Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Spēcīgākais organisms uz zemes




Veidojot varenu sadraudzību.

 

Riks Džoiners

 Pirms dažiem gadiem, kad Džeks Dīrs un es atradāmies garā starptautiskā lidojumā, viņš man jautāja par to, kā es iedomājos pilnīgu draudzi. Tas bija viens no tādiem jautājumiem, kas vēl joprojām, skan man ausīs. Toreiz, mēs ar Džeku nolēmām sastādīt raksturīgāko īpašību sarakstu, kādām, pēc mūsu domām, vajadzētu būt mūsdienīgā draudzē. Mums bija daudz kopīgu elementu mūsu sarakstos, tomēr bija arī atšķirības. Domāju, ka katrs kristietis, kas gribēs izdarīt ko līdzīgu, savā sarakstā atradīs ko atšķirīgu. Kopumā, mums bija kopīgs raksturojums, mūsu uztverē, mūsdienīgai draudzei. Bet, protams, pats interesantākais jautājums ir- kādu Tas Kungs redz pilnīgu draudzi?

Pagājis ilgs laiks, kopš sāku iztaujāt Dievu par to, kā Viņš redz pilnīgu draudzi. Domāju, Viņš deva man dažas norādes, bet, tā kā mēs visi „redzam tikai daļēji un zinām tikai daļēji” ( 1. Korintiešiem 13: 9), tad esmu pārliecināts, ka man ir tikai daļa atbildes uz šo jautājumu, tomēr vēlos padalīties ar savu daļu. Pamatdoma - draudze ir aicināta būt par ģimeni, nevis organizāciju. Jo saliedētāka ģimene, jo vairāk ģimenes locekļi mīl viens otru un tas, jo vairāk, ir patīkami Dievam. Viņa mācekļi būs pazīstami pēc savas mīlestības vienam pret otru.  Ja patiesas mīlestības attiecības nav draudzes pamatā, tā, protams, var daudz ko izdarīt, bet tas nekad nebūs viss tas, par ko tā ir aicināta būt. Protams, par stipru pamatu tam kalpo tas, ka mēs nespēsim mīlēt viens otru, kamēr Pats Kungs nebūs mūsu pirmā mīlestība.

 
Pravietiska perspektīva.

Esmu pietiekami labi informēts par datiem, kas atklāj rietumu draudzes stāvokli, un, kas rāda tās pagalam bēdīgo stāvokli, īpaši attieksmē pret morāli un šķīstību. Protams, ir arī dažas kopienas Rietumos, kas varētu būt labi novērtētas, tomēr, salīdzinājumā ar pārējām, tādu nav daudz. Un, pie visa tā, ja paskatīsieties uz draudzi kopumā tā, acīmredzami,  ir daudz spēcīgākā, dinamiski attīstītākā, interesantākā un neatvairāmākā  dzīvība uz planētas. Tāpēc, ka tā ir tik ļoti sašķēlusies, to grūti ieraudzīt, bet mēs varam būt pārliecināti, ka tad, kad draudze sāks savienoties vienotībā, tā izpaudīsies tik varenā gaismā, spēkā, godībā,  kas, pat,izbrīnīs daudzus ticīgos.

Formāli, draudze nav slikta, kā daudzi domā. Mums pastāvīgi tiek „iepotēts” negatīvisms un cinisms caur masu informācijas līdzekļiem, kas kļuvuši par tautu plīvuru, bet Dievs noteikti veido Savu pilsētu, un tie, kas spēj redzēt, kā Ābrahāms, ir veltījuši savas dzīves, lai būtu par šī notikuma daļu. Tā, ko draudze ir aicināta skart, ir cilvēciskās būtības pamatvajadzība. Un, jo tuvāk draudze ir šim aicinājumam, jo vairāk tautas pēc tās tieksies. Tieši tagad ir vajadzīgs tas redzējums, kas ļauj ieraudzīt  šīs pamatvajadzības,  un tā īpašā ticība, kas ļauj to saskatīt un sasniegt. Pirms sākam šo izskatīt vairāk, atgriezīsimies pirmsākumā.
 

Pati pirmā un galvenā vajadzība.

Cilvēks tika radīts lai, vispirms, tam būtu savstarpējas attiecības ar Dievu.  Dievs padarīja cilvēku spējīgu uzņemt Viņu un saprast Viņu, un, tāpēc cilvēka attieksmes maniere pret Viņu ir unikāla. Cilvēks ir tik ļoti unikāls, ka mums ir apsolīts, ka beigās, kad zeme pēc grēkā krišanas sekām būs atjaunota, Dievs ievietos Savu pastāvīgo atrašanos starp cilvēkiem. Un, tāpēc, ka mēs tam bijām radīti, mēs nekad nespēsim būt apmierināti, mums nebūs miera un piepildījuma līdz tam brīdim, kamēr šīs pirmatnējās attiecības ar Viņu netiks atjaunotas.

Kaut arī tas ir skaidrs, mums tāpat ir jāsaprot arī cita cilvēces pamatvajadzība – savstarpējas attiecības ar citiem cilvēkiem. Pat tad, kad cilvēks bija ar Dievu Dārzā, Tas Kungs pateica, ka nav labi cilvēkam būt vienam (1. Mozus 2: 18). Vientulība ir pirmā lieta, par kuru Dievs ir teicis, kas nav laba. Un, kaut arī Dievs bija ar cilvēku, cilvēks bija vientuļš. Tāpēc, sieviete tika radīta kā īpašs partneris un sarunu biedrs, un viņu savienībai, turpmākajā nākotnē, veidoja ģimeni. Labas attiecības ģimenē ir pirmā nepieciešamība cilvēcei, un, lūk, kāpēc ģimenes izjukšana ir stratēģiski galvenā  velna uzbrukumu lieta. 

Par cik, kā teikts iepriekš, draudze ir aicināta būt par ģimeni, nevis organizāciju, galvenā velna stratēģija ir izjaukt savstarpējas attiecības ģimenē. Tāpēc arī, ne velti, viens no vārdiem, kas doti velnam ir „brāļu apsūdzētājs(Atklāsmes 12: 10) , kas izgaismo viņa stratēģiju brāļiem vienam otra apmelošanas pamudināšanā , ar to izjaucot attiecības viņu starpā. Kā teikts 1. Korintiešiem 13.nodaļā, mīlestība nemeklē slikto citos cilvēkos, bet labo. Un, ja mēs staigājam mīlestībā, mums nebūs noslieces uz apmelojumu un apvainojumu uzklausīšanu. Mūsu lielākā kļūda ir bijusi tā, ka mēs pārstājām staigāt mīlestībā. Kad sāksim to darīt un kristieši mīlēs viens otru, visas citas atšķirības tiks ātri izmainītas.

Kad kāda kopiena dzīvo patiesā mīlestībā un viņu savstarpējās attiecības sāks augt, visa pasaule sagribēs būt par tās daļu. Pat tie, kuru sirdis kļuvušas cietas no šī laika cinisma, un tie, kas, varbūt, bijuši lielākie draudzes vajātāji, būs motivēti aiz skaudības uz tāda veida attiecībām. Daži no tiem būs izmainīti līdzīgi Saulam (Pāvilam). Lūk, kāpēc, tajos, kas vairāk uzbrūk man, es saskatu potenciālos biedrus. Vai nebūtu lielāka uzvara redzēt bijušos pretiniekus sabiedroto pulkā, par uzvaru ar argumentiem pret viņiem? Tomēr, es arī zinu, ka tas, daļēji, attiecas uz sfēru, kur Dievs to dara suverēni tāpat, kā to izdarīja ar Saulu, kurš kļuva par tik lielu apustuli Pāvilu.

Pēc mūsu aicinājuma būt savstarpējās attiecībās ar Dievu vispirms, un pēc tam citam ar citu, nākamais mērķis cilvēkam, kad viņš tika radīts, bija rūpes par Dārzu. Nākamajos divos pantos mēs to redzam: zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs Tas Kungs vēl nebija licis lietum līt pār zemi, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu.” ( 1. Mozus 2: 5)

„Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.”    (1. Mozus 2: 15)

Kopšana bija cilvēcei paredzētā  pamatnodarbošanās . Tā bija galvenā dāvana, kas mums tika dota. Tomēr, tas ir kas vairāk par zemes apstrādāšanu un kopšanu. Šie principi ir sakne visāda veida auglībai un produktivitātei. Sēklas stādīšanas un laistīšanas procesi, ravēšana un cita veida attīrīšana, kas apēnotu jaunos asnus, kā, arī, pļaujas un ražas vākšanas process, redzams  visāda veida veiksmes un panākumu pamatā. Par to runāsim vēlāk, bet pagaidām izskatīsim šo:

-        Draudzēs, kurās akcents tiek likts uz ticību, cilvēki tiecas iegūt vairāk ticības.

-        Draudzēs, kurās akcents tiek likts uz mīlestību, cilvēki tiecas būt mīlošāki.

-        Draudzēs, kurās augstu tiek vērtēti Raksti, cilvēki ir spēcīgi Vārdā.

-        Draudzēs, kurās tiek uzsvērtas Gara dāvanas, dāvanu izpausme ir lielāka.

-        Draudzēs, kurās akcents tiek likts uz bērniem, ir spēcīga bērnu kalpošana.

-        Draudzēs, kur cienīta tiek slavēšana un pielūgšana, būs labāka slavēšana un pielūgsme.

-        Draudzēs, kur tiek akcentēts evaņģēlijs un tā sludināšana, tiks izglābts vairāk cilvēku.

-        Draudzēs, kurās akcentē Dieva pārdabisko spēku, jūs to piedzīvosiet vēl lielāku.

Varu turpināt tādā garā, bet domāju, ka manu domu esat sapratuši. Ciniķi teiks, ka darbojas vienkārši iestāstīšanas spēks, tomēr tas ir kas vairāk, kā iespaidošana- te darbojas sējas un ražas vākšanas principi. Kā teikts vēstulē Galatiešiem 6: 7 , ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.Pamatā, mūsu draudzes ir tas, kas viņās ir iesēts: vai, nu, tas, ko mēs iesējām Dieva svaidījuma vadīti, vai, tas, ko mēs esam ļāvuši iesēt citiem, velnu ieskaitot.

Tas, ka mēs tagad esam dažādas kopienas ar dažādiem akcentiem, dod mums dažādus augļus. Tas nav nekas nepareizs, bet, kad draudze sāk apvienoties, tās spēks, ietekme un auglība izaugs eksponenciāli. Jebkura draudze, kas sāks gūt un izpaust dažādus augļu veidus, ko mēs esam aicināti atnest, ieraudzīs, kā pasaule klaudzinās tās durvīs tieši tāpat, kā tas bija ar pirmā gadsimta draudzi.
 

Dieva stratēģija Viņa draudzes celšanai.

Iespējams, ka katrs draudzes vadītājs izjūt dažādu cilvēku, kas vēlas akcentēt uz dažādām lietām, spiedienu. Vienkārši, nav iespējams, ka viens cilvēks var pārvaldīt visu, kas nepieciešams draudzei, un, tāpēc Jaunās Derības kalpošana bija komandas kalpošana. Tā sastāvēja no apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem, ganiem jeb vadītājiem un mācītājiem. Tādā veidā Dievs veidoja un audzēja draudzi. Līdz brīdim, kad šī komandas kalpošana netiks pilnībā atjaunota, mēs nevarēsim būt tie, kam būt esam aicināti. Apustulis Pāvils skaidro: „Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai.” ( 1. Korintiešiem 3: 6). Pāvils nāca un stādīja sēklas, Apolls nāca pēc viņa un laistīja tās pašas sēklas, kuras Dievs audzēja. Bija zināma secība viņu kalpošanā, kas īstenoja augļa ienākšanos. Ir kalpotāji, kuru aicinājums ir stādīt sēklas, un ir kalpotāji, kas aicināti laistīt to, ko citi ir iesējuši, bet visi viņi ir vajadzīgi, lai auglis varētu ienākties. Līdzīgi, ir kalpotāji, kas stāda dažāda veida sēklas, kas dos dažādus augļus. Tāpēc, mēs cenšamies aicināt ceļojošos sludinātājus uz mūsu draudzi, lai viņi laistītu to, kas bijis iestādīts, vai, lai iestādītu to, kas , vēlāk, tiks laistīts ar mūsu kalpošanas komandām. Mēs neaicinām kalpotājus to spēka vai efekta dēļ, ko viņi varētu atstāt īslaicīgi ( kas var būt arī ir labi), bet mēs cenšamies būt jūtīgi uz to, ko Svētais Gars būvē mūsu sapulcēs un aicinām tos, kas ir atbilstošāki Viņa darbam konkrētā brīdī.

Kaut arī, mēs veidojam mūsu draudzēs komandu kalpošanas, vienas kalpošanas vietā, mums ir vadošais gans katrā draudzē, kura galvenais uzdevums ir atšķirt, ko Svētais Gars dara kopienā, un  dot laiku kalpošanas dalībniekiem izpildīt to, uz ko viņi bijuši svaidīti vai, arī, aicināt kalpotājus no ārpuses, ja kāds komandā nav spējīgs to izdarīt. Tāpēc, vadošais gans vienā no mūsu vietējām sapulcēm var mācīt vai sludināt tikai vienu vai divas reizes mēnesī. Bet, līdz citai reizei, var paiet mēneši, un viss tāpēc, ka Dievs tur dara to, uz ko citi ir svaidīti to izdarīt labāk.

Mēs bijām svētīti ar līderu komandu, kas kopā strādā jau daudzus gadus. Mēs augām mīlestībā un cieņā citam pret citu ar katru dienu vairāk, nevis mazāk. Mums tikai nācās saskarties ar skaudību un egoistiskām ambīcijām vai sāncensību savā komandā, kad kāds no malas ienāca komandā, kaut patiesībā viņam nebija paredzēts tur būt; vai arī mēs kļūdaini virzījām kādu darbam komandā, kura dēļ nācās piedzīvot kaunu. Tomēr, tādas lietas ar mums notika pavisam reti un tā ir Dieva žēlastība. <…><…>

Nav iespējams iegūt vienotību bez sekošanas Svētajam Garam, nevis cilvēkiem un stratēģijām. Mums ir jāturpina skatīties uz Dievu un jāturpina darīt mūsu pamata darbs- jāaug Viņā, Kas ir Galva, Jēzus. Kā redzam Atklāsmes grāmatā 4: 4 , visi vecaji noliek savus zelta vainagus goda krēsla priekšā. Ja mēs ļausim Viņam ienākt, tad visi vērsīsies uz Viņu. Būtībā, mums ir jāļauj Viņam ienākt, jo, kā stāv rakstīts Atklāsmes grāmatā 3: 20, Viņš stāv pie durvīm un klauvē. Viņu vajag aicināt ienākt! Faktiski, mēs esam viens otram vajadzīgi, lai nestu augļus, un, ja mēs nenesam augļus, mēs esam apdraudēti būt nocirsti. Ar to vien ir pietiekoši, lai motivētu mūs  iet kopā ar citiem un strādāt ar mūsu atšķirībām. Dievs ir tik ļoti ieinteresēts mūsu augļos, ka Viņš nolādēja vīģes koku par to, ka tam nebija augļu. Un tas tūlīt pat nokalta. Viņš arī teicis ( Jāņa 15: 2): ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.” Tā, lūk- pirmajam fokusam jābūt uz augļiem. Ir atšķirība starp augļiem un pļavas kultūrām. Pļavu kultūras spēj augt un nobriest noteiktas sezonas laikā, bet kokiem ir vajadzīgi gadi, lai tie nobriestu un nestu augļus. Tāpēc, lai varētu nest kaut kāda veida augli, tas prasa ilgstošu redzējumu un stratēģiju, bet, kas vēl svarīgāk, tas prasīs ilgstošas savstarpējās attiecības.

Kad Šarlotas pilsētā mēs tikai sākām savu draudzi, man bija tikšanās ar Džadsonu Kornvollu un viņš deva man svarīgu pravietisku vārdu. Viņš teica, ka lielākā daļa cilvēku, kas savulaik, sākuši draudzi kopā ar viņu, pametuši to pirmajos divos gados pēc tam, un, ka reāli šīs draudzes augļi nebija redzami vēl piecus gadus. Viņš atsaucās uz 3. Mozus 19: 23- 25Un, kad jūs būsit nonākuši tanī zemē un sāksit dēstīt visādus ēdamu augļu kokus, tad jums to augļi ir jātur it kā neapgraizīti; trīs gadus turiet tos par neapgraizītiem, un jums nebūs tos ēst.
24 Bet ceturtajā gadā visiem viņu augļiem būs būt svētiem par gaviļu dienas upuri Tam Kungam.
25 Bet piektajā gadā jums būs ēst no viņu augļiem, lai turpmāk jums tie kļūst par bagātu ražu,- Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs!

Tas palika man sirdī, un mēs, kopā ar komandu, piedzīvojām, kā tas piepildās. Esmu pateicīgs un pat iemīlēju tos, kas bija ar mums pirmos pāris gadus, bet pēc tam aizgāja. Viņi palīdzēja ielikt pamatus un svētīja mūs, kamēr bija ar mums. Tomēr, kad uzradās kaut kas jauns, viņi aizrāvās ar to. Dažiem no viņiem, manuprāt, bija pareizi darīt ko citu. Uzskatu, ka dažiem Miesā ir dots tāds „ pioniera” gars un tas ir garīgajos gēnos ielikts- būt noderīgiem uz kādu laiku, tā, ka ja viņi paliek pārāk ilgi, viņi, bieži vien, kļūst par lielu problēmu. Tāds cilvēku tips palīdz iesākties jaunam darbam, un kāds, noteikti, ir uz to aicināts.

Tomēr, ir, arī, iespējams, ka liela daļa cilvēku, kas pāriet no viena darba pie cita, ir vienkārši nestabili cilvēki, ko vada vairāk neapmierinātība, kā Dievs un, kā rezultāts, tas auglis, ko viņi nes, izrādās pagalam virspusējs, vai arī tāda vispār nav. Kas ir vēl sliktāk, daži no viņiem ir kļuvuši par klupšanas akmeņiem, kas sēj sliktus vilšanās augļus visur, kur vien staigā.

Ir vēl kāda lieta, ko esam iemācījušies. Lielākā daļa cilvēku, kas atnāca stādīt jauno draudzi, iespējams, nebūs tajā pēc diviem gadiem. Tie, kas palika ilgāk par diviem gadiem, un, kas izrādīja stabilitāti tālejošam redzējumam un nes augļus , ir tie, uz kuriem mēs cenšamies balstīties. Lūk, tāpēc, mēs neieceļam par vecajiem cilvēkus, kas nav bijuši kopā ar mums vismaz divus gadus, ja vien Tas Kungs nedod augstāka līmeņa atklāsmi. Mums tika teikts sagatavot augli, nevis potenciālu, un auglim , lai tas ienāktos, ir vajadzīgs laiks.

Tiem, kas bijuši ar mums kopā daudzus gadus, auglis viņu dzīvēs ir acīmredzams un turpina augt. Daži no viņiem, bez šaubām, būs patiesi apustuļi, pravieši, evaņģēlisti un skolotāji, spējīgi apmācīt un sagatavot daudzus citus. Tos redzu kā vērtīgākos no visiem. Citiem  var būt labs auglis tajā nozīmē, ka viņi spēj būt labi evaņģēlisti, pravieši vai mācītāji, bet viņi nesagatavo citus, tāpēc viņu auglis nevairojas, kā bija pavēlēts cilvēkam no Dieva. Ne jau tie, kam ir vērtīgas dāvanas ir vērtīgi, bet gan tie, kas vairo to, kas viņiem bijis dots.

Patiesībā, patiesi mīloši vecāki priecāsies, kad viņu bērni pametīs mājas. Tā, lūk, es atpazīstu patiesi garīgus tēvus un mātes. Viņi gūst lielāku prieku vērojot viņu skoloto labos darbus, nekā savā pašu kalpošanā. Viņi veltīs lielāku laiku runājot par Dieva varenajiem darbiem, ko Viņš darījis caur cilvēkiem, ko viņi mācījuši, nevis par to, ko Dievs darījis caur viņu dzīvēm. Un tas būs īsti un patiesi. Tie, kas ir patiesi darītāji kādā jomā, arī ir tie paši īstākie dārgumi, kas, es domāju, mums var piederēt. Kā mēs varam viņus atpazīt un palīdzēt viņiem attīstīties?
 

Attīstīt tos, kas audzē, jeb vairo.

Apustulis Pāvils rakstīja, ka ir daudz mācītāju, bet nav daudz tēvu (1. Korintiešiem 4: 15). Mācītāji ir svarīgi, bet šobrīd, šķiet, ka draudzei ir daudz skolotāju un maz tēvu , un to, kas izplata savu mācību citos. Ir daži tēvi un, pat, varbūt, daži no tiem ir diženi, tomēr tādi ir reti sastopami.

