Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Atraisot dziedināšanu (noslēgums)


  Steven J. Anderson




                                                          9. nodaļa
                                                                   Izplest un celt

 

„Paplašini savas telts vietu un izplet jo plaši savas telts pārsegu, pagarini savas telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus!”

Jesajas 54:2 Dieva upe izplūst visu laiku, paliekot arvien dziļāka un nesot dziedināšanu, lai kur tā plūstu. Upe izplešas uz priekšu atraisot tās dziedināšanu no šīs pasaules ļaunuma un bezprātības radītajiem iespaidiem.. Draudze šai zemē daudzos gadījumos nav plūdusi kā šī upe. Mēs bieži esam mazāk sasnieguši, strādājot daudz mazāk nekā Kristū esam spējīgi un ne tuvu nesasniedzot to potenciālu, kāds mums ir Svētā Gara spēkā.

Dieva aicinājums ļaudīm vienmēr ir bijis būt auglīgiem un vairoties: no Ādama līdz Ābrahamam, Īzāka un Jēkaba; un tagad draudzei. Viņš mūs svētī – apstiprina mūs, ievelk mūsu potenciālā – ka mēs varam būt par svētību. Viņš mūs aicina izplest un būt izplestiem. Viņš izaicina mūs, lai mēs paplašinātu savas telts robežas.

Šis aicinājums, kas atrodams Jesajas 54, ir izteikts neauglīgajai. Kādēļ kādam bez bērniem vajadzētu izplest savas telts plašumus? To nevajadzētu, ja vien nebūtu paredzēts uzliesmojums un pavairošanās. Dievs bieži tos, kas bija bez bērniem aicināja būt gataviem pieaugumam. Kādam ar daudz bērniem būtu skaidri redzams, ka vajag vairāk vietas. Tomēr, tam, kas ir bez bērniem ir jātic Dieva Vārdam un jādarbojas ticībā. Tā ir atsaukšanās ticībā, ko Dievs vienmēr meklē savos ļaudīs.


Dziedi, sauc un redzi
Ievada pants Jesajas 54. nodaļā aicina neauglīgo gavilēt un saukt priekā. Tas prasa īstu ticību, ticēt Dieva mums teiktajam vārdam nevis ticēt apstākļiem, ko redzam ar savām dabīgajām acīm. Jebkurš var dziedāt un saukt priekā, kad viņš redz notiekam brīnumus un brīnišķīgus notikumus. Jautājums ir, vai mēs varam uz to tā reaģēt pirms tas viss notiek.

Jesajas 33: 17 teikts, „Tavas acis skatīs ķēniņu viņa glītumā un plašo zemi tālumā."

Šis vārds tika teikts cilvēkiem, kas atrodas gūstā. Un atkal, tas ir apsolījuma un cerības vārds. Dievs mūs aicina redzēt – un redzēt savādākā veidā. Redzēt ar ticības acīm, kas ir tikušas apklātas ar atklāsmes Garu. Mēs tiksim darīti spējīgi redzēt Ķēniņu Viņa skaistumā. Tas atbalsojas Jaunajā Derībā, kad Jānis Kristītājs pārliecina savus sekotājus ‘redzēt Jēru, kas nes pasaules grēkus’ (Jāņa 1:29). Pēc tam Atklāsmes grāmatā 5:5, eņģelis iedrošina apustuli Jāni ‘redzēt Jūdas cilts Lauvu, kas ir uzvarējis.’ Mēs redzēsim Jēzu, Viņu kā upuri un uzvarētāju, skaistumā; tas brīnums, kas Viņš ir: Kungs un Glābējs. Kad mēs Viņu redzēsim un ieraudzīsim, mēs tiksim izplesti tālāk Viņa neatvairāmajā mīlestībā un visaptverošajā spēkā un sāksim redzēt ‘zemi, kas aizstiepjas tālumā.’ Dažos Bībeles tulkojumos šis pants tiek tulkots kā ‘tālumā esoša zeme.’ Jebkurā gadījumā, Dievs mūs aicina iekš kaut kā vairāk, iekš kaut kā, kas tagad var izskatīties tāls. Un tomēr tas nav tālu, jo Jēzus, tos, kas to vēlas, ved jaunā dzīves dinamikā Viņa Garā.


Plašā vieta  
Īzāka kalpi izgāja, lai raktu akas ūdenim (1.Mozus 26:17-25). Divas reizes viņi atklāja svaigu ūdeni tikai citi gani strīdējās par to ar viņiem. Viņi gāja tālāk un izraka vēl vienu aku, un šoreiz neviens par to nestrīdējās. Tādēļ Īzāks to nosauca par ‘Rehoboa’, kas nozīmē – plašumi, jo tagad viņam bija telpa tai zemē, un viņš varēja uzplaukt. Dievs ved mūs uz plašām vietām, kur mums ir vieta izplesties un augt. Ienaidnieks grib kavēt šo attīstību, cenšoties mūs ierobežot un ielenkt. Tas cenšas uzlikt ierobežojošus šķēršļus ap to, ko mēs varam un nevaram sasniegt. Tas Kungs nāk, lai novāktu šos ierobežojumus un pārstatīt robežlīnijas. Tas tiešām ir svarīgi, kam mēs ļaujam uzstādīt robežlīnijas mūsu dzīvēs.

Esmu ievērojis, kā tas ir ietekmējis dažus no  tiem, kas ir dziedināšanas kalpošanā. Var atnākt cilvēks ar muguras problēmām. Mēs varbūt esam redzējuši šādu veidu problēmas dziedinātas iepriekš un tādēļ nav problēmu tam atkal noticēt. Tas ir mūsu ticības robežu iekšpusē. Tad pie mums atnāk cilvēks ar vēzi pēdējā stadijā un ienaidnieks cenšas uzspiest robežlīniju, kas nosaka, ka tas ir par daudz priekš mums. Kad Dievs mūs ved tālāk Savā upē, Viņš vienmēr paplašina robežas priekš mums.


Kā mums paplašināt un palielināt?

Izplest un palielināt kā cilvēkiem: fiziski tas notiek ar mums bērnībā un, diemžēl, kādi no mums turpina dažos veidos izplesties pārāk ilgi! Dievs vēlas padarīt mūs par ‘lielākiem cilvēkiem’ raksturā. Mums ir jāiet caur daudzām pārbaudēm, lai šī rakstura palielināšanās notiktu pie mums.

Viņš mūs izpleš, un tā mūsu kapacitāte palielinās, ka varam saņemt vairāk no Gara, un ar Gara palīdzību radīt vairāk. Mēs varam būt piepildīti ar Garu, bet mums var nebūt Gara pilnība. Vienmēr ir vairāk un tādēļ mums vajag attīstīt palielinātu kapacitāti, ka varam saņemt to daudzumu, kas Viņam ir priekš mums. Viņš vēlas paplašināt un palielināt mūsu domāšanu par lietām, kas patiešām tagad ir iespējamas un ne tikai teorētiski.

Izplesties un palielināties ticībā: ticība ir spēcīga viela. Tā nepārplīsīs kā elastīgā saite, ja to pastieps par daudz. Tā ir dāvana no Dieva, bet tā ir dāvana, ko mums vajag lietot un attīstīt. Tā aug, kad tiek praktizēta. Viena brīnuma redzēšana izstiepj mūsu ticību nākamā redzēšanai.

Mūsu ‘zupas skrējiena’ komanda kādā vēlā vakarā ieveda jaunu sievieti, kas vairākus gadusbija atkarīga no heroīna. ‘Nolūgt viņu nost no heroīna’ mūsu ticībai bija liels izaicinājums, bet mēs bijām redzējuši Dievu darām citus brīnumus caur mums. Mēs arī bijām izlasījuši Džekijas Pulingeras (Jackie Pullinger) grāmatu „Vajājot pūķi” un zinājām, ka tas var tikt izdarīts ar Svētā Gara spēku. Pēc nedēļas pavadīšanas, mērcējoties lūgšanā un Kunga pielūgsmes atmosfērā, jaunā sieviete bija brīva un acīm redzami nepiedzīvoja nekādus atiešanas simptomus. Katru reizi, kad viņa sajuta sāpes vai sliktu pašsajūtu, komanda aizlūdza par viņu Garā un problēmas aizgāja. Nākošajā reizē, kad sastapāmies ar atkarībām no narkotikām, mūsu ticības robežas jau bija nostādītas jaunā līmenī. (protams, lai gan Dievs var atbrīvot cilvēkus no narkotikām šādā veidā, joprojām ir vajadzīga pilna viņu sadarbība un daudz aprūpes vēlāk).

Izplest un palielināt mūsu „telti”: mums vajag dabūt lielāku māju! Mums tas burtiski bija jādara pirms dažiem gadiem, kad ievācāmies manu vecāku mājā. Mums vajadzēja uzcelt mājai piebūvi, lai tā varētu mūs visus septiņus uzņemt (neieskaitot suni), kas tagad tur dzīvoja.

„Jo tavas drupu vietas, tavi tuksneši un tava izpostītā zeme būs turpmāk taviem iedzīvotājiem par šauru. Tavi postītāji tad jau būs projām. 

Tu dzirdēsi vēl ar pašas ausīm savus tev no tavas vientulības laikiem pāri palikušos bērnus katru par sevi sakām: šeit man par šauru, gādā man vietu, ka es varu dzīvot!” 

Jesajas 49:19-20

Kad pļaujas augļi tiks iepludināti draudzē, mums iespējams vajadzēs lielākas ēkas, bet vēl svarīgāk, mums vajadzēs dzīvību sniedzošas kalpošanas un struktūras, lai radītu vietu cilvēkiem augt viņu jaunajā ticībā. Es ticu, ka ir svarīgi, ka netiekam noslogoti ar uztraukumiem par ķieģeļiem un apmetumu vai, ka nekļūstam pārāk strukturēti. Mēs šādā pozīcijā esam bijuši pārāk bieži un parasti tas ir tikai novērsis dzīvību. Tomēr, mums ir jāsagatavo sevi lielā pieauguma jaunajiem izaicinājumiem.

Mūsu „teltij” nav jābūt tikai par to, lai sapulcinātu cilvēkus pie sevis. Patiesībā tas ir, kas vairāk, kā mums izplatīt Valstības ietekmi. Valstības ietekmei ir jāizplešas pa visu zemi, jo Valstības daba ir izplesties kā raugs mīklā. Mums ir jāizpleš savas telts aizkari plaši, apklājot visnegribētākos cilvēkus un vietas, atraisot Valstību kā nepārvaramo Debess spēku.


Laiks celt
Kad mēs izplešam un izplatām Dieva Valstības smaržu pa visu mūsu zemi, tad ir būtiski svarīgi, ka mēs mācāmies būvēt. Mums ir jāokupē tā zeme, ko mēs atņemam ienaidniekam. Mums ir jāiemācās celt, neiekārtojoties. Tas ir apustuliskais darbs, kas notur pareizo fokusu visos laikos. Dažas kalpošanas dāvanas kā evaņģēlista, gribēs izplesties, bet reti veltī laiku nostiprināšanai un celšanai. Citi kā mācītāji un skolotāji ir labi būvēšanā, bet ne vienmēr koncentrējas uz izplešanos. Apustuliskā dāvana ir tā, kura sevī ietver izplešanos un celšanu.

Apustulis Pāvils vienmēr sniedzās uz jaunām vietām, lai izplatītu Valstības evaņģēliju. Viņš bija arī norūpējies par Miesas veidošanu un nostiprināt ticīgos Dieva pilnībā. Daudz kam no viņa vēstuļu satura ir sakars ar draudzes celšanu uz pareizajiem Kristus patiesības pamatiem.

„Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju.” 

Jesajas 58:12

Dievs šajās dienās ir par kaut ko un Viņš saka, ka „tavi ļaudis” vai tie, kas starp jums to darīs – tas ir, uzcelt no jauna, pacelt, salabot un atjaunot. Mums nav jāgaida uz kādiem, kas atbrauks no tālienes – mums ir jādara šis darbs. Mums ir jāsagatavojas drupu atjaunošanai. Kas ir izveidojis šīs drupas? Mēs un velns, jo esam devuši viņam varu. Mums tagad ir jāuzceļ pareizie pamati – Kristus un Viņa vārds; apustuļi un pravieši; misijas un brīnumi; Gara vadītas lūgšanas un slava, un vēl...

Vispirms, Dievam ir jānojauc nepareizie pamati. Viņam mūs ir jāsabojā, lai varētu mūs uzcelt jaunā veidā (ja vien neesam Dieva atjaunoti, mēs centīsimies atjaunot veco, tā vietā, lai celtu jaunu).


Dievs mūs noārda:
Jesaja sauc: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts!” (Jesajas 6:5). Mēs tiekam Dieva klātbūtnē noārdīti – noārdīti redzot To Kungu. Mēs tiekam noārdīti no nepareiziem spriedumiem, no iepriekš pieņemtiem priekšstatiem, no pašpaļāvības, viedokļiem, lepnuma un nepatiesas pazemības; tiekam noārdīti no mūsu reliģiozitātes. Dievs mūs noārda, kad sastopamies ar Viņu nevis caur iežogotu reliģiju, bet neapstrādātām sastapšanās reizēm ar Viņa tuvumu, kur mēs tiekam atmaskoti no jebkādas izlikšanās.

 

Noārdot velna darbus: 1.Jāņa 3:8
Velna darbs ceļ melu un baiļu pamatu, patiesības, mīlestības un žēlastības vietā. Mums ir jāredz viņa iejaukšanās darbu noārdīšana: draudžu un indivīdu dzīvēs. Ienaidnieks cenšas mūs sabojāt, lai Dieva Valstībai no mums nebūtu nekāda labuma. Dievs mūs noārdīs, lai no mums varētu būt bezgalīga nozīme Dieva Valstībā.

Kad nepareizie pamati ir noārdīti un laukakmeņi ir aizvākti, mēs varam sākt celt pareizos pamatus un būvēt patieso Dieva templi. Tas sevī ietver un patiesi, tas notiks pirms tam, mūru salabošana kā Nehemijas dienās. Citos tulkojumos tas tiek saukts par ’spraugu aizpildīšanu’, tas ir iestāšanās darbs vai stāvēšana plaisā. Tā ir lūgšana – jā, bet vairāk nekā lūgšana. Tā ir tikšanās starp to, kas ir uz zemes un, kas ir Debesīs, lai šī plaisa (sprauga) starp šīm divām realitātēm tiktu satuvināta. Tas vienmēr ieviesīs vairāk Debess realitāti zemes realitātē. Tikai, kad mēs salabojam šo mūri un sargājam to, esam pozīcijā, ka varam pabeigt būvdarbus.

Mēs ceļam, jo Dievs ir celtnieks (Ēbrejiem 3:4; 11:10) un Jēzus Kristus būvē Savu draudzi (Mateja 16:18). Mēs esam Viņa līdzstrādnieki un mums ir pavēlēts celt. Mēs nebūvējam fizisku pilsētu, bet kaut ko daudz izturīgāku, pastāvošāku. Mēs ceļam cilvēkus: dzīves, kas ir tikušas grēka sabojātas, bet tagad tiek celtas par garīgu namu, būt par svētu priesteru saimi (1.Pētera 2:5). Mums ir jāceļ cilvēki Kristū un ticībā, lai tie pāri plūst savā dzīvē (Kolosiešiem 2:6-7). Mēs būvējam draudzi kā starta placi nākošajām misijām – šis skats vērsts uz āru un tāds ir jāpatur vienmēr.

Pāvils mūs brīdina, lai mēs esam uzmanīgi, kā mēs ceļam (1.Korintiešiem 3:10). Kad israēlieši būvēja altāri, viņi nedrīkstēja lietot ar priekšmetiem apstrādātus akmeņus (2.Mozus 20:25). Mums ir jābūt uzmanīgiem, ka mēs nebūvējam ar cilvēka saprašanu un nodomiem. „Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā” (Psalms 127:1) mums ir jāceļ paklausībā Jēzus vārdiem:

„Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.”  Mateja 7:24

Nav pietiekoši tikai lasīt vai klausīties Jēzus vārdos, lai cik tas labi arī nebūtu; mēs ceļam izdzīvojot Viņa vārdus praksē. Jēzus ir stūra akmens, kas visu nostāda savās vietās un apustuļi, un pravieši ir pamati:

„Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. 

Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.”

Efeziešiem 2:19-22

Ar ko Rakstos ir domāts - apustuļi un pravieši kā pamats? Vai tas attiecas tikai uz viņu rakstīto Rakstos? Es ticu, ka tas attiecas arī uz apustulisko un pravietisko kalpošanu, kas turpinās vēl šodien. Apustuliskā kalpošana nav skaidri aprakstīta Jaunajā Derībā, bet kā jau pirms tam teicu, apustuliskais patur pareizo fokusu, cilvēku aizsniegšanai un celšanai. Šī kalpošana ielaužas jaunā teritorijā un tiek savienota ar zīmēm un brīnumiem (Romiešiem 15:17-20). Tā nostiprina un atraisa citas kalpošanas. Patiesajai apustuliskajai dāvanai ir jātiek atpazītai un ir jāļauj tai atkal darboties.

Būt cieši līdzās un strādājot kopā ir pravietiskā dāvana. Protams, visi Dieva ļaudis var pravietot kā Apustuļu darbos 2:17-18 skaidri pateikts, bet ne visi ir pravieši. Tie, kas ir ar dievišķu pravietisku kalpošanu strādās zem apustuliska pārklāja, piepildot apustulisko kalpošanu. Šādi pravieši izpletīs un cels Kristus Miesu. Pravietiskā dāvana uzjundīs Miesu darbībai, aicinot draudzi iet tālāk nekā tā ir bijusi pirms tam. Vēl vairāk, šī dāvana iedrošinās un izmainīs Miesu. Pravieši atklās to, kas ir uz Dieva sirds un Garā redzēs skaidrības līmenī; un apustuļi paveiks to, ko Dievs saka, vedot draudzi uz jaunu lauku. Šīs ir pamat kalpošanas, kas izpletīs, palielinās un būvēs.

Visbeidzot Jesaja 58:12, mums ir „jāatjauno vecās posta vietas” atjaunot patiesus dzīvošanas apstākļus, kur nav baiļu, kontroles, kur nav smacīgi, žēlastība un patiesība ir tur un dzīve plauks, un cilvēki nāks visā savā potenciālā, kas ir Kristū; viņi būs pilnīgi dzīvi.

 

Nobeigums: Kāds tagad ir laiks? 

Ir laiks izplest savas telts mietus un celt.

Ir laiks iznākt no jebkāda garīga skopuma un dzīvot devīgi.

Ir laiks atstāt savu vilšanos aiz muguras un ieiet Dieva nozīmētajā auglībā.

Ir laiks pamest skepticismu un šaubas, un ticēt brīnumainā sprādzienam.

Ir laiks beigt slēpt Dieva dziedinošo spēku draudzē un sākt to atdot tālāk kā brīnumu, un zīmi.

Ir laiks virzīties no seklajiem ūdeņiem uz dziļākajām Dieva lietām, lai mēs varam sniegt dziedināšanu un atbrīvošanu vissabojātākajiem cilvēkiem.

Ir laiks atteikties no jebkādas kurnēšanas un žēlošanās un strādāt, lai radītu apstākļus, kur netraucēti var plūst dziedināšanas žēlastība.

Ir laiks beigt meklēt attaisnojumus mūsu trūkumam un ir jāspiežas iekšā Dieva Valstības lielākos darbos.

Ir laiks darīt bez svārstīšanās atšķirību starp viedokli un vienkāršu ticību Dievam.

Ir laiks atraisīt Jēzus Kristus dziedinošo spēku mūsu slimajās sabiedrībās un ievainotajā pasaulē.

 

Steven J. Anderson "Healing Rooms Scotland" direktors

No angļu valodas tulkojis Gints Rodionovs 


 

Komentāri (0)  |  2015-07-30 06:11  |  Skatīts: 1114x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