Gordons van Veilens
11. nodaļa
Ko Dievs saka
Ticīgajiem, kuri kāro pēc atklāsmes dāvanām var būt kāda iepriekšizveidota ideja par to, ko Dievs varētu teikt. Šīs gaidas varētu pat viņus ietekmēt, kamēr viņi cenšas saņemt.
Šīs cerības var balstīties Vecajā Derībā un jo īpaši uz nosodījuma pasludinājumiem, kuri Vecajā Derībā ir tik izplatīti. Citi savas cerības liek uz Jāņa Atklāsmes grāmatu un domā, ka pravietojumam jābūt apokaliptiskam.
Kad Pāvils sniedz īsu definīciju pravietiskajai dāvanai, viņš saka 1. Korint. 14:3: „Bet, kas pravieto, tas runā cilvēku celšanai, pamudināšanai un iepriecināšanai.”
No Jaunajās Derības perspektīvas, pravietojums ticīgajiem pārsvarā ir pozitīvs.
Protams, ka mums ir jārēķinās ar 'tā saukto' atšķirību starp Vecās Derības pravietojumu un dāvanu Jaunajā Derībā.
Pirmkārt jau nav nemaz tik daudz atšķirības starp Vecās Derības un Jaunās derības pravietojumu. Es to, protams, nevaru pierādīt. Līdzās 'rakstošajiem' praviešiem, bija tūkstošiem nezināmu praviešu starp 11. un 6. gadsimtu pirms Kristus. Viņu pravietojumi pārsvarā bija verbāli, vai arī rakstiski tie nav saglabājušies līdz mūsu dienām.
2. Ķēniņu 2:16, tieši pēc Elijas paņemšanas debesīs, Jērikas pilsētas pravieši satiek Elīsu un viņam saka: „Redzi, starp taviem kalpiem ir piecdesmit stiprinieki; lai taču viņi iet un meklē tavu kungu. Vai tikai Kunga Gars viņu nav pacēlis un nometis uz kāda kalna vai ielejā.”
Es lietoju šo Rakstu vietu, lai tikai novērtētu viņu skaitu. Jērika bija vienkārši maza pilsēta. Tajā bija 50 spējīgu vīriešu kārtas praviešu. Tur noteikti bija arī kādi ne tik spējīgi (vecāki) pravieši. Pieņemsim, ka arī viņu skaits bija 50.
Tad es pieņemu, ka tur bija arī sieviešu kārtas pravietes. Par cik Gars nediskriminē, viņas arī varēja būt kopskaitā 100. Tas noved pie pravietiskas 200 cilvēku komūnas aprēķina: un tā ir tikai Jērika, viena no daudzajām Izraēlas pilsētām. Un tas ir tikai Elijas dienās. Visai Izraēlai, no Samuēla dienu laika, līdz Jeremijas dienām mēs varam aprēķināt tūkstošiem 'praviešu'.
Mēs neko daudz nezinām par viņu atklāsmēm. Nevarēja būt, ka tās visas bija negatīvas. 1. Sam. 8: 6 Sauls un viņa kalps dodas pie 'redzētāja' (Samuēla) lai saņemtu informāciju par viņu pazudušajām ēzeļmātēm. Tā bija vispārēja prakse. Cilvēki devās pie redzētāja pēc palīdzības. Šāda veida personīgie pravietojumi Vecajā Derībā ir reti dokumentēti.
Vecās Derības rakstošo praviešu aktivitāte notika totālas Izraēla no Dieva atkrišanas kontekstā. Četrsimt gadu sacelšanās un grēks uz grēka noveda pie divu valstību bojāejas un visas nācijas nebrīves. 'Rakstošajiem' praviešiem bija jāpasludina Dieva sods pār nāciju, ja vien tie nenožēlo. Taču ir bijušas arī pozitīvākas tradīcijas.
Jaunās Derības pravietojums
Kad mēs runājam par pravietošanas dāvanām Kristus miesā, mums nav darīšana ar pravietojumu politiskā līmenī. Mums nav darīšana ar Dieva sodu pār nācijām. Pravietiskais mandāts, kas mums dots, pārsvarā ir vērsts uz individuālajiem mūsu ticības biedriem. Tāpēc tas patiesi ir iedrošinājums, stiprinājums un iepriecinājums.
Vai varētu būt 'nosodījuma' praviešu atgriešanās?
Jā, tas ir iespējams. Jāņa Atklāsmes grāmatā par šāda rakstura praviešiem ir pasludināts. Viņi tiek saukti par diviem 'lieciniekiem' Jāņa Atklāsmes g. 11:3- 6:
„Un Es likšu Saviem diviem lieciniekiem, ka tie maisos tērpti pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes kunga priekšā. Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus: ja kāds tos gribētu aizskart, tam tā būs jāiet bojā. Tiem ir vara aizslēgt debesis, ka lietus nelītu pa visu viņu pravietošanas laiku; tiem ir vara pār ūdeņiem tos pārvērst par asinīm un šausta zemi ar visādām mocībām, kad vien tie gribēs.”
Šīm divām pasludinātām personām ir varens mandāts, kas ir apstiprināts ar dievišķu apsardzību un viņu ienaidnieku iznīcināšanu.
