Brennans Mennings
6. Nodaļa.
Parasti ļaudis.
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”.
(Jāņa 3: 16)
„Nosaki sevi, kā Dieva mīļoto”.
Džons Īgans.
1987.gadā mirušais Džons Īgans, bija visparastākais cilvēks. Kļuvis par skolotāju Milvoki vidusskolā, viņš pavadīja trīsdesmit gadus saskarsmē ar jauniešiem. Viņš nekad nerakstīja grāmatas, neparādījās televīzijā, nelasīja sprediķus un necentās iegūt svētā reputāciju. Viņš vienkārši ēda, gulēja, dzēra, braukāja ar motociklu pa lauku apvidu, klaiņoja pa mežu, strādāja skolā un lūdz Dievu. Un vēl viņš rakstīja dienasgrāmatu, kas tika publicēts drīz pēc viņa nāves. Tas ir parasta cilvēka stāsts, kura dvēsele bija aizrāvusies un sajūsmā par Jēzu Kristu.
Ievads paziņo: „Dienasgrāmatas būtība norāda uz to, ka mēs paši, vairāk par visu, radām šķēršļus mūsu dvēseles virzībai uz cildenumu, kas, pēc būtības, arī ir svētums. Mēs uzskatām sevi par necienīgiem vergiem, un šī sevis nosodīšana kļūst par pravietojumu, kas pats par sevi īstenojas. Mēs domājam, ka esam pārāk nenozīmīgi, lai kalpotu Dievam, Kurš dara brīnumus, tam izmantodams dubļus un siekalas [Jāņa 9: 6], un ka esam pelnījuši vislielāko nicināšanu. Tādā veidā, mūsu nepelnītā pašpazemība atdala mūs no visuvarenā Dieva, Kas pret mums izturas pavisam ne tādā veidā”.
Īgans, ne tuvu nebija pilnīgs cilvēks, ar savām vājībām un trūkumiem, saprata, ka īgnums ir raksturīgs cilvēka dabai, un, ka mums ir sev jāpiedod par to, ka esam nepievilcīgi, pretrunīgi, nezinoši darījumos, aizkaitināmi un neglīti. Viņš, tāpat arī saprata, ka viņa grēki nevar būt paar šķērsli sarunām ar Dievu. Visi tie tika izpirkti ar Jēzus asinīm. Nožēlā viņš pienesa krustā savu iluzioro „es” un uzdrošinājās dzīvot kā tāds, kam ir piedots.
Cenzdamies aizbēgt no sava izluziorā „es”, Īgans ar fanātisku uzticību dzīvoja taisnā un vērotāja dzīvi. Katru gadu viņš atdalījās uz astoņām dienām un apmeklēja savu garīgo skolotāju:
„Skolotājs man teica to, par ko man būs jādomā gadiem. Viņš runāja akurāti, padomājot katru vārdu. Es palūdzu viņu atkārtot teikto, lai varētu pierakstīt. Viņš atbildēja: „Džon, teiktā būtība ir tāda, lai padarītu Kungu un Viņa bezgalīgo mīlestību pret tevi par tavu personīgo vērtību. Nosaki sevi par Dieva mīļoto. Dieva mīlestība un Viņa izvēle, kas kritusi uz tevi, piedod tev vērtību. Pieņem to un lai tas ir par svarīgāko tavā dzīvē”.
„Mēs pārspriedām viņa teikto. Par manu personīgo vērtību ir nevis mana personība, nevis mani talanti, ne mana cieņa pret citiem, ne mana reputācija… ne vecāku un bērnu savstarpējā cieņa, ne aplausi, ne uzslavas… Tagad es stāvu tāds, kāds esmu, nostiprināts ar Dieva mīlestības enkuru, Viņa priekšā un Viņš man saka: „Tu esi Mans dēls, Mans mīļotais”.
Mūsu parastais „es” patiesībā nav gluži parasts. Šī nenozīmīgā būtība dreb ziemā no sala, svīst no karstuma vasarā, mostas agri no rīta, vēl nesamierinājusies ar jaunu dienu, sēž pankūku trauka priekšā, rāpo ceļa „korķī”, rakājas savā pagrabā, izdara pirkumus lielveikalā, ravē nezāles un grābj lapas ar grābekli, mīlējas, veļ sniega pikas, laiž gaisa pūķi un klausās, kā lietus sitas pret jumtu.
Laikā, kad liekuļa būtība sastāv no pagātnes sasniegumiem, patiesā „es” būtība pamatojas tajā, ka tā ir iemīļotā. Mēs satopamies ar Dievu mūsu ikdienā: nevis garīgu augstieņu meklējumos, bet mūsu parastajā eksistencē.
