ķermenis ir slimības sagrauts, jūsu orgāni nespēj jums vairs kalpot, un jums vajag jaunas nieres, acis, sirdi.. izlasiet vēl reiz uzmanīgi šos vārdus: „Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks”.

Ja jūsu finansiālais stāvoklis ir tik smags, ka nezināt ko ēst rītdien dot bērniem, jūs nespējat aizmigt no šīm domām, jums vairs nav kam lūgt palīdzību, bet parādi ir sasējuši jūs no galvas līdz kājām… - iegremdējieties šajā vārdā:

Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.

…ticiet, ka saņemsiet, un jums tas notiks.

.. jums tas notiks.

Tie nav tikai vārdi. Tā ir garantija no Dieva. Ja Viņš tā ir pateicis, tad tas ir tieši tas, ko Viņš ir pateicis. Dievs pats īsteno Savu Vārdu. Viņš arī ir šis Vārds. Un Viņš uzmanīgi seko, lai tas piepildītos. Un piepildītos laikā. Kas tam traucē? Mēs. Kāpēc? Tāpēc, ka neticam, ka saņemsim. Mēs runājam, ka ticam. Mums gribas ticēt. Mums šķiet, ka mēs jau ticam. Bet, ja esam izmisumā un bailēs, nevis mierā un priekā, tad ticība vēl nav nostiprinājusies. Smits Viglzvorts bija ticības cilvēks. Viņš teica tā: “Ticība ir darbības vārds”. Un tas vienmēr ir process. Tas var būt palēnināts, un tad dzīve ir pilna vilšanos. Un tas var būt vētraina garīgā izaugsme, ja jūs plūstat Svētajā Garā, un tad dzīve ir prieka pilna, un jūs baudāt to, ko Dievs dara jūsu dzīvē. Viņš vienmēr grib piepildīt ikvienu jūsu trūkumu. Vienīgais nosacījums šai nodošanai no rokām rokās – tam ticēt. Viņš jau ir sagatavojis jums to, kas jums vajadzīgs. Ir tikai jāpieņem. Kā pastā: atnākat, saņemat, parakstieties. Process ir vienkāršs: Dievs sūta, jūs pieņemat ticībā.

Psalmi 107: 19- 20:

„tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš viņus izglāba no viņu bailēm. 
Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.”

Debesu Tēvs jums šodien sūta Vārdu, kas atrodas adresē: Marka Evaņģēlijs 11. saņemiet 24. pantu: „Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.”

Šī atklāsme ir pacēlusi daudzus cilvēkus no nedziedināmām slimībām, izvedusi no neatrisināmiem apstākļiem, un ir novērsusi daudz letālu iznākumu. Tā savu dziedināšanu saņēma Kennets Ervīns Heigins. Tā ir tik vērtīga patiesības atziņas pieredze, tā ir tik brīnišķīga mācība, ka nolēmu to ievietot savās lappusēs. Viņa ticība atrada izeju bezizejas apstākļos. Arī jūsu ticība atradīs izeju tieši turpat, kur, šķiet, tās nemaz nav. Tāpēc, ka pēc tam, kad izlasīsiet šo fragmentu, jums būs viegli mācīties atbrīvot savu ticību Dieva Vārdam.

No Kenneta Heigina grāmatas “Es ticu vīzijām”.

1. nodaļa. Kā Kungs pacēla mani no nāves gultas.

Pants, kas izmainīja visu manu dzīvi.

„…Ārsti teica, ka varu nomirt jebkurā brīdī. Es nodomāju: man ir jāizmanto… ik brīdis, kas man ir palicis, tāpēc sākšu ar Jauno Derību.

Es izlasīju Mateja Evaņģēliju un ķēros pie Marka Evaņģēlija. Tur izlasīju pantu, kas pārveidoja visu manu dzīvi:

Marka 11: 24: „Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks”.

Glābšana, protams, ir vissvarīgākais notikums, kāds vien var notikt ar cilvēku. Bet jums, droši vien, nesaprast visiem zināmo sapni par dziedināšanu un veselību cilvēkam, kam nekad nebija bijis normālas bērnības, un viņš mēnesi pēc mēneša ir bijis piekalts pie gultas, pārliecināts, ka tā kļūs viņam par nāves gultu. Lielākā manas sirds vēlēšanās bija - saņemt dziedināšanu un stipru veselību. Un, lūk, es redzu, ka šajā pantā Jēzus saka: „Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” Kad izlasīju šo pantu, man šķita, ka tumšajā istabā kāds iededzis ļoti spožu gaismu… Protams, velns tūliņ pat pacentās iesēt šaubas manā sirdī. Un tajā brīdī, kad iespīdējās gaisma, parādījās velns. Man radās doma, ka, var būt, kad Jēzus teica, ka „… visu, ko jūs lūgdami lūgsit”,Viņš nedomāja fizisko realitāti, bet teica to par garīgām lietām. Kad šī doma ienāca man galvā, spožā gaisma izzuda. Šaubas apdzēsa ticības gaismu, un es no jauna attapos tumsā…

Nedaudz vēlāk, rudenī, es kļuvu drosmīgāks. Es teicu Dievam, ka esmu aicinājis pie sevis divus mācītājus, kas neatnāca. Trešais atnāca, bet es uzskatu, ka labāk viņš nebūtu nācis. Es teicu Dievam, ka tad, kad Viņš bija uz zemes, Viņš teica, ka:  „visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks”, un ka es lūdzu Viņam dziedināšanos. Es teicu Viņam, ka ķeru Viņu pie Vārda. Ja Jaunā Derība ir patiesība, tad es grasos piecelties no savas nāves gultas. Es pateicu Dievam, ka taisos dzīvot, nevis mirt. Es biju cieši apņēmies piecelties no gultas, bet, vēl joprojām nezināju, kā rīkoties ticībā uz šo Rakstu pantu. Cilvēks var raudāt, lūgties un darīt kas vien ienāk prātā, bet ja viņam nav ticības, vai viņš nezina, kā iedarbināt ticību, viņš paliek iepriekšējais. Jēzus pavēlēja mums ne tikai vienkārši lūgties. Atslēgas vārds Marka Evaņģēlija fragmentā ir – ticiet.”

MANA LŪGŠANA: Dārgais Kungs! Pateicos Tev par Vārdu, ko esi man atstājis Marka Evaņģēlijā 11: 24 par to, ka visu, ko lūgšu Tev lūgšanā – saņemšu, ja ticēšu, ka saņemu. Es pieņemu šo vārdu sev kā Tavu apsolījumu par visa, kas man vajadzīgs šobrīd, īstenošanu. Pateicos Tev  par ticības dāvanu! Āmen!

16. diena

 

TICIET, KA DABŪSIET, UN JUMS TAS NOTIKS. 2. daļa

Marka 11: 24:

„Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.”

No Kenneta Heigina grāmatas “Es ticu vīzijām”.

1. nodaļa. Kā dievs piecēla mani no nāves gultas. (turpinājums).

„Tajā laikā es līdz galam nesapratu, kas ir ticība. Es lūdzos un lūdzos, bet neredzēju nekādus rezultātus. Es biju pārliecināts, ka Dievs mani dzird un iekšēji jutu pārliecību par to, ka Viņš mani dzird, tomēr mana sirds, kā iepriekš, nebija vesela.

Tad es nezināju, ka mūs jāvirza ticībai, nevis tam, ko redzam. Mums vajag stāvēt uz Dieva Vārda apsolījumiem, un nepievērst uzmanību apstākļiem, kas mūs ieskauj… Un tomēr, man kļuva labāk tik ļoti, ka es jau varēju darboties ar rokām. Reizēm, ar vecmāmiņas palīdzību, es cēlos gultā sēdus. Es stiepos pie kājām un taustīju tās. Tām vispār nebija muskuļu – tikai kauli. Es biju šausmīgi vājš.

Man šķita, ka nav nekādas virzības uz priekšu, un reiz teicu: „Kungs, es domāju, ka Tu mani dziedināsi”. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka Viņš mani dzird, taču no tā labāk nejutos. Nevar paļauties uz jūtām. Mums vajag vērsties pie tā, ko par to saka Dieva Vārds. Es ar grūtībām devos pretī šai patiesībai vairāku mēnešu garumā…

Tā pagāja janvāris un februāris, bet es vēl joprojām biju piekalts gultai. Pagāja marts, aprīlis, maijs, jūnijs un jūlijs. Velns runāja, ka man nekas nesanāks, bet es turpināju izrunāt savu ticību un nedomāju padoties…. Beidzot es ieraudzīju, ka uzvedos nepareizi. Patiesībā es neticēju tam, ko runāja Dieva Vārds. Man bija ticība manā prātā, bet ar sirdi neticēju un nerīkojos saskaņā ar ticību, kādai bija jābūt sirdī. Es apzinājos, ka mana ticība pamatojās nevis tajā, ko saka Dieva Vārds, bet tajā, ko es varēju redzēt un sajust. Es jutu, ka mana sirds vēl joprojām bija slima. Es bieži skatījos uz savām rokām un kājām, un raudāju, jo nekas manā ķermenī nemainījās. Es ticēju tikai tam, ko redzēja manas fiziskās acis… es turpināju lūgties…

Nevar iegūt ticību caur lūgšanu. Bībelē teikts, ka „ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdēšana no Dieva Vārda” (Romiešiem 10: 17 (– kr. val un angļu valodā – tulk. piez.)). Mums ir jāzina Vārds. Kad gaisma no Vārda zināšanas parādās mūsu dzīvē, tad automātiski rodas ticība. Tajā brīdī es skaidri ieraudzīju, kas atrodas zem vārdiem no Marka Evaņģēlija 11: 24. Līdz tam es biju noskaņots gaidīt pilnīgu dziedināšanos un tikai pēc tam tai noticēt. Es skatījos uz savu ķermeni, pārbaudīju sirdspukstus, lai ieraudzītu, vai esmu dziedināts. Bet tagad sapratu, ka pantā teikts par nepieciešamību ticēt tad, kad lūdzos. „Un jums tas notiks” piepildīsies tikai pēc tam, kad jūs izpildīsiet pirmo prasību – „ticiet”. Es tos biju samainījis vietām. Es centos vispirms iegūt dziedināšanos, un tikai pēc tam tai noticēt. Tieši tā rīkojas lielākā daļa cilvēku.

“Tagad es redzu! Tagad es sapratu!- es teicu ar lielu prieku – Es sapratu, kas man jādara, Kungs. Man ir jānotic, ka mana sirds ir vesela, pat, ja tā turpina sāpēt. Man vajag noticēt, ka paralīze ir pārgājusi. Pat, ja tagad guļu bezpalīdzīgs, bez iespējas pakustēties… es ticu savā sirdī, kas jau esmu saņēmis dziedināšanu visam savam ķermenim!”

Pēc tam Svētais Gars ierunājās kā iekšējais Liecinieks manī un teica: “Tu tici, ka esi dziedināts. Bet, ja tu tici, tad piecelies no gultas. Veseli cilvēki ap desmitiem no rīta jau sen ir uz kājām”.

Es piekritu, ka tas ir taisnīgi, tāpēc pastiepos uz rokām un apsēdos gultā. Pēc tam es noliecos, paņēmu sevi aiz kājām un nolaidu tās blakus gultai. Es nejutu tās, bet labi redzēju. Pēc tam es teicu, ka tagad es celšos un iešu. Velns centās man traucēt pie katras kustības. Viņš pastāvīgi skaidroja man, ka esmu muļķis. Atkal un no jauna viņš atkārtoja man, ka es nekad nespēšu staigāt. (Ja velnam izdosies noturēt jūs izjūtu sfērā, viņš būs uzvarējis. Bet, ja mēs paliksim ticības robežās, mēs uzvarēsim viņu!)

Es stingri pieķēros gultas atzveltnei un piespiedu sevi piecelties uz kājām. Istaba šūpojās un griezās man apkārt, jo biju nogulējis gultā gadu un četrus mēnešus. Es aizvēru acis, stipri piespiedos atzveltnei un tā nostāvēju dažas minūtes. Beidzot, es atvēru acis, un griešanās izbeidzās.

Es pasludināju, ka esmu dziedināts, un ka  esmu nolēmis staigāt. Un pēkšņi es sapratu, ka sāku sajust savas kājas! Man šķita, ka manī ir ielijuši divi miljoni sīciņu adatiņu, jo arī nervi sāka darboties. Es priecājos, jo bija tik patīkami no jauna sajust savas kājas, kas tik ilgi bija bez dzīvības, lai gan sāpīgās un nepatīkamās sajūtas turpinājās. Pēc kāda laika sāpes izzuda, un es sajutos normāli.

Es nevienam par to neteicu, bet nākamajā rītā es piecēlos un atkārtoju savus vingrinājumus. Tajā vakarā es palūdzu mammu atnest man drēbes, jo nākamajā rītā es gribēju piecelties un iziet uz brokastīm. Mamma bija, mana lūguma, satriekta, bet izdarīja visu, ko es biju lūdzis. Trešajā rītā es piecēlos no gultas, pats apģērbos, izgāju virtuvē un apsēdos kopā ar ģimeni pie brokastīm. Es vairs nebiju piekalts pie gultas.

Es piedzīvoju to, kas bija rakstīts Marka Evaņģēlija 11: 24 pantā, kas man bija iepaticies, un, uz personīga piemēra, pārliecinājos par tā patiesumu. Es zināju, ka Dieva Vārds ir patiess. Patiešām, ar ticību uz Dieva Vārdu ir iespējams iegūt visu, ko vien lūgsiet lūgšanā.

Kādu laiku vēlāk, ārsts pārbaudīja manu sirdi un pateica, ka ar to tagad viss ir pilnīgā kārtībā. Viņš teica, ka ar to sirds kaiti, kas man bija, izdzīvot nav iespējams. Tas bija īsts brīnums, jo tagad es biju pilnīgi vesels”.

Kennets Heigins nodzīvoja līdz laimīgam, aktīvam vecumam. Kalpošanas Dievam un cilvēkiem 60 gadu garumā, un līdz savas dzīves pēdējām dienām, viņš dzīvoja tikai ticībā. Un, lai kad viņš vērstos pie Dieva – viņš vienmēr saņēma to, ko bija lūdzis. Atklāsme no Marka Evaņģēlija 11: 24 vienmēr priekš viņa darbojās.

Es piedāvāju tagad jums vērsties pie Dieva ar ticību. Un, lai nekādi sātaniski spēki, kas atturējuši jūsu svētības, vadījuši jūs uz neticību, un piespieduši šaubīties Dieva Vārdu patiesumam, nespēj jums traucēt.

Marka 11: 24:

„Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.”

MANA LŪGŠANA: Dārgais Kungs! Es ticu, ka saņemu to, ko esmu lūdzis. Ne tāpēc, ka to redzu vai jūtu, bet tāpēc, ka tā saka Dieva Vārds Marka Evaņģēlijā 11: 24: visu, ko vien lūgšanā lūgšu – saņemšu, ja ticēšu, ka saņemu.

Es zinu, ka uzticams ir Tas, Kas apsolījis. Es ticu, ka saņemu spēku un stiprumu, kas pieceļ kājās ne tikai paralizētus cilvēku, bet arī ceļ augšā mirušos. Es ticu, ka saņemu jaunus orgānus manam ķermenim, neskatoties uz to, ka tos jau sen ķirurgs ir amputējis. Es ticu, ka mans Dievs apmierina un piepilda katru manu vajadzību, un ka man nekā netrūkst nevienā manas dzīves jomā. Es ticu, ka saņemu. Nevis kaut kad, bet tagad. Es pateicos Tev, Tēvs! Āmen!

17. diena

 

BET ES ZINU!

Ījaba 19: 25- 28:

„Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, 
un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. 
Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs …”

Ir jābūt drosmei, lai ko tādu paziņotu: „Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs …” Tajā brīdī, ka Ījabs izteica šos vārdus, viņa acis redzēja tikai miesu, kas dalās, bet dvēsele juta vien sāpes un ciešanas. Ījabs gāja cauri smagam laikam, atrazdamies slimības ciešanās. Taču tā nebija vienmēr. Viņam bija Dieva labvēlība. Viņš pazina Viņa žēlastību un dāsno roku, kas bija pārpilnībā svētījusi un pasargājusi no ļauna. Dievs sargāja Ījabu un viņa ģimeni. Dievs deva viņam uzplaukumu. Ījabs zināja Dievu. Viņa Vārds atradās Ījabā. Ījabs zināja, ka, ja jau Dievs radīja no pīšļiem cilvēka miesu, tad, droši vien, Viņš, kā Autors, var atjaunot sagrauto radījumu. Ījabs uzticējās visuvarošajam Dievam. Ījabs ne tikai palika dzīvs. Dievs pilnībā viņu izdziedināja. Un viņš saņēma vēl vairāk svētību, kā pirms pārbaudījumiem, par kuriem lasām Vecās Derības grāmatā.

Ījaba 42: 12; 16- 17:

„Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu;…

Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus - četrus augumus. Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.” 

Ja tu zini Dievu, tevī atrodas tāds spēks, kas dara tevi drosmīgu ticēt visneticamākajām lietām. Tas nobriest, izaug tevī, un pēc tam iziet brīvībā. Šis spēks atnāk no “Dieva Vārda, kas atrodas mūsos”. Dievs saka: “Es, Tas Kungs, esmu tavs ārsts…Es izglābšu tevi… izdziedināšu tevi… Es Esmu visu varošs…Nebaidies, vien tici Man”. Un Viņš mums ir devis spēju ticēt Viņam. Ticība ir  dāvana no Dieva. Un Viņa Vārds ir patiesība. Un šo patiesību mēs uzzinām no Bībeles.

Dievs nekad nav paredzējis cilvēkam hroniskas saslimšanas ķermenī, un dvēseliskus depresīvus stāvokļus. Viņa radījums ir pilnīgs.

Labā Vēsts – Evaņģēlijs – tā ir labā ziņa par Jēzus Kristus piedzimšanu, dzīvi un augšāmcelšanos. Viņš nāca uz šo zemi kā Pestītājs, lai iznīcinātu velna darbus. Slimības, sāpes, nespēki, dēmoniska nomāktība – tas viss ir sātana darbi, kas izsniedz tos diagnožu: vēzis, AIDS, diabēts, hepatīts, izkaisītā skleroze, šizofrēnija… uc. veidā. Viss tas ietilpst jēdzienā: “lāsts”. Jēzus samaksāja Savas Asins cenu, un izpirka mūs no lāsta. Viņš nesa sodu mūsu vietā, ar to izpērkot mūsu dvēseles. Viņš uz Savas Miesas pieņēma grēka sekas – slimības. Un ar Viņa brūcēm mēs tikām dziedināti.

Tikai Viņa lielās mīlestības dēļ, mēs vēl neesam aizgājuši bojā. Viņš ir augšāmcēlies un vairs nenomirst. Viņš dzīvo, un dzīvojam arī mēs. Un tas, kurš Viņu mīlēs, iepazīs Viņu, atradīsies sadraudzībā ar Viņu – ne tikai dzīvos uz zemes “no ķirurga līdz ķirurgam”, “no algas līdz algai”, “no kredīta līdz kredītam”… Tāda cilvēka lietu stāvoklis nav atkarīgs no politikas, krīzēm, neparedzētiem apstākļiem. Viņa dzīve atkarīga tikai un vienīgi no Dieva. Un viņš ZINA: lai kas atgadītos – viņa Pestītājs ir dzīvs, lai glābtu, dziedinātu, atbrīvotu, būtu atbilde uz jebkādu vajadzību.

Glorijas Kouplendes grāmatā es izlasīju interesantu stāstu par vecmāmiņu, kam bija īpašas attiecības ar Dievu. Šīs attiecības bija tuvas tāpēc, ka bija ļoti vienkāršas. Viņa patiesi uzticējās Viņam. Un viņa mīlēja Dievu. Un viņa, ar visu savu sirdi juta, ka Dievs maigi mīl viņu. Dievs nekad viņu nepievīla.

No Glorijas Kouplendes grāmatas “Svētītss pār mēru”.

“Viens no maniem mīļākajiem piemēriem tam, kā Dievs piepilda cilvēku, kas nolikuši Viņu pirmajā vietā, vajadzības, ir vecmāmiņas Martas dzīve. Viņa bija manas draudzenes vecvecmāmiņa, un mana draudzene bieži man par viņu stāstīja. Lūk, šis stāsts.

