ATBRĪVOŠANA UN DZIEDINĀŠANA
Dārgie brāļi un māsas! Mēs vakar runājām par galvenajiem principiem atbrīvošanas un dziedināšanas kalpošanā, un par trim ļaunuma avotiem.
Pirmais avots , caur ko var ienākt ļaunums, esam mēs paši, mūsu personīgie grēki un liela daļa iekšējās dziedināšanas ir garīgā dziedināšana. Tas ir kad es dziedinu savas sarautās attiecības ar Dievu. Ja mēs liekam pārāk lielu akcentu uz fizisko dziedināšanu, tas ir pret to, ko māca Bībele, jo Kungs saka, papriekš dzenieties pēc debesu valstības, tad pārējās lietas jums tiks piemestas. Garīgā dziedināšana notiek tad, kad es atzīstu savu grēku un to izsūdzu.
Otrs avots , caur ko ļaunums var ienākt mūsu dzīvē ir cilvēki, kas ir mums apkārt. Es tieku sāpināts un ievainots caur cilvēkiem, un sevišķi smagi ir tad, ja tas notiek caur tiem, kas mums ir vistuvāk, un tā visbiežāk notiek. Jo tuvāks cilvēks, jo smagāks ir ievainojums, ja viņš nodara pāri. Un šeit dziedināšana notiek tad, kad es spēju piedot tiem, kas darīja pāri. Tad es piedzīvoju attiecību atjaunošanu un izlīdzināšanos. Šo dziedināšanu sauc par mūsu iekšējo dziedināšanu, prāta dziedināšanu, psiholoģisko dziedināšanu, dvēseles dziedināšanu.
Trešais avots caur ko ienāk problēmas ir pāri cilvēciskajam līmenim un pieder pie ļauno garu pasaules. Par to apustulis Pāvils teica Ef.6:10. Tā ir garīgā ļaunuma armija augstu pāri mums. Tagad mēs atkārtojām to, ko runājām vakar.
Ir jāsaprot divi momenti. Ļaunuma avots pasaulē ir tas, ko mēs saucam par sākotnējo, pirmo grēku, kurā mēs esam. Tā ir galvenā pamatmācība kristietībā. Ļaunumu pasaulē nerada Dievs. Ļaunums nav vienkārši nejaušība. Tās ir tā grēka sekas, ko izdarīja mūsu vistālākie senči, pirmie cilvēki. Viņi to izdarīja sātana kārdināšanas rezultātā un tā ir ļaunuma sakne, ar to viss sākās.
Ādams grēkoja, jo pieņēma lēmumu ēst augli. Viņam nebija jā-klausās tajā, ko saka sieva un tas jādara. Viņam nebija jāklausa kārdinātājam. Viņš mēģināja vainot sievu, teikdams, ka viņa to lika darīt, bet viņam bija brīvā griba un Ādams zināja ko dara. Ādams izdarīja savu personīgo grēku pēc savas izvēles. Protams, ir taisnība arī tas, ka sieva, ko Dievs viņam deva, ievilka viņu kārdinājumā un grēkā. Mēs bieži varam tikt kārdināti un ievainoti caur cilvēkiem, kas ir ap mums. Var gadīties, ka cilvēks kļūst alkoholiķis tādēļ, ka sieva mājās nemitīgi ir kašķīga, ne-kad ne ar ko nav mierā. Kāpēc grēkoja Ieva? Viņa teica, ka sātans kārdināja. Tātad, tas ir trešais ļaunuma avots. Atcerieties, ja kaut kas iet greizi, ir Ādams, ir Ieva un ir sātans. Pēc Bībeles tie ir trīs avoti, caur kuriem var ienākt ļaunums mūsu dzīvē.
Kā uzzināt, kas ir mana problēma? Tas ir tiešais solis dziedināšanas un atbrīvošanas kalpošanā. Tā ir izšķiršana. Mediķi to sauktu par diagnozi. Tas šajā kalpošanā ir pats pirmais solis. Kā mēs varam zināt, vai mana problēma ir tā, kuras risinājumam ir vajadzīga dziedināšana un atbrīvošana? Šeit diagnostika ir līdzīga diagnostikai, kuru veic mediķi.
Pirmais solis, lai saprastu kas notiek, ir vērot to, ko varam saskatīt ārēji ar neapbruņotu aci. Ja cilvēkam ir kāda slimība, ārsts ieskatās, kādas ir acis, saskaita pulsu, izmēra temperatūru. Ārsts iegūst maksimāli daudz informācijas tikai vērojot. Reizēm cilvēks saka, ka nevar naktī gulēt: 10 30 vienmēr sākas galvassāpes. Visi šie vērojumi ir svarīgi. Jo plašā-ka informācija, jo labāk. Man ir jāsaskata visi fiziskie simptomi. Man ir jāsaprot, kādas ir sāpes, kad tās sākas un kad tās beidzas, cik ilgi tās ir. Tik pat svarīgi ir zināt arī emocionālos simptomus. Varam cilvēkam pa-jautāt: “Kā tu jūties, kad esi viens?” Varbūt kāds sacīs, ka vientulībā viņam ir ļoti skumji, vai arī, tad kad ir viens, izjūt milzīgas dusmas, vai arī, vientulībā pārņem stipra vainas apziņa. Man būtu jānoskaidro arī tas, kāda ir šī cilvēka attieksme, kā viņš izturas, kādi ir izturēšanās modeļi. Arī šī cilvēka vērtību sistēma var daudz ko pateikt. Bet arī pie šiem simptomiem es nevaru apstāties. Ārsts noskaidro, pacientam ir sāpes vai drudzis, bet no tā viņš vēl neizdara secinājumus un nedod zāles. Ārstam ir svarīgi noskaidrot, kas šī ir par slimību. Varbūt tā ir malārija, vai vairogdziedzeris. Reizēm var būt atšķirīgas slimības ar dažiem līdzīgiem simptomiem. Ārstam ir skaidrs, ka nepareiza vai kļūdaina diagnoze var prasīt pacienta dzīvību. Tāpat ir ar visiem, kas ir dziedināšanas vai atbrīvošanas kalpošanā, vienalga, vai tas ir priesteris, vai arī lajs, kurš darbojas šajā kalpošanā un ir līderis. Ir svarīgi noteikt diagnozi, kas ir šī cilvēka problēma.
Reizēm cilvēks stāsta tikai simptomus. Mums tā gadījās arī vakar. Cilvēks saka, ka nevar naktīs gulēt un vienmēr jūtas nomākts, vienmēr moka sāpes. Bet tas man daudz nepalīdz, jo tie ir tikai simptomi. Man ir jāiet tālāk un jāskatās, kas ir aiz šiem simptomiem. Man ir jālūdz, lai Svētais Gars atklāj reālo slimību un patieso problēmu. Kas tad ir galvenās problēmas un slimības, no kurām ciešam emocionāli?
Pirmā kaite ir atstumtība. Mēs jūtamies nepieņemti un atraidīti. Kā tas ienāk mūsu dzīvē? Tas nozīmē, ka es jūtos to cilvēku nepieņemts un atstumts no, kuriem sagaidu mīlestību un kam būtu man jā-dod mīlestība, piemēram, māmiņa un tētis. Nav gluži tā, ka tētis mani nemīlētu, bet es tā jūtos – es nejūtos mīlēts. Var būt, ka mani vecāki paši nesaņēma savu vecāku mīlestības izpausmi. Un ja es tā esmu uzaudzis, tad es nespēju dot tālāk mīlestību saviem bērniem. Un tad es jūtos atstumts un nepieņemts.
Kas bija vislielākās sāpes, kuras piedzīvoja Jēzus? Tās nebija fiziskās sāpes, kad Viņu sita krustā. Vislielākās sāpes bija emocionālā krustā sišana un tā bija atstumtība. Jņ.ev. 1. nod. mēs lasām: Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu nepieņēma. Viņa paša ģimene runāja: Viņš ir jocīgs, traks, un gribēja Viņu pastumt kaut kur malā. Un arī mācekļiem Jēzus šķita dīvains, kad Viņš sarunājās ar samarieti. Tā laika reliģiskie līderi apskauda Jēzu. Jēzu notiesāja uz krusta nāvi dēļ skaudības. Ko Jēzus teica pie krusta? Mt.,Mk.ev. tas ir uzrakstīts Viņa dzimtajā aramiešu valodā. Ja kaut ko svarīgu saka no sirds dziļumiem, to parasti pasaka dzimtajā valodā. Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc pat Tu esi mani atstājis, pametis? Tās ir vislielākās sāpes, kādas var būt cilvēkam – sajust, ka pat Dievs tevi ir atstūmis un pametis. Es bieži redzu cilvēkos šādas milzīgas sāpes un atstumtību.
Otrā smagā emocionālā nasta ir tā, ka mēs jūtamies sliktāki par citiem – mazvērtības komplekss. Mēs to tā izjūtam tāpēc, ka mums ir sliktas domas par sevi. Visbiežāk iemesls ir mūsu vecāku, arī skolotāju asie vārdi un piezīmes. To dzirdot, pienāk brīdis, kad sākas sevis žēlošana, tad sāku sevi arī ienīst, un tad var pienākt brīdis, kad es varu sākt gribēt sevi nogalināt. Pašnāvība ir pēdējais posms ceļā, kas sākas ar sliktām domām un negatīvu, nepareizu priekšstatu par sevi. Bet ko saka Bībele? Dievs negrib, ka kāds no mums domātu par sevi slikti, jo Viņš mūs ir radījis pēc Savas līdzības. Pat ja māte aizmirstu savu bērnu, Es tevi neatstāšu un nepametīšu.
Trešais emocionālais smagums ir vainas sajūta. Kā tā ienāk manā dzīvē? Tas viegli var ienākt, ja esmu audzināts ļoti reliģiozā ģimenē, kad Dievu man stāda priekšā kā ļoti bargu un prasīgu, kas nemitīgi soda un tiesā. Var gadīties, ka vēlāk, izdarot kaut ko nepareizu, es saprotu, ka tas ir ārkārtīgi smags grēks. Un tad, ja esmu audzināts pārāk reliģiozā un stingrā vidē, man ir tāda sajūta, ka Dievs nekad nepiedos un Viņš mani sūtīs taisnā ceļā uz elli. Bet Atklāsmes grāmatā mēs lasām, ka tas, kas mūs apsūdz Dieva priekšā, ir sātans. Vēstulē romiešiem ir teikts, ka tiem, kas ir Kristū Jēzū, nav nekāda nosodījuma un nav ne-kādas pazudināšanas.
Ceturtā emocionālā nasta ir bailes. Mūsos visos ir kādas bailes. Es nerunāju par kādām mazām bailēm, bet par bailēm, kas mūs var pārņemt un traucēt. Piemēram, lielas bailes no tumsas, bailes no ļaunajiem gariem, bailes no cilvēkiem, kuriem pār mums ir vara, bailes no dzīvniekiem, no slimībām. Bībelē 366 reizes Dievs mums saka: “Nebīsties, nebaiļojies!” Bailes nenāk no Dieva. Bailes nāk no velna un viņš zina kā mūs turēt bailēs.
Tās ir tās četras pamata emocionālās slimības un vainas, ko es esmu redzējis cilvēkos. Bet arī tas vēl nav viss, ar to vēl nepietiek. Man ir jāiet vēl tālāk. Mums ir jāatrod pamatsakne – cēlonis. Var jau būt arī kādas mazas saknītes. Varbūt tā sakne ir kāds nesvarīgs notikums, taču sekas var būt milzīgas. Tas ir gluži kā medicīnas zinātnē. Ārsts nesāk ārstēšanu, balstoties tikai uz simptomiem. Ārsts neārstē arī slimību kā tādu, nedod kādu līdzekli, lai nokristos temperatūra. Mūsdienās daudzas slimības ārstē ar antibiotikām, lai iznīcinātu vīrusus, mikrobus un baktērijas, kuras ir izraisījušas slimību. Tādā pašā veidā mums Dievam ir jāpienes mūsu emocionālās “baktērijas un mikrobi”.
Kur šīs lietas var būt, kur ir pamatcēlonis mūsu problēmai? To ir svarīgi uzzināt, jo bieži vien šīs lietas kaut kā paslīd nepamanītas. Visās vietās kur es kalpoju, cilvēki nāk pie manis ar milzīgām problēmām, bet parasti viņi man pastāsta tikai simptomus. Reizēm viņi nosauc slimību vai problēmu vārdā, bet gandrīz nekad negadās, ka viņi pateiktu cēloņus vai saknes. Mūsu kalpošanā šis ir svarīgākais moments. Neesmu redzējis dziedināšanu agrāk, kamēr nav atklāta sakne – cēlonis. Bet vienmēr, ja atrod cēloni, dziedināšana atnāk. Es nelūdzu par cilvēku pirms nepasaka par ko ir jālūdz, jo tādā gadījumā man viņam ir jāuzdod ļoti daudz jautājumu un tas prasa daudz laika. Bet ja man ir zināma sakne – cēlonis, dziedināšana notiek ļoti ātri.
Kur var būt mūsu problēmu saknes – cēloņi? Visos manas dzīves četros posmos. Tas var būt manos senčos. Piemēram, ja manā dzimtā ir kāds cilvēks, kas miris vardarbīgā nāvē, it sevišķi, ja tā ir bijusi pašnāvība, tad tas ļoti lielā mērā ietekmē manu pašreizējo dzīvi. Tas ietekmē ne tikai manu dzīvi, bet arī manus pēcnācējus.
1) Manas dzimtas saknes . Es varu minēt ļoti daudzus reālus atgadījumus, ko esmu piedzīvojis Vācijā. Japānā es vadīju rekolekcijas priesteriem un kalpotājiem, un direktors teica, ka Japānā visvairāk ir vajadzīga dzimtas koka dziedināšana, jo tur ir ļoti izteikta senču pielūgšana, senču kults. Kenijā harizmātiskās atjaunotnes priesteris teica, ka vis-vairāk ir vajadzīga dzimtas koka dziedināšana. Un tāpat tas ir arī Eiropā.
Tātad, mūsu senči var būt miruši pēkšņā, vardarbīgā nāvē, vai arī paši var būt par cēloni kādu citu pēkšņai nāvei, tos nogalinot. Tas ietekmē mani, manus bērnus un arī nākamās paaudzes. Esmu daudz vadījis rekolekcijas un lasījis lekcijas Eiropas centrā, Dienvidvācijā, Austrijā. Gandrīz katrs cilvēks, kas nāca pie manis, man teica, ka tēvi karā ir tikuši nogalināti, vai arī viņi paši ir kādus nogalinājuši. Tas nozīmē, ka tur visur ir vajadzīga dziedināšana. Es bieži vien par to runāju harizmātiskās atjaunotnes līderiem Eiropā, bet viņi negrib ieklausīties. Tāpēc ir tik daudz smagu problēmu.
Anglijā kāda sieviete teica, ka viņas vīrs karā bija zemūdenes kapteinis, tā tika torpedēta un visa komanda, līdz ar zemūdeni, tika iznīcināta. Viņa teica, ka no tā brīža nekad nav lūgusies par savu vīru un nav bijusi arī mise par viņu. Šī bija pirmā reize, kad par viņas vīru tika lūgts. Tad bija mise par viņu, par viņa komandas biedriem un arī par ienaidnieku, kurš šo zemūdeni torpedēja.
Senču kokā var būt pirmā problēmu atrašanās vieta. Un ja skatāmies labi tālu atpakaļ, tas viss sākās ar Ādamu un Ievu. Tā ir katoļu Baznīcas mācība. Tas nav mans izgudrojums, bet mūsdienās kaut kā maz par to runā. Par ko tad mēs lūdzamies misē? Kungs, piemini tos, kas ir aizgājuši. Un Baznīcai ir zināms, ko lūgt un ko teikt.
2) Manas problēmas varēja sākties mātes miesās. Vai gribat, lai izstāstu kādu atgadījumu no manas pieredzes? Manā draudzē kādās rekolekcijās bija sieviete, par kuru bija jāaizlūdz. Viņas mazais bērniņš, no piedzimšanas brīža, četrus mēnešus nebija gulējis, visu laiku raudāja un kliedza, rokas un kājas bija nemitīgā kustībā. Es tam nespēju noticēt. Bērns bija vests pie visiem iespējamiem ārstiem un speciālistiem šajā pilsētā, un nekas nebija mainījies. Tad es lūdzu par šo bērniņu un pēc lūgšanas palika nedaudz labāk – bērns gulēja vienu stundu dienā. Pēc tam man pateica, ka tajā laikā, kad māte gaidīja šo bērniņu, viņai bija ārkārtīgi nepatīkams pārdzīvojums – šoka situācija. Un tad es jautāju tai māsai, kāpēc viņa to neizstāstīja agrāk? Es lūdzu, lai atved šo sievieti ar bērnu, jo šis bērns nekad netiks dziedināts, ja nelūgsim konkrētu lūgšanu par iekšējo dziedināšanu un atbrīvošanu, par konkrētām lietām. Vienā māsu kongregācijā bija rekolekcijas. Atnāca mazā bērniņa vecāki. Tur bija ap simts māsām. Tad es lūdzu vienai no māsām paņemt šo bērniņu un apsēsties. Tad es lūdzu mātei nostāties māsu vidū un māsām teicu, lai sāk lūgties šoreiz nevis par bērniņu, bet par māti. Kāpēc es toreiz tā pateicu, nejautājiet man. Es toreiz nebiju lasījis grāmatas. Reizēm nav labi paļauties tikai uz grāmatām. Ja cilvēks ir daudz lasījis, viņš var sākt paļauties uz savām zināšanām, nevis uz Svēto Garu. Vienkārši es jutu, ka to tā izsaku, bet kāpēc, nezinu. Tad es sapratu, ka ir jā-lūdz par bērnu, bet caur māti. Kamēr lūgšana bija par māti, bērns pār-stāja raudāt. Mēs turpinājām lūgt par māti un bērns aizmiga dziļā miegā. Pēdējā lūgšanu sapulcē mēs daudz dziedājām, daudz plaukšķinājām un es domāju, ka no tā trokšņa bērns pamodīsies un sāks atkal raudāt. Bet viņš bija tik cieši aizmidzis, ka ne no kāda trokšņa nepamodās. Vēlāk uzzināju, ka bērns bez pārtraukuma bija gulējis vairākas dienas un naktis, un tikai nedaudz reizēm pamodies.
No šī atgadījuma es sapratu, cik svarīgi ir lūgties par bērnu mātes miesās. Esmu uzrakstījis rakstu “Ievainots un dziedināts mātes miesās”. Šis raksts būs pieejams. Ir svarīgi redzēt, kurā dzīves posmā ir radušos problēmu sakne.
3) Nākošais posms ir bērns jaunākajā vecumā. Šajā vecumā bērns ir kā sūklis, kas uzsūc visu, gan labo, gan arī slikto. Piemēram, ja māte ir mirusi bērnam nākot pasaulē, tad bērns nekad nav piedzīvojis mātes mīlestību. Citā situācijā varbūt tēvs ir gājis bojā, pirms bērns ir piedzimis, vai arī aizgājis pie citas sievietes, vai arī ir projām no mājām ilgu laiku, vai arī kādam tēvs ir alkoholiķis, vardarbīgs vai arī absolūti bezatbildīgs, un tad bērns ir audzis izjūtot bailes. Var gadīties, ka pret bērnu ir vērsta seksuāla vardarbība no kāda sveša cilvēka vai radinieku puses. Un vēl sliktāk ir tad, ja to dara cilvēks, kam pār bērnu ir vara, pie-mēram, onkulis, ārsts vai priesteris, kā tas ir atgadījies Amerikā. Vardarbīgais cilvēks var būt arī bērna tēvs. Tas ir viens no … Anglijā un Īrijā. Tas, kas ir noticis agrā bērnībā, ietekmē visu turpmāko dzīvi. Tas cilvēkā var atstāt neizskaidrojamu, nomācošu vainas sajūtu un tad šis cilvēks nevar normāli dzīvot un labi justies laulībā.
4) Nākamais posms ir no jaunības gadiem līdz šim brīdim.
Piemēram, es varu izkrist svarīgā eksāmenā, vai arī, kāds puisis vai meitene, kas man patika, mani atstumj. Varbūt mani pieviļ vai nodod mans vīrs vai sieva. Tas viss var ietekmēt to, kas ar mani notiek tagad.
Kā atrast cēloni – sakni? Ir divi veidi kā to izdarīt. Viens ir ja mēs lūdzamies uz Svēto Garu, jo Bībelē Svēto Garu sauc par Patiesības Garu. Svētā Gara uzdevums un darbs ir atklāt patiesību, patiesību arī par mani pašu. Cilvēki bieži vien iet pie zīlniekiem, lai pateiktu, kas ar viņiem būs nākotnē. Zīlnieki dos tādu informāciju, kas būs destruktīva un izpostīs dzīvi. Bet Svētais Gars dos informāciju, kas būs noderīga jūsu pestīšanai un dzīvei ar Dievu. Otrs ir tas, ka arī man pašam ir jāpilda savs mājas darbs – mierīgi jāpārdomā sava dzīve, bet šī ielūkošanās ir jā-veic tikai Svētā Gara vadībā. Un tas ir pārsteidzoši, ka Svētais Gars var atklāt tieši to lietu, kas ir tik svarīga dziedināšanai. Tikko tas ir atklāts un kļūst zināms, dziedināšana seko.
Kad cilvēki nāk pie manis un lūdz, lai es par viņiem aizlūdzu un daži no viņiem dzīvo tālu, tad es viņiem saku: uzrakstiet vēstuli, atsūtiet e-pastu, uzrakstiet galvenos iemeslus – saknes, kāpēc ir šī problēma. Es saku, pat tad, ja šo e-pastu neizlasīšu, bet jūs to esat uzrakstījuši un atsūtījuši, notiks dziedināšana, jo Dievam pats svarīgākais ir redzēt jūsu no-domu, jūsu gribu. Dievam nav jāseko visādiem likumiem un noteikumiem, Viņam nav svarīgs burts.
Vissvarīgākais atbrīvošanas un iekšējās dziedināšanas kalpošanā ir darīt to Svētā Gara vadībā un tas ir darāms pārdomājot un nedaudz ieskatoties visā savā pagātnē. Tas nav jādara ar vainas apziņu, bet ar prieku, lai varētu Dieva Gaismā ieraudzīt un pienest galveno sakni – cēloni visām manām problēmām.
Pastāstīšu vēl vienu stāstu. Bombejā bija rekolekcijas un kāda ģimene lūdza atnākt un aizlūgt par viņu dēlu. Dēls bija slims jau divus mēnešus un šajā laikā ik pāris dienas nāca ārsts. Zēnam bija vemšana, spēcīgas galvassāpes un pat dienā viņš neizslēdza apgaismojumu. Vienmēr viņam bija lampiņa, lai ieslēgtu gaismu. Es teicu, ka nevaru aiziet uz māju, jo visu dienu esmu aizņemts baznīcā, bet mēģiniet šo bērnu atvest uz baznīcu. Viņi to atveda un es uzdevu divus jautājumus. Šie divi jautājumi jums ir jāatceras. 1. Kad šī problēma sākās? Viņi atbildēja: “Nezinām.” Bieži vien cilvēki saka – tā problēma ir bijusi vienmēr. Es saku, šajā pasaulē visām lietām ir sākums, tikai Dievs ir mūžīgs. Tad viena no māsām teica: “Jā, es atceros, tas bija sestdienas pēcpusdienā, kad viņš devās gulēt. No tā brīža viņš ir gultā divus mēnešus.” Es uzzināju ko svarīgu – kad tas sākās, dienu un laiku. 2. Vai atceraties, kas notika tajā dienā? Kaut kas no šīs dienas notikumiem varētu attiekties uz šo saslimšanu. Viņi teica: neatceramies. Es klusībā lūdzu, lai Svētais Gars pasaka, ko viņiem teikt, lai dotu atbildi uz šo jautājumu. Tad viena cita māsa teica: “Es atceros. Ciemā bija nāves gadījums. Mēs aizgājām uz šo māju, lai redzētu mirušo cilvēku. Šis cilvēks vēl karājās virtuvē pie sijas.” Pašnāvības gadījums. Tad es prasīju zēnam: “Vai tu arī tur biji?” Viņš teica: “Jā.” – Un kas notika? – Es ļoti sabijos. Tātad, tas arī ir iemesls. Sapratāt? 3. [a]Tad es lūdzu: Kungs, atbrīvo viņu no bailēm, kas ienāca viņā, kad viņš ieraudzīja pašnāvībā mirušo cilvēku. Dievam nav laika limitu. Atgriezties divus mēnešus atpakaļ un tur kaut ko izmainīt, Dievam nav problēmu. [b]Otrā lūgšana, ko es lūdzu: Kungs, atbrīvo viņu no jebkura baiļu gara, jebkura pašnāvības gara, kas viņā varētu būt iegājis tajā brīdī un situācijā, kad viņš nobijās. Šajā lūgšanā bija tikai divi teikumi. Viņi aizgāja mājās, bet zēns savā gultā vairs neatgriezās. Protams, vakarā viņš normāli gāja gulēt, viņš bija dziedināts, viņš bija brīvs.
Iemesli, kāpēc cilvēki nesaņem dziedināšanu, pat arī tad, ja ir bijis ļoti daudz aizlūgšanu, ir:
1) Tam Kungam nav likti priekšā problēmas galvenie cēloņi – saknes;
2) pat ja ir pienesuši Tam Kungam galveno cēloni – sakni, nav bijuši gatavi, nav vēlējušies novākt visus tos šķēršļus, kas traucē dziedināšanu, bet tas ir tik pat svarīgi.
Runāšu par trim galvenajiem šķēršļiem dziedināšanai un atbrīvošanai.
1. šķērslis ir nepiedošana. Ko Jēzus saka Evaņģēlijos? Jums ir teikts un jūs to esat dzirdējuši, ka jums ir jāmīl draugi un jāienīst ienaidnieki. Bet Es jums saku, piedodiet saviem ienaidniekiem, mīliet savus ienaidniekus, lūdzieties par saviem ienaidniekiem, svētījiet savus ienaidniekus. Un ja, neskatoties uz visiem jūsu mēģinājumiem, viņi negrib izlīgt ar jums mieru, un ja viņi jūs vajā un runā par jums sliktu, tad ko saka Jēzus, kas jums būtu jādara? Jēzus saka, tad priecājieties, līksmojieties. Iedomājieties, jums ir jāpriecājas. Tāpēc šodien ir tik grūti būt par kristieti, jo fakts, ka tas kristietībā ir viens no grūtākajiem punktiem.
Kāpēc Jēzus to teica? Vai tāpēc, ka Viņš gribēja padarīt mūsu dzīvi labi grūtu? Nē. Bet tāpēc, ka Tam Kungam ir zināms, ka tad, ja mūs kāds sāpina, vai dara pāri, un ja mēs negribam šim cilvēkam piedot, tad ar mums kļūst vēl sliktāk. Tāpat, kā mana mazā, divus gadus vecā, māsasmeitiņa, viņa paklupa, nokrita uz akmens un ievainoja ceļ-galu. Viņa sāka raudāt. Māte uzlika kaut kādus medikamentus. Meitenīte beidza raudāt un ko viņa darīja tālāk? Viņa aizgāja atpakaļ pie akmens, kur bija nokritusi un sāka to akmeni sist. Un atkal viņa ievainoja un sāpināja sevi. Meitenīte atkal sāka raudāt. Mēs bieži vien rīkojamies tāpat, kā mana mazā māsasmeitiņa.
Patiesībā mēs negribam saņemt dziedināšanu. Mēs drīzāk gribam sadot, uz sitienu atbildēt ar sitienu. Tas Kungs zina, ka tas mums nodarīs tikai sāpes. Man ir jāpienes Tam Kungam visi tie cilvēki, kas dzīvē mani ir sāpinājuši. Un ja mēs viņiem piedodam Jēzus vārdā, jo paši savā spēkā un savā vārdā to nespējam, tad kāda doma mums parādās otrā plānā: “Labi, labi Kungs, es viņam piedošu, bet Tu taču zini, ko viņš ir sadarījis!” Ja mums otrā plānā ir vēl kāda doma, tad tā nav kristīga piedošana. Piedot tā kā piedeva Jēzus nozīmē teikt tos pašus vārdus, ko Viņš teica pie krusta Lūkas evaņģēlijā: “Tēvs, piedod tiem, jo viņi nezina ko dara!” Tas Kungs saka: “Netiesājiet un jūs netapsiet tiesāti!”
Tikai Kungam ir zināms, kas notiek mūsu cilvēku prātos. Reizēm mēs piedodam, bet kaut kur neapzinīgi mūsos ir doma: “Jā, es tev neatmaksāšu, neatriebšu, bet Dievs saka, atriebība pieder Man. Tātad, Dievs viņam atriebs.” Tā nav kristieša piedošana.
Ko Stefans teica, kad viņu nomētāja ar akmeņiem? Kungs, ne-liec viņiem par to atbildēt, neatrieb viņiem manu nāvi! Apustuļu darbos mēs lasām, ka tajā brīdī viņa seja bija kā eņģelim. Droši vien, ka šis brīdis, šī lūgšana un piedošana bija tas, kas Saulu pārvērta par apustuli Pāvilu. Tātad, nepiedošana var būt šķērslis jebkurai dziedināšanai. Kad nāk piedošana, uzreiz ieplūst arī dziedināšana.
2. šķērslis ir grēku nožēlas trūkums. Reizēm mums liekas, ka pilnīgi pietiek ar piedošanu. Nožēla ir tas, kad es lūdzu, lai man tiek pie-dots. Es lūdzu piedošanu ne tikai no Dieva, bet es to lūdzu arī no cilvēkiem. Lūgt Dievam piedošanu un to saņemt ir vienkārši. Dievs mums vēlas piedot, pat pirms mēs spējam savu grēku nožēlot. Kad Jēzus no-mira pie krusta, Viņš jau bija mums piedevis, pirms mēs vēl nožēlojām savus grēkus, pirms mēs vēl nācām un lūdzām piedošanu. Problēma ir cilvēkos. Kad es piedodu cilvēkiem, es jūtos lieliski, tāpat, kā arī man ir piedots. Kad man pašam ir jālūdz lai man tiktu piedots, man ir jāpazemojas, tas ir pazemojoši, jo tad es saku, ka arī man no savas puses kaut kas ir jāizdara, arī manī ir kaut kāda vaina, arī es esmu vainīgs. Man ir jālūdz piedošana visiem tiem cilvēkiem, kurus es esmu sāpinājis un ievainojis. Tas zināmā mērā var būt vēl svarīgāk nekā piedošana. Tāpēc mums ir mise.
Ko mēs sakām misē? Mēs atzīstamies, mēs to darām Dieva un māsu un brāļu priekšā, ka es esmu grēkojis. Un tad mums ir vēl viens lūgums – lūdziet Dievu par mani. Tātad, Baznīcai viss ir zināms, jo Svētais Gars tai ir pateicis, ko darīt. Katrā misē mums ir grēku nožēla un arī tas moments, ka mēs piedodam cilvēkiem. Mums ir jāpiedod un arī jālūdzas piedošana. Vai tas ir skaidrs? Grēku sūdzēšana nav sērošanas sakraments, bet ir svarīgi pateikt, ka nožēloju savus grēkus, ka esmu grēkojis. Tas nav arī grēku izlabošanas sakraments, it kā tas būtu svarīgākais, bet to sauc par izlīdzināšanās sakramentu, jo kad mēs savus grēkus izsakām, nožēlojam, izsūdzam, mums jau ir piedots. Tad mūsu sirds grēku nožēla ir jāizpauž kaut kādā formā, tas ir, ar izlīdzināšanos starp mums un cilvēkiem, starp mums un Dievu.
Kad pazudušais dēls nožēloja savus grēkus, viņš teica, ka ies pie sava tēva un teiks, ka ir grēkojis. Un kad tēvs redzēja dēlu, ko viņš darīja? Viņš neteica: “Nu tā, dēls, tagad vispirms pasaki, ka tu esi vainīgs, ka tu to nožēlo, tad es tevi vedīšu mājās!” Tēvs zināja, ka dēls savu grēku jau ir nožēlojis. Un šis jau ir stāsts par attiecību atjaunošanu, izlīdzināšanos. Pazudušajam dēlam kaut kas bija jādara, ka viņam no sirds ir žēl izdarītā. To sauc par izlīdzināšanos, salīdzināšanos. Salīdzināšanās sakraments, tas ir veids, kā tas tiek izteikts, ka mēs esam piedevuši un ka mēs esam lūguši piedošanu.
Reizēm tikai laba grēksūdze iedarbojas tik ļoti, ka cilvēks ir pilnīgi brīvs un pilnīgi dziedināts.
3. šķērslis rodas, ja neatsakāmies no pilnīgi visām okultajām lietām, kurās esam bijuši iesaistīti. Bieži vien, daudzos gadījumos tas pat ir svarīgākais šķērslis. Kad braucu uz centrālo Eiropu, gandrīz visiem cilvēkiem, kas nāca uz aizlūgšanām, galvenā problēma, kāpēc viņi nesaņēma dziedināšanu, bija iesaistīšanās okultās darbībās – okultismā. Mēs varētu saprast Āfriku un Āziju, vienkāršie cilvēki iet pie burvjiem un raganām, un meklē dziedināšanu, jo tur trūkst ārstu. Viņi ir slimi, viņiem vajag palīdzību un viņi nezina neko citu, ko darīt. Bet Eiropā situācija ir savādāka. Šeit pārsvarā iedzīvotāji ir kristieši un izglītoti cilvēki, tāpēc nevar teikt, ka viņi iesaistās okultismā dēļ kādas nopietnas vajadzības, kurai nav nekādu citu šīs situācijas risināšanas līdzekļu. Problēma šeit nav tieši okultisms, bet spiritisms, jo viņi iet uz turieni un viņiem tā ir reālā dzīve.
Desmit gadus atpakaļ biju Austrumberlīnē uz diviem semināriem un tēma bija – sātanisms. Vienu semināru rīkoja katoļu Baznīca, otru luterāņu Baznīca. Tur es redzēju dažādus plakātus, par to, kas gaidāms, kā sātanisms ir izmantojis komunismu un nacismu kā galvenos reliģiskos, garīgos spēkus Eiropā. Un pat Vatikāna laikrakstā bija seši raksti par sātanismu Eiropā. Viens no teoloģijas viedokļa, viens no socioliģijas viedokļa, viens no garīgās aprūpes viedokļa, un vēl no citiem redzes punktiem. Es domāju, ka visiem bīskapiem un priesteriem Latvijā ir jāizlasa šie seši raksti, un tad jūs domāsiet kopā ar Baznīcu. Tas nav tas, par ko tikai es runāju, par to runā Baznīca. Arī mūsu patreizējais svētais tēvs par to runā, viņš skar šo tēmu.
Tas ir galvenais šķērslis mūsu ceļā uz dziedināšanu un atbrīvošanu. Kāpēc? Te ir trīs punkti: pirmais – vai jums patīk, vai nē, velns pastāv. Es, protams, gribētu, lai viņa nav. Dievs viņu radīja kā brīnišķīgu, skaistu eņģeli, bet viņš grēkoja un kļuva par pilnīgi pretējo. Nevar būt atšķirīgu viedokļu par to, kur viss ir skaidrs. Daži mēģina teikt, ka velna nav un ir cilvēki, kas tiecas redzēt velnu absolūti visur. Abas divas ir galējības, nepareizas attieksmes. Tie, kas saka, ka velna nav, ir pretrunā ar Baznīcas mācību. Ja lasām Bībeli no vāka līdz vākam, tad redzam, ka tur ir skaidri runāts par sātanu, un Jēzus kalpošanas liela daļa bija atbrīvošana. Arī Baznīcas teoloģija vienmēr ir runājusi par velnu. Līdz ar to, cilvēks nevar teikt, ka velna nav un joprojām sevi uzskatīt par katoli.
Es nesaku, ka velns ir tāpēc, ka tā saka Bībele un Baznīca. Iemesls, kāpēc mēs par to runājam, ir tas, ko mēs darām praktiskajā kalpošanā. Es esmu redzējis praktiski to visu notiekam, jo būdams priesteris un draudzes gans, esmu atbildīgs par draudzi. Man ir nācies sastapies ar daudziem desmitiem tūkstošu cilvēku, savās problēmās viņi ir nākuši pie manis pēc palīdzības, un ir problēmas, kuras nevar savādāk ne izskaidrot, ne arī atrisināt, kā vienīgi, ja mēs pieņemam, ka ir velns, un ka velns ir šīs problēmas izraisījis. Ir tādi gadījumi, ka dziedināšana tādā parastā veidā nevar notikt – ir vajadzīgs izlīdzināšanās sakraments. Ir gadījumi, kad arī izlīdzināšanās sakraments iekšējā dziedināšanā ne-līdz un nelīdz arī medikamenti viņa fiziskajam ķermenim. Ir gadījumi, kad viss iepriekšminētais nelīdz, bet līdz tikai atbrīvošanas lūgšana. Ir svarīgi atzīt, ka velns ir un domāju, ka priesteri sapratīs, ko es saku.
Ir iespējamas arī galējības. Ir cilvēki, kuri piedalās sātaniskās pie-lūgšanās. Man teica, ka arī Latvijā esot sātana pielūdzēji, un tā ir tāda diezgan stipra lieta. Tas ir pārsteidzoši, ka ir tik daudz vietu, kur tiek pielūgts sātans. Atcerieties, Mozus laikā bija zelta teļš, kuru viņi pielūdza, Latvijā varbūt tā ir sudraba govs. Ir galējības, kad pielūdz velnu, dzīvo bailēs no viņa, mēģina viņu kaut kā atdarināt. Citi vienkārši baidās no velna un redz viņu visur un visā. Indijā dziedināšanas un atbrīvošanas kalpošanā es palīdzēju saprast un ieraudzīt velna pastāvēšanu un viņa darbību. Toreiz pat harizmātiskās atjaunotnes vadītāji vienkārši smējās par mani. Tagad viņi to ir pieņēmuši. Tagad viņi ir aizgājuši otrā galējībā – viņi velnu redz visur, pat tur, kur velna nemaz nav. Atkal viņi ir jāved atpakaļ vidus pozīcijā – līdzsvarā. Es neredzu velnu absolūti visur un vienmēr, bet neesmu arī tajā galējībā, kas uzskata, ka velns vispār nav manāms. Es viņu redzu šur tur, sapratāt?
Ko darīt? Mēs esam apskatījuši iespējamās galējības. Pareizā mācība ir 1.Pēt.5:8-9. Te ir izteikti divi apgalvojumi: ienaidnieks nav cilvēki, bet tas ir velns – kā rūcošs lauva viņš staigā apkārt un mēģina kādu aprīt. Un tad mēs tiekam brīdināti: esiet modri, lai jūsu acis ir atvērtas, bet arī nekļūstiet pārāk nomākti vai pārgalvīgi. Jums nav jāredz velns visur un vienmēr. Esiet modri, esiet skaidrā prātā. Otrais apgalvo-jums: velns ne tikai pastāv, bet arī uzbrūk un dara ļaunu cilvēkiem. Viņš kaitē un tas ir slikti. Viņš ir mūsu ienaidnieks. Es Indijā redzēju filmu, kurā tika teikts, ka sātans nekad neguļ. Katoļu Baznīcu bieži vien sauc par guļošo milzi, tāpēc Pēteris saka, lai esam modri.
Kā sātans uzbrūk un ietekmē cilvēka dzīvi? Vajadzētu zināt, kā-pēc viņš uzbrūk un kā to dara. Sātans uzbrūk visās mūs personas daļās.
1. Pāri visam viņš uzbrūk un cenšas ietekmēt cilvēka gribu. Tāpēc Jēzus teica, ka nevis mana, bet Tēva griba lai notiek. Jēzus tā lūdzās. Kā ļaunais uzbrūk mūsu gribai? Tas var notikt caur grēcīgiem paradumiem, kuriem nespējam pretoties, piemēram, narkomānija, alkoholisms. Sātans var uzbrukt mūsu gribai caur terorismu. Dieva mocekļi mira lūgdami Dievu, bet par ko mums mirt? Uz šo jautājumu mēģiniet atbildēt paši. Ir arī seksuālas perversijas, kas var pārņemt un ietekmēt mūsu gribu un tas ir arī viens no Dieva zaimošanas veidiem. Zaimošana var būt ne tā, ka jūs sakāt šos vārdus, bet domas nāk jūsu rātā.
2. Sātans uzbrūk mūsu prātiem, sevišķi ja mēs runājam par kul-tiem un jaunām reliģiskām kustībām. Īpaši viņš cenšas uzbrukt jaunatnei. Kad jaunieši ir iekļuvuši bezdievīgās kustībās un kultos, jūs faktiski gandrīz nevarat viņus no turienes izvest. Tāpēc ir teikts, ka mums ir jā-nodod mūsu prāts Dieva pakļautībā un jāļauj Dievam valdīt pār mūsu prātu. Ir tik daudz dažādu reliģisku kustību, kas ietekmē mūsu bērnu prātus un faktiski notiek smadzeņu skalošanu.
3. Sātans ietekmē mūsu sirdis un emocijas. Ja cilvēks savā sirdī tur ļoti lielu naidu, tad tas ir destruktīvi, jo terorists, ir gatavs nogalināt pats sevi, lai tikai kaut kādā veidā izgāztu savu naidu, cik ļoti viņš ir naida pārņemts. Tas var būt arī caur pašnāvnieciskām tendencēm, jo terorists iet bojā nevis tāpēc, ka mīlētu Dievu, bet tāpēc, ka ienīst cilvēkus. Bet kristīgais modelis, kādu Dievs mums ir devis, ir mīlestība uz cilvēkiem un mīlestība uz Dievu. Ir pareiza moceklība un var būt moceklība izkropļotā veidā. Ir pareiza reliģija un ir nepareiza reliģija. Ir Dieva reliģija un ir sātana, jeb velna reliģija. Ko saka Jēzus? Ienaidnieks ir nācis lai iznīcinātu un nogalinātu, bet Es esmu nācis, lai dotu dzīvību.
4. Ļaunais var uzbrukt mūsu ķermeņiem ar tādām slimībām, kurām nav nekāda zinātniska, medicīniska izskaidrojuma un nav arī ne-kādas dziedināšanas. Varu minēt daudzus tādus piemērus. Šodien pa-saulē tas ir sastopams arvien biežāk un biežāk. Kādā reizē seši profesionāļi apgalvoja, ka šis bērns ir miris, ir vajadzīgs aborts. Bet jūs zināt, ko teica Dievs un Viņš šo bērniņu atgrieza dzīvē. Šodien ir daudz slimību, pret kurām ārstiem nav nekādu līdzekļu, bet iekšējās dziedināšanas un atbrīvošanas kalpošana dara brīnumus.
5. Vēl ļaunais var uzbrukt mūsu īpašumiem, visam, kas mums pieder t.sk. finansēm. Reizēm notiek arī tā, ka gaisma pati par sevi no-dziest un iedegas, durvis atveras un aizveras (poltergeisti), tas var iz-pausties dažādi, neiedomājamos veidos.
6. Ļaunais var uzbrukt attiecībām. Bieži tie ir vērsti pret ģimeni, jo velns grib iznīcināt laulību. Divi cilvēki ir apprecējušies dēļ mīlestības vienam pret otru un pēkšņi nekādas mīlestības vairs nav, viens uz otru vairs nevar paskatīties, pat nevar paciest otra pieskārienu. Reizēm ļaunais var izraisīt neauglību un ģimenē nav bērnu. Tā viņš posta attiecības. Velns var uzbrukt arī vadītājiem, līderiem: bīskapiem, pāvestam, priesteriem, laju vadītājiem. Bībele saka, ja tiks iznīcināts gans, tiks iz-klīdināts viss ganāmpulks.
Kāds arhibīskaps, kurš bija svarīgs cilvēks, pazīstams atbrīvošanas kalpošanā, vispazīstamākais eksorcists katoļu Baznīcā, bija nonācis jaunajā reliģijā – mūnistu kustībā. Varat iedomāties? Mūnistu kustībā pastāv saprecināšana, viņš apprecējās, pasaule to uzzināja un bija grūti aptvert notikušo. Tie cilvēki, kurus viņš vadīja, atnāca pie manis. Viņi raudāja un lūdza: “Dariet kaut ko.” Mēģināju viņu sazvanīt, jo viņš bija Ņujorkā, bet viņam neļāva ar mani runāt. Tad es teicu cilvēkiem, ar kuriem biju kopā Vīnē, ka lūgšu atbrīvošanas lūgšanu. Tā nebija šī bīskapa vaina, jo es viņu pazinu kopš 1978. gada un redzēju viņu kā cilvēku, kurš ir ļoti dziļi lūgšanā un ir pazemīgs. Viņš bija kā Pēteris. Es nespēju noticēt, ka viņš būtu ar savu gribu tāpat vien padevies, ja iepriekš nebūtu bijusi kāda smadzeņu skalošana.
