Gordons van Veilens
10. nodaļa
Par pravietiskajiem vārdiem un darbībām
Pārpilnība pret nepietiekamu iedvesmu
Tumsas caurduršana
Pēdējā nodaļā mēs nonācām pie pravietošanas (ticībā), lai atrisinātu vīzijas neskaidrības. Domāju, ka vairumam cilvēku, kuri vēlas būt pravietiski, viņu kalpošanā vienmēr būs nepieciešami ticības soļi.
Protams, vienmēr ir ticīgie vai redzētāji, kas savas atklāsmes saņem spontāni, bez nepieciešamības cīnīties par to. Tās vienkārši atnāca.
Es nepiederu pie tās kategorijas. Šad un tad man ir spontāns Svētā Gara impulss, kad Viņš liek man izdarīt kaut ko tūlīt, vai arī tad, kad Viņš mani vada kādā svarīgā piedzīvojumā.
Reizēm Viņš mani vienkārši informē par kaut ko, bez jebkādiem jautājumiem. Kā piemēram: "Apstādini šo cilvēku un kalpo viņam vai viņai". Vai: "Iedot tam cilvēkam naudu".
Man un daudziem citiem pravietojums sākas ar vēlmi svētīt citus, apzinoties, ka Dieva 'vārdi' mājo Svētajā Garā, kurš dzīvo manī. Šie 'Dieva vārdi' ir pieejami, lai ar tiem dalītos ar tiem, kuriem tie nepieciešami. Dievam ir pietiekoši, ko teikt ikvienam. Tas ir mans pienākums atvērt muti un runāt uz viņiem, ticot, ka Gars mani iedvesmo.
Pirms es runāju par Dieva bagātīgo komunikāciju uz cilvēkiem, vēlos dalīties par to vieglumu, kādā varam saņemt. Katram cilvēkam tas ir atšķirīgi.
Protams, ka atklāsmes saņemšanas līmenis, kādā es saņemu, var katrā reizē atšķirties. Pēc slavēšanas un meditācijas laika, vārdi nāk vieglāk, nekā kad esmu ieradies no pārtikas veikala.
Kad mani aicina kalpot cilvēkiem, kas sastājušies rindā, kalpot pirmajam ir vieglāk nekā pēdējam, jo es vienkārši nogurstu. Tas vēl aizvien prasa no manis daudz enerģijas, lai es paliktu fokusējies, lai atbrīvotos no iepriekšējās iedvesmas un saņemtu jauno. Iespējams, rindā stāvoši cilvēki nav īsti laba doma priekš manis. Taču es vēl aizvien to daru, jo cilvēkiem ir vajadzība dzirdēt no Dieva.
Taču ir arī liela atšķirība starp tiem, kas saņem vārdu.
Jaunie pret veciem
Kopumā, jauni cilvēki saņem vairāk apsolījumu pravietojumus, jo viņu nākotne vēl aizvien ir atvērta un viņi vēl arvien var pieņemt pareizos lēmumus sava partnera, izglītības, vai valodu apgūšanas izvēlē.
Vecāki cilvēki bieži savā dzīvē ir izdarījuši nepareizas izvēles, tāpēc viņi ir ierobežojuši savas iespējas.
Es to domāju nopietni: Kad tu esi pusaudzis, Tas Kungs, iespējams, teiks tev, ka Viņš redz tevi kā medicīnas misionāru Āfrikā. Tas nozīmē, ka tev vēl aizvien ir pietiekoši iespējas, lai iegūtu medicīnisko licenci.
Taču, kad tu beidz savus pusaudža gadus ar negudrām mīlas dēkām un ārlaulības bērnu, tu esi ievērojami samazinājis savas iespējas. Protams, tev vēl aizvien būs daudz apsolījumu, taču Dievs zina, ka tev ir paša uzlikti ierobežojumi.
Negribu atņemt drosmi vecākiem cilvēkiem. Tev būs pietiekami daudz apsolījumi un tu vari ieiet savā liktenī, ja vien tev ir drosme. Tev nevajadzētu ticēt meliem, ka tu esi vecs un tev vajadzētu izbaudīt savu pensiju un saulaino pludmali.
Ticība pret neticību
Pravietojot pār tik daudz cilvēkiem, esmu atklājis starpību starp tiem ticīgajiem, kuriem ir pozitīvas cerības uz Dievu un tiem, kuriem vairāk ir negatīva ticības sistēma.
Necenšoties būt nosodošs (jo īpaši ne pret tiem, kuri ir izmisumā bada vai slimības gadījumā), mēs sastopam cilvēkus, kuriem ir pasivitātes un ubagošanas attieksme.
Dēļ viņu pagātnes, viņu vēstures un audzināšanas, viņiem nav iniciatīvas, un viņi vienkārši pasīvi gaida uz citiem, lai tie izdarītu kaut ko viņu vietā. Viņi redz sevi kā neveiksmes upurus. Attiecībā uz Dievu viņiem ir tāda pati attieksme: "Iedod man, lūdzu!" Ja viņi neiznāk ārā no šīs attieksmes, viņu nākotnes galapunkts var būt ierobežots.
Caur 'mūsu' pravietiskajiem vārdiem, Dievs arī reaģē uz saņēmēja ticību. Tāpēc, ja mēs nesaņemam īpaši daudz saņēmējam, nesatraucies. Iespējams, šis cilvēks nav tik atvērts, lai saņemtu, vai ir pat sevis žēlošanas pozīcijā.
Svētības un lāsti
Ir starpības svētību un lāstu līmeņos dažādiem saņēmējiem. Saņēmēja priekšgājēju ticībai ir pozitīva ietekme pravietiskajiem vārdiem, kurus saņemam.
