Brennans Mennings
12.nodaļa.
Ticība faktam par augšāmcelšanos.
„ …lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku”. [Filipiešiem 3: 10].
„Raksti dod mums tikai divus ceļus: vai nu mēs ticam faktam par augšāmcelšanos, un tas nozīmē, ticam Jēzum no Nācaretes, vai mēs neticam faktam par augšāmcelšanos un atbilstoši, neticam Kristum” B. Mennings.
Kur slēpjas Kristus mācības spēks? Ar ko tā atšķiras no Korāna, Budas mācības, Konfūcija gudrības? Faktā par Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Jo, ja Jēzus Kristus nebūtu augšāmcēlies, mēs varētu, piemēram, mierīgi slavināt Kalna sprediķi kā lielisku morāli. Bet fakts, ka Viņš augšāmcēlās, padara šo slavināšanu bezjēdzīgu. Sprediķis kļūst par mūsu galīgā likteņa aprakstu. Pārveidojošais Dieva Vārda spēks atrodas augšāmceltajā Kristū, Kurš ir tās liecinieks. Atkārtošu vēl reizi: pārveidojošais Svēto Rakstu spēks rodas no augšāmcelšanās. Kad mēs ar ticību pieņemam visu to, ko Jēzus runāja par Sevi, mēs sajūtam augšāmcelto Kristu. Raksti dod mums tikai divus ceļus: vai nu mēs ticam faktam par augšāmcelšanos, un tas nozīmē, ticam Jēzum no Nācaretes, vai mēs neticam faktam par augšāmcelšanos, un, atbilstoši, neticam Kristum.
Manā skatījumā, vislielākās kristīgās ticības grūtības sagādā fakts, ka jāatrod sevī vīrišķība dot jāvārdu dzīvajai Jēzus Kristus klātbūtnei. Jau vairāk kā 50 gadus esmu kristietis. Esmu pietiekami ilgi nodzīvojis, lai saprastu: kristīgs ceļš vairumā gadījumu ved pa ielejām, nevis kalnu virsotnēm; ticība nekad nemēdz būt bez šaubām, bet Dievs, kas parādījis Sevi pie pasaules un vēstures radīšanas, - „tamquam ignotum”, kā teicis Akvīnas Toms, tas ir –absolūti neaptverams. Neviena doma nevar Viņu aptvert un neviens vārds nevar izteikt Viņa būtību. Viņš atrodas ārpus tā, ko mēs varam iedomāties vai aprakstīt vārdos.
Mans „jā” Dieva pilnībai, kas parādīta dzīvajā Jēzus klātbūtnē, biedē mani tāpēc, ka tā ir ļoti spēcīga. „Jā”- ir drosmīgs vārds, pret kuru nedrīkst izturēties vieglprātīgi vai izrunāt nenopietni. Šis „Jā”- ir ticības akts, izlēmīgs, visas manas būtības patiesa atsauce uz augšāmceltā Kristus atrašanos man blakus, manā priekšā, ap mani un manā iekšienē. Tas ir sauciens pēc cerības, ka mana ticība uz Jēzu dos man pārliecību ne tikai nāves priekšā, bet arī pret daudz lielākiem draudiem, ko sniedz mans personīgais grēcīgums. Tas ir vārds, ko vajag atkārtot atkal un no jauna, pastāvīgi mainīgajā dzīvē.
Augšāmcēlušais Kungs Jēzu,
Ļauj man ieraudzīt manas dzīves mazās daļiņas kā Tava svētā nodoma daļu. Palīdzi man pievērst uzmanību Tavam pieskārienam manā dzīvē un teikt Tev ”Jā”, kamēr dzīvoju šeit uz zemes. Āmen!
„Evaņģēlijs pasludina slēpto spēku pasaulē-
Dzīvo augšāmceltā Kristus klātbūtni”.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-04-10-4730
13. nodaļa.
Augšāmcelšanās brīvība.
„Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība”. [2. Korintiešiem 3: 17]
„Ticība dzīvajai Kristus klātbūtnei nes līdzi brīnumainas izmaiņas mūsu ikdienas gaitās”. B. Mennings.
Svētais Gars ir Jēzus Kristus Lieldienu [Pashā] dāvana. „Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu!” [Jāņa 20: 19; 22]. Vissenākajos 2. Korintiešiem 3: 17 rokrakstos augšāmceltais Kristus nosaukts par pneuma, t.i. Gars: Tas Kungs ir Gars; un kur Dieva Gars, tur ir brīvība”.
Mūsu cerība ir nesaraujami cieši saistīta ar dzīvās Dieva klātbūtnes apzināšanos.
Kādā veidā augšāmceltā Kunga dzīvību radošais Gars parāda Sevi grūtās dienās? Mūsu vēlmē nostāvēt stingri, mūsu atteikumā bēgt un slēpties pašiznīcinošā uzvedībā. Augšāmcelšanās spēks dod mums iespēju pārvaldīt mūsu nevaldāmās emocijas, samierināties ar sāpēm, pieņemt tās… lai cik asas tās arī nebūtu. Un šajā procesā, mēs atklājam, ka neesam vieni un spējam nostāvēt stingri, apzinoties dzīvo Dieva klātbūtni, un tādā veidā, kļūstam vēl dziļāki, piepildīti un garīgi bagātināti mācekļi.
„Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.” [Kolosiešiem 1:27].
Cerība zina, ka, ja nebūs lielu pārbaudījumu, tad lieli darbi paliks nepabeigti un garīgās izaugsmes iespēja apstāsies. Pesimisms un sakāve nekad nav dzīvību radošā Gara augļi, tie drīzāk norāda un mūsu nezināšanu par dzīvo Kristus klātbūtni.
Kad traģēdija izdara savu negaidīto vizīti un mēs kļūstam nedzirdīgi pret visu, izņemot caururbjošo mūsu agonijas saucienu, kad vīrišķība izkūp gaisā un pasaule kļūst par draudu un ienaidnieku, tad pienāk stunda mūsu personīgajai lūgšanai Ģetzemanes dārzā. Nekādi vārdi, lai cik tie būtu patiesi, nedod mums mierinājumu. Nakts briesmīga. Mūsu saprāts jau pamiris, sirds iztukšota, nervi saspringti. Kā pārdzīvot šādu nakti? Mūsu vientuļā ceļojuma Dievs klusē.
Un tomēr, var notikt tā, ka savas dzīves lielākā pārbaudījuma laikā, par spīti visam racionālajam izskaidrojumam, mēs visapkārt sev jūtam, kā Kāda roka, ar rētu no naglas, tur mūs pie rokas. Mēs esam spējīgi, kā rakstījusi Ettija Hillsana, ebreju izcelsmes holandiete, kas mirusi Aušvicē 1943.gada 30.novembrī, „ saglabāt sevī šo mazo Dieva daļiņu” un nepadoties izmisumam. Mēs pārdzīvojam šo nakti un tumsa dod vietu rītausmas gaismai. Traģēdija radikāli maina mūsu dzīves gaitu, bet mūsu ievainojamības un neaizsargātības brīdī, mēs sajūtam Jēzus spēku Viņa dzīvajā klātbūtnē.
Bez augšāmceltā Kristus mēs dzīvojam neaizsniedzamu noslēpumu un necaurredzamas krēslas pasaulē. Šī ir mainīgo notikumu, nāves, briesmu un tumsas pasaule. Neizskaidrojama tukšuma, visā notiekošajā, pasaule. Ikviena lieta ir bezjēdzīga tāpēc, ka nav ilgnoturīga. Viss notiekošais- tukša skaņa, kas pazūd vējā.
Jēzus izlej gaismu uz tumšo dzīves mīklu. Visa, kas notiek ar mums, nozīme, mērķis un aicinājums, un tas, kā tam visam dot jēgu, var iegūt tikai Tajā, Kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.
Dzīve ar apziņu par augšāmceltā Kristus klātbūtni ir ne tikai veids kā izbēgt no skumjām un vientulības un nav aizsardzības mehānisma, kas palīdz mums pārvarēt stresu un skumjas. Tā ir atslēga uz mūsu dzīves jēgu. Dienu no dienas mēs pārveidojamies Kristus līdzībā. Visam, kas notiek ar mums, ir savs noteikts mērķis. Nekas nespēj eksistēt ārpus Viņa klātbūtnes (viss „ir Viņa un priekš Viņa radīts” –Kolosiešiem 1: 16). Viss ir savstarpēji saistīts ar Viņu un tikai Viņā visam ir jēga.
Viss, kas eksistē, atdzīvojas Augšāmceltajā Kristū. Visam šajā pasaulē, gan lielam, gan mazam, gan svarīgajam, gan nenozīmīgajam, gan tālajam, gan tuvajam ir sava vieta, nozīme un vērtība. Caur vienotību ar Viņu nekas nevar būt izlaists vai pazaudēts. Katrs mirklis sevī nes mūžības jēgu. Neviena rīcība nebūs neauglīga, nevienas mīlestības attiecības nepaliks bez atbildes un neviena lūgšana nepaliks neuzklausīta.
Abba, paldies Tev par to, ka Tu pastiep uz mani Savu caurdurto roku un ej ar mani turp, kur ir tumšs. Paldies, ka Tu pamudini mani, kā Jēzus mācekli, tiekties uz daudz dziļākām attiecībām ar Tevi. Āmen.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-04-13-4753
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
