Jēzus nāk drīz

Salamana Pamācības 4: 20- 22
„Mans dēls, ievēro manas pamācības un lai tava auss nosliecas manai runai pretī!
Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! 
Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.” 

Zāles visai miesai. Vai veselība visai tavai miesai ( kā rakstīts citos Bībeles tulkojumos). Tās ir universālas zāles visai miesai, ķermenim!  Pieņemot šīs zāles, piekrītot un pazemojoties Dieva likumu priekšā, mēs iegūstam patiesu dziedināšanu, ko Viņš ir sagatavojis priekš mums vēl pirms 2000 gadiem, kad „sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens kas uz Viņu tic, nepazustu” ( neietu bojā) (Jāņa 3: 16). Un ar Viņa brūcēm TAD mēs bijām dziedināti. Tā ir rakstīts Bībelē (1. Pētera 2: 24; Jesajas 53: 4-5). Mēs nespēsim to saprast. Taču, Dievs tā visu ir iekārtojis, ka mēs esam spējīgi tam noticēt. Un tā, Jēzus ir mūsu Ārsts. Un Viņa zāles ir Dieva Vārds (sk. Salamana Pamācības 4: 22). Kādā veidā šīs zāles nokļūst mūsu ķermenī? Ir divi kanāli, caur kuriem zāles nokļūst iekšienē un dara Savu dziedinošo darbu. Tās ir acis un tās ir ausis. „Kam ir ausis lai dzird… kam ir acis, lai redz…” (Marka 4: 23; Lūkas 8: 15). Šie kanāli vienmēr ir atvērti vārda pieņemšanai. Negatīvie vārdi, vai, uztraukuma, baiļu, neticības, tukšie vārdi… nes sagrāvi, postu. Dieva Vārds nes dzīvību. Ir tāds teiciens: „ Skaties ko redzi”. Skaties Dzīvības Vārdā, un tas tevī iekļūs ar dzīvību. Dievs saka mums, neskatīties uz redzamo: „redzamais ir laicīgs, bet neredzamais- mūžīgs” (2. Korintiešiem 4: 18). Ko saka ārsti? Viņi runā par to, uz ko Dievs saka neskatīties. Viņi apstiprina, sludina, izraksta diagnozi un liek zīmogu slimības kartē sātana iespaidā. Slimība ir lāsts. Ikviena no slimībām nāk no šīs pasaules, ko pārvalda sātans. Bet mēs nepiederam šai pasaulei, ja esam piedzimuši no augšienes, un mūsu Kungs ir Jēzus. „Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev,” ( Jesajas 53: 4), „ ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” ( 1. Pētera 2: 24). Kā vārdiem noticēsim mēs?

Izglītoti cilvēki, pilnīgi taisnīgi, paziņo, ka mūsu organisms ir spējīgs sevi aizstāvēt un ir spējīgs stāties pretī slimībām. Bet, lai varētu stāties pretī neārstējamai slimībai, ir jābūt atklāsmei par to, „cik  pārlieku liels ir Viņa spēka mērs,” (Efeziešiem 1: 19). Es esmu Kristus miesā. Un Viņā es esmu augstāk par jebkādu neveselu situāciju, augstāk par nespēku un slimību, augstāk par krīzi, augstāk par ikvienu neatrisināmu problēmu. Jo es esmu Viņā! Un vairs neviens nespēs mani izraut no Viņa rokas! Es, Kristū Jēzū, esmu jauns radījums! Esmu Visuvarenā Dieva bērns. Un es zinu Viņa gribu, attiecībā uz manis dziedināšanu. Esmu pārliecināta Viņa Vārdā. Kad esmu pārliecināta, tad neuzvedos kā cilvēks, kas cenšas dziedināties. Es uzvedos kā dziedināts cilvēks. Protams, lai atteiktos no zālēm un ārstu pakalpojumiem, vajag būt pārliecinātam, jābūt atklāsmei par to, ka Kungs Jēzus ir vienīgais, kurš šodien dziedina no vēža, AIDS, šizofrēnijas. Viņš arī ceļ augšā no mirušiem. Esmu dziedināta no vēža (2005.g.), no alkoholisma (1999.g.), Dievs deva man jaunus orgānus, un es nelietoju medikamentus. Kad atnāca atklāsme par to, ka ar Viņa brūcēm esmu dziedināta jau pirms 2000 gadiem, es atteicos no zālēm. Ne tāpēc, ka jau nesajutu sāpes, bet tāpēc, ka pienāca patiesības izpratnes laiks. Visi pārējie ceļi uz dziedināšanos, man kļuva bezjēdzīgi. Tas neatnāca uzreiz. Bet, Dieva Vārda ienākšanas manā sirdī, procesā. Līdz tam ir jānonāk. No dienas dienā, pastāvīgi, pacietībā jāpiepildās ar Vārdu par dziedināšanu (ja ir nepieciešama dziedināšana), Vārdu par uzplaukumu (ja ir finansiālas grūtības), vārdu, kas runā par bērnu glābšanas garantiju ( kad lūdzamies par sava bērna glābšanu). Pacietība- tas nozīmē palikt pastāvīgi nemainīgam, attieksmē pret to, ko saka Dieva Vārds par manu situāciju. Un pienāks laiks, kad dvēsele (prāts) nonāk saskaņā ar Dieva Vārdu un iedarbojas pārliecinātība par neredzamo, ka dziedināšana man pieder tieši tagad. Un, vēl vēlāk, mans ķermenis atbild uz manu pārliecinātību. Un Vārds- Dieva zāles – tik ļoti visu aptveroši „izšķīst” iekšienē, ka kļūst par miesu. Tas ir brīnums. Un- arī process.

Ļaujiet dziedināšanas vārdam, kā mikstūrai, iekļūt jūsos tik ilgi, līdz prāts nonāk pārliecinošā iekšējā vienotībā ar šo vārdu, un tad ķermenis nonāks atbilstošā vienotībā ar jūsu pārliecinātību. Tas vienmēr ir process. Un, kā likums, ilgstošs. Bet- vienīgais drošais. Tāpēc, ka tas ir Paša Dieva recepte.

Ne katrs būs ar mieru dzīvot pēc tādiem priekšrakstiem. Vieglāk par visu uz to iet tādi cilvēki, no kuriem ārsti jau ir atteikušies, cienīgtēvi sirdīs nodziedājuši, atbrīvojot vārdus: „Pār visu ir Dieva griba”, mīlošie radi un tuvinieki noguruši, visus savus ietaupījumus atdodami ārstēšanai, nonākuši bezizejas stāvoklī…

Marka 5: 25- 29
„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. 
Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. 
Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, 
jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela." 
Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.”

Vai jums ir pazīstama šāda situācija? Nekā jauna nav zem debess. Man ir viegli saprasties ar tādiem cilvēkiem. Viņi ir atvērti nepieejamajam. Par cik visas iespējamās ārstēšanas metodes jau ir izmēģinātas, bet labuma nav bijis, bet ir palicis tikai sliktāk. Es stundām un diennaktīm stāstu par Dievišķās dziedināšanas principiem. Un nekad nepaguršu to darīt. Es zinu droši, ka, tajā brīdī, kas stāstu vārdu par dziedināšanu, Svētais Gars to uztver un ieliek klausītāja apziņā. Vārds par dziedināšanos iekļūst iekšienē ar dziedināšanu. Tas nav mans darbs. Tas ir Svētā Gara dziedinošais darbs. Tās ir īstas zāles, kas izskauž problēmu saknē, lai kā šī saslimšana nesauktos. Dieva Vārds kā zobens iekļūst problēmas saknē, kas atrodas, mums nepieejamā dimensijā. Saprotiet- tā ir cita dimensija! Jūs vēlaties izbeigt vien problēmas sekas, pūloties ar ķīmiskiem līdzekļiem atjaunot savainoto ķermeni. Bet, ķermenis tikai atstaro to, kas notiek jūsu iekšienē, jūsu garā. Garīgas problēmas ir jārisina garīgā līmenī. Lai cik daudz jūs indētu vēzi ķīmijterapijas procesos, lai cik sildītu ķermeni no iekšpuses līdz kritiskajai temperatūrai, lai iznīcinātu vēža šūniņas, jūs tādā veidā nepiespiedīsiet vēzi, pamest viņa iekaroto ķermeni. Kad vēža garam kļūs neērti, viņš sāks iedzīvoties citā jūsu ķermeņa daļā. Mēs, viņa ieņemtās teritorijas, saucam par metastāzēm. Viņš nebaidās no augstas temperatūras. Viņš ir gars. Viņš tā, vienkārši, neatstās mājas, kur ir labi iedzīvojies. Ja šiem gariem ķermenī teritorijas nepietiks, viņi nekautrēsies no jūsu radiem un tuviniekiem. Ļaunums mīl ieiet metastāžu stadijā. Un mēs to nosaucam par „dzimtas lāstu”. Aiz ikvienas slimības stāv gars. Atvainojiet- dēmons. Ja dziedināšana- ir „Viņš” (Jēzus), tad ir jāsaprot, ka arī vēzis nav tukša skaņa. Tā ir gars, ko esat ielaidis savā ķermenī. Tam ir iemesls. To zināt tikai jūs un Dievs. Tam nav jābūt laulības pārkāpšanas aktam. Par iemeslu atvērtām durvīm jūsu ķermenī priekš vēža, var kalpot vāja patiesības atklāsme par to, ka jūs esat jauns radījums Kristū Jēzū un tagad jums ir Viņa daba. Un, ka nekādai slimībai nav varas ielauzties jūsu ķermenī. Bet, ja sātanam izdosies jūs piemānīt (tāds ir viņa darbs virs zemes, viņš ir melu tēvs) un jūs neparādīsiet pretestību viņa simptomiem ar stipru ticību, tad viņš sāks pārņemt jūsu miesu, līdz kļūs par tās īpašnieku.

Apustuļu Darbi 10: 38
„…ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.” 

Tāpat arī šodien Dievs dara Savu darbu ar Svēto Garu. Bet mūsu darbs- pretoties velnam ar stingru ticību.

Jēkaba 4: 7
„Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums;” 

Jūsu ķermenis ir Svēta Gara nams.

1.Korintiešiem 3: 16- 17
„Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? 
 Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat”. 

1.Korintiešiem 6: 19
„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” 

Tur nav vietas nekādam citam garam, bez jūsu piekrišanas. Nepiekrītiet nekādai diagnozei. Barojiet savu garu ar Vārdu, nostiprinieties ar ticību, lai jūs varētu vajadzīgajā brīdī pretoties ar stingru ticību. Sātans uzmanīgi seko jūsu reakcijai. Jūsu reakcijai ir jābūt: „ Es nebaidīšos!”; „ Tas Kurš ir manī. Ir lielāks par to, kas pasaulē!”; „ Ļaunums nepietuvosies manam namam!”.

Fragments no manas slimības norises vēstures (pagātnē). Es atrados mājās, starp iekšējo procedūru cikliem onkoloģiskajā centrā. Biju toreiz ļoti novājināta, daudz gulēju un, praktiski, neko neēdu, jo ķermenī bija tik daudz ķīmijas, ka tas neizrādīja nekādas dabiskās vēlēšanās. Izskatījās pēc ilgstoša, piespiedu gavēņa. No zālēm bija vemšana.  Kad man izdevās aizmigt, manai dvēselei bija laicīga atpūta. Reiz Dievs atļāva man ar gara acīm redzēt to, kas notiek patiesībā garīgajā dimensijā. Tās bija Svētā Gara dāvanu izpausmes. Esmu par tām tik ļoti pateicīga Dievam, jo šis brīdis izmainīja manu nostāju kopumā. Es gandrīz atmodos, bet acis tikai atvēru pa pusei. Pār sevi redzēju seju, ko nekad neaizmirsīšu. Tā bija vīrieša seja. Viņa acis bija, gandrīz, caurspīdīgas. Bet mati bija izspūruši. Kaut kādā veidā droši sapratu, ka tas ir vēža gars. Viņš neskatījās man acīs, bet novērsa skatienu. Un, it kā, pamira pār mani. Viņš gaidīja manu reakciju! Dievs, vienkārši, noņēma bailes. Un es spēju domāt. Mans prāts piepildījās ar vārdu no Dieva.

- Kāpēc tādi izspūruši mati?

 - Kam mēdz būt tādi mati? Bezpajumtniekiem!

 - Kas ir bezpajumtnieks? Tas, kuram nav tiesību uz dzīves vietu konkrētā mājā. Viņam nav pieraksta.

Es visu sapratu. Mana reakcija tagad atbilda patiesībai: „vēzi! Tu esi bezpajumtnieks manā ķermenī! Tev nav nekādu tiesību atrasties manā ķermenī! Mans ķermenis ir nams Svētajam Garam! Un, tur, kur ir Svētais Gars, tur ir brīvība!”

Šķita, tas bija mirklis. Un tas nebija sapnis, jo es caur skropstām redzēju gaismu no logiem, es dzirdēju, kā vīrs staigā pa istabu…tomēr, kamēr patiesība, ko man atvēra Dievs, iesakņojās manā apziņā, pagāja laiks. Un, kopš tā laika, mana nostāja kļuva kardināla. Es pretojos slimībai.

Saņemt dziedināšanu no Dieva, apejot Viņa priekšrakstus, nav iespējams. Viņa zāles ir Viņa Vārds. Un, pieņemot Dievu kā Ārstu, jums ir pilnībā Viņam jāuzticas. Un tas ir iespējams tad, kad jūs zināsiet Viņu, kā To, kas nepievils, Kas ir spēcīgs mainīt ikvienu neveselu situāciju mūsu ķermenī, Kas nekad neatstās un nepametīs, un, Kas jūs iemīlējis tik ļoti, ka piekritis piedzimt cilvēka ķermenī, un ar šo ķermeni pienest izpirkšanas upuri par visiem mums, atdalīt mūs no šīs pasaules, lai pasaule mūs nenogalinātu ar savām slimībām.

Psalmi 107: 20
„Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas”. 

Par jūsu veselību ir samaksāts. Bet jūs turpināt nest ciešanas un sāpes. Atdodiet sevi Dievam. Atdodiet Viņam savu prātu, lai Viņš, nevis bailes un depresija, valdītu pār to. Atdodiet Viņam savu ķermeni. Jo tas vairs nav jūsu. Tas jau ir Jēzum piederošs ķermenis.

No Džona G. Leika grāmatas „ Vara pār dēmoniem, slimībām un nāvi” ( 9.nodaļa, 8.lpp).

„ Es vēlos, lai jūs saprastu, ka savu miesas, dvēseles un gara veltīšanai Dievam, ir milzīga nozīme. Tas nozīmē, ka jūs esat paņēmis sevi no cilvēka rokām, no velna rokām tādēļ, lai atdotu sevi Dievam, pieņemot stingru lēmumu sekot Dieva ceļam un darīt Dieva gribu. Pieņemsim, ka jums ir slims gars. Kurp jūs iesiet, lai saņemtu atvieglinājumu? Jūs varat iet pie spiritistiem, bet tas nebūs Dieva ceļš problēmas risināšanai.

… Kad ir slims Gars, mēs ejam pie garu Tēva. Kad mums cieš dvēsele, mēs nākam pie Dieva. Ja mums ir problēmas ar ķermeni, pie kā mēs ejam? Diemžēl, vairums kristiešu pēc palīdzības griežas pie šīs pasaules, pie miesas un pie velna.

…vai tiešām, jūs domājat, ka, nonācis debesīs, jūs atklāsiet tur daudz cilvēku, kas lieto zāles, tabletes un līdzekļus pret vemšanu?

Talmudā, viens no dziedināšanas priekšrakstiem, ir 91. Psalma atkārtošana septiņas reizes dienā. Ja cilvēks ir atkārtojis 91. Psalmu septiņas reizes dienā, tad ticības gars no Visuvarenā Dieva iekļuva viņa dvēselē. Tas tika uzskatīts par labām zālēm dvēselei un ķermenim”.

Kad jūs pietiekami nopietni piesūciniet savu prātu ar Dieva Vārdu, jūsu ķermenis uzzina par to un pieņem dziedināšanu. Viņš, Jēzus un Dieva Vārds arī ir jūsu dziedināšana. Viņš, Jēzus un Dieva Vārds arī ir jūsu zāles visam ķermenim. Un, Viņa dziedinošā spēka klātbūtnē, atnāk uzvaras klātbūtne.

No Džona G. Leika grāmatas „ Dieva ģenerāļa dienasgrāmata” ( 1.nodaļa, 22.lpp).

„ Spēka klātbūtne un uzvaras klātbūtne ir, veltīšanās Dievam, klātbūtne. Šī uzvara parādās tad, kad cilvēks, sakostiem zobiem, saka: „ Es eju ar Dievu pa šo ceļu”. Nav tāda cilvēka, kas var noteikt ticības darbību cilvēka sirdī. Bet par vienu mēs varam būt droši: kad mēs atturamies no jebkuras citas palīdzības, mūsu Kungs Jēzus Kristus, nekad nepievils. Ja notiek sakāves, tad tās ir mūsējās, nevis Dieva”.

Sakiet, cik daudz laika jūs pavadāt ārstu kabinetos, staigājot pa aptiekām, panacejas meklējumos? Cik līdzekļu aiziet zālēm, homeopātijai, procedūrām, pakalpojumu apmaksai? Vai nebūtu patīkamāk šo laiku pavadīt uzzinot patiesību par Dievišķo dziedināšanu, kas izslēdz visu to, kas nedod rezultātu, bet ir tikai laicīgs atvieglojums? Var pusi dzīves pavadīt uz operācijas galda, un tā arī neatrisināt problēmas. Pat, ja pēc šim operācijām paliek tikai viena auss- vēzis arī to nesmādēs. Jo stāv rakstīts:

Jāņa 10: 10
„Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība”.

