Flautistu un bundzinieku korpuss
Atrodoties uz robežas starp miegu un nomodu, mani savā varā pārņēma skaidra un nozīmīga vīzija. Šādu vīziju biju pieredzējis tikai vienreiz, bet pateicoties tās skaidrībai, zināju, ka tā saturēja svarīgu ziņu.
Svētais Gars mani aizveda uz Fortdiksu, Ņūdžersijā, vietu, kuru nebiju apciemojis kopš pametu ASV armiju. Es attapos stāvam pie militārās parādes lauka. Tas bija milzīgs, vismaz 30 futbola laukumu lielumā, un to piepildīja militārās teltis, kurās atradās ievainotie. Viņu vaimanas bija dzirdamas visapkārt.
Tas Kungs mani sagaidīja lauka priekšā, netālu no vietas, kur atradās tribīnes. Viņa sejā atspoguļojās rūpes un Viņš teica: ”Es vēlos, lai tu palīdzi šiem ievainotajiem”. Es gribēju Kungam paklausīt, bet nevēlējos uzņemties šo darbu. Tā es arī Viņam atbildēju. Tomēr Viņš neatlaidās un ar līdzjūtību balsī sacīja: „Es vēlos, lai tu palīdzi šiem ievainotajiem.” Es atkal atbildēju noliedzoši, bet tiklīdz pabeidzu sakāmo, jau to nožēloju. Es redzēju Kunga seju un zināju, ka esmu Viņu sarūgtinājis. Es nojautu, ka nebiju pirmais, kas noraida Viņa lūgumu. Tādēļ es nekavējoties mainīju savu nostāju un bez lielas pārliecības sacīju, ka uzņemšos šo darbu. Tiklīdz es izteicu šos vārdus, Kungs atstāja mani vienu, lai es varētu doties palīdzēt lielajam ievainoto pulkam.
Es jutos izbrīnīts par Viņa pēkšņo aiziešanu, bet saņēmu sevi rokās un sāku prātot, ko iesākt. Instinktīvi es nojautu, ka nepieciešams apskatīt lauku, lai apjaustu problēmas patiesos apmērus. To darot, uzreiz pamanīju divas lietas. Nometnē nebija īstu līderu, un neviens nepalīdzēja ievainotajiem. Šī iemesla dēļ tiem, kuriem bija tikai virspusēji ievainojumi, attīstījās gangrēna, kamēr mira citi, kuriem bija nopietnākas brūces. Staigājot no telts uz telti, es redzēju vienu un to pašu. Daži ievainotie kliedza savās teltīs, koncentrējoties uz savām sāpēm, visapkārt skanēja žēlabas un nebija neviena, kas sniegtu palīdzību.
Medicīniskā telts
Manā sirdī uzplauka cerība, kad es atradu medicīnisko telti. Ievainotie šeit noteikti varēja saņemt palīdzību. Ieejot teltī es sāku meklēt instrumentus, kurus varētu izmantot, lai sniegtu palīdzību. Man par šausmām, es konstatēju, ka visi instrumenti bija tik novecojuši un netīri, ka drīzāk izskatījās pēc rīkiem, kurus varētu izmantot spīdzināšanai, nevis ārstēšanai. Es spēju tikai iztēloties kādas infekcijas tika nodotas no pacienta uz pacientu, izmantojot šos instrumentus un sapratu, ka šie novecojušie un bīstamie medicīnas instrumenti nevarēja sniegt nekādu palīdzību.
Dodoties projām, es jutu, ka bezcerība, kas nogūla pār visu nometni, centās pārņemt savā varā arī mani. Es zināju, ka man jāpretojas šim garam, vai arī es drīz vien tiktu pakļauts tam pašam izmisumam, kas valdīja nometnē.
Izmisīgs sauciens pēc palīdzības
Es sajutos bezspēcīgs šīs izmisuma pilnās un bezcerīgās situācijas priekšā. Manī auga satraukums, un pēkšņi tas deva vaļu izmisīgam kliedzienam, kas plosījās manas dvēseles dzīlēs: „Kungs, Tu nedrīksti mani pamest!” To pasakot, Kungs parādījās tikpat ātri, kā bija izzudis.