Garīgā tēva tēls mūsdienās bieži asociējas ar vecajiem, ilgu dzīvi nodzīvojušiem cilvēkiem. Bet, patiesībā, ne pavisam nav tas, kas varētu būt jūsu tēvs. Faktiski, gluži kā reālajā dzīvē, arī garīgajā daudzi kļūst par tēviem, būdami pavisam jauni. Un atkal - viens garīgs tēvs vai māte ir vērtīgāki, kā daudzi uzticami darbinieki. Mums ir vajadzīgi vērtīgi darbinieki un viņi ir pelnījuši godu un cieņu, tāpat, kā Apolls bija pelnījis Pāvila un citu apustuļu cieņu. Tomēr, ja Pāvils nebūtu stādījis sēklas, tad laistīšana būtu bijusi velta. Arī bez laistīšanas, daudz kas būtu bijis veltīgs. Mums ir vajadzīgi gan vieni, gan otri. Un tas ir Dieva plāns, ka tēvu nav tik daudz. Tēvus slavenus padara nevis viņu kalpošanas auglis, bet to cilvēku auglis, ko viņi ir audzinājuši.

Atzīšos, ka ,būdams skops, es skopojos tāpat kā Jēkabs. Viņš savu pirmdzimtību un Dieva svētību bija novērtējis tā, ka bija gatavs par tām atdot pat savu dzīvību. Un, kaut viņš bija intrigants un centās iegūt svētību caur meliem, kas nebija labi, šķiet, viņu Dievs vērtēja vairāk par viņa brāli, kas savu pirmdzimtību pārdeva par vienu zupas bļodu.

Man tika iedotas divas garīgās mantijas, ko bija noraidījuši citi. Es zinu, ka nebiju pirmais izvēlētais Dieva sarakstā. Un patiešām , es nedomāju, ka esmu izdarījis labu darbu ar tām; ne tādu, kādu būtu izdarījuši tie, pirmie, tāpēc, biju sagatavojies atļaut tām no manis aiziet pie tā, kurš labāk ar tām rīkosies. Tajā pašā laikā, es biju izlēmis pieņemt jebkādu mantiju, ko man piedāvās Dievs, nevis cilvēki, un izdarīt labāko, ko varu ar tām izdarīt, kamēr tās ir pie manis. Daudzi, kas meklē mantijas, nesaprot to patieso nozīmi. Garīgās mantijas ir paredzētas tēvišķībai. Lūk, tāpēc, mācekļi Ēliju sauca par „savu tēvu”.

Esmu arī skops attiecībā uz Svētā Gara dāvanām. Vēlos redzēt visu Gara dāvanu un visu Svētā Gara kalpošanu izpaušanos manā dzīvē. Tāpat, arī, vēlos būt garīgs tēvs, un vēlos redzēt visu Svētā Gara dāvanu darbību katrā „ Morning Star” (Rīta zvaigzne) kalpošanas kopienā. Esmu skops arī uz to, ka vēlos būt tik labs rakstu pazinējs (Apustuļu d-bi 18: 24), kā Apolls, vēlos staigāt tādā pašā garīgajā varā un spēkā, kāds bija Pāvilam un dzīvot pārdabiskajā realitātē tik stipri, ka tas būtu man tik pašsaprotami,  kā būt mājās. Tāpat,arī, vēlos to piedzīvot un redzēt, kā tas notiek mūsu draudzēs.