Ticīgie var nest savu iepriekšējo paaudžu svētību. Mēs to redzam Timoteja dzīvē, kurš nesa savas mātes un vecmātes svētības. Protams, Dievam Viņa žēlastībā reizēm ir vareni apsolījumi ticīgajiem, kuri nāk no bezdievīgu cilvēku ģimenēm.
Apsolījumi un nosacījumi
Reizēm Dievs paredz pozitīvus lēmumus, kurus kāds gatavojas pieņemt. Tad Viņš atver Viņa likteņa perspektīvu šim cilvēkam.
Lai vai kā, taču apsolījumi par (varenu) likteni, ir ar nosacījumiem; kas nozīmē, ka saņēmējam ir jāstaigā Dieva gribā, lai sasniegtu šo likteni. Ābrahamam viņa likteņa ceļš sākās, pametot viņa dzimto zemi un ģimeni. Ja viņš būtu palicis Hāranā, mēs par viņu nekad nebūtu dzirdējuši. Tāda pati patiesība ir arī par katru ticīgo.
Reizēm pravietiskā vārda laikā mēs jūtam, ka mums ir jāiekļauj nosacījumi, tādi kā: "Ja tu sekosi Man un paklausīsi, tad Es tevi sūtīšu kā misionāru uz..."
Mēs nevaram neko padarīt, bet jūtam, ka iespējams, persona ir dzīves punktā, gatava pieņemt nepareizus lēmumus vai nepievērš tik daudz uzmanību Dieva perspektīvai.
Katram ir savs aicinājums
Ticīgajiem ir dažāda līmeņa atbildības un svaidījumi. Kad pravietoju pār tik daudz dažādiem cilvēkiem, dažkārt zinu, ka man vajadzētu veikt kādu simbolisku aktu, lai izsauktu vai stiprinātu svaidījumu vai aicinājumu konkrētā cilvēka dzīvē.
Par cik esmu aicināts būt par Dziedināšanas Istabu kustības instruktoru, šie īpašie akti ietver dziedināšanas svaidījumu. Taču lai vai kā, tas nav mans lēmums, veikt simbolisku aktu. Bet šad un tad tas notiek.
Pēkšņi es zinu, ka man ir jāpaņem saņēmēja rokas un tās jānoliek saņemšanas pozīcijā (uz augšu atvērtas plaukstas). Jūtu, ka man tās plaukstas jāsaspiež. Tad dziedināšanas spēks (svaidījums) nāk pār mani un konkrēto personu. Es runāju 'dzīvības' vai 'iedrošinājuma' vārdus pār vārda saņēmēju. Vieniem tas ir spēcīgāk nekā citiem.
Reizēm es pilnībā nemaz to nejūtu (iedvesmu nodot šo svaidījumu). Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka šim saņēmējam nebūs svaidījums dziedināšanai. Ticu, ka visiem ticīgajiem vajadzētu kārot pēc šīm dāvanām un vajadzētu tās izzināt.
Cīnoties par atklāsmēm
Reizēm, pravietojuma laikā, liekas, ka atklāsme nenāk viegli. Man tas liekas kā būt tumšā telpā ar daudz aizkariem. Pirmā atklāsme var būt vienkārši: "Es mīlu tevi mans dēls/ meita". Liekas, ka atklāsmes plūsma nenāk.
Tajā pašā laikā man ir radusies ideja, ka man ir jāiegulda daudz vairāk ticības, lai no kaut kurienes atrastu vai saprastu atklāsmi.
Tas liekas kā ņemot nost kādus aizkarus vai laužoties cauri kādā citā telpā. Es varētu teikt: "Tagad par tavu nākotni, šis ir Tā Kunga vārds..." Ir tāda sajūta, ka katra jauna atklāsme prasa papildus ticības soli. Pašās beigās man ir pilnīgs vēstījums.
Vai tā ir sātana pretestība, kurš cenšas, lai saņēmējs netiktu iedrošināts un cenšas kavēt atklāsmes plūsmu? Domāju, ka jā, taču es vēl aizvien esmu procesā, kur mācos.
Emocionālās blokādes ar saņēmējiem
Es vēl aizvien to izmeklēju, taču liekas grūtāk pravietot pār cilvēkiem ar emocionālajām blokādēm, nekā pār ticīgajiem, kuri emocionāli ir veseli. Lielākajā daļā gadījumu ir vieglāk pravietot pār sievietēm nekā pār vīriešiem, jo sievietes ir vairāk atvērtas.
Atklāsmes trūkums
Tikai vienreiz manā dzīvē (un es runāju par 10 000+ pravietošanas reizēm) neesmu saņēmis pilnīgi neko brīdī, kad centos pravietot pār jaunu vīrieti. Zināju, ka tā nevarēja būt mana problēma, jo pirms dažām minūtēm biju pravietojis bez jebkādām problēmām.
Tāpēc es jautāju šim jaunajam vīrietim, kas bija viņa problēma. Viņš negribīgi teica, ka viņš dzīvoja juceklīgu dzīvi (sekss ar daudz mīļākajām). Tas bija rezultāts tam, ka viņa paša tēvs viņu bija pametis un viņa mātes paraugs, kura izdzīvoja nabadzību, esot attiecībās ar dažādiem 'draugiem' (patēviem).
Viņa dvēsele bija pilnībā atdalīta no viņa miesas. Viņam sekss bija patērētāja produkts un tam nebija nekāda sakara ar mīlestības vai uzticības emocijām. Nevarēju saņemt nekādu atklāsmi viņam, līdz viņš atzinās un nožēloja.
Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"
No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus
