20.10. – Glorija Kouplende
Marka 8: 34- 35 „Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.”
Paplašinātajā tulkojumā :"... kas grib iet Man pakaļ, lai aizliedz, atgrūž sevi- personīgās intereses- un seko Man".
Kad Jēzus bija teicis šos vārdus, Viņš ne tikai deva recepti mūsu nokļūšanai debesīs, Viņš teica mums, kā iespējams dzīvot brīnišķīgu dzīvi šeit, virs zemes.
Redziet, ir augstāka līmeņa dzīve, ko varam piedzīvot vēl šeit uz zemes, tieši tagad. Taču tam mums ir jāatsakās no tā dzīvesveida, pie kura esam pieraduši pasaulē. Iespējams, būs jāatsakās no lietām un nodarbošanās, ko tik ļoti esam centušies iegūt. Bet mums vajag noskaņot savas sirdis darīt to, ko no mums gaida Dievs. Tieši to izdarīja Jēzus. Viņš nedzīvoja Sev. Viņš dzīvoja Dieva pilnībā. Viņš darīja tikai to, ko Viņam teica darīt Tēvs, un Viņš piedzīvoja pilnīgu uzvaru! Mums pienācis laiks saprast, ka mēs piedzimstam no augšas ne tikai lai paglābtos no elles. Mūsu mērķa būtība ir patikt, izdabāt Dievam, noliekot savu dzīvi Viņa vēlmju piepildīšanai. Lai būtu Viņa īpašie dārgumi uz šīs zemes un darītu to, ko Viņš mums saka. Pirmām kārtām mums jāatdod sevi Viņam un jābūt saskarsmē ar Viņu. Jāpavada laiks ar Viņu, lai dzirdētu Viņa balsi un paklausībā atbildētu tai. Tikai tā mēs spēsim sasniegt to dzīves līmeni, uz ko tiecamies.
Apustuļu Darbi 20: 7- 24
„Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.
8 Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas lukturu.
9 Bet kāds jauneklis, vārdā Eutihs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs.
10 Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: "Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā."
11 Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku - līdz rīta ausmai sarunājies, viņš aizgāja.
12 Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās.
13 Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām.
14 Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu.
15 No turienes aizbraukuši, mēs nākamajā dienā nonācām pret Hiju, otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākamajā dienā nonācām Milētā.
16 Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasarassvētku dienā nokļūt Jeruzālemē.
17 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.
18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums,
19 kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības.
20 Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām,
21 apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.
22 Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks,
23 tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.
24 Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.”
Kenneth and Gloria Copeland Ministries
© No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa.
