Spēja dziedināt slimos
Daļa problēmas, ko mēs šodien pārdzīvojam Kristus miesā, nāk no domāšanas, ko sauc par dispensacionālismu (mācība par to, ka Dievs dažādos laikmetos darbojas atšķirīgi vai arī brīvā domāšana. (Red. piezīme)). Saskaņā ar šo uzskatu Dievs ir atņēmis Kunga Miesai spējas dziedināt slimos. „Valstības Evaņģēlija” vietā mēs esam attīstījuši „Grēcinieku piedošanas Evaņģēliju”, un šī dispensacionālā domāšana uzliek atbildību par dziedināšanu no Kunga Miesas uz Dievu. Tā saka: „Nu, Dievs ir valdnieks. Viņš dziedinās dažus, bet citus nē. Viss ir atkarīgs no Viņa.”
Jesaja 53:4 tulkojumā no senebreju teksta Bībelē saka: „Taču viņš nesa mūsu slimības un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.”
Pētera 1. vēstule 2:24 Jaunajā Derībā atkārto to: „Viņa brūcēs jūs esat dziedināti.”
Ja mēs atvērsim Jesajas grāmatu 53:6, tur ir teikts par mūsu visu grēku, kas ir uzlikts uz Jēzu. No turienes mēs saņemam glābšanu.
Ja mēs varam ticēt glābšanai pamatojoties uz sesto pantu, tad mēs varam būt pārliecināti par dziedināšanu balstoties uz ceturto pantu. Glābšanas nodrošinājums un dziedināšanas nodrošinājums abi ir grēku izpirkšanā viena iemesla dēļ – lai Kristus Miesai būtu pilns nodrošinājums no Dieva, un katrai personībai būt visā tās veselumā.
Problēma ar dispensacionālo domāšanu, kura ir pielavījusies jau gandrīz katrā denominācijā, ir tajā, ka, kad mēs sakām, ka Dievs ir Valdnieks, mēs tad uzliekam atbildību par dziedināšanu uz Dievu. Ja Bībelei ir taisnība, un Jesajas 53:4 senebreju nozīme ir tajā, ka Jēzus nesa mūsu slimības un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev uz krusta, tad tas ir nepareizi uzkraut šādu darbu uz Dievu, it kā Dievs taisītos lemt, vai Viņš dziedinās mūs, vai nē. Uzliekot uz Viņu šo atbildību, tas noņem to no mums, un tad mēs negribam kļūt atbildīgi.
Matejs 8:17 ņem to, ka teica Jesaja 53:4 un atnes to Jaunajā Derībā:
„Ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu kaites un nesa mūsu sērgas.”
Tātad Dievs ir nodrošinājis ne tikai glābšanu, atdzemdinot mūs, bet arī nodrošinājis dziedināšanu. Tas, ko mēs redzam notiekot šodien, un kāpēc šī dziedināšanas kustība izplatās tik ātri, es ticu, ka tas ir tāpēc, ka mēs arvien tuvāk pienākam pie beigu laika. Mēs taisāmies sākt nest glābšanas vēstījumu uz ielām, un mēs taisāmies demonstrēt šo glābšanas vēsti ar „Valstības vēstījumu”, kas atnāk ne tikai vārdā, bet arī spēkā, tādējādi dziedināšana var būt zīme bojāejošiem, ka Dievs ir reāls.
Dievs atstāja mūsu priekšā savu dziedinošo Evaņģēlistu, bet dziedinošais Evaņģēlists nekad nav darījis visu darbu. Baznīca ir nogrūdusi visu darbu uz Evaņģēlistu; atnākt sabiedrībā, atnest svaidījumu, veikt evaņģelizāciju un aiziet. Svaidījums sekotu viņam, un slimiem arī vajadzētu sekot viņam. Bet Dievs taisās atnest dziedinošo svaidījumu šajā stundā – nevis uz kādu, bet uz visu Miesu. Te ir sakarība, kas rodas starp dziedinošo Evaņģēlistu un „Dziedināšanas Istabas” tipa kalpošanu. Kad dziedinošais Evaņģēlists atnāk sabiedrībā un veic evaņģelizāciju vai konferenci, tas var dot arī redzējumu darbam, kas var tikt ieviests caur kalpošanu „Dziedināšanas Istabas”, darbs, kas atradīsies sabiedrībā pastāvīgi, lai dziedinātu slimos.
Dispensacionālās domāšanas problēma
Daļa no šī darba ir Baznīcas bezsaturīguma izjaukšanā, un šīs nepareizās dziedināšanas saprašanas un šīs dispensacionālās domāšanas iznīcināšanā.