“Manas mammas vecāki nomira, kad viņa pati, viņas brāļi un māsas vēl bija pavisam mazi, tāpēc viņus audzināja vecmāmiņa Marta. Viņai nebija laba darba, un viņa pelnīja ar veļas mazgāšanu un darīja visu, ko viņai piedāvāja. Pienāca diena, kad viņai aptrūkās ar ko barot bērnus. Tad, kā stāstīja mamma, vecmāmiņa ķērās pie mājas tīrīšanas. Laiku pa laikam, viņa apstājās un teica: “Es zinu, ka Tu zini, un Tu zini, ka es zinu. Tāpēc, es vienkārši vēlos Tev atgādināt, ka zinu, ka Tu zini”, un tajā pašā vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm: “Martas kundze, Dievs man teica atnest jums maisiņu ar putraimiem”. Ar šo maisiņu pietika veselai nedēļai.

Ir vēl arī cits stāsts. Kādā, ļoti aukstā ziemā, vecmāmiņai izbeidzās kurināmās ogles. Bērni pa māju staigāja mēteļos. Viņa sāka kurināt krāsni ar mājās esošiem koka priekšmetiem, lai saglabātu siltumu, taču uguns kļuva arvien mazāka. Vecmāmiņa Marta veselu dienu staigāja pa māju un izrunāja: “Es vienkārši gribu, lai tu zini, ka es zinu, ka Tu zini. Un es vienkārši vēlos atgādināt tev, ka es zinu, ka Tu zini, un viss būs labi”. Vēl pirms tumsas iestāšanās mājas pagalmā ieradās kravas mašīna, piepildīta ar kurināmajām oglēm. Vadītājs pat neizkāpa no kabīnes. Viņš vienkārši izgāza kravu. Šo ogļu pietika visai ziemai.

Stāsta, ka ieejot baznīcā, vecmāmiņa runāja: “Es atnācu slavēt Dievu. Es atnācu paaugstināt un slavēt Viņa vārdu. Manas acis ir vērstas uz tiem kalniem, no kurienes nāk mana palīdzība.” Viņa iegāja, nepārstājot sarunāties ar Dievu un Viņu slavēt. Mana dvēsele slavē Dievu To Kungu par to, ka Viņš uzdāvināja man vecmāmiņu, kam bija personīgas attiecības ar Dievu”.”

Es gribētu, lai arī mani mazbērni zina, ka man, viņu vecmāmiņai, arī ir personīgas attiecības ar Dievu. Es ļoti vēlos, lai mani bērni un mazbērni zinātu, ka Viņš zina, ka es zinu, ka Viņa roka nekad nekļūs īsāka priekš brīnumiem manā dzīvē, un ka Viņa auss vienmēr būs uzmanīga pret manām lūgšanām… Un es gribu, lai viņi zina, ka ir viņiem mantojums. No dzimtas dzimtā. To nevar nevienam iegalvot, par to nevar nevienu pārliecināt, nevar pierunāt tam noticēt. To var parādīt tikai ar savu dzīvi.

Ja jūs parādīsiet saviem bērniem un mazbērniem, ka jūsu Ārsts vienmēr ir kopā ar jums un, ka Viņa zāles – Dieva Vārds, vienmēr un visur darbojas, jūsu bērni, un pēc tam mazbērni, izrādīs pret to interesi pie pirmajām nepatikšanām ar sasistu ceļgalu, vai zobu sāpēm. Viņi ieraudzīs, ka jūsu roku uzlikšanas rezultātā, Jēzus vārdā, sāpes atkāpjas, āda uz ceļgala sadzīst, asaras izžūst, nepatikšanas pamet māju… Jūsu mazbērni redzēs jūsu Pestītāja darbus realitātē. Viņi to redzēs paši. Viņu acis ieraudzīs, ka jūsu Pestītājs ir dzīvs. Un jūs, pasmaidīsiet un teiksiet:

Ījaba 19: 25:

„…es zinu – dzīvs ir mans Pestītājs…”

MANA LŪGŠANA: Mans Kungs un Mans Dievs! Mans Pestītāj un mans Sargātāj! Tu, mans Dievs, uz Kuru es vienmēr paļaujos. Es zinu, ka Tu vienmēr esi dzīvs, lai glābtu mani, manu namu, jo mans nams jau sen ir kļuvis par Tavu namu. Un es zinu, ka Tu to zini. Un tāpēc es zinu un ticu, ka mans nams ir mana Pestītāja Asins drošībā un aizsardzībā. Lai slavēts Tu esi visās dzimtās, no paaudzes paaudzē! Āmen!