Es gaidīju, zinot, ka Viņam ir atbilde. Tad Kungs vērsa manu uzmanību uz kādu nelielu cilvēku pulciņu, kas bija apmeties nometnes attālākajā stūrī. Kad paskatījos uz viņiem, es sapratu trīs lietas. Pirmkārt, šo armiju veidoja revolucionāri, tāpat kā to armiju, kas cīnījās, lai atbrīvotu Ameriku 1776. gadā. Otrkārt, es sapratu, ka nelielais cilvēku pulciņš patiesībā bija flautistu un bundzinieku korpuss. Treškārt, es aptvēru, ka pie flautistu un bundzinieku korpusa bija jāmeklē palīdzība ievainotajiem.
Tad Kungs deva man skaidru norādījumu, sacīdams: ”Liec flautistu un bundzinieku korpusam piecelties un maršēt.” Norādes iedvesmots, es reaģēju nekavējoties. Tuvojoties flautistu un bundzinieku korpusam, es redzēju, ka viņi bija ievainoti, tāpat kā visi pārējie. Asinīm notraipīti apsēji apsedza daudzās, iepriekšējās kaujās iegūtās brūces, bet viņi izskatījās pietiekoši veseli lai maršētu.
Neiepazīstinot ar sevi, es karavīriem sacīju: „Jums visiem ir jāceļas un jādodas maršēt.” Viņi protestēja, teikdami, ka ir pārāk ievainoti, lai to izdarītu. Es redzēju viņu brūces, bet zināju, ka viņi spēja maršēt. Liekot savai balsij izklausīties pēc iespējas uzmundrinošākai, es atkārtoju Kunga norādījumus un aicināju karavīru korpusu celties un doties maršēt. Lai gan nebiju pārliecināts, ka viņi paklausīs manam aicinājumam, tomēr redzēju, ka viņu vidū vēl bija palicis cīņas spars. Kad es atkārtoti mudināju karavīrus kustēties, viņi ar grūtībām sāka slieties kājās.
Mans vislielākais pārsteigums
Kad flautistu un bundzinieku korpuss bija piecēlies, pār viņu lūpām izlauzās žēlabas. Es pie sevis nodomāju, cik šie karavīri ir nožēlojami, un kā gan viņi varētu atstāt pozitīvu ietekmi uz lielo nometni. Tomēr es turpināju viņus mudināt iet un maršēt. Bija acīmredzams, ka kustoties karavīri izjuta sāpes, tomēr viņi sāka klibodami iet uz priekšu un spēlēt savus instrumentus.
Viņu spēlēšana mani izbrīnīja. Tā bija visskaistākā skaņa, kādu biju dzirdējis. Es nespēju noticēt, ka šo brīnišķīgo skaņu radīja ievainotie karavīri. Šis negaidītais un apbrīnojamais notikumu pavērsiens pilnīgi pārņēma mani savā varā. Es arī sāku saprast, kāpēc šī ievainoto armija bija revolucionāra. Tā cīnījās, lai atbrīvotu cilvēkus no apspiestības, bet bija smagi cietusi.
Spēka un cerības atjaunošana
Tad es pamanīju vēl kaut ko dīvainu. Flautistu un bundzinieku korpusam dodoties uz priekšu, maršēšanas temps paātrinājās. Ar katru soli pieauga karavīru spēks un palielinājās mūzikas skaļums. Ievainotie sakustējās savās teltīs, izdzirdot brīnišķīgo mūziku, kas plūda pāri nometnei. Brīvības un neatkarības skaņas radīja varenu iespaidu. Cits pēc cita ievainotie devās flautistu un bundzinieku korpusa virzienā un stājās rindā tā aizmugurē. Tas prasīja savu cenu. Ievainotajiem nācās kustēties ar sāpēm, bet, kad viņi pievienojās flautistu un bundzinieku korpusam, saņēma dziedināšanu. Par nožēlu nometnē bija cilvēki, kas palika vienaldzīgi.
Arvien vairāk cilvēkiem iesaistoties, mana vīzija sāka bālēt. Kad es pārdomāju savu vīziju, sapratu, ka tā nesa ziņu baznīcu līderiem un ievainotajiem. Apkopojot šo ziņu, es izdalīju piecus galvenos punktus.