Dispensacionālā domāšana ir samērā nesena. Tās sākumi ir meklējami apmēram 1830. gadā. Tā saka, ka Dievs kaut kādā veidā noņem daļu no Evaņģēlija – Jēzus ir dziedinājis slimos, bet pēc tam tas beidzies, un tagad šodien mūsu rīcībā nevar būt tādu spēju. Domāšana ir tajā, ka eksistē tikai Žēlastības Evaņģēlijs. Tas ļāva mums būt kā vardei katlā, lēni vārošai, nezinot, ka mums ir spēks un vara, kurā staigāt. Šī domāšana uzliek atbildību uz Dievu. Tas liek būt „debesīsuzņemšanas domāšanai” mūsos, bet ne "pļaujas teoloģijai". Mēs gribam, lai kāds uzņemtos atbildību par mums. Šī domāšana sludina debesu valstības Evaņģēliju, nākotnes valstību, un atstāj mūs tumsas valstībā šajā pasaulē, ar šo „Debesīsuzņemšanas domāšanai”.
Dievs saka Baznīcai šajā stundā, „Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”
1. Korintiešiem 4:20 ir teikts: „Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.”
Grieķu valodā tas nozīmē „dunamis” vai „šokējošais spēks.” Kā redzat, mums ir jāsaņem Valstības Vēstījums šobrīd, lai ieietu Pļaujas laikā un virzītos spēkā, lai iznīcinātu to, ko ienaidnieks ir nodarījis. Mēs esam Dieva Miesa, Kristus Miesa. Tā ir Miesa, kas veic darbu. Mums jāstaigā spēkā, nevis formā. Mums jābūt glābšanas vēstij, kas būs atbalstīts ar Valstības vēstījumu. Mums jāatnes Dieva Valstība uz zemi šobrīd kā debesīs, lai mēs varētu ieiet Pļaujas beigu laikā ar spēku un varu un sākt iznīcināt ienaidnieka darbu.
Kāpēc lai Dievs atbrīvotu Baznīcu no spēka, pie tam ļautu ienaidnieka varai eksistēt uz zemes, kad Viņš saka: „Viņš, kas ir tevī, ir varenāks nekā tas, kas ir pasaulē?” Kāda iemesla pēc mēs nevaram strādāt un staigāt šajā varenākā spēkā?
Daļa problēmas, ir tajā, ka mēs parādāmies svētdien baznīcā, „piedzimstam no augšienes”un viss. Nekas nenotiek. Mēs sēžam baznīcā, gaidot un runājot par augšāmcelšanos, it kā mēs skrietu ārā pa slepeno izeju kopā ar sātanu, kas spārda mūs prom no galvenjām durvīm. Mēs domājam, ka ienaidnieks ir varenāks, nekā Dievs mūsos.
Tā ir draudze, kurā Dievs neienāk. Dievs nenāk draudzē, kura ir nekārtībā. Viņš staigā ar draudzi, kas ir uzvarā, nevis ar draudzi, kas ir upuris. Jēzus ir upuris. Ne ar draudzi, kas ir aptraipīta un ar trūkumiem, bet ar nevainojamu draudzi, bez traipiem un trūkumiem. Šī dispensacionālā domāšana saka, „Nu, Dievs ir Valdnieks. Viņš dziedinās dažus, kurus gribēs, bet citus nē.”
Dievs ir Valdnieks, bet ne melis. Viņš saka, ka nevienam nav iet bojā. Visiem ir jānonāk pie grēku nožēlas. Tā ir Dieva griba. Dievs - Valdnieks saka Savai Draudzei, kāda ir Tā griba; lai Viņa Draudze varētu staigāt Viņā. Mums jāstaigā spēkā, lai dziedinātu slimos. Mums jāstaigā spēkā, lai glābu bojāejošos. Mums jābūt Jesajas 53: 6 skartiem mūsu glābšanai, un kā Kunga Miesai mums jābūt Jesajas 53:4 skartiem, kas saka, ka Viņš nesa mūsu slimības un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis Sev un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti pirms 2000 gadiem.
Mums jānes šī glābšanas un dziedināšanas vēsts uz ielām, lai mēs būtu spējīgi dziedināt slimos. Nevis meklēt nākotnes valstību, bet atnest Dieva valstību uz zemi tagad. Tā atnāks nevis vārdā, bet spēkā. Mums jāiemieso spēks Kristus Miesā. Viņš grib, lai Viņa Draudze staigātu spēkā, lai ievāktu šo pļauju.
Kels Pīrss (Healing in the Atonement by Cal Pierce)
IAHR (International Association of the Healing Rooms)
www.healingrooms.com
