Ielu misija
Henrijs un Renārs
https://www.youtube.com/watch?v=5OE3rzu5ze0&feature=related
Papildus info pa tālr.: 29741216
Liecības
Biju apņēmusies celties no rītiem piecos un lūgt Dievu.
Pagājušonedēļ bija viena diena (tikai pirmdiena), kad piecēlos piecos no rīta, tomēr šonedēļ arī jau varēju agri piecelties 2 dienas un ticu, ka vairs nav aiz kalniem diena, kad katru dienu celšos 5.00, jo tas ir vajadzīgs kā svaigs gaiss priekš manis šajā laikā.
Esmu sapratusi, ka bez laika ar Dievu no rīta nespēju dzīvot, visa diena viena putra. Šī ir mana cīņa, un tā ir ar miegu šajās dienās, un citas vēl priekšā stāv man, bet ticu, ka katram ir savējās cīņas un uzvaras, kas jāizcīna un jāuzvar kopā ar Kristu (nevar tik saprast, cik tai sirdī ir tās istabas, tikko šķiet, ka kaut kur ielaidi Jēzu, kur agrāk bija tumsa, nu tik būs mūžīga svētlaime, te jau atkal kāda nekārtība uzpeld utt., laikam jau tā izskatās pēc cīņas visas dzīves garumā) un vēl es ticu, ka dalīties ar liecībām ir svētīgi. Iespējams, ka kādam šķistu, ak, kas tad te, nu vismaz puspasauli būtu vai nu vismaz pusRīgu atgriezusi pie Dieva, nu varbūt vismaz visus radus, un tad liecinājusi (Dievs dos, sekos arī to), taču man šķita svarīgi padalīties savā šābrīža uzvarā (2 dienas piecēlos un ir ticība, ka rīt arī spēšu), kaut niecīgā. Iespējams, ka bērnišķīgi, ir jau lietas tā sacīt arī globālākas, bet es priecājos un pasakos Tēvam par katru mirkli, kas var tikt izmantots Viņam un pamanu jau, ka pamazām šo mirkļu kļūst aizvien vairāk.
Biju lasījusi GP mājaslapā, ka gaida liecības par Dieva darbiem, tā nu riskēju un izmantoju šo iespēju, lai sāktu liecināt par to, cik Viņš ir labs un cik vareni ir Viņa brīnumainie darbi, kas aizsākušies arī pie manis...
Baiba
Tulkotāja Liecība.
Lai slavēts Dievs!
Ja godīgi jāatzīstas, darbu pie šīs grāmata, uzņēmu „bez apetītes”. Biju jau piedzīvojusi vilšanos dažādās kristīgās literatūrās, kad patstāvīgi meklēju Dievu, tāpēc, nospriedu, ka šī arī būs vien no tām. Arī apjoms nebija no mazajiem….. Parasti nepareizas grāmatas, ienākušas manī, mani noveda izmisumā un negribēju, lai šoreiz notiek tas pats. Pēc tādas nomaldīšanās paiet ilgs laiks, līdz nonāc atpakaļ uz īstā ceļa. Garīgi.
Taču, kad izlasīju, ka grāmatas autore vadījusies no Kenneta un Glorijas Kouplendu mācītā, mans spars ienirt šajā grāmatā trīskāršojās. Pati no viņiem esmu mācījusies un mācos, tātad- „savējie”, nodomāju un ieniru. Laikam nevienu grāmatu ar tādu azartu tulkojusi nebiju.
Gadu pirms tam, man atklāja, ka mans vairogdziedzeris ir pilnībā atrofējies. Es izskatījos pēc savas vecmāmiņas. Aizpampušām acīm, pilnīgi bez spēka. Ejot viesos pie vīramātes, kas dzīvo trešajā stāvā, vajadzēja vai reizes četras apstāties un atpūsties… Pilnīgs bezspēks. Tas ir briesmīgi, ja katru nakti mosties no tā, ka ir notirpušas rokas un kājas, kad spogulī uz tevi skatās „ nodzērusies” vecene, kaut tev ir tikai 40, un tu alkoholu principā vispār nelieto. Patstāvīgi centos visādi sevi stiprināt, lasīju Dieva Vārdu, bet sevī īpaši neticēju, ka kaut kas labosies. Tomēr pat ģimenes ārstei teicu, ka mans Dziedinātājs ir Dievs un no slimnīcas pirms diviem gadiem atteicos. Pagājušo gadu bērni pierunāja. Piecās dienās mani saveda kārtībā un visu šo gadu lietoju vairogdziedzera darbību veicinošu tableti katru rītu. Deva- maksimālā. Un teica, ka uz visu atlikušo dzīvi- bez zālēm vairogdziedzeris nedarbosies….
