Brennans Mennings
14.nodaļa.
Daloties ar dzīvo ūdeni.
„Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” [Romiešiem 8: 28].
„Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” [Jāņa 13: 34].
„Kad satiekam cilvēku, mēs vai nu dodam viņam dzīvību, vai izsūcam to no viņa. Nemēdz būt neitrālas saskarsmes”. B. Mennings.
Dzīvā Kristus klātbūtne dod mums impulsu kalpot citiem cilvēkiem. „Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” [Mateja 9: 36]. Šis fragments, kas vēsta par ārkārtēju maigumu, dod mums iespēju ielūkoties Jēzus cilvēcīgajā dvēselē. Ļauj saprast, ko Viņš juta pret cilvēkiem; parāda, kā Viņš skatījās uz pasauli, cik labvēlīga bija Viņa attieksme pret cilvēkiem, kas meklēja mīlestību un laimi tur, kur to nevajadzēja meklēt. Tā ir vienkārša atklāsme par to, ka Jēzus sirds sitas vienādi- vakar, šodien un mūžīgi.
Katru reizi, stāstot par tiem brīžiem, kad Jēzus izjuta dziļas jūtas, Evaņģēlijs rāda, kas tās veda Viņu uz noteiktu rīcību – fizisku vai garīgu dziedināšanu, atbrīvošanu vai nešķīsto spēku izdzīšanu, izsalkušā pūļa pabarošanu vai aizstāvības aizlūgšanu. Vairāk par visu, tās mudināja Viņu izmainīt cilvēkos nepareizo iedomu par Viņu un Tēvu, izvest viņus no tumsas gaismā. Līdzjūtība pamudināja Jēzu pastāstīt cilvēkiem par Dieva mīlestību.
Mūsu vēlēšanās pastāstīt stāstu par glābšanu nāk no tā, ko mēs dzirdam, kā mūsos sitas augšāmceltā Kristus sirds. Lai stāstītu šo stāstu, nav obligāti jābūt svētītam garīgā pakāpē, ne arī jābūt skaisti runājošam sludinātājam, kas sludina Labo vēsti uz ielas stūra. Tas arī nenozīmē, ka mums ir jāpievērš cilvēki ticībai, tricinot gaisu ar Bībeles citātiem. Tas nozīmē vien, ka mums vajag citiem pastāstīt par to, kāda mūsu dzīve ir bijusi agrāk, un kāda tā kļuvusi pēc tikšanās ar Kristu.
Liekulis šausmīgi baidās pastāstīt šo stāstu, jo baidās tikt atstumts. Viņš ir saspringts un nemierīgs, jo viņam vajag paļauties tikai pašam uz sevi. Liekuļa spēki ir ierobežoti ar viņa šaurajiem resursiem. Viņš bīstas no izgāšanās.
Patiesais „es” nepadodas iebaidīšanai. Tas balstās uz daudz lielāku spēku, kāds ir pašam, tāpēc jūtas drošībā, piedzīvojot dzīvo Jēzus Kristus klātbūtni. Jēzus nevis mūsu „es” ir nemainīgais kalpošanas centrs: „…jo bez Manis jūs nekā nespējat” [Jāņa 15: 5]. Tajā mirklī, kad mēs atzīstam savu bezspēcību un bezpalīdzību, mēs ieejam Augšāmceltā atbrīvotajā dzīvē un atbrīvojamies no uztraukuma par lietas galarezultātu.
Iespējams, visas savas dzīves laikā, jūs spēsiet pastāstīt glābšanas stāstu tikai vienam cilvēkam. Tas Kungs ir apsolījis, ka neviens dzīvā ūdens kauss, kas pasniegts izslāpušajam, nepaliks nepamanīts.
Kungs,
Pieskaries man, piepildi mani ar Tavu Svēto Garu, un parādi man, kā ar Evaņģēlija vēsti aizsniegt tos cilvēkus, ko Tu liec manā ceļā. Āmen.
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-04-17-4769