Ja jūsu ķermenis neataino pārpilnību (t.i. pārmēru vesels, svaigs un dzīvotspējīgs), tātad, tā nav patiesība. Ir jāpieliek laiks un pūles, lai uzzinātu patiesību par sevi. Un šī patiesība atbrīvo. Būtu labi paspēt to uzzināt un pieņemt savu brīvību vēl pirms pienācis pēdējais brīdis.

Kad biju jau vesela, es meklēju tos, kam varētu būt par stiprinājumu. Es iepazinos ar sievieti, kas „ daudz bija cietusi no daudziem ārstiem, iztērējusi visu, kas viņai bija bijis, un nebija saņēmusi nekādu labumu, bet bija nonākusi vēl sliktākā stāvoklī…” (Marka 5: 26).  Viņai bija vēža pēdējā stadija. Viņa bija ticīga. Bet bija kritiskā stāvoklī. Matu uz galvas viņai nebija. Viņa mocījās sāpēs. Un draudzē, ko viņa apmeklēja, ticēja tikai tam, ka pār visu ir Dieva griba.

Pirmo reizi, kad viņa atnāca pie manis uz tikšanos, no sāpēm saliekusies, es uzliku viņai rokas un aizlūdzu. Man par neapslēptu prieku, viņa mājās aizgāja bez sāpēm. Es viņu bieži apciemoju, daudz runājāmies pa telefonu. Es centos cik varēju būt par palīgu viņai cīņā par dzīvību. Uz kādu periodu , es aizbraucu no pilsētas. Bet, kad atgriezos, atradu viņu ļoti smagā stāvoklī. Viņa no sāpēm kliedza. Viņas ķermenis bija līķa krāsā. Viņa jau ilgāku laiku nevarēja aiziet uz tualeti…

Ar Dieva palīdzību es viņu iesēdināju mašīnā un aizvedu uz klīniku, kur strādāja mani paziņas ārsti. Viņi veica USS un es izdzirdēju to, ko faktiski varēja redzēt: „ Divas dienas- tas ir maksimums. Metastāzes ir visur. Procesi ir neatgriezeniski. Līdz pirmdienai viņas vairs nebūs…”

Es palūdzu atstāt viņu klīnikā, ārstu uzraudzībā, līdz pirmdienai, un teicu: „ Izdariet to, ko jūs varat izdarīt. Bet Dievs izdarīs to, ko Viņš var”.

Nezinu, kāpēc izteicu tieši šos vārdus, bet tie iznāca pār manām lūpām. Un Dievs šiem vārdiem deva spēku.

Šai sievietei uzlika kateteri un noņēma sāpes.  Man bija izdevība turpināt viņai sacīt: „ Irusja! Tev tagad nesāp. Sarunāsim tā, ka tagad pieņemsim īstās zāles visai miesai”.

Un mēs atvērām Bībeli, lasījām un izrunājām dziedināšanas vārdus.

Es gāju prom no klīnikas, Ira smaidīja. Tā bija sestdiena. Svētdienas vakarā es iegāju pie viņas palātā. Viņa mani jau neatpazina. Viņas zīlītes piepildīja acu ābolu, un es sapratu, ka nāve, faktiski, ir iestājusies, kā bija prognozējuši kompetentie ārsti. Ārsti nebija kļūdījušies laikos. Bet tajā brīdī manī pacēlās tāds cīnās spars! Es nosēdināju viņu uz gultas, viņas galva nokrita uz krūtīm. Es uzliku abas rokas viņai uz kakla mugurkaula (ja jautāsiet man kāpēc, es nemācēšu atbildēt, nezinu), un noliku sev priekšā  to gludo seju ar bālganajām acīm, un virzīju savus vārdus tieši šajā sejā. No kurienes mani radās tik daudz drosmes, ak mans Dievs! Tajā brīdī es pavēlēju vēzim un nāvei, Jēzus Kristus vārdā. Un man bija pamatojums: Tas, Kurš ir manī, ir lielāks par to, kas pasaulē (1. Jāņa 4: 4 „Jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.”), un, pēkšņi, viņa iekrācās man zem rokām. Es vēl nodomāju: „Ja krāc, tātad – guļ. Ja guļ- tātad dzīva”.

Pirmdien man piezvanīja no slimnīcas un izbrīnā jautāja: „Viņa prasās mājās. Vai laist?”