Lai vai kā nākamajā pantā tu izlasīsi, ka viņi tiek nogalināti (un vēlāk uzmodināti no nāves).
Neviens (ar skaidru saprātu) pārgalvīgi neapgalvos, ka viņš ir viens no šiem diviem lieciniekiem. Tāpēc, ja vien tu neesi drošs, ka Dievs tev dod mandātu, kādu Viņš deva Jeremijam, iznīcināt nācijas u.t.t., labāk neliec sevi šajā praviešu kategorijā.
Pravietošanas dāvana, kas ir minēta Jaunajā Derībā, pārsvarā paredzēta, lai iedrošinātu ticīgos un ļoti reti tai ir nosodošs tonis. Tie 'pravieši', kuriem kopumā ir nosodoša ziņa, parasti ir cilvēki ar iekšējām rētām un sāpēm un cieš no atraidījuma. Jebko, ko viņi saņem, var tikt, filtrēts caur viņu (paša) apsūdzošo garu.
Tā saucamie neatkarīgie pravieši
Ko es domāju ar šo izteicienu? Savos ceļojumos esmu sastapies ar šo fenomenu, pārsvarā Austrumeiropā (bet esmu ar to sastapies arī Holandē). Tas ir par 'praviešiem', kuri darbojās bez jebkāda veida atbildības. Vai nu viņi brīvprātīgi ir pametuši savas draudzes, vai viņi tiek izmesti (galvenokārt dēļ augstprātīgiem pravietojumiem pār vadītājiem un draudzēm).
Protams, tas arī notiek, ja kādas draudzes nepieņem pravietošanas dāvanu. Esmu bijis liecinieks gadījumiem, kad ticīgie vai kalpotāji tiek izmesti no draudzēm, līdz ko viņi saņem Svētā Gara kristības un sāk dalīties ar šo pieredzi.
Bet tas, ko es domāju ar 'neatkarīgajiem praviešiem', ir šis. Tas ir par vīriešiem un sievietēm, daudziem, ar atraidījuma problēmu. Protams, viņi nespēj tikt ar to galā. Tas var būt viņu audzināšanas iemesls. Viņi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka darboties Gara dāvanās. Tas atnes zināmu atpazīstamību un dod viņiem zināmu pašapziņas devu. Kādā brīdī dāvana kļūst svarīga. Tas dod viņiem zināmu identitātes apziņu.
Bet visi mēs pieļaujam kļūdas un tad mums ir nepieciešama korekcija. Ticīgajiem ar identitātes (atraidījuma) problēmām, korekcija ir grūta lieta. Korekciju viņi uztver kā uzbrukumu viņu identitātei (kas patiesībā tā nav). Tā ir tikai korekcija vienā no viņu darbībām, vai attiecībā uz kādu konkrētu attieksmi.
Ticīgos (vai neticīgos) ar atraidījuma problēmām ir ļoti grūti izlabot. Kad tas ir par pravietisku vārdu, viņi nevar pieņemt, ka viens no viņu vārdiem netiek pieņemts, kad pārbaudīts un izrādās ir puse no patiesības.
Tad nu viņi sāk sevi aizstāvēt (dzeloņcūkas reakcija vai agresija), un, ja korektori ir neatlaidīgi, viņi apsūdzēs korektorus, ka tie ir garīgi vāji, nepaklausīgi Dievam, viltus vadītāji u.t.t. Viņi var uzsākt sacelšanos pret draudzes vadību, kas beigsies ar viņu izraidīšanu.
Lai vai kā, bet pārsvarā viņi pamet draudzi labprātīgi un mēģina atrast kādu citu, kur viņi sastapsies ar līdzīgu situāciju.
Viņi var nonākt līdz 'neatkarīgajiem praviešiem', jo viņi tā arī nekad nav paši tikuši dziedināti no atraidījuma, viņiem viņu pravietojumos būs apsūdzoša nokrāsa, un viņu attieksme pret 'draudzi' var būt ļoti negatīva.
Lai izšķirtu, vai esi sastapis nobriedušu pravieti: mīlestība, atbildība un pravieša atvērtība korekcijai ir svarīgi faktori.
Tagad par apokaliptisko un eshatoloģisko saturu mūsdienu pravietojumos, vai mums vajadzētu mēģināt tos saņemt? Es ieteiktu būt piesardzīgiem ar šo.
18. un 19. gadsimts bija burtiski pārpildīts ar 'praviešiem', kuri pasludināja, ka zinot par Jēzus atnākšanu un beigu laiku notikumiem. Šīs prognozes bija tās, kas radījušas daudzas šķelšanās un ir sākuši paši savas sektas (tāda kā Jehovas liecinieki).
Dažreiz "eshatoloģiskie pravieši" pārliecināja savus sekotājus pārdot visu un naudu dot viņu "kalpošanai". Esmu atradis tikai dažus pozitīvus izņēmumus starp šī brīža praviešiem, kuri patiesībā ir saņēmuši precīzas ziņas par '(beigu) laiku' notikumiem, kā atmodas, politiskie notikumi, kari un par nākotnes kataklizmām. Tāpēc, pirms tu vispār centies saņemt šāda veida ziņas, padomā divreiz.
Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"
No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus
