Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Par pravietošanas dāvanu (2. turpinājums)








2. nodaļa 

Šķīstījot pravietisko

        Neilgi pēc tam, kad sāku pravietot, es tiku konfrontēts ar lielu izaicinājumu. Mana sieva un es, mēs bijām daļa no vietējās draudzes mājas grupas Amsterdamā. Kādā brīdī mūsu mājas grupas līdera sieva saslima ar vēzi. Liels audzējs, melanoma, attīstījās viņas kreisajā rokā. Ārsti ieteica tūlītēju visas kreisās rokas amputāciju, lai novērstu vēža tālāku izplatīšanos, taču viņa ticēja, ka Tas Kungs viņu dziedinās. Viņa jau iepriekš bija piedzīvojusi brīnumainu dziedināšanu, tāpēc jutās droša par to, ka tas notiks līdzīgi arī šoreiz. Realitātē, dažas nedēļas vēlāk viņas kreisajā rokā sākās bīstama asiņošana. Viņa tika hospitalizēta: ārsti nespēja apturēt šo iekšējo asiņošanu un nolēma amputēt visu kreiso roku un nobloķēt galvenās artērijas. Tad viņi nozīmēja ķīmisko terapiju, taču bija jau par vēlu. Vēzis bija jau izplatījies pa visu viņas ķermeni, un kādu laiku vēlāk viņa nomira.

Es biju iztukšots. Pirmkārt jau tāpēc, ka mēs zaudējām dārgu draugu; otrkārt, tāpēc, ka mans pravietiskais vārds acīmredzami nepiepildījās. Treškārt es tiku apsūdzēts kā viltus pravietis. Tajā laikā cilvēki nosodīja ļoti vienkārši: vai nu tu esi Dieva, vai arī tu esi viltus pravietis. Mūsu vietējā draudze nolēma būt ļoti piesardzīga par pravietošanu. Pravietošanas brīvība tika ierobežota, un no tās dienas turpmāk pravietiskos vārdus pārbaudīja draudzes vecākie, pirms tika dota atļauja runāt. Visa pravietošanas dāvana tika diskreditēta. Jutos ļoti vainīgs un tajā pašā laikā ļoti apjucis. Es nejutu neko neparastu, kad es runāju pravietisko vārdu par dziedināšanu. Tas likās pareizi tā darīt, un es nejutu nekādu brīdinājumu. Tāpēc man nebija ne mazākās saprašanas, kāpēc šis vārds bija nepareizs un savukārt citi (iepriekšējie mani pravietojumi) bija pareizi. Sapratu, ka man pietrūka sava veida izšķirtspēja starp patiesu un viltus pravietojumu. Man nebija ne mazākās jausmas kā to atrisināt. Pirmais lēmums, ko es pieņēmu bija, pilnībā pārtraukt pravietošanu līdz brīdim, kamēr būšu atradis labu risinājumu šai problēmai.

Tas ilga pus gadu. Es nepravietoju atkal. Tostarp es centos atrast cilvēkus, kuri varētu man palīdzēt vai vismaz dot man saprast, kas nogāja greizi Neviens nezināja. Taču tajā laikā manā valstī nebija daudz tādu cilvēku, kuri būtu ar lielu pieredzi pravietošanas dāvanās, vai vismaz es tādus nezināju. Visbeidzot es satiku kādu vecāku mācītāju. Viņš bija mani ielūdzis sludināt viņa draudzē un pēc sanāksmes viņš aizveda mūs pusdienās uz savām mājām.

Atkal es pacēlu šo jautājumu. Pēc tam, kad biju izstāstījis viņam savu stāstu, viņš sāka smieties. Es biju apvainojies. "Man ir ļoti liela problēma; man tas bija diezgan dramatiski. Un tu vienkārši smejies par to," es reaģēju. Viņš pasmaidīja un atbildēja: "Bet Gordon, tas nav viltus pravietojums. Tas ir pravietojums no dvēseles. Tu vienkārši mīlēji to sievieti. Viņa bija tavs draugs. Ar visu savu būtību tu vēlējies, lai viņa būtu dziedināta: tāpēc viņas dēļ tu zaudēji pilnībā savu neitralitāti. Tava dvēsele kliedza: viņai ir jābūt dziedinātai! Tāpēc, kad tu atvēries atklāsmei, tava dvēsele runāja ar tik skaļu balsi, ka tu nespēji dzirdēt Svētā Gara čukstus. Tavi nolūki bija pareizi, taču nebija tavas neitralitātes. To var viegli atrisināt." Turpmākajā stundā viņš man izskaidroja pamatus sekojošajai mācībai. Šī mācība ir vairāk nekā 35 gadu pieredzes rezultāts pravietiskajā kalpošanā. Tā tikusi attīrīta caur pravietojumiem par vairāk kā 10 000 personām. Tā ir šķīstīta caur pārbaudījumiem un kļūdām. Tā satur mācības no manis paša un no citu kļūdām.

Neitralitāte

       Šī mācība fokusēsies uz neitralitāti kā galveno nosacījumu pravietisko vādu šķīstumam un patiesīgumam. Pirms mēs sākam pravietot, ir nepieciešams veikt ļoti īsu paštestu, lai garantētu, ka mēs patiesi esam neitrāli pret to personu vai situāciju, pār kuru mēs vēlamies pravietot.

Pieņemsim, ka mēs neesam neitrāli pret personu? Tad tur iespējams var būt iejaukšanās vai piesārņojums pravietiskajā ziņā ar mūsu personiskajām emocijām vai viedokļiem. Un, ja šīs emocijas ir spēcīgas, mēs varētu pat izteikt šīs emocijas vai viedokļus mūsu 'pravietiskajā' vārdā, to nemaz neapzinoties. Tāpēc es sniegšu jums 17 īsā paštesta punktus, lai izvairītos no sevis un citu sāpināšanas, tikai dēļ 'dvēseliska' pravietojuma. Šie 17 punkti var piesārņot vai pārņemt pravietisko vārdu, ja vien mēs netiekam galā ar to, izslēdzot to ietekmi, pravietošanas laikā.

1. Emocionālā līdzjūtība ar kādu, kas cieš.

      Līdzjūtība pati par sevi var būt ļoti laba emocija. Reizēm Tas Kungs mūsos raisa mūsu līdzjūtību, lai mūs vadītu kādā konkrētā virzienā. Līdzjūtība var būt motivējošais faktors daudzām labdarības kustībām un humānām palīdzībām. Taču pravietiskajā, līdzjūtība var patiesi traucēt mūsu jūtīgumam īstajai Dieva vadībai. Pārsvarā tas notiek šādi.
Satiekot kādu, kas ir ciešanu stāvoklī. Tā var būt nāvējoša slimība vai dziļas fiziskas vai emocionālas sāpes. Tūlīt pat jūsos tiek izraisīta līdzjūtība.

Tu vēlies palīdzēt. Tu gribi, lai Dievs palīdz. Un protams, ka Dievs vēlas palīdzēt, taču Viņa ideja palīdzēt šajā situācijā var atšķirties no tavas. Tāpēc, ja tu vēlies pravietot pār šo cilvēku, tev jāsaprot, ka tavas personīgās emocijas par risinājuma nepieciešamību var traucēt iedvesmas saņemšanai no Svētā Gara. Ir labāk sākt pravietot nezinot par tā cilvēka ciešanām, vai arī distancēt sevi no līdzjūtības pirms tu sāc pravietot.

Es došu divus piemērus par emocionālo iesaistīšanos un līdzjūtību. Mana sieva nomira no resnās zarnas vēža 2007. gada oktobrī. Dažus mēnešus vēlāk Dziedināšanas Istabās es sēdēju pretī sievietei ar tādu pašu slimību.
Viņas stāvoklis provocēja manī tik daudz emociju, ka es nolēmu nepravietot un mani nomainīja viens no maniem komandas biedriem. Iespējams, ka, ja es nebūtu zinājis par viņas stāvokli, es varētu pravietot par viņu no neitrālas perspektīvas, bet tas nebija iespējams tajā situācijā.

Šodien es zinu, es esmu uzvarējis savu emocionalitāti attiecībā uz vēzi un varu pravietot, taču labāk izvēlos neko nezināt pirms pravietoju.

Pastāv iespēja spēcīgai dogmatiskai nosliecei attiecībā uz cilvēkiem, kuri cieš. Dziedināšana ir daļa no Dieva Valstības. Vecajā un Jaunā Derībā Dievs atklāj sevi kā dziedinātājs. Jēzus nekad neatteica dziedināt kādu, kas nāca pie viņa pēc palīdzības. Viņš nekad nelietoja 'attaisnojumu', kā: "Ir labi, ka tu paliec slims, jo tas mainīs savu raksturu". Viņš nekad mūs nav mācījis nevienu no teoloģiskajiem izskaidrojumiem, kāpēc daži cilvēki netiek dziedināti. Viņš vienkārši dziedināja visus.
Kaut arī tā visa ir patiesība, taču mums vajadzētu vienmēr būt jūtīgiem uz Dieva īpašo vadību katrā situācijā.

Reiz es biju Ukrainā. Mūsu šoferis lūdza, lai mēs apciemojam viņa netālu dzīvojošo māti. Mēs piekritām. Kad ieradāmies, atklājām, ka māja bija pilna ar ģimenes locekļiem un visi vēlējās saņemt pravietisku vārdu. Taču mēs atbraucām pie mātes. Viņa bija nedaudz vecāka par 80 gadiem, bija sarukusi maza bērna augumā un nedaudz cieta no Alcheimera slimības. Es jautāju, ko viņa vēlējās. Viņa atbildēja: "Es gribu, lai Jēzus mani paņem uz mājām". Tajā brīdī visāda veida domas izskrēja cauri manam prātam. Vai mums nevajadzētu lūgt par dziedināšanu? Sapratu, ka mana teoloģija nespēja man palīdzēt, kā gan es varēju saņemt atklāsmi, kad biju ieskauts ar priekšnojautu pret dziedināšanu un ticību. Zināju, ka nevaru saņemt tiešu vārdu no Dieva, tāpēc es jautāju Dievam pēc vīzijas.

Tā bija tūlītēja. Redzēju skaistu salu okeāna vidū. Ta bija brīnišķīga, ar zaļojošām palmām un baltām smilšu pludmalēm, gabaliņš no paradīzes. Bet cik vien tālu varēja redzēt, līdz pat apvārsnim nebija neviena cita zeme vai sala. Tā bija pilnīgi izolēta. Es sapratu vīziju un teicu radiniekiem: Izolētā sala nozīmē to, ka viņa ir zaudējusi saikni ar ārējo pasauli. Viņas laika draugi ir visi miruši. Ar tiem vairs nav nekādas sakaru. Dēļ Alcheimera viņa ir zaudējusi jēgpilnās saiknes ar saviem tuvajiem. Viņa vienīgi komunicē ar jums par ikdienišķām lietām kā ēdiens, bet viņa nespēj runāt par dziļākām lietām. Patiesībā viņa ir diezgan vientuļa un vēlas doties mājās pie Jēzus.

Visa radinieku kompānija pamāja ar galvām. Tad nu es lūdzu: „Kungs Jēzu, viņa grib iet mājās; viņa gaida, kad Tu atnāksi un paņemsi viņu no šejienes". Man šī bija jocīga pieredze, taču es sapratu, ka šī bija vienīgā pareizā lieta, ko varēju darīt šajā situācijā.


2. Sašutums par konkrētu netaisnību

     Pieņemsim, ka kāds no tev zināmiem cilvēkiem ir atlaists no darba par zagšanu no sava darba devēja. Tu zini, ka tā nevar būt patiesība, jo tavs draugs ir uzticams kristietis. Tāpēc tavs sašutums, sava veida dusmas dzimst tevī. Viss tevī kliedz pēc atlīdzības: "Ir jābūt mana drauga attaisnojumam. Viņa priekšniekam ir viņš jāpieņem atpakaļ darbā un jāatvainojas vai arī tā vietā viņam ir jāsaņem labāks vai labāk apmaksāts darbs. Ja tev jāpravieto šādā noskaņojumā, tavs sašutums spēlēs ļoti lielu lomu iedvesmas saņemšanai no Svētā Gara un tu varētu izteikt savas paša domas un atzinumus.

Patiesībā man reiz bija iespēja pravietot pār vīru, sakot, ka Dievs viņam atdos visu, kas iepriekš ir bijis paņemts prom. Viņš jutās tik atbrīvots un sāka smaidīt un smieties. Tad viņš teica: "Kāds vēlējās ieņemt manu amatu un nepatiesi mani apsūdzēja itkā es būtu apzadzis savu darba devēju. Viņi atrada darba instrumentus manā mašīnā, un es tiku nekavējoties atlaists no darba.".


Tā kā es neko nezināju par viņa kondīciju, zināju, ka pravietiskais vārds bija patiess. Gadu vēlāk, kad atkal satiku viņu, viņš atnāca, lai man pateiktos: "Pravietojums palīdzēja man iet cauri šai ielejai. Tagad esmu attaisnots, reabilitēts un atgriezies savā amatā".

3. Entuziasms

       Pat visbrīnišķīgāko mūs draudzes dievkalpojumu laikos, kur Dieva klātbūtne ir taustāma, pravietiskais var būt netīrs, tāpēc, ka tas ir ietekmēts ar pārspīlētu entuziasmu.
Esmu piedzīvojis pravietiskos izteikumus, kuros tika teikts: tu nemirsi pirms Jēzus atnākšanas!" Gadus vēlāk vārda saņēmējs nomira diezgan lielā vecumā (bet pastarā diena tā arī nebija pienākusi). Reizēm atmodas tiek pareģotas (pat ar datumiem), bet realitātē tā arī nav notikušas.

Entuziastiskie ceļojošie pravieši apsola, ka valsts, kuru viņi apciemo, būs sākuma punkts 'atmodai', kas izplatīsies pa visu pasauli (noliekot konkrēto draudzi, pilsētu vai valsti par garīgās ietekmes centru). Entuziasms par to, ko Dievs dara, ir laba lieta, bet ir bīstams, kad tiek pravietotas šādā noskaņā.


Vienkārši izlasi pravietiskos vārdus, kas tiek izplatīti katra gada sākumā un tad paseko, kas patiesībā no tā visa realizējas tā gada garumā. Tu atzīsi, ka no visa tā daudz ir bijuši pārspīlējumi.


Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"

No anglu valodas tulkojis Roberts Vaitkus



Komentāri (0)  |  2015-11-02 07:33  |  Skatīts: 862x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