Dievs mūs radījis sarunām vienotībā ar Sevi, un tas ir mūsu dzīves galvenais mērķis. „Dievs ir mīlestība” [1. Jāņa 4: 16]. Apzināšanās, ka mēs esam Viņa iemīļotie, ir ass, ap kuru griežas visa kristieša dzīve. Būt iemīlētajam - ir mūsu eksistences būtība. Tā nav kaut kāda paaugstināta doma, iedvesmota ideja vai skaisti vārdi. Tas ir vārds, zem kura mēs esam Dievam zināmi un par kādiem Viņš mūs dēvē [Atklāsmes 2: 17].
Ja es atdarinu sevi kādā, ārpus sevis paša, tad uzkrātās bagātības, varas sasniegumi un pagodinājumi kļūs man par galveno mērķi. Vai arī es varu atrast atbalstu attiecībās ar citiem cilvēkiem. Kad smeļu dzīvi un tās jēgu no kāda cita avota, nevis apziņā par to, ka esmu Dieva iemīlēts, es kļūstu garīgi miris. Kad Dievs atrodas tikai fonā, dodot vietu niekiem, tas nozīmē, ka esmu iemainījis dārgo pērli pret krāsainiem stikla gabaliņiem.
„Kas es esmu?”, jautāja Tomass Mērtons, un atbildēja: „Es esmu tas, kuru mīl Kristus”.
Maiks Jakonelli, biedrības „Jaunatnes problēmas” dibinātājs („Youth Specialities”), stāstīja par to laiku, kad būdams nomākts un salauzts, viņš devās uz piecām dienām uz kopienu priekš garīgi un fiziski atpalikušiem cilvēkiem, kuru vadīja Henrijs Nūvens.
Jakonelli stāsta: „Beidzot esmu pieņēmis savu salauztību… Es zināju, ka biju salauzts. Es zināju, ka esmu grēcinieks. Es zināju, ka pastāvīgi lieku Dievam vilties, bet vienmēr atsacījos samierināties ar šo sava „es” daļu. Tā bija tā manis daļa, kas mani vienmēr mulsināja. Es pastāvīgi izjutu nepieciešamību atvainoties, bēgt no savām vājībām, noliegt to, kas esmu patiesībā un koncentrējos uz to, kādam man vajag būt. Jā, es biju salauzts bet es pastāvīgi centos no šī stāvokļa izbēgt, vai, vismaz, atrast tādu vietu, kur vismaz jutīšos mazāk nomākts. …
„Šķirsta Biedrībā” man kļuva absolūti skaidrs, ka esmu nepareizi izpratis kristīgas ticības būtību. Es apzinājos, ka tieši manā salauztībā, manā bezpalīdzībā un vājumā, parādās Kristus Spēks. Tikai tad es atzinu, ka manī nav ticības, Kungs varēja man to iedot. Tikai kad es pieņēmu savu salauztību, es spēju atzīt, ka arī citi cilvēki izjūt šo stāvokli. Manā priekšā bija uzdevums: saprast, ka arī citi izjūt sāpes, to nenosodot. Manas kalpošanas būtība bija tāda, ka ir jādalās, nevis jādominē; jāsaprot, nevis jāpārspriež teoloģijas tēmas; jārūpējas, nevis jāizlabo…
Tagad manā dzīvē ir priecīga Dieva klātbūtnes gaidīšana, ko iepriekš nekad nebiju izbaudījis. Es varu teikt tikai to, ka pirmo reizi dzīvē es katru dienu dzirdu, kā Jēzus čukst man : "Maikl, Es mīlu tevi. Tu esi mans iemīļotais”. Un, lai cik dīvaini nebūtu, man ar to pietiek”.
Lasot šīs rindas, mēs savā priekšā redzam nevis kādu garīgo gigantu, bet parastu cilvēku, kas ir atradis parastu cilvēku Dievu. Dievu, Kas ķer slaistus un diedelniekus aiz apkakles un sēdina pie viena galda ar Savas tautas prinčiem un princesēm. Vai ar šo brīnumu pietiek visiem? Vai milzīgās patiesības balss par to, ka „Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis” ir tik ļoti reliģiozās retorikas aizklāta, ka mēs vairs nedzirdam Dieva maigu jūtu vārdus attiecībā uz mums?
Nosaki sevi kā Dieva iemīļoto. Tas ir tavs patiesais un īstais ”es”. Jebkas cits ir tikai ilūzija.
„Nožēlo grēkus un tici Evaņģēlijam” –saka Jēzus „Atriezies un tici, ka labā vēsts par to, ka mēs esam Dieva iemīļoti, - ir labāka kā esam varējuši iedomāties. Un, ka ticēt šai Labajai vēstij, dzīvot ar to un priekš tās ir vislielākais prieks uz šīs zemes. Āmen. Nāc, nāc Kungs Jēzu!” Frederiks Bučners.
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
https://outpouring.ru/news/2012-03-04-4546