Ko Jēzus teica Pēterim? Sātans jūs pārbaudīs un uzbruks jūsu prātiem. Kad Jēzus runāja par krustā sišanu, un Pēteris Viņu atrunāja, Jēzus teica, ka Pētera domas nav tas, ko domā Dievs. Šī ir tava krišana un mums tagad būs jauns pāvests. Vai tā Jēzus teica? Nē. Jēzus teica – nožēlo grēkus un ar tevi viss ir kārtībā, tu atkal esi taisns Manās acīs un Es tevi atkal nostiprināšu kā pirmdzimto.
Un es lūdzu: “To ko Tu izdarīji Pētera labā, izdari tagad šī arhibīskapa labā!” Starp mums bija liels attālums, bet es lūdzu atbrīvošanas lūgšanu, lai sarautu saites, kas viņu saista pie jaunā kulta – mūnistiem. Atbilde bija tāda, ka viņš tos atstāja, atgriezās Romā, satikās ar svēto tēvu, nožēloja grēkus, saņēma piedošanu un atkal viņš ir katoļu Baznīcā un pilda savu kalpošanu.
Sātans uzbrūk visās mūsu dzīves jomās un tādēļ Pēteris teica, lai esam modri, lai mūsu acis ir atvērtas, tajā pašā laikā esam arī mierīgi un skaidrā saprātā dzīvojam savu ikdienas dzīvi. Nevajag pārspīlēt un visu laiku baidīties.
Kādi ir cēloņi šim dēmoniskajam uzbrukumam, kas ir pirmais iemesls, kāpēc ar mums tā var notikt? Tāpēc, ka mūsu senču dzīvē varētu būt bijuši kādi notikumi, kas mūs ietekmē. Varbūt kādi no mūsu senčiem ir bijuši sātaniskā pielūgšanā, vai arī piedalījušies kādā citā okultā darbībā. Tas var ietekmēt šo un arī nākamās paaudzes. Es par to varētu stāstīt daudzus stāstus. Mums ir jālauž visi šie lāsti vai arī uzliktās burvestības, kas ir nākušas no mūsu senčiem. Nākamais avots ir ap mani esošie cilvēki. Varbūt radinieki apskauž kādu ģimeni un uzliek lāstu, lai šī ģimene izjuktu, kaimiņi, kuriem skauž mana labklājība, jeb draugi, kuriem skauž mana profesionālā izaugsme un karjeras augšupeja un viņi var lūgt palīdzību kādiem ekstrasensiem vai burvjiem, lai darbā un profesijā vairs neveiktos. Nākamais avots, kāpēc tas viss var notikt, esmu es pats, ja esmu meklējis palīdzību pie kā cita, nevis Jēzus. Es nevainoju cilvēkus, jo bieži viņi meklē palīdzību nepareizās vietās izmisuma dzīti. Piemēram, ļoti slims bērns, grūta situācija, un tad tā saucamie draugi iesaka: “Nu, tu tur varētu aiziet.” Un ja viņi ir gājuši pēc palīdzības pie kā cita, un nevis pie Jēzus, tad ir problēmas. Ja ir bijusi kaut kāda saistība ar šiem cilvēkiem, vai pakļāvuši sevi kaut kādas sātaniskas mūzikas iedarbībai (piem. hārdrokam), skatījušies nepareizās TV programmas, nepareizās lietas internetā, ja ir gājuši pie burvjiem, tad viņi ir atklājuši sevi ļaunā iedarbībai, un tas ietekmē dzimtu līdz trešajai, ceturtajai paaudzei. Tomēr, nevainojiet vienmēr senčus, ja jūsu dzīvē kaut kas nav pareizi, nevainojiet vienmēr cilvēkus, kas ir ap jums, bieži vien pats galvenais avots ir mūsu pašu sirds.
Ko darīt tādā gadījumā? Divas lietas: 1) man no visām okultajām lietām ir jāatsakās un jānocērt jebkura saikne ar to otro valstību, kas nav Dieva valstība. 2) Man ir vajadzīga lūgšana, aizlūgšana no kāda, kas ir iekšējās dziedināšanas vai atbrīvošanas kalpošanā.
Un beidzot, mums ir jāzina, kā tas ir noticis, kādi ir šie kanāli. Ir avoti – saknes, vienā jomā vai kādā citā jomā un kā šīs jomas ir savstarpēji saistītas. Tur ir kaut kādas komunikācijas – sazināšanās līnijas un sātans izmantos jebkuru šādu līniju, lai sasniegtu savu ļauno mērķi.
Ēdiens un dzēriens. Kāda ģimene pie manis atveda vienu cilvēku, kurš jau pāris mēnešus cieta briesmīgas, neciešamas, griezīgas sāpes. Labākie Bombejas ārsti bija centušies palīdzēt, bet sāpes nemazinājās. Es zināju, ka tā nav tāda parasta fiziska slimība. Es uzdevu vairākus jautājumus, uzzināju patiesību un tas viss tika pierakstīts, lai to visu pateiktu īsi. Viņam veicās un bija labs bizness, bet bijušajiem draugiem tas skauda. Draugi kaut ko bija darījuši. Lai noskaidrotu patiesību, var palīdzēt fakti. Varēju arī lūgt par viņu un gaidīt, kas notiks, bet es to nedarīju, pirms neuzzināju visu, kas, manuprāt, bija jāzina šajā aizlūgšanā. Tad es lūdzu par viņu un pēc divām minūtēm visas sāpes bija pazudušas. Iedevu viņam iedzert svētītu ūdeni. Vēl es viņam teicu, ka sāpes reizēm var atgriezties, bet tas ir tikai tāpēc, lai pārbaudītu tavu ticību. Bet tev ir jātic, pārliecināti jāstāv stiprā ticībā, ka atbrīvošana jau ir notikusi. 24 stundas neko neēd, tikai katru pusstundu izdzer glāzi svētītā ūdens. Vēlāk šis cilvēks man piezvanīja un teica, ka pa ceļam uz mājām izvēmās, un izvēma lielu daudzumu pienaini baltu šķidrumu. Tā bija tā problēma. Tagad viņš ir pilnīgi brīvs.
Minēšu dažus kanālus. Ne tikai ēdiens un dzēriens, bet kādas īpašas dāvanas. Esiet uzmanīgi ņemot dāvanas, sevišķi kāzās. Ja nav pārliecība, ka dāvana ir “tīra” un viss ir kārtībā, atsūtiet šo dāvanu man (klausītāji smejas). Pat reliģiskie kulta priekšmeti – esiet uzmanīgi, ne-pērciet kur pagadās kādu rožukroni vai skulptūru. Ir bijuši gadījumi, ka sātans uzbrūk caur rožukroņiem un figūriņām, vai pat Marijas un Jēzus bildītēm. Viņš var izmantot gan tālruni, gan internetu, jebko.
Horvātijā bija gadījums, ka burvestība bija uz telefona, zvans un neviens neatbild. Pēc tam, kad atkal bija tāds zvans, šis cilvēks teica: “Slava Kungam!” Un tad velns vairs nezvanīja.