1. Revolucionāru armija
Šajā vīzijā redzētā armija bija revolucionāra. Baznīcā vairākus gadus ir norisinājusies liela cīņa par brīvību. Lai arī revolūcijai piemīt nepieciešamais potenciāls ieviest baznīcā vajadzīgās pārmaiņas, tā ir izraisījusi dziļu un sāpīgu šķelšanos. Tā ir izšķīrusi daudzus cilvēkus, kas iepriekš bijuši vienoti kalpošanā.
Daudzus, kuriem pietiek degsmes ienest baznīcā brīvību un kuri ir ietērpuši savas vēlmes vārdos, ir pārpratusi, atraidījusi un nodēvējusi par ienaidniekiem pašu garīgā ģimene. Šie atraidītie cilvēki ir 12,5 miljoni jaunpiedzimuši kristieši, kas vairs regulāri neapmeklē baznīcu. Viņi nav piederīgi baznīcai, un viņiem nav nekādu saistību nevienā kopienā.
Šī vīzija rāda rīcības virzienu baznīcas līderiem un nes cerību tiem, kuri šobrīd uzskata sevi par nepiederošiem baznīcai.
2. Ievainoto nometne
Vairums ievainoto nometnē koncentrējās uz savām brūcēm. Viņi atminējās, kā bija tās ieguvuši. Šāda attieksme tikai pastiprināja nometnē valdošo bezcerību. Es sapratu, ka, ja vien netiks izmainīta šī upura domāšana, tad šie cilvēki paliks par cietumniekiem savām brūcēm. Ievainojumiem ir raksturīga iespēja kļūt inficētiem, un nometne šķita kā laba augsne bīstamām slimībām.
Reiz, kad manu māti nogādāja slimnīcā, viņas ārsts izklāstīja viņas ārstēšanas plānu, ko noslēdza teikdams: „Mēs dabūsim viņu ārā no slimnīcas, cik ātri vien iespējams, jo šī ir pati sliktākā vieta, kur jūsu māte varētu atrasties.” Ārsts atzina, ka par spīti visiem piesardzības pasākumiem, kurus slimnīcas veic, lai novērstu slimību un infekciju izplatīšanos, tas tomēr notiek.
Līdzīgi ir arī ar nometni. Ja ievainotie tajā pavada pārāk ilgu laiku, viņu gars var inficēties ar arvien jaunām un nāvējošām slimībām. Jo īsāks laiks ir pavadīts nometnē, jo lielāka ir iespēja pilnīgi atlabt. Brūces ir nenovēršamas, bet tās var sadziedēt. Jēzus brūces tagad ir rētas, kas liecina par lielu pagodinājumu, un tās paliks uz Viņa svētītā ķermeņa mūžīgi. Tāpat arī mūsu sadziedētās brūces var kļūt par mūžīgām liecībām mūsu pagodinājumam. Manā vīzijā ievainotajiem piemita varenas spējas, jo tie varēja izsaukt brīvības un neatkarības skaņas. Es esmu pārliecināts, ka viņu brūces ievērojami palielināja mūzikas kvalitāti un spēku. Patiesībā ar savām brūcēm viņi samaksāja par to, lai vairotos skaņu kvalitāte.
3. Flautistu un bundzinieku korpusa lielais pievilkšanas spēks
Skaņām, kuras plūda no flautistu un bundzinieku korpusa, bija spēcīgs pievilkšanas spēks. Tās spēja piesaistīt, uzmundrināt, atmodināt un iedvesmot nespēcīgos, lai tie sāktu rīkoties. Šī skaņa kopā ar lielo Svētā Gara pievilkšanas spēku dažos mirkļos varēja izdarīt to, ko nekad nespētu pat maza armija ar ārstiem. Tā uzveica bezcerības garu, kas bija pārņēmis savā varā visu nometni.
Līderiem jāapzinās, ka „ne ar bruņotu spēku, ne varu, bet ar manu garu!” (sk. Cakarijas 4: 6) var pārvarēt lielus šķēršļus. Šķiet, ka lielajam ievainoto pulkam nevar palīdzēt, bet patiesībā Kungs var izdarīt vairāk kā mēs spējam lūgt un iedomāties. Dievs var palīdzēt pat šķietami visbezcerīgākajā gadījumā.