Un tad, kad sāku tulkot šo darbu, sāku justies sliktāk. Sāka reibt galva arvien biežāk. Bieži bija nelaba dūša. Kā grūtniece, staigāju no viena stūra uz otru un jautāju: „ Dievs, kas ar mani notiek?!” Tad vajadzēja doties pie endokrinologa, uz kārtējo pārbaudi. Pirms tam jānodod analīzes un, par cik, jau gadu nebija veikts Uss, bija jāveic arī tas. Analīzes normālas, tiesa gan, uzlabojumi jau arī iepriekš bija manāmi. Bet Uss ārsts teica, ka vairogdziedzeris maziņš, atrofējies, un nekādi uzlabojumi, pēc viņa domām, mani negaida. „Daudz tu zini!”,- pie sevis nodomāju.-„ Es taču zinu, ka tā nav! Ar Jēzus brūcēm es esmu dziedinātā, bet tu esi tikai cilvēks, un man ir absolūti vienalga, ko tie tavi kompjūteri tev tur stāsta! Dieva vārds saka, ka esmu dziedināta, tātad- esmu!” Man pat smīns uz sejas izskrēja! Viņš tā dīvaini uz mani pustumsā paskatījās, bet neko neteica.
Dakterei - endokrinoloģei jautāju, vai man tā deva nav jāsamazina, jo asinsspiediena pazemināšanās bija pārāk uzkrītoša. Viņa teica, ka nē, tas esot no kaut kā cita.
Ar ģimenes ārsti vienojāmies, ka tomēr uz pusi samazināsim gan, un ar speciālistiem nestrīdēsimies.
Visu cieņu manai ģimenes ārstei. Paldies Dievam, man ar viņu ir ļoti paveicies. Viņa ir mūsu ārste jau piecpadsmit gadus, un vienmēr, kad bērniem vai pašiem ir saaukstēšanās (ne ar ko citu vairs neslimojam), visas zāles ir tējas un sulas. Viņa vienmēr ir uzsvērusi, ka organismam pašam ir jātiek galā.
Tomēr pēc uzlabošanās, trešajā dienā atkal sajutos tāpat. Tad, vienā pirmdienā nolēmu vispār vairs nevienu tableti, ne pus tableti nelietot- paskatīšos, kas notiks.
Jā, un visu šo laiku tulkoju Irinas grāmatu „Atveseļoties un palikt dzīvam”.
Ar katru dienu sajutos labāk. Gluži kā rakstīts: „ Mana jaunība atjaunojas kā ērglim!” (Psalmi 103). Tiku arī pielietojusi, kamēr tulkoju, dzīvās Rakstu vietas, ko atbilstoši tulkojumam lasīju Irinas grāmatā. TAČU nevarēju izskaidrot, kā tā var notikt? Es tikai tulkoju! Jā Dievs dziedina, par to šaubu nebija, tomēr, vai tiešām tikai no šīs grāmatas tulkošanas????....
Kad tulkoju pēdējās nodaļas sapratu, kāpēc ar mani tādi brīnumi notiek. Grāmatas beigās, Irina ir ierakstījusi savu lūgšanu par katru, kas šo grāmatu lasījis:
Mana lūgšana par jums.
Tēvs! Lūdzu Tev, piesūcini caur un cauri katru šīs grāmatas lappusi ar Savu dziedinošo spēku! Kā Tu, Kungs, esi darījis ne mazumu brīnumu ar Apustuļa Pāvila rokām (Ap. D-bi 19: 11), tā, lai arī manas rokas, kas sniegtas, šo patiesību par dziedināšanu, uzrakstīšanai tagadējā laikā, kalpo Tev tam, lai Tu paceltu šos cilvēkus ticības varoņdarbā. Mācītu neskatīties uz redzamo un darīt neredzamo. Kungs, lai šīs dziedināšanas lapas ir tāds pats kontakta punkts ar Tavu Garu, kā lakatiņi un jostas no Pāvila ķermeņa, kad apstājās slimības un ļaunie gari izgāja ārā (Apustuļu darbi 19: 12). Pievienoju šai lūgšanai savu sirdi. Un milzīgu vēlēšanos, lai neviens no šo grāmatu lasījušiem, nepārstāj barot savu ticību, neatdziest, neattālinās nodevis, Dievs, lai nekādi šī mirušās pasaules slazdi un viltības, nevarētu viņus nolaupīt no Tavas dziedinošās rokas…
Pateicos Tev, Tēvs!
Komentāri, manuprāt lieki.
Paldies visiem, kas deva man šo iespēju ienirt šīs dziedinošās grāmatas lappusēs……
Un- ESIET DZIEDINĀTS-nevis nākotnes, bet tagadnes formā!
Ar mīlestību
Inga Krūmiņa.
Dziedināšanas Istabas:
Ilmāra liecība
https://www.youtube.com/watch?v=5dvC-aMhaR8&feature=mh_lolz&list=HL1314733213
Kalpošana "Dziedināšanas Istabās" sestdienās Rīgā.
Pieteikšanās pa tālr. Nr 27175728