Reizēm kanāls var būt arī e-pasts. Mani lūdza lūgties par kādu jaunu meiteni. Viņa bija mājās un ļoti slima. Viņa draudzējās ar amerikāņu puisi, kurš mācījās Indijā. Pēc kāda laika puisis teica, ka viņu mīl un vēlas precēties. Taču viņa to nevēlējās. Puisis par katru cenu vēlējās apprecēties un runāja ar savu māti, lai viņa to kaut kā izkārto. Bet māte dēlam bija ļoti pieķērusies un viņai likās, ka meitene šo puisi ir sev kaut kādā veidā piesaistījusi, tāpēc viņa sāka šo meiteni ienīst. Viņa bieži teica meitenes mātei, lai meitene neaiztiek viņas dēlu. Bija tālruņa zvani, kur neviens neatbildēja, vai arī teica ļoti sliktus vārdus. Tad viņa sūtīja pat e-pastus. Tad es teicu, kāpēc tu nevarētu nomainīt tālruņa numuru un e-pasta adresi. Parādi man kaut vienu no šiem e-pastiem. Kad izlasīju pats un pēc tam iedevu lasīt arī vienam no mūsu komandas, viņš izlasīja vienu rindkopu un teica, ka tālāk lasīt vairs nespējot. Tur bija rakstīti visādi lamu vārdi un pasūtīta melnā mise, lai viņas dēls neapprecētos ar to meiteni. Tā bija briesmīga naida, neķītrības un ļaunuma pilna vēstule. Tā var ienākt ļaunums. Es lūdzos par viņu, bet tā bija mana neveiksme. Man ir bijušas kādas 10-15 neveiksmes. Es tur biju tikai vienu dienu un nezinu, kas ar viņu tālāk notika. Es redzēju, kā ļaunums var izmantot e-pastu un neviens ārsts viņu nevarēja izdziedināt, nepalīdzēja nevienas lūgšanu grupas lūgšanas. Es gribētu, lai man būtu iespēja aizbraukt vēl-reiz un apskatīties, kas tur ir iespējams.
Tātad, bloks var būt sātans un okultas lietas. Lai iegūtu brīvību, dziedināšanu un atbrīvošanos ir pilnībā jāatsakās, pilnībā jānodalās no visām šīm saistībām. Ir vajadzīgas arī aizlūgšanas no cilvēkiem, kas ir atbrīvošanas kalpošanā, jo bez tā nav iespējams tikt brīvam. Vai tā ir sliktā vēsts? Es saku tikai patiesību mīlestībā.
(Lūgšana) Kungs, mēs tagad nododam Tavās rokās katru cilvēku, kuram ir bijusi kāda saistība ar okultām lietām. Palīdzi, Kungs, viņiem atteikties no visām šīm okultajām lietām un darbībām. Mēs lūdzam par pilnīgu un ātru atbrīvošanu. Svētīju viņus Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
Ja mēs nesam Kungs priekšā patieso mūsu problēmas cēloni – sakni, un kad es esmu darījis visu, lai novāktu visas dziedināšanas barjeras, un sevišķi to, kad es nenožēloju savus grēkus un nelūdzu piedošanu, un sevišķi svarīgi ir nožēlot, ka esam bijuši neuzticīgi un pārkāpuši pirmo bausli; tad atbrīvošanas un dziedināšanas kalpošanā seko nākamais, trešais solis: tad man ir jālūdz. Reizēm mēs sākam ar trešo soli, bet tad tas nedarbojas. Man ir jāsāk ar pirmo, tad ir jāiet uz otro un tikai tad seko trešais. Ja pirmie divi soļi ir veiksmīgi paveikti, tad trešais – aizlūgšana prasa ļoti īsu laiku un šis solis ir lūgšana.
Ko lūgt? Man ir jālūdz, lai Kungs pārskata manu pagātni, manu dzīvi līdz šim brīdim. Tam Kungam pagātne ir tikpat lielā mērā kā tagadne un arī nākotne. Dievs nav ierobežots laikā, Viņam laiks neplūst tā kā mums un nav laikā tādas telpas, kuru Kungs nevar aizsniegt.
Tātad, man ir jālūdz, lai Tas Kungs ielūkojas manā pagātnē un pārskata manu dzīvi līdz šim brīdim, un draudzē reizēm tas ir kaut kas jauns, un daži domā, ka tas ir kaut kas apbrīnojams, vienreizējs. Bieži vien mēs domājam, ka tas, kas ir noticis pagātnē, tas ir noticis un tur ne-kas vairs nevar mainīties. Bet šī notikuma sekas ir likvidējamas, un tad šīs sekas zaudē savu spēku pār manu dzīvi šodien. Man ir jālūdz, lai Tas Kungs izskata katru manas dzīves situāciju, kas man ir sagādājušas sāpes un ievainojumus 1) sākot jau no maniem senčiem, no mana dzimtas koka, 2) no tā laika, kad es vēl biju mātes miesās no ieņemšanas līdz pie-dzimšanas brīdim, 3) tajā laikā, kad es vēl biju mazs bērns – bērnībā un skolas gados, 4) manas jaunības gados līdz šim brīdim, manā patreizējā situācijā.
Tad, kad esmu To Kungu tā lūdzis, man ir jādara divas lietas. Pirmā, man ir jāslavē Dievs par visu, kas ir noticis. Ko nozīmē slavēt Dievu? Vispirms, es pieņemu no Dieva visu, kas ir noticis manā dzīvē, lai cik sāpīgs un nepatīkams ir bijis šis notikums. To sauc par krustu. Jēzus teica saviem mācekļiem, ik dienas ņemiet savu krustu. Pēc tam, to ko es esmu pieņēmis, es atdodu Tam Kungam, pienesu to Viņam, lai Viņš rīkojas, kā vēlas šajā situācijā. Nevis, ka mēs tagad norādīsim, kas Kungam būtu jādara, bet lai Viņš rīkojas pēc Sava prāta. Tātad, ja mēs slavējam Dievu, tas nozīmē, mēs pieņemam un pakļaujamies Dieva gribai. Un tad Dievs izdara daudz brīnišķīgākas lietas, nekā es pats to būtu varējis vēlēties. Tad Viņš katru nastu, katru smagumu var pārvēst par svētību. Ir daudz brīnišķīgu himnu, kurās par to ir stāstīts.
Kunga slavēšana par visu, tā ir dziedināšana. Es nesaku, ka slavēju Dievu par to, ka Viņš dara to vai šito, bet es slavēju Dievu par to, ka Viņš ir dziedinātājs, Viņš ir atbrīvotājs. Kas gan es esmu, lai norādītu Kungam, kas viņam jādara, jo Kungs labāk par mani zina, kas darāms. Man ir tikai jāizsaka mana pilnīgā uzticēšanās, ticība un paļaušanās uz Viņu. Ko Kungs teica diviem aklajiem? Vai jūs ticat, ka Es varu (spēju) to darīt? Slavēšanā tiek izteikta uzticēšanās, paļaušanās, ticības attieksme.
Piemēram, cilvēks uzzina, ka viņam ir vēzis, kāda varētu būt šī cilvēka attieksme?
- Cilvēks sāk ienīst Dievu, kurš ir devis šo vēzi.
- Nedaudz labāka attieksme par iepriekšējo ir vilšanās. Es esmu vīlies Dievā. Kungs, es visu dzīvi biju tik labs un uzticams, kā Tu varēji man dot vēzi!
- Labāka attieksme ir vienaldzība. Nepaveicās, ko var darīt. Man vienalga, Tu dzīvo savu dzīvi, es dzīvoju savu dzīvi. Tā ir pasaules attieksme, jo bieži cilvēki ir vienaldzīgi. Varbūt tas nav tik slikti, bet tas arī nav labi. <
