2007. gada 20. decembrī es redzēju vīziju, kurā Kungs Jēzus veica operāciju Savai draudzei. Draudze tika attēlota kā sieviete, kura gulēja uz operācijas galda. Sievietes ķermenis bija visizkropļotākais ķermenis, kādu es jebkad biju redzējis, jo vēzis bija izplatījies pa visu viņas miesu, audzējs bija pārņēmis visu viņas miesu. Kad Kungs uzmanīgi sāka uzšķērst viņas miesu, bija acīmredzams, ka audzējs bija ieperinājies katrā viņas orgānā, katrā muskulī un pat kaulos. Daži audzēji bija lieli, daži bija mazi, bet radās iespaids, ka viņi atrodas pilnīgi visur. Vēzis bija tik plaši izplatījies pa visu ķermeni, ka es nesapratu, kā šī sieviete vispār vēl bija dzīva. Bet lai vai kā, Kungs neizskatījās nemaz uztraucies, tieši otrādi – ļoti laimīgs.
Kad es vēroju kā Kungs Jēzus uzmanīgi uzšķērda uzmanīgi katru orgānu, katru muskuli un pat katru kaulu viņas ķermenī, man ienāca prātā doma – kā var izdzīvot pēc tik radikālas un smagas operācijas. Medmāsa, kura asistēja Kungam, atbildēja uz manu prātā radušos jautājumu, it kā viņa būtu dzirdējusi to izsakām skaļi:” Neviens nevar nomirt, ja to operē Lielais Ārsts”, un Viņš jutās drošs veikt visu kas ir nepieciešams pēc Saviem uzskatiem. Ja Viņš izoperētu tikai vienu viņas ķermeņa daļu, tad vēzis vienalga izplatītos atkārtoti un viņa nekad nekļūtu dziedināta līdz galam. Bet to, ko Viņš darīja šobrīd (veica operāciju pilnīgi visā ķermenī) nodrošināja dziedināšanu.
Tad es pajautāju, kādēļ Kungs bija tik laimīgs, un medmāsa atbildēja, ka viņa beidzot ir atļāvusi Viņam sevi operēt. Kad šī operācija beigsies, viņa būs vēl krāšņāka un skaistāka kā jebkad iepriekš un beidzot būs gatava ieņemt savu īsto vietu.
Operācijai turpinoties, katrs orgāns, katrs muskulis un katrs auds tika atklāti nolikti uz galda, un skatoties uz to visu nekārtību bija grūti noticēt, ka tas kādreiz ir bijis cilvēks un ka viņā vēl joprojām bija dzīvība, lai gan tā vēl nebija atstājusi viņu. Kungs turpināja veikt operāciju smaidīdams, un ikviens, kas atradās telpā, jutās pārliecināts, mierīgs un priecīgs par galarezultātu, kas sekos. Patiesībā es nekad nevarēju iedomāties, ka tā var priecāties operācijas zālē, lai gan man pašam bija grūti par to visu priecāties.
Man par lielu pārsteigumu Kungs pienāca pie manis un piedāvāja man skalpeli un jautāja, vai es negribot palīdzēt. Es Viņam atbildēju, ka nezinu, kā to izdarīt, ka man nav attiecīgo iemaņu un prasmju, un ka tas būtu bīstami. Viņš pasmaidīja un noteica, ka es esot pareizi atbildējis. Viņš bija vienīgais , kurš varētu veikt šāda veida operāciju Savai draudzei.
Tad Kungs ielika divus operācijas instrumentus manās rokās, kas izskatījās pēc dažādu izmēru pincetēm. Viņš teica, ka tiklīdz Viņš man būs parādījis audzēju, man tas ir jāsagrābj un jāizgriež. Es vēl joprojām vilcinājos, bet Viņš uzstāja, ka es to varot izdarīt. Tad Viņš uzlika Savas rokas uz manējām, un es sajutu, kā miers un lēnprātība mani pārņem. Un ar katru mirkli es sāku justies pārliecinātāks, ka es varu izdarīt to, ko Viņš man ir lūdzis.
Tad es sāku strādāt kopā ar Viņu, izgriežot audzējus, kurus Viņš man uzrādīja. Daži no audzējiem atrādās virspusē, tādēļ tos bija viegli izgriezt. Daži no viņiem bij sapinušies kopā ar kādu orgānu vai audiem, ka es nezināju, kā tos izgriezt, nenodarot kaitējumu kādam orgānam. Tomēr tajā brīdi kad es pieskāros vienam no šiem audzējiem ar ķirurģisko instrumentu, kas man bija iedots, tas nomira nekavējoties un ‘’palaida’’ vaļā orgānu, pie kura bija pievijies. Tas viss notika ļoti vienkārši. Daži orgāni izskatījās kā Šveices siers, radot iespaidu, ka tas sastāv no gaisa nevis audiem. Es nevarēju iedomāties, kā turpmāk tie funkcionēs.
Drīz man apkārt uzradās citi cilvēki, kuri darīja tieši to pašu, ko es. Lai gan to darot, es kļuvu vēl pārliecinātāks par šo procesu, tomēr tas nebija viegli. Vēzis bija tik pretīgs, ka man patiešām radās nepatika, to darot. Bet tajā pašā laika manī radās prieks, zinot ka vēzis tiek izgriezts, jo vēzis ir viena no velna dabas pamatmanifestācijām.
Pēc tam, kad viņas ķermenis bija uzšķērsts tik stipri, cik vien iespējams, Kungs sāka šūt kopā tās vietas, kur vēzis bija jau izgriezts. Viņa spējas sašūt kopa orgānus un audus tik precīzi bija iedvesmojošas. Tas bija tāpat kā skatīties, kā strādā viens no izcilākajiem māksliniekiem. Viņa prieks bija tik lipīgs, ka es drīz sāku justies laimīgs, ka esmu piedalījies šajā pretīgajā operācijā – izgriežot audzējus.
Vēzis bija visvairāk izplatījies viņas sirds rajonā, plaušās un smadzenēs, tādēļ tie bija pēdējie orgāni, kurus sašuva kopā. Pēc tam, kad katrs orgāns bija sašūts kopā, pār katru no tiem uzmanīgi tika iesmērēts tāds kā zelta krāsā līdzīgs šķidrums. Es zināju, ka tas bija dziedinošais balzāms un tas bija tik spēcīgs, ka pēc tā lietošanas nav vairs iespējams inficēties. Šis balzams bija pārdabiski barojošs, jo tad, kad to uzklāja uz tām audu daļām, kur vēzis bija izoperēts, audi saauga kopā ļoti ātri. Pēc tā visa, visi orgāni un viss ķermenis neizskatījās kā jauni, bet pat vēl labāk. Varēja pamanīt, kā pēc vēža izoperēšanas, viņa kļuva vēl spēcīgāka kā jebkad iepriekš.
Pēc tam, kad visas iekšējās daļas un orgāni bija apstrādāti sašūti kopā, Kungs sāka sūt kopā viņas rokas. Redzot šuvuma pēdas, kuras bija tik perfektas un līdzenas, es sapratu, ka tur nepaliks nekādas rētas pat pēc tik radikālas operācijas. Drīz viņas rokas kļuva par visskaistākajām un ideālākajām rokam, kādas es jebkad biju redzējis.
Kad ķermenis sāka izskatīties pēc cilvēka atkal, es varēju redzēt, ka tas būs viens no skaistākajiem cilvēka ķermeņiem, ko man jelkad nācies redzēt. Operācija bija ideāli izdevusies, ka bija acīmredzams, ka uz viņas ķermeņa nebūs redzamas nekādas rētas. Es domāju par to, vai tad kad viņa pamodīsies, viņa izjutīs kādas sāpes vai sajutīs kaut ko, kas liecinātu par šīs operācija veikšanu. Tad man viena no medmāsām teica, ka viņa neizjutīs nekādas sāpes un ka uz mūžīgiem laikiem šīs operācijas viņa būs visjūtīgākais cilvēks , kāds jebkad ir bijis.
Es biju tik ļoti aizrāvies ar šo operāciju, ka nebiju appētījis šo telpu, kurā atrados. Bet tad manī radās spēcīga vēlme to izdarīt. Un to darot, es it kā ieskatījos debesīs – es ieraudzīju daudz, daudz zvaigžņu un galaktikas ko nebija iespējams saskaitīt. Turpinot skatoties, es redzēju kā visas būtnes pāriet garīgajā pasaulē. Es tupināju skatīties, zvaigžņu vietā parādījās liels daudzums spīdošu būtņu, kas bija prieka un dzīvības pilnas. Skatoties uz viņām, mani arī pārņēma prieks. Piedzīvojot ko tādu, tu vienkārši jūti vai zini patiesību, jo tā ir reāla un īsta. Es zināju, ka ar šīm būtnēm, kuras izskatījās pēc eņģeļiem (bet dažas bija ieņēmušas cilvēka veidolu), es pavadīšu mūžību kopā un man būs laiks tās iepazīt. Man gribējās ātrāk piedzīvot to mirkli, bet es zināju, ka arī viņas vēlējās mani iepazīt un dzirdēt manu dzīves stāstu.
Tad man uzmanība tika pievērsta spoguļiem, kas bija izvietoti apkārt visai operācijas telpai. Es sapratu, ka tie bija spoguļi, caur kuriem šo operāciju novēroja ļoti daudz cilvēku. Viņi bija tas ”lielais pulks liecinieku” (Ebrejiem 12:1), par kuriem tiek runāts vēstulē Ebrejiem, kurus es arī esmu redzējis citās parādībās. Kad es paskatījos uz viņiem, viņi man pamāja ar galvu, it kā sveicinātu mani. Es pamāju viņiem pretī, izjuzdams ciešu saikni ar viņiem, un skatoties uz viņiem, tā kļuva vēl spēcīgāka. Tā kā mans skatiens bija pievērsts viņiem nepārtraukti, radās sajūta, ka viņi mani atpazīst.
Šis un arī visa šī vīzija bija brīnišķīgs pārdzīvojums; un man ļoti gribējās iepazīt visas šīs būtnes, ko biju redzējis. Un viņiem arī gribējās mani iepazīt. Bija acīmredzams, ka tajā brīdī galvenais viņu intereses objekts bija šī operācija, kas vēl turpinājās. Tas man lika it kā atjēgties un pievērsties operācijas galdam, un tajā mirklī es sapratu, ka esmu pārāk ilgi bijis aizrāvies ar šo būtņu pētīšanu, jo operācija bija ne vien pabeigta, bet Draudze (viņa) bija pamodusies un krāšņi tērpusies.
Viņa izskatījās satriecošāk kā jebkurš cilvēks, kuru es jelkad biju redzējis. Viņas seja izskatījās ne vien tikai skaista, bet arī varena un spēcīga. Viņas acis bija tik žilbinošas, ka, viņai paskatoties uz mani, man aizrāvās elpa. Viņa bija personība, kurā atspoguļojās gudrība un vara pār dzīvību un dzīvi. Un es jutu, ka viss kam viņa pieskartos taptu dziedināts. Lai gan no viņas izplūda šī vara , tas miers, kas bija jūtams viņai klātesot bija vēl apburošāks. Viņa bija miera, žēlastības un goda (cieņas) iemiesojums. Tikai paskatoties uz viņu, šie vārdi guva jaunu, patiesu nozīmi. Ja kādreiz tādi jēdzieni kā cēlums, cildenums un majestātiskums ir definēti vārdos, tad skatoties uz viņu es redzēju, ka tā ir viņas būtība.
Es arī zināju, ka viņa vairs nav tikai cilvēks, bet patiess, jauns radījums. Viņa patiesi bija garīgs cilvēks – viņa vienlaicīgi bija miesa un gars. Viņai bija zobens labajā rokā un taure viņas kreisajā rokā. Viņa stāvēja mierīgi, bet bija redzams, ka viņa gatavojās gājienam.
Vīzija beidzās.
APKOPOJUMS.
Dažām vīzijām nav vajadzīgs izskaidrojums, jo to nozīme ir acīmredzama, un šī vīzija ir viena no tām. Lai vai kā, galvenais ir tas, ka šobrīd Kristus miesa ir nokļuvusi vēža varā, proti, egoisma, egocentriskuma un dumpības varā. Vēzis pārņem vairāk un vairāk ķermeņu daļu; tas cenšas vienīgi piepildīt savas vajadzības un apmierināt savu apetīti. Vēža šūnas barojas no ķermeņa šūnām, noārdot tās un neradot jaunas šūnas to vietā. Patiesībā tāds stāvoklis ir daudzās kalpošanās, draudzēs un kristieši paši tādi ir kļuvuši, kuri draudzi redz kā līdzekli, ar kura palīdzību var piepildīt savas vēlmes un vīzijas. Tas ļoti lielā mērā izkropļo kristietību un draudzi kā tādu. Ja Draudze lūgs un sauks uz to Kungu pēc atbrīvošanas no šī vēža ( egoisma), tad Tas Kungs viņu atbrīvos. Būs vajadzīga radikāla operācija un iekšējo orgānu ”attīrīšana’’. Tas var izrādīties smags process, bet tas būs tā vērts, jo laiks jau ir pienācis.