Vēl vairāk- es ļoti alkstu pēc visa, ko esmu uzskaitījis prioritāšu sarakstā draudzei; kā ticība, mīlestība, evaņģelizācija, mīlestība uz Rakstiem, un vēlos redzēt, lai katra sapulce mūsu kalpošanā kļūtu par mazu „pilnīgās draudzes” kopiju. Es nosaku to tā, ka Kungs Jēzus ir patiesā draudzes Galva, kur Svētais Gars pilnībā var darīt visu ar katru draudzes locekli, kas zina savas dāvanas un aicinājumu, un ir spējīgs funkcionēt tajos, un pastāvīgi tajos augt. Domāju, ka tieši to Pāvils bija domājis rakstot (1. Korintiešiem 1: 6 – 7) tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū, tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas, un jūs sagaidāt mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Caur Gara dāvanām un kalpošanām Jēzus mūs izmanto, izpaužot visus Viņa kalpošanas aspektus. Kad mums netrūkst nevienas dāvanas, Viņš spēj darīt miesā visu, ko Viņš darīja, būdams miesā, atrazdamies šeit, uz zemes. Tagad Viņš var pilnībā izpaust Sevi Savā draudzē un caur to. Tāpēc, mūsu pamata aicinājums ir izklāstīts tādā veidā: „patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.”( Efeziešiem 4: 15). Un nākamais pants mums pasaka, kā to varam izdarīt: „Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā. ( Efeziešiem 4: 16). Cilvēka ķermenis ir varena lieta, bet varat būt pārliecināti, ka Kunga ķermenis, kas ir Viņa draudze, liks pasaulei brīnīties ar savu harmoniju, skaistumu un spēku, kas pārspēj jebkuru cilvēka ķermeni. Tā būs draudze, kas izpilda Efeziešiem 4: 15- 16 rakstīto. Mēs darīsim visu, ko vien varam izdarīt, lai būtu tāda draudze, un palīdzēsim citiem darīt to pašu. Draudze, kas piespiedīs laiku beigās pasauli brīnīties , darīs to nevis ar savu skaitu, bet pateicoties skaidrai Jēzus izpausmei.

Daži iebildīs, sakot, ka, kaut arī Pāvils rakstīja Korintas draudzei, ka Kristus liecība viņos ir nostiprinājusies un, ka, kaut viņiem netrūka nekādu dāvanu, tomēr viņš pārmet šai draudzei tās miesīgos darbus. Tā tas ir, un, jūs, protams, varat būt miesīgi, taču mums ir jāatzīmē, ka Pāvils aicināja šo miesīgo draudzi būt greizsirdīgiem pēc lielākām dāvanām  (1.Korintiešiem 12: 31) un dzīties pēc mīlestības, tiekties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai varētu pravietot (1. Korintiešiem 14: 1). Ir kādi, kas nepareizi uzskata, ka tieši tieksme pēc dāvanām viņus padarījusi miesīgus, taču es domāju, un es uzticos Pāvilam vairāk, kā šiem cilvēkiem, ka viņa zāles pret viņu miesīgajām lietām bija tieši tieksmē pēc vēl lielākām dāvanām.

Pirmkārt, atcerēsimies, kā Pāvils liek skaidri saprast, ka mums var būt visa atziņa, ticība, kas pārbīda kalnus un varam būt par mocekļiem, bet, ja mēs darām to bez mīlestības, tad tas neko nenozīmē. Mīlestība ir pamats un nepieciešams elements, ja mēs patiešām gribam patiesu Kristus draudzes dzīvi. Pie tam, patiesā Kristus draudzes dzīve sevī ietver arī dāvanas, kas ir mīlestības dāvanas no Dieva, lai palīdzētu tiem, kam ir vajadzības- viņi, tā teikt, ir mīlestība rīcībā.

Mums jābūt sevi veltījušam  Vārdam un Garam, un šī veltīšanās jāpamato mīlestībā un jāsaglabā mīlestībā. Korintiešu miesīgās izpausmes aicināja viņus sagrupēties ap personībām. Tie, kas vēršas pie Rakstiem bez mīlestības, sapulcēsies ap doktrīnām, kas ir mazākā miesas izpausme, kā tas, kā uzvedās korintieši. Tas viss ir mīlestības pamešanas rezultāts. Lai atrastos uz dzīvības ceļa, visam jābūt darītam mīlestībā; vispirms pret Dievu, pēc tam- pret citiem cilvēkiem.

Ja esam izauguši tādā aspektā Kristū, kā dziedināšanas kalpošana, tad mums būs līdzjūtība pret slimajiem un būsim ar Viņu tajā vienoti, lai Viņš varētu mūs izmantot dziedināšanai. Kad mūsu mērķis ir lielāks uz to, kā palielināt dziedināšanas kalpošanu, par vienkāršu dziedināšanu dēļ līdzjūtības, mēs novēršamies no dzīvības ceļa un kļūstam egoistiski, kas mūs noved pie patiesās kalpošanas sagrāves.

Ja esam izauguši tādā Viņa dabas aspektā, kā Bībeles Skolotājs, mums būs Viņa mīlestība pret Rakstiem, pareizu doktrīnu un tiem augļiem, kas pareizās doktrīnas izpilda Viņa mācekļu dzīvē. Viss tas būs ar mīlestību. Visas kalpošanas un dāvanas vienkārši atļaus Viņam izpaust Viņa mīlestību caur mums… <…>

Ja mēs esam zars, kas ir piepotēta saknei, tad āboli būs dabīgi. Staigāšana dāvanās un kalpošanā, kad tās ir reālas, tā ir visdabiskākā lieta, ko mēs varam izdarīt tik ļoti, cik ļoti tā ir pārdabiska. Pārdabiskais ir mūsu jaunā daba, jaunās radības daba, kas kļuvusi par mūsu pirmatnējo dabu. Ja domājat, ka jūsu miesīgā daba ir spēcīga, tad audzējiet savu garīgo dabu stiprāku par miesīgo un jūs kļūsiet spēcīgāks par savu miesīgo daļu. Drīz jūsu garīgā daba būs jūsu pirmatnējā daba. Tas ir mūsu pirmējais audzēšanas likums. Atkal citēšu Pāvilu no vēstules (Galatiešiem 6: 7 – 8)Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.”

Man ir zelta retrīvers, kas vienkārši ir piedzimis būt retrīveram. Tas ir liels suns, un, ja jūs viņam kaut ko pametīsiet, tad to vairs neatņemt. Viņam ir medību suņa daba un viņš prasīs, lai jūs kaut ko viņam pametat. Priekš viņa sarežģītāk ir nepiedalīties medībās, kā piedalīties.

Mēs esam aicināti kopš šis pasaules pirmsākumiem. Mēs bijām garīgi radīti un mūsu daba ir veidota Kristū, tā, ka mēs nekad nebūsim pilnībā apmierināti, līdz nesāksim darīt to, kam bijām radīti. Mūsu daba ir pārdabiska un ja mēs audzēsim jeb vairosim pārdabisko, nepaies ilgs laiks, kad tā kļūs spēcīgāka par mūsu miesīgo dabu. Tāpēc arī Pāvils aicināja meklēt garīgās dāvanas vēl vairāk. Viņš vienkārši teica veicināt viņu pārdabisko dabu, zinot, ka, ja viņi to darīs, tad miesīgais izgaisīs.

Gluži kā mans zelta retrīvers, kāds ir aicināts būt par draudzes ganu, kas nespēj nerūpēties un nepasargāt Dieva tautu. Tādam nāksies pacīnīties ar savu dabu, lai nepildītu pienākumu. Tieši tāpat, kāds garīgi ir radīts būt par pravieti un nespēj  rast mieru, kamēr nesasniedz savas gara dāvanas. Kāds cits ir aicināts būt par mācītāju un nerod miera bez tā, ka nemāca citus. Tāda ir viņa garīgā daba. Daudzas miesīgās lietas draudzē ir cilvēku, kas apspiež savas gara dāvanas, rezultāts. Viņi atrodas vietās, kur tiem nevajadzētu būt un funkcionēt. Pirmā atbilde uz miesīgo draudzēs šodien- tā ir no Bībeles: mums jābūt greizsirdīgiem uz mūsu gara dāvanām!

Kā Jāzeps Harlingtons ir teicis: „ Mēs neesam tie cilvēciskie radījumi, kam var būt garīgie pārdzīvojumi, laiku pa laikam, bet mēs esam garīgie radījumi, kam var būt cilvēciskie pārdzīvojumi, laiku pa laikam”.

Mūsu dzīves un mūsu draudžu auglis būs atkarīgs no tā, kas tajās bijis iesēts un kā laistīts. Ko mēs atļaujam iesēt savās dzīvēs? Ko mēs ļaujam iesēt savās draudzēs? Godības draudze būs bez traipa un bez kauna. Vai mēs vēlamies būt tās daļa? Vēlreiz, pārskatīsim (Galatiešiem 6: 7-8) Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.”

Lūdzu, tāpat arī izlasiet Romiešiem 8 nodaļu. Ja vēlaties tagad sevi veltīt šīs nodaļas izpildīšanai, tad būsiet varenas sabiedrības daļa, godības līgava, kas tieši šobrīd gatavo sevi Ķēniņam. Un tā ir pārdabiska.

 

MorningStar Ministries 2008



      Tulkojusi Egila Inga Krūmiņa no Sergeja Nazarova krievu valodas tulkojuma

Komentāri (0)  |  2011-09-22 01:52  |  Skatīts: 1812x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