4. Līderu loma un pienākumi
Kad Kungs mani pirmo reizi atstāja vienu uz lauka, es biju pārņemts ar domu paveikt lielo uzdevumu palīdzot ievainotajiem. Sākumā es domāju, ka mans pienākums bija palīdzēt katram ievainotajam nometnē atsevišķi. Savas neizpratnes dēļ es izdarīju nevajadzīgus soļus.
Vienu no pirmajiem nepareizajiem soļiem es spēru meklējot medicīnisko telti, lai noskaidrotu, vai tur ir instrumenti, kurus varētu izmantot palīdzot izveseļoties katram cietušajam. Tagad tas šķiet muļķīgi. Kā gan viens cilvēks varētu uzņemties tik liela uzdevuma izpildi? Kungs izmainīja manas domas, sūtot man atklāsmi. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla (sk. Mateja 11: 30).
Dievs man deva skaidru un vieglu uzdevumu: „Liec flautistu un bundzinieku korpusam piecelties un maršēt.” Šī pavēle man nāca kā atvieglojums, jo tā mazināja manas atbildības nastu. Viņš nelūdza mani uzlikt rokas katram ievainotajam, ne arī aicināja dot viņiem padomus, uzklausot katra problēmas. Kungs tikai mudināja mani radīt tādu gaisotni, kurā valdītu brīvība un neatkarība. To darīdams es izpildīju savu pienākumu pret ievainotajiem.
Es nebiju gaidījis, ka Kungs piedāvās tik vienkāršu risinājumu tik šķietami neatrisināmai problēmai. Vissvarīgākais solis, kuru līderi var spert, lai palīdzētu ievainotajiem, ir radīt gaisotni, kuru caurstrāvotu brīvības un neatkarības gars. Vietējie līderi paši noteiks kā radīt šo gaisotni savā apkārtnē. Kad tas tiks paveikts, ievainoto nometnē izliesies dziedināšana.
5. Dievs izvēlas savu dziedināšanas metodi
Es domāju, ka daudz kas no tā, ko uzskata par kalpošanu ievainotajiem, ir novecojis un neefektīvs, līdzīgi kā instrumenti, ko redzēju medicīniskajā teltī. Padomdošana un izglītošana ir labi un vajadzīgi līdzekļi kristiešu izaugsmes veicināšanai, bet ar tiem nav iespējams pilnībā aizsniegt milzīgo nometni ar ievainotajiem. Jēzus ir parādījis citu ceļu.
Jēzus vienmēr ir rādījis atšķirīgus ceļus. Kad spitālīgais Naāmans atnāca pie Elīsas, pareģis neķērās pie jaunākajiem atklājumiem lepras ārstēšanā. Tā vietā viņš lika Naāmanam septiņas reizes mazgāties Jordānā. Kad Naāmans ticībā paklausīja, viņš kļuva pilnīgi dziedināts. Jēzus paša dziedināšanas metodes liecināja par Viņa radošo garu. Bieži vien Viņš iesaistīja arī slimo cilvēku ticību, un, kad viņi Jēzum atsaucās, tad tapa dziedināti.
Mana vīzija atklāj metodes, ar kuru palīdzību Jēzus aizsniedz ievainoto nometni. Viņš ļauj klausīties brīvības mūzikā ar savu uzticamo līderu palīdzību, kuri paši spēj tikt galā ar saviem ievainojumiem. Viņa Gars piesaista cilvēkus brīvības skaņām, bet ievainotajiem jāatbrīvojas no tvēriena, kurā viņus tur pašu brūces un jāsper pirmie ticības soļi. Tikai tad viņi var saņemt dziedināšanu.
Kad tas tiks paveikts, viņi kļūs par spēcīgu uzvarētāju armiju. Esmu pārliecināts, ka nākamā lielā Dieva armija sastāvēs galvenokārt no tieši tādiem uzvarētājiem. Viņi tiks izmantoti, lai parādītu Dieva slavu. Šī vīzija rāda, kā sagatavot šādu armiju. Kad mēs dodam iespēju klausīties brīvības un neatkarības mūzikā, mēs darām to, ko Jēzus mūs ir aicinājis darīt šajā laikā.
MorningStar Ministries Gaisma Pasaulei tulkojums
