Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Vai kāds mani redz, kad esmu viens




Kumode ar kartiņām


Sapņa manuskripts, kas tika atrasts 17. gadus jauna puiša skolas skapī pēc tam, kad viņš bija gajis bojā, avarējot uz sava motocikla. Pierakstīja Braians Mors.


„Starp sapņa un nomoda stāvokli biju nokļuvis istabā, kurā nebija nekas cits, izņemot vienu sienu, kas noklāta ar mazām kastītēm uzskaites kartiņu arhivēšanai. Lādītes izskatījās tādas, kādas ir sastopamas bibliotēkās, kurās alfabēta kārtībā tiek apkopota informācija pēc autoru uzvārdiem vai tēmām. Taču uz šīm kastītēm, cik vien bija redzams un kas aizņēma visu sienu sākot no grīdas  līdz griestiem , bija citi virsraksti.

Kad biju piegājis pie arhīva sienas, pirmā kastīte, ko ieraudzīju bija „Cilvēki, kas man ir patikuši”. Tikko biju atvēris to un sāku izskatīt kartiņas, kad jau nākamā brīdī skaļi aizcirtu ciet kasti, lielās bailēs apzinoties, ka visi vārdi, kas tur ierakstīti  man ir pazīstami. Uzreiz arī man tapa skaidrs bez vārdiem, kur atrodos.

.
Šī nedzīvā istaba, kurā atradās kastītes ar informāciju, atspoguļoja katru manas dzīves mirkli, katru darbību, visu svarīgo un nesvarīgo. Daudzas lietas es pats nespētu atcerēties, un tomēr te viss bija pierakstīts tik precīzi.

Aiz šausmām notrīcot, kā arī ar lielu interesi un zinātkāri es sāku atvērt kastītes un ielūkoties to saturā. Tas atsauca atmiņā patīkamus notikumus un radīja manī lielu prieka vilni, savukārt citās kartiņās rakstītais izsauca dziļu kaunu un noželu manī, es pat atskatījos, lai pārliecinātos, ka neviens neredz, kas notiek.


Kastīte ar nosaukumu „Draugi” atradās blakus kastītei „Draugi, kurus es nodevu”. Kastīšu nosaukumi bija ļoti daudzveidīgi, kā vienkārši, ikdienišķi, tā arī neikdieniški, piemēram, „Gramatas, ko esmu izlasījis”, „Manis izteiktie meli”, „Mierinājuma vārdi, kas izsacīti”, „Joki, par kuriem esmu smējies”.

Citas kastītes manī izraisīja smieklus sava pārliecīgā akurātuma dēļ: ”Vārdi, ko es esmu izkliedzis pret saviem brāļiem un māsām”, par citām it nemaz smiekli nenāca:”Niknumā izdarītās lietas”, „Tas, ko esmu burkšķējis uz saviem vecākiem”. Biju pārsteigts par to ko redzēju, bieži kastītēs bija daudz vairāk ierakstu kā spēju iedomāties, citreiz mazāk, kā biju domājis.

Biju pārsteigts par tādu apjomīgu savas dzīves uzskaiti. Radās jautājums, kā gan man manos 17. gados bijis tik daudz laika aizpildīt šos miljonus ar kartiņām, un tomēr arhīvs runāja pats par sevi un to apstiprināja, jo katra kartīte bija veikta ar manu rokrakstu un to apliecināja  paraksts zem tās.

Kad izvilku kasti ar nosaukumu;”Dziesmas, ko esmu klausījies”, sapratu, ka tā pagarinās, lai ietilpinātu sevī saturu, kartiņas bija cieši blakus viena otrai un tomēr pēc diviem vai trim metriem, ko biju apskatījis, tām nebija redzamas beigas. Es nokaunējies aizvēru kastīti, jo sapratu, ka esmu milzum daudz laika veltījis tieši šai nodarbei.


Kad biju ticis līdz kastītei, kas saucās: „Miesīgas domas”, mani pārņēma aukstu drebuļu drudzis, varēju tik vien kā atvilkt to pāris centimetrus, jo nevēlējos redzēt izmērus, tomēr izvilku vienu kartiņu un tajā pat mirklī nodrebēju, ieraugot saturu. Man kļuva nelabi no tā, ka šāds manas dzīves mirklis ir iemūžināts. Sajutos pazemots un nikns, galvā radās doma:”Neviens nekad nedrīkst redzēt šīs kartiņas, tās jāiznīcina kopā ar visu šo istabu”. Dusmās izrāvu kastīti un šajā bridī nelikās svarīgi, cik tā smaga, man vajadzēja par katru cenu iznīcināt pierakstīto sadedzinot, taču paņemot to aiz viena gala un klaudzinot ar to pret zemi, es nespēju dabūt laukā nevienu ierakstu. Izmisumā rāvu laukā kartiņu, bet kad vēlējos to saplēst, izrādījās ka tā ir stipra kā tērauds.

Satriekts es atgriezu kastīti vietā un atspiedies ar pieri pret sienu izdvesu garu, bezpalidzīgu un ļoti žēlabainu vaidu. Pacēlis skatu tajā pašā mirklī ieraudzīju kastīti ar uzrakstu:”Cilvēki,  kuriem esmu dalījis Evaņgēlija vēsti”. Šīs kastītes rokturis atšķīrās no citām ar savu mirdzumu, tā bija daudz jaunāka un reti izmantota. Es to atvēru un mazā kastite iekrita man rokās, ta bija ne vairāk kā 7 cm gara un visas kartinas bija iespējams saskaitit uz vienas rokas pirkstiem. Nokritu uz ceļiem, kauna pilns sāku tik rūgti raudāt tik stipri, ka no elsām sāpēja vēders un lādītes gaja uz riņki asaru pilno acu iespaidā. Spēju domāt tikai par to, ka neviens nekad nedrīkst uzzināt par šo istabu, man tā jāaizslēdz un atslēga japaslēpj. Tad pēkšņi, caur asarām skatoties, ieraudzīju, ka istabā ienāk Viņš. Nu nē, lūdzu, tikai ne Viņš, vienalga kurš, tikai ne Jēzus, tā paspēju padomāt. Bezpalīdzīgi noskatījos, kā Viņš vēra vaļā lādites un lasīja kartiņas. Nespēju panest Jēzus reakciju uz izlasito. Zagšus paskatījos un ieraudzīju tik lielas skumjas Viņa sejā, ka mana sirds sāka bezmaz vai rauties uz pusēm, jo jutu, ka tiek paņemtas pašas sliktakās kastītes. Un kādēļ viņam vispār tās būtu jālasa?

Visbeidzot Viņš paskatījās uz mani no otra istabas gala ar dziļu iežēlošanos acīs un tas manī neizraisīja tracinošas sajūtas. Es nolaidu galvu, aizvēru seju ar rokām un atkal sāku raudāt, bet Jēzus pienāca man klāt un apņēma ar Savu roku.

Viņam būtu bijis man daudz ko pārmest, taču neteica ne vārda, vienkārši sāka raudāt kopā ar mani. Vēlāk Dieva Dēls piecēlās un piegāja pie tās sienas, kur bija kastītes un ņemot ārā vienu kartiņu pēc otras, parakstījās pa virsu manam parakstam. „Nē”- es iekliedzos, steidzoties pie Viņa un cenšoties izraut kartiņas no rokām. Jēzus Vārdam nevajadzētu būt uz tām, taču Vārds stāvēja tur rakstīts, tas bija sulīgā sarkanā krāsā, tik skaidrs un dzīvs, rakstīts ar asinīm un pilnībā apklāja manu vārdu.

Viņš maigi paņēma kartiņu, ko biju centies atņemt un turpināja parakstīt. Liekas, ka mekad nespēšu saprast to, kā Jēzum tik ātri izdevās to izdarīt, taču jau nākamā mirklī izdzirdēju, ka pēdējā kastīte tiek aizvērta un Viņš pienāca pie manis klāt, uzlika roku uz pleca un sacīja:”Pabeigts”.

Es piecēlos un Viņš izveda mani no istabas.

Durvīm netika uzlikta atslēga.

Palika kartiņas, kas tiks vēl pierakstītas...”

 

 

Komentāri (1)  |  2011-08-22 21:18  |  Skatīts: 2825x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Egila Inga* - 2011-09-09 16:35
Liels paldies par izcili vērtīgo rakstu!


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